Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministrs Joška Fišers:

Par Eiropas Savienības nākotni reālpolitiķa skatījumā

Pirms piecdesmit gadiem — 1950.gada 9.maijā — Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans iepazīstināja pasauli ar plānu par Francijas un Vācijas ogļu un tērauda rūpniecības apvienošanu, tādējādi aizsākot vienotas Eiropas izveidi. Šī gada 12.maijā Berlīnē Humbolta universitātē Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers teica runu, ko daudzi politikas speciālisti jau nodēvējuši par līdzvērtīgu pusgadsimtu vecajai pēckara Eiropas vienotības idejai. J.Fišers piedāvā jaunu, vēl ciešāku, apvienotās Eiropas modeli, kura ieviešanas nepieciešamību pamato ar problēmām pašreizējās Eiropas Savienības iekšienē un ar integrētās Eiropas pārvaldes samezglojumiem, ko varētu radīt neizbēgamais paplašināšanās process.

Vācijas ārlietu ministra par sensacionālu nodēvētā runa jau guvusi plašu rezonansi pasaules plašsaziņas līdzekļos, tā arvien no jauna tiek pieminēta un analizēta. Zināmu ieskatu citvalstu uzskatos par J.Fišera nākotnes Eiropas vīziju var gūt "Latvijas Vēstneša" šā gada 25.maija numurā "Eiropas lietu" 6.laidienā. Šodien "Latvijas Vēstnesī" — J.Fišera runas tulkojums latviešu valodā, lai katram pašam būtu iespējams veidot savu viedokli par vienotās Eiropas idejas tālāko attīstību.

"LV" informācija

Runa Berlīnes Humbolta universitātē 2000.gada 12.maijā

Gandrīz tieši pirms 50 gadiem Roberts Šūmans iepazīstināja sabiedrību ar savu Eiropas Federācijas vīziju miera uzturēšanai. Ar to aizsākās pilnīgi jauna Eiropas vēstures ēra. Eiropas integrācija bija atbilde uz nestabilo ietekmes līdzsvaru šajā kontinentā, kas arvien bija novedis pie iznīcinošiem kariem par hegemoniju, sasniedzot kulmināciju pasaules karos starp 1914. un 1945.gadu. Sākot ar 1945.gadu, eiropeiskās domas pamatā ir atsevišķu valstu centienu pēc varas noliegums, sasaistot šo valstu vitālās intereses un nododot suverenitāti supranacionālām Eiropas institūcijām. Pusgadsimtu vēlāk svarīgākais politiskais izaicinājums visām Eiropas valstīm un tautām ir eiropeiskās apvienošanās process, jo tā panākumi, neveiksmes vai arī stagnācija nākotnē būs ārkārtīgi nozīmīga pirmkārt jau jaunajai paaudzei. Un tieši tagad apvienošanās process ir iekļuvis ļaužu nevalodās un tiek uztverts kā Briseles bezdvēseles un bezsejas eirokrātijas labākajā gadījumā garlaicīgs, sliktākajā — arī bīstams pasākums.

Tieši tādēļ vēlos pateikties par iespēju šodien paust sabiedrībai savas konceptuālās pārdomas par Eiropas nākotnes veidolu. Lūdzu pieņemt manu vēlmi runas laikā atteikties no savas — līdz šim publiskus pārspriedumus ierobežojošās — Vācijas ārlietu ministra un Federālās valdības locekļa lomas, lai arī apzinos, ka tas pilnībā nav iespējams. Es nevēlos runāt par nākamo mēnešu Eiropas politikas izaicinājumiem, ne arī par šobrīd aktuālo starpvaldību konferenci, Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos uz Austrumiem un visiem pārējiem tik nozīmīgajiem jautājumiem, kuri mums jārisina ik dienas. Es vēlos runāt par Eiropas integrācijas stratēģiskajām perspektīvām arī pēc nākamās desmitgades un starpvaldību konferences. Tātad runa būs ne jau par federālās valdības pozīciju, bet gan par ieguldījumu sen uzsāktajā sabiedrības diskusijā par Eiropas integrācijas finalitāti un "pilnīgo pabeigtību". Tas ir tas, ko vēlos pateikt kā pārliecināts eiropietis un Vācijas parlamentārietis. Tādēļ vēl jo vairāk mani iepriecina neformālā ES ārlietu ministru tikšanās Azoru salās, kas notika, pateicoties Portugāles prezidentūrai, un kurā izraisījās gara, izsmeļoša un ārkārtīgi produktīva diskusija tieši par Eiropas integrācijas finalitāti, un kura noteikti vēl parādīs savus tālākos rezultātus.

Skaidri izjūtama šodien ir situācija, ka desmit gadus pēc aukstā kara beigām un globalizācijas laikmeta aizsākumā Eiropas problēmas un izaicinājumi ir sapinušies mezglā, kurš pastāvošo iespēju robežās ir ļoti grūti atšķetināms. Kopīgās valūtas ieviešana, uzsāktā ES paplašināšanās uz Austrumiem, pēdējās ES Komisijas krīze, Eiropas Parlamenta un tā vēlēšanu ierobežotais akcepts, kari Balkānos un kopējās drošības un ārpolitikas attīstība ne tikai definē sasniegto, bet arī nosaka izaicinājumus, kuri būs jāpārvar nākotnē. Quo vadis, Eiropa? Kārtējo reizi to mums jautā kontinenta vēsture. Un eiropiešu atbilde dažādu iemeslu dēļ, ja viņi tiešām sev un saviem bērniem vēl labu, var skanēt tikai un vienīgi — uz priekšu līdz pilnīgam Eiropas integrācijas noslēgumam. Par katru soli atpakaļ, par katru brīdi bez attīstības, par katru aizķeršanos Eiropai, visām ES dalībvalstīm un arī visām tām, kas vēlas kļūt par tādām, un vispirms jau cilvēkiem, būs jāmaksā fatāli augsta cena. Pavisam īpašā kārtā tas ir sakāms par Vāciju un vāciešiem. Tas, kas mūs sagaida, nepavisam nebūs vienkāršs uzdevums un prasīs no mums visus spēkus, jo nākamās dekādes laikā mums būs jāatrisina nozīmīgākās Eiropas paplašināšanās problēmas Austrumu un Dienvidaustrumu virzienā, kas galu galā novedīs pie dalībvalstu faktiskā skaita dubultošanās. Un vienlaikus, lai spētu pārvarēt šo vēsturisko izaicinājumu un integrētu jaunās dalībvalstis, tajā pašā laikā nezaudējot ES rīcībspēju, Eiropas integrācijas mājas būvē ir jāieliek pēdējais ķieģelis, ar to domājot politisko integrāciju.

Nepieciešamība abus procesus risināt paralēli ir lielākais izaicinājums, ar kuru ES ir saskārusies savā vēsturē. Taču nevienai paaudzei nav bijis lemts izvēlēties pašai sava laika izaicinājumus, un tā tas ir arī šoreiz. Nekas cits kā aukstā kara un uzspiestā Eiropas sadalījuma beigas liek Eiropai un mums risināt šo uzdevumu. Un tādēļ arī šodien mums ir nepieciešams Žana Monē un Roberta Šūmana pēc Otrā pasaules kara radītajām idejām līdzvērtīgs vizionārais spēks un pragmatiskā īstenošanas spēja. Un tieši kā toreiz pēc pēdējā lielā visas Eiropas kara (kas gandrīz kā visi pārējie bija arī karš starp vāciešiem un francūžiem), arī pēdējā Eiropas Savienības būvniecības fāzē (ar to saprotot paplašināšanos uz Austrumiem un politiskās integrācijas noslēgumu) izšķiroša loