Vēsturnieks Dr. Leo Dribins:

Kultūras autonomijas teorija un prakse Latvijā

Referāts konferencē "Kultūras tiesību īstenošana Latvijā sabiedrības integrācijas kontekstā" Rīgā 2000.gada 25.maijā

Pašlaik Latvijā aktualizējas jautājums par nacionālo, etnisko minoritāšu kultūras tiesību mērogu un šo tiesību realizācijas formām. Risinot šīs problēmas, mūsu politiķi galvenokārt meklē precedentus un paraugus ārvalstīs vai Eiropas institūciju viedokļos. Tas arī vajadzīgs, jo tikai ar savu pieredzi ir par maz.

Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka arī Latvijā, sākot ar 1918.gadu, ir daudz domāts par minoritāšu un valsts attiecībām kultūras jomā — un ka risinājumu meklējuši kā politiķi, tā zinātnieki. Vispār Latvijai ir senas un tradicionālas tautību sadzīves un kopdzīves tradīcijas, kuras spilgti izpaudās neatkarīgajā Latvijas Republikā 20.gados un 30.gadu sākumā, kad Latviju Eiropā dēvēja par minoritāšu jautājumu risināšanas laboratoriju.

Par kompromisu cīnījušies tie Latvijas zinātnieki un publicisti, kuru uzmanības centrā bijis nacionālais jautājums, nacionālās valsts un minoritāšu izlīgums, normālu, draudzīgu attiecību iedibināšana un attīstīšana starp etniskiem latviešiem un Latvijas cittautiešiem, nacionāli vienotas Latvijas tautas izveidošanās.

Par eiropeisku minoritāšu tiesību īstenošanu Latvijā nemitīgi runāja un rakstīja izcilais vācbaltiešu politiķis un tiesībzinātnieks Pauls Šīmanis (1876—1944). Nesen Rīgā tulkojumā latviski iznāca viņa darbu izlase "Eiropas problēma". Nosaukums tapis no viņa atziņas, ka nacionālo jautājumu Austrumeiropas zemēs nevarēs atrisināt katras nacionālās valsts ietvaros; vienalga — vai tā ir liela vai maza valsts: Polija vai Latvija. To varēs atrisināt tikai Eiropas valstu kopīgas politikas rezultātā, radot Kopeiropas tiesību normas, kuras rastos, apkopojot daudzu valstu pieredzi, analizējot to panākumus un neveiksmes, kļūdas un racionālos risinājumus. Pauls Šīmanis uzskatīja, ka nacionālajai valstij ir jāpārtop par objektīvu arbitru, kas tautību strīdus izšķir, uz valsts kopējo interešu pamata atrodot kopsaucējus starp vairākuma un mazākuma interesēm. Etniskajām minoritātēm jātiecas uz politisku apvienošanos ar pamatnāciju, bet pamatnācijai jāpieņem tāda apvienošanās, politiski nešķirojot pilsoņus pēc etniskās piederības. Taču etnisko minoritāšu iekšējās dzīves svarīgākais satvars nav politiskā pozīcija, bet savas kultūras identitātes saglabāšana. Dažādu tautību cilvēki daudz vieglāk var mainīt savu etnopolitisko identitāti nekā savu etnokulturālo identitāti, kas gadsimtu saitēm cieši satur kopā daudzas paaudzes, glabā sava etnosa kultūras vērtības. Tās bagātina valsti. Tādēļ minoritātei ir svarīgi iegūt garantijas savas kultūras pastāvēšanai un šajā nolūkā iegūt savas kultūras autonomijas tiesības, kas zināmā mērā būtu līdzīgas komunālās pašpārvaldes tiesībām. P.Šīmanis vispār proponēja kultūras pārvaldes decentralizāciju, atstājot valsts kultūras politikas centram tikai regulētāja un padomdevēja funkcijas. Arī reģionu autonomijas skatījumā.

