Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Saeimas svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 83.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 13.gadadienai šā gada 4.maijā tiek uzskatīta par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Svinīgai uzrunai vārds tiek dots Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei.

I.Ūdre (Saeimas priekšsēdētāja). Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi!

Kopš 1990.gada 4.maijs Latvijas ļaudis vienmēr ir sveicis ar saulainu rītu — tā apgalvo zinātāji. Tas, ka šodien ir apmācies laiks un varbūt nolīst kāda lietus lāse, liecina vienīgi par to, ka reizēm arī no svētām lietām ir jānoskalo putekļi.

Silta un saulaina pirms 83 gadiem bijusi arī Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, kurā, lai lemtu par jaundibinātās valsts tagadni un nākotni, pirmo reizi pulcējās kopā tautas vēlēti deputāti. Simt piecdesmit Satversmes sapulces locekļus gaidīja atbildīgs uzdevums — izstrādāt un pieņemt valsts pamatlikumu — Latvijas Republikas Satversmi.

Toreiz, 1920.gada 1.maijā, pēc ilgām un grūtām brīvības cīņām Latvijas tautai vārda vistiešākajā nozīmē iesākās jauns laikmets, kura griežos liktenis mūs ir gan nēsājis uz rokām, gan nežēlīgi svaidījis, bet tautas garu nevienam nav izdevies salauzt.

Pirms trīspadsmit gadiem 4.maijs daudziem Latvijas iedzīvotājiem dāvāja skaistākos brīžus viņu mūžā — par to vēsta mūsu laikabiedru piezīmes. Ap Saeimas namu toreiz pulcējās cilvēku simti, ar cerībām, ilgām un bažām sagaidot Augstākās padomes deputātu izšķirīgo balsojumu. Ar aizturētu elpu šim notikumam sekoja cilvēku tūkstoši — gan Latvijas pilsētās un laukos, gan arī ārpus mūsu valsts robežām.

Kad pulksten 19.20 tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, likās, ka tautas gaviles un sajūsma nekad nebeigsies un nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Un patiesībā, kaut arī koki zaļoja tāpat kā iepriekšējā dienā un arī putni dziedāja gluži tāpat, uz mirkli bija apstājies laiks, — lai iezīmētu atjaunotās Latvijas sākuma atskaites punktu, brīdi, kad tautai tika atdotas pirms piecdesmit gadiem atņemtās suverēnās tiesības pašai lemt savu likteni.

Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija iespējama, pateicoties tautas apziņas politiskajam un pilsoniskajam briedumam, pateicoties latviešu un cittautiešu aktīvai gribai, kas tika pausta tautas manifestācijās Mežaparkā un Daugavmalā, dažādos mītiņos un sapulcēs, līdz spēcīgā enerģētiskā vēstures straumē saplūda kopā visu to cilvēku vēlmes, idejas un ticība, kuru augstākā dzīves vērtība bija brīvība.

“Katra tauta, kura ir savas eksistences, savas patstāvības vērta, vienmēr un visos laikos ir cīnījusies un cīnās par savu neatkarību, savu brīvību,” teicis Latvijas politiskais darbinieks, arī iekšlietu ministrs pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laikā, Vilis Gulbis. 1990.gadā Latvijas tauta pierādīja ko vairāk — mēs izcīnījām brīvību mierīgā, nevardarbīgā ceļā.

Taču bija arī jāsaprot, ka deklarācija deva tikai neatkarīgas valsts atjaunošanas juridisko satvaru. Priekšā vēl bija grūts, pārbaudījumu pilns politiskais process. Mēs piedzīvojām 1991.gada janvāra barikādes un augusta puču, diemžēl pieredzējām arī upurus, līdz nonācām pie tā, ka Latviju patiešām varam atzīt par neatkarīgu un demokrātisku republiku.

Kā grāmatā par 4.maiju atceras viens no deklarācijas izstrādes darba grupas konsultantiem, visu atjaunotās Latvijas Republikas Saeimu Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, “pārlasot šo dokumentu, gandrīz viss tajā liekas vienkārši un pašsaprotami, taču deklarācijas vienkāršie formulējumi ir radušies ilgās un asās diskusijās, vairākkārt apspriežot katru frāzi”. Sākotnēji tika sagatavoti divi deklarācijas varianti — minimālais, kas balstījās uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas 1978.gada Konstitūciju, un maksimālais, par kuru mēs runājam šodien un kurš pamatā balstījās uz Latvijas Republikas 1922.gada Satversmi. Apmēram pusotra mēneša ilgajā tapšanas gaitā dokuments sešas reizes tika apspriests Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdēs, demokrātiski diskutējot par tā saturu un formu; plašas debates notika arī Augstākās padomes 4.maija sēdē. Zinot, ka attiecībā uz dokumenta formu vien tika izteikti vairāki priekšlikumi, piedāvājot to saukt gan par lēmumu, gan par konstitucionālu aktu, gan par manifestu, visbeidzot — tikai frakcijas 3.maija sēdē — par deklarāciju, nav grūti iedomāties, cik saspringtas izvērtās diskusijas par dokumenta teksta pilnveidošanu. Jāatzīmē, ka Latvijas Neatkarības deklarācijas tapšanu lielā mērā iespaidoja Lietuvas drosmīgais solis: tā savu politisko nostāju bija paudusi jau 1990.gada 11.martā, pieņemot Lietuvas Neatkarības deklarāciju. Tomēr izšķirošā nozīme bija 1990.gada 18.marta tautas deputātu vēlēšanām Latvijā, kurās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības deputātu kandidāti, tādējādi radot pamatu Latvijas neatkarības atjaunošanai parlamentārā ceļā.

Es minēju tikai dažus faktus, kas raksturo 1990.gada 4.maija priekšvēstures nelielu daļu. Neatkarības deklarācijas pieņemšanu nodrošināja daudzu mūsu tautas gaišāko prātu pašaizliedzīgs darbs, kuru novērtēt ir mūsu pienākums ne vien svētku reizēs, bet arī ikdienā.

Vēlos uzsvērt, ka šajā namā vienmēr tiks uzklausītas to cilvēku domas un pieredze, kuri stāvēja pie valsts atjaunotnes šūpuļa un kuru personīgais ieguldījums un drosme savulaik deva Latvijas iedzīvotājiem morālo spēku un neatkārtojamu emocionālā pacēluma sajūtu.

Deviņdesmitā un deviņdesmit pirmā gada notikumu fenomens slēpjas apstāklī, ka būtībā gluži sveši cilvēki atrada savstarpējas saderības mirkļus, spēja nodibināt ciešu draudzību, izpalīdzēt cits citam, spēja rast kopīgu valodu par visdažādākajiem tematiem. Un tas šo laiku dara neaizmirstamu!

Taču ne jau brīvības saldais vilinājums vien šo situāciju vērta iespējamu. Piecdesmit okupācijas gadi nebija varējuši noslāpēt Latvijas tautas gara spēku. Cilvēki joprojām vērtēja dzīves norises, kopa kultūras tradīcijas, piedalījās dziesmu svētkos, joprojām ara un apsēja tīrumus. Mēs paši un mūsu senči pierādījām, ka negrasāmies pieņemt nevienu no gara nabadzības apliecībām, nevienu no ideju un individualitātes nivelēšanas mehānismiem, ko mums uzspieda okupācijas režīms.

Savās “Atmiņās no tautiskā laikmeta” Matīss Kaudzīte ir rakstījis: “Vēsture māca it sevišķi to, ka lielu bēdu laikos tautas jo vairāk turas pie savas tautības un to apsargā līdz pēdējam, kad kāda ārpusēja vara grib pār viņu uzkundzēties.” Latvijas tauta šajos piecdesmit okupācijas gados pārpārēm apliecināja savu vitalitāti un dzīvotspēju, radot tādus gara darbus un tādas kultūras vērtības, kuras var likt pasaules kultūras mantojuma kopējā pūrā un kurām nav laika noilguma. Liekot bēdu zem akmeņa, pāri ejot dziedādami, arī tie mūsu laikabiedri, mūsu ģimenes locekļi un draugi, kas nesagaidīja neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, deva savu artavu šā nozīmīgā notikuma kaldināšanā. Nebijis viņu, daudziem latviešiem nebūtu Dzimtenes, kur atgriezties.

Toreiz cilvēki iemācījās saprast cits citu no pusvārda. Būtu skumji, ja tagad mēs šo māku atstātu novārtā, dzenoties pēc visiem tik vēlamās, bet grūti sasniedzamās labklājības. Ja cilvēks ir kurls un akls pret savu tuvāko, tad ir apšaubāma viņa labklājība, pat miljonos mērāma, jo īsta labklājība nepastāv bez brīvības, bet brīvs var būt, tikai dodot.

Pirms trīspadsmit gadiem mēs skaidri zinājām, ka gribam būt brīvi, un arī to, no kā gribam būt brīvi. Jautājums ir: vai neatkarīgas Latvijas attīstības gados vienmēr esam apzinājušies, kam šai mūsu brīvībai būtu jākalpo?...

Jā, mūsu valsts ir progresējusi, ievērojot stabilas, demokrātiskas un neatkarīgas valsts pamatvērtības, kas balstās uz fundamentāliem politiskiem principiem. Mēs konsekventi esam īstenojuši savas ārpolitiskās prioritātes, un kopš 2002.gada 21.novembra, kad Latvija tika aicināta kļūt par Ziemeļatlantijas alianses pilntiesīgu locekli, un 2003.gada 16.aprīļa, kad tika parakstīts Latvijas Republikas pievienošanās līgums Eiropas Savienībai, pagātnē ir palicis stratēģiskās neskaidrības un nedrošības laiks. Mums ir uzticami sabiedrotie, ar kuriem kopā Latvija var stāties pretī jauniem izaicinājumiem. Mēs esam daudz paveikuši, lai cilvēki Latvijā dzīvotu drošībā, un atraduši to integrācijas formulu, kas paver mūsu valstij efektīvākas un ātrākas ekonomiskās izaugsmes iespējas.

Visus šos gadus ideja par dalību Eiropas Savienībā bija balstīta ticībā, ka tā būs stipru nacionālu un suverēnu valstu savienība, kurā saglabāsies tautu kultūru dažādība. Mums ir svarīgi, lai tā būtu vienlīdzīgu valstu savienība, kurā katra valsts neatkarīgi no tās teritorijas lieluma vai tajā dzīvojošo cilvēku skaita ir līdztiesīga lemt par savienības tagadni un nākotni. Esmu pārliecināta, ka šoruden Latvijas tauta izdarīs izvēli par labu pilntiesīgai dalībai Eiropas Savienībā, jo mēs nedrīkstam stāvēt malā, kad tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmēs visas Eiropas nākotnes veidošanos.

Tomēr prātā jāpatur viens būtisks nosacījums — mēs esam neatkarīga valsts un savas problēmas mums jārisina pašiem, nevis jāgaida uz kādu unikālu “kliņģera recepti”. Turklāt katrai tautai ir savi iemīļoti kulinārijas brīnumi, kuru gatavošanas noslēpumi tiek rūpīgi glabāti un pilnveidoti paaudžu paaudzēs. Diezin vai mēs kādreiz atzīsim par pārspējamām latviešu laukos ceptās tortes, dodot priekšroku kādas citas valsts lieliskajiem saldumiem. Tāpēc vienīgais pareizais ceļš ir pašiem meklēt savas valsts attīstības modeli.

Mūsdienu realitāte pieprasa māku pārredzēt visu politisko arēnu un spēju veidot ilgtermiņa attiecības — draudzīgas un savstarpējā cieņā balstītas — ar visiem šīs politiskās arēnas dalībniekiem nolūkā vairot demokrātisko vērtību nestos augļus globālā mērogā. Nozīmīgu attīstības potenciālu paver Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbība, Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība. Arī Baltijas valstu un Beniluksa valstu attiecībām ir plaša attīstības perspektīva. Latvijai jāatrod optimāls modelis sadarbībai ar kaimiņvalstīm, jo mums ir jārēķinās ar savu ģeopolitisko stāvokli. Muļķīgi būtu nesakārtot attiecības tā, lai valsts ekonomika varētu netraucēti attīstīties, bet, lai to panāktu, nav jāizdara kādi īpaši reveransi vai jāmeklē starpnieki, — ir jārisina konstruktīvs dialogs. Citādi būs “aukstais galds” un “mēmā filma” un rezultātā — šķiršanās, kā tas notiek ikvienā ģimenē, kuras locekļi nav vēlējušies vai nav pratuši atrast kopēju valodu. Taču ģimenes locekļi nesaskaņu gadījumā vismaz var pašķirties, bet Latvijas situācija ir tāda, ka mēs vienmēr paliksim tur, kur esam vēsturiski mituši jau daudzus gadu simteņus. Kaimiņvalstu politikas pamatā ir jābūt individuālai pieejai attiecībā uz katru valsti un kopīgai izpratnei par vērtībām.

Atskatoties uz atjaunotās Latvijas trīspadsmit neatkarības gadiem iekšpolitikā, nākas secināt, ka visu valsts institūciju darbība kopumā diemžēl nav veicinājusi tā mērķa sasniegšanu, kura dēļ cilvēkiem valsts vispār ir nepieciešama. Ir likumsakarības, uz kurām balstās jebkuras tautas pastāvēšana, un ikviena gudra valsts cenšas tās ievērot, nosakot par prioritātēm izglītību un zinātni, veselības aizsardzību un sociālo nodrošinājumu — drošību visplašākajā nozīmē.

XXI gadsimtā drošības izpratne ir mainījusies — mēs runājam par kopīgiem pasākumiem terorisma draudu novēršanai, par kopēju rīcību pret masveida iznīcināšanas ieročiem, par robežu nostiprināšanu. Taču drošība visplašākajā nozīmē ir stāvoklis, kad cilvēkiem nav jābaidās par savu un savu bērnu nākotni, kad ir maksimāli atrisinātas sociālās problēmas. Varbūt mums visiem vēlreiz būtu jāatkārto sākumskolas kurss, lai saprastu, ka valsts, kura nespēj sakārtot savu sociālo sfēru, ir lemta iznīcībai. Vai tad tā nav valsts vardarbība pret cilvēkiem, ja netiek normāli realizēts paaudžu solidaritātes princips, ja atlīdzība par paveikto darbu bieži vien ir mazāka par iztikas minimumu, ja cilvēkiem septiņi mēneši jāgaida uz viena ierēdņa parakstu?... Diemžēl negatīvu valsts institucionālās mazspējas piemēru netrūkst.

Skaidrs ir viens — ja mūsu valsts turpinās būt par slogu savai tautai, radot korupcijai ērti apejamas un absurdas barjeras tā vietā, lai sekmētu uzņēmējdarbības iniciatīvas, ja tā neatbalstīs vietējos uzņēmējus, lauksaimniekus, zemniekus un amatniekus, tad pie mums nekad neizveidosies stabils vidusslānis, kas ir galvenais labklājības valsts rādītājs, kā arī izaugsmes iespēju garants. Vārdu sakot, šāda valsts izsmels pati sevi — tāpat kā izkurtējusi sistēma sagrauž sevi no iekšpuses. Un neko nevarēs saglābt tikmēr, kamēr politika un valsts pārvalde neievēros vispārējo morāles likumu un savu rīcību nesaskaņos ar visas sabiedrības kopējām interesēm, kamēr jēdzieni “morāle”, “ētika” vai “morāli tīrs” tiks pielāgoti politikai atbilstoši personiskam izdevīgumam vai savstarpēju intrigu vērpšanai un rēķinu kārtošanai.

Arī ar atbildības jēdzienu mūsu sabiedrībā tiek spekulēts arvien intensīvāk, pašapmierināti kalkulējot, kam par kārtējo neveiksmi uzvelt atbildības nastu. Vai tomēr mūsu nākotnes veiksmes atslēga neslēpjas cilvēku kopējā atbildībā par to, ka no katra sabiedrības locekļa atbildīgas rīcības ir atkarīgs visa kopuma līdzsvars?... Nereti mēs mēdzam iespļaut akā, no kuras paši esam dzēruši, nenovērtējot konkrētā cilvēka ieguldījumu kopējā lietā un aizmirstot, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.

Mēs bieži atkārtojam: “Viens likums, viena taisnība visiem”, bet pret acīmredzamām nejēdzībām, kad viena cilvēka, vienas grupas taisnība dominē pār visiem un pat ietekmē likumu, vēršamies kūtri un nelabprāt. Jājautā: vai patiešām dzīvojam tiesiskā valstī, kur lietas tiek ātri, efektīvi izskatītas un kur tiek nodrošināts nodarījumam atbilstošs sods, vai tomēr tādā mistiskā zemē, kur par normu tiek pārvērsta lietu izmeklēšana pēc anonīmu ziņotāju piegādātas informācijas? Savulaik šādiem precedentiem tika atrasts precīzs vārds — denunciācija. Trīspadsmit gadu laikā valsts celtniecībā ir pieļauta virkne aplamību, arī nelikumības, bet par tām ir jārunā atklāti, negraujot cilvēku uzticību valsts varai. Imants Ziedonis, gan citā sakarībā, pļāpas ir nosaucis par nekaunīgiem plēsoņām. Būtu gļēvi un nožēlojami pieļaut, ka mūsu sabiedrībā sāk dominēt princips — taisnība tam, kam stiprāka dūre vai viltīgāks prāts.

Iespējams, ka tieši šādu neatkarīgas valsts attīstības scenāriju negribēja pieredzēt Juris Podnieks, kad 1990.gada martā teica: “Es gribu zināt, kāda būs tā brīvā Latvija. Es gribu to saprast. Jā, es gribu to taisīt. Bet ir arī tādas “brīvas” Latvijas, kuras es nemaz negribu. Esmu redzējis brīvības, kur šķind tikai zvaniņi: viens — govij kaklā un otrs — makā.”

Vēl daudzus gadu desmitus pirms Jura Podnieka Rūdolfs Blaumanis mācīja nošķirt to Latviju, kas pilda mūsu maku, no tās Latvijas, kas iepriecina mūsu sirdi. Taču laukos joprojām tiek izpirktas zemes, un nav skaidra priekšstata par to, kā cilvēki šo zemi turpmāk izmantos. Pietrūkst saimnieka apziņas — gan atsevišķos gadījumos, gan valstī kopumā. Valstiskai pozīcijai būtu jāparedz, ka zemes īpašumu uzturēšana tiek reglamentēta, jo bez sakoptas lauku ainavas un sakārtotas lauku vides nebūs Latvijas nākotnes. Arī Latvijas meži, gluži kā koki Blaumaņa Indrānu sētā, var pazust no zemes virsas, ja valsts varas īstenotāji, realizējot valsts politiku, domās tikai ekonomikas kategorijās.

Tomēr nevar nepamanīt, ka līdz ar jauno — 8.Saeimu un valdību ir aizsāktas būtiskas reformas, kas vieš pārliecību, ka mēs lēni un grūti, taču neatlaidīgi ejam pretī tādai valsts kārtībai un filozofijai, kuras uzdevums ir kalpot cilvēkam.

Mēs pretendējam uz dalību NATO un Eiropas Savienībā. Šajā kontekstā ir jādomā arī par to, kāda būs Latvijas valstiskā identitāte pēc desmit vai vairāk gadiem, kādas liecības mēs par sevi atstāsim nākamajām paaudzēm un kas tās atspoguļos. Latvijas vēsturē ir daudz unikālu tematu, par kuriem netiek runāts, un pamazām atsevišķi laikmeta posmi pazūd no cilvēku atmiņas. Eiropas valstu saimē mūs neuzskatīs par veiksmīgu un tālredzīgu valsti, ja Latvijā vispār nepastāvēs kino ražošanas un veidošanas process, jo uzņemt latviešu filmas nozīmē saglabāt valodu, apzināt savu identitāti, iemūžināt tautas kultūru, tradīcijas un vēsturi, galu galā — veidot Latvijas tēlu.

Domājot par valsts attīstības stratēģiju, ir jāsaprot, ka skaitļos nevar ne izmērīt, ne pierādīt, kādu atdevi gūstam no kultūrai atvēlētajiem valsts budžeta līdzekļiem, cik būtu pietiekami tērēt vienai kultūras nozarei un cik būtu nepieciešams kādai citai. Mums ir jāatrod papildu iespējas atbalstīt dažādus kultūras projektus, jo — kamēr pastāv kultūra, tikmēr ir dzīva tautas dvēsele. Un tieši pēc mūsu tautas kultūras un mākslas sasniegumiem par mums spriež pasaulē. Kopējas kultūras tradīcijas ir ne vien tilts starp tautas pagātni un nākotni, bet arī tā saistviela, kas ir turējusi un turēs kopā vienas tautas cilvēkus, lai kur tie būtu un lai ko tie arī darītu.

Godātie deputāti! Veicinot 4.maija deklarācijas pieņemšanu, cilvēki cerēja, ka šis notikums pacels dzelzs priekškaru un pavērs durvis uz labāku, pilnvērtīgāku, laimīgāku dzīvi. Bija daudz objektīvu faktoru, kāpēc pozitīvas pārmaiņas Latvijas ļaudis nesagaidīja uzreiz. Tomēr galvenais iemesls bija politisko partiju pretrunas un tuvredzīga likumu radīšana katram atsevišķam gadījumam vai kādai atsevišķai personai. Tā pamazām tika deldēts tautas uzticības kredīts un no aktīvās ierindas izstumts viens politiķis pēc otra. Tauta nekārtoja rēķinus, gluži vienkārši agrāk vai vēlāk izdarīja secinājumus. Un tagad mēs redzam rezultātu: 8.Saeimā nav neatkarīgās Latvijas jauncelsmes gadu lokomotīves — “Latvijas ceļa”, pie politikas apvāršņa pavīdējuši, bet ātri nozuduši citi politiskie spēki. Tātad vēlētāji politiķiem spēj piedot daudz ko, bet savu Atmodas ideālu nomainīšanu pret pragmatisma un derīgs —nederīgs principiem — nē.

Katram uz šīs zemes ir sava vieta un loma, un valsts svarīgākais uzdevums ir dot cilvēkam jumtu — patvērumu, zem kura viņš var mierīgi radīt. Mēs nevaram gaidīt, ka tauta šodien savus priekšstāvjus mīlēs tā, kā mīlēja pirms trīspadsmit gadiem, jo daudziem ir jācīnās ne vairs par brīvības idejas īstenošanu, bet gan par izdzīvošanu. Taču mēs varam strādāt tā, lai kopīgiem spēkiem mainītu situāciju un pakļautu apstākļus sev, nevis otrādi. Ne velti 8.Saeimā divas trešdaļas deputātu savus pienākumus pilda pirmo reizi — acīmredzot konkursam uz deputāta amata vietu cilvēki ir izvirzījuši jaunus atlases kritērijus. Tas liecina, ka mūsu vēlētāji ir kļuvuši par galveno valsts pārveidotājspēku. Darbīgs un atbildīgs cilvēks ir nobriedušas civilizācijas pamatkapitāls, bet savstarpējā uzticībā balstītas varas un indivīdu attiecības ir valsts sekmīgas attīstības garants. Ja to apzināsimies, mums izdosies piepildīt mērķus ar visiem sabiedrības slāņiem pieņemamu saturu!

Cienījamie kolēģi! Pirms neilga laika mēs piedzīvojām tos pilnveides un atdzimšanas mirkļus, kas kristīgajai pasaulei saistās ar Lieldienām. Mēs tikko esam uzsākuši Saeimas pavasara sesiju, un arī dabas gaita vienmēr paver iespēju pacelties augstāk un jaunā līmenī risināt cilvēkiem uzliktos dzīves uzdevumus.

Jūnija beigās ar dziesmām, dejām un krāšņiem pasākumiem mūsu tauta sagaidīs XXIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, bet jau tūlīt pēc to noslēguma mēs svinēsim desmito gadadienu, kopš uz savu pirmo sēdi sanāca atjaunotās Latvijas Republikas 5.Saeima.

Laika ritums ir dāvājis un vienmēr dāvās iespējas izjust, ka mīlestība atmodina un atraisa visus cilvēka spēkus. Kā teicis Ojārs Vācietis:

“Nav ne lielu,

nav ne mazu

šajā dzīvē,

iznāk —

ja ir liela mīlestība,

tad viss lielais iznāk.”

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

(Skan valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! 4.maija svinīgā sēde ir slēgta, un es gribētu uzaicināt visus klātesošos uz blakustelpu — uz šampanieša glāzi! Lūdzu!