P.Šīmanis izcēla vairākus svarīgus kultūras autonomijas iedibināšanas priekšnoteikumus:

1. Minoritātes izpratne, ka tā ir mazākumtautība savā Tēvzemē.

2. Kopības sajūta ar visu savas Dzimtenes tautu.

3. Lojalitāte pret valsts satversmi, neatkarību, valsts teritoriālās nedalāmības atzīšana.

4. Valsts toleranta, demokrātiska etnopolitika, atteikšanās no vairākuma diktāta nacionālajās attiecībās. Kompromisa politika, īpaši kultūras jomā.

P.Šīmanis atzina valsts vienotas kultūrtelpas nepieciešamību. Kultūras autonomija nedrīkst pārvērsties par segregācijas veidu, tai jābūt sadaļai kopīgā valsts kultūras vērtību sargāšanas un vairošanas procesā.

Jāatgādina, ka Šīmanis asi protestēja pret nacistiskās Vācijas iejaukšanos vācu minoritāšu dzīvē Austrumeiropā. Viņš nosodīja centienus pārvērst kultūras autonomiju par Vācijas ietekmē esošu politisku institūciju. Visi iekšējie jautājumi jāizšķir pašā minoritātē.

Tā Pauls Šīmanis. Šodien maz zinām par Latvijas ebreju kopienas zinātnieka Morica Minca (1903—1941) devumu nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas teorijas izstrādē.

Morics Mincs bija Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas pagaidu valdības locekļa, Valsts kontroliera, tiesībzinātņu profesora Paula Minca dēls. Viņš studēja tieslietas Latvijas universitātē un Heidelbergas universitātē Vācijā, kur arī aizstāvēja doktora disertāciju. Rīgā 1927.gadā nāca klajā viņa grāmata "Nacionālā autonomija minoritāšu tiesību sistēmā" (vācu valodā). Nacistiskās okupācijas gados grāmata bibliotēkās tika iznīcināta un tagad ir bibliogrāfisks retums.

Morics Mincs tāpat kā Pauls Šīmanis akcentēja kultūras dzīves prioritāti minoritātē un prasīja kultūras autonomijas paplašināšanu. Viņš ieteica veidot minoritāšu kultūru pārstāvniecības ne tikai valsts centrā Rīgā, bet arī citās lielākās pilsētās, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām.

M.Minca grāmatā formulēti daži ļoti svarīgi etnisko minoritāšu kultūras autonomijas izveidošanas noteikumi:

1. Minoritātei pašai ir jārada bāze savām kultūras aktivitātēm. Protams, neizslēdzot sadarbību kā ar mītnes valsts, tā ar sava etnosa valsts kultūras institūcijām.

2. Minoritātēm nevar uzspiest to vai citu kultūras autonomijas modeli. Tām pašām jāparāda iniciatīva kāda modeļa izveidē.

3. Lielākas tiesības jādod indivīda autonomijai, ļaujot personai brīvi izvēlēties, kurai kultūrai pievienoties. Minoritārās grupas kolektīvās tiesības savukārt top valsts un minoritātes dialoga ceļā, savstarpēji vienojoties.

4. Ja izveidosies Eiropas valstu apvienība, spēkā nāks Eiropas kultūrtiesību starptautiskās normas.

Šādu viedokli atbalstīja un attīstīja arī otrs ievērojams Latvijas ebreju tiesībzinātnieks profesors Maksis Lazersons (1887—1951). Viņš vairākkārt norādīja: ja Latvija pratīs izveidot labi funkcionējošu kultūras autonomijas modeli, tad nebūs nekāds pamatojums ārvalstu pārraudzībai pār minoritāšu problēmas risināšanu, nevarēs rast ieganstus, lai kāda ārvalsts uzstātos Latvijas minoritāšu galvenā aizstāvja lomā. Lazersons ieteica Latvijas valdībai patstāvīgi risināt attiecības ar minoritātēm uz starptautiski pieņemto tiesību normu bāzes.

No latviešu cilmes zinātniekiem minoritāšu problēmai īpaši pievērsās Marģers Skujenieks (1886—1941) un Arturs Kroders (1892—1973). Līdz 1928.gadam M.Skujenieks arī atbalstīja minoritāšu kultūras autonomijas ieviešanu Latvijā, taču vēlāk kā valstsvīrs centās to ierobežot un propagandēja Latvijas homogenizāciju, cittautiešu asimilācijas veicināšanu. Šādi uzskati nav izturējuši vēstures pārbaudi.

A.Kroders uzskatīja par ļoti vērtīgu Ukrainas Radas 1918.gada 9.janvārī pieņemto likumu par nacionāli personālo autonomiju. Tas paredzēja, ka skaitliski lielās minoritātes automātiski saņem šādas kultūras autonomijas tiesības, bet nelielajām minoritātēm ir jāsavāc zināms personu saraksts, kas pierādītu to spēju veidot savu kultūras kopienu. A.Kroders propagandēja uzskatu, ka pilsētās un apriņķos, kur kādas minoritātes īpatsvars pārsniedz 20 procentus no pastāvīgajiem iedzīvotājiem — valsts pilsoņiem, būtu jāpieļauj arī šīs minoritātes valodas lietošana oficiālajā sabiedriskajā lietvedībā un ielu nosaukumos. Protams, to neattiecināja uz valsts galvaspilsētu. Krodera interpretējumā kultūras autonomija būtu valsts piešķirta privilēģija minoritātēm, kas tām radītu zināmas priekšrocības. Pats par sevi saprotams, uz to varētu pretendēt tikai lojālas minoritātes.

Apkopojot Latvijas 1920.—1940. gada etnopētnieku domas un valsts vēsturisko pieredzi, var izdarīt šādus secinājumus:

1. Kultūras autonomiju var gūt tāda minoritāte, kas integrējusies valstī.

2. Autonomijas iegūšanas vēlme ir jāizsaka pašai minoritātei.

3. Kultūras autonomija var sekmīgi īstenoties tikai demokrātiskā un tiesiskā valstī.

4. Kultūras tiesību pilnīgi sekmīgu īstenošanu var garantēt tikai Eiropas mēroga politika.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā kopš 1990.gada atkal tiek veikti zinātniski pētījumi par nacionālajām attiecībām un minoritāšu jautājumu. Iniciatīvu uzņēmies Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs, kas piedalījās arī šīs konferences organizēšanā. Centra pētnieki ir Ilga Apine, Elmārs Vēbers, Vladislavs Volkovs un Leo Dribins. Pētījumos aktīvi piedalās Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, ko vada Nils Muižnieks, piedalās socioloģe Brigita Zepa, arhīvu pētnieki Eriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis, Kultūras akadēmijas docents Juris Goldmanis un citi. Visvairāk pētīta Latvijas minoritāšu vēsture, tās vieta visas Latvijas vēsturē. Mūsdienu problēmas tiek skatītas Eiropas integrācijas un Eiropas starptautiskās pieredzes kontekstā. Mēs secinājām, ka objektīvi nepieciešama bija nacionāli demokrātiskas valsts celtniecība Latvijā. Tāda bija Latvijas tautas, Latvijas pilsoņu kopuma izvēle.

Taču Otrā pasaules kara seku rezultātā ir notikušas tik lielas Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas, ka minoritātes ir vairāk nekā 40 procentu. Ir jārespektē visu to cilvēku intereses, kuri grib saglabāt un attīstīt savu etnokulturālo identitāti. Garantēt to var tikai viņu kultūras autonomijas tiesību īstenošana. Ja valsts piedalīsies šo garantiju radīšanā, tā veicinās etnokulturālo saskaņu Latvijā, un tas varbūt būs pats svarīgākais ieguldījums sabiedrības integrācijā, Latvijas tautas izaugsmē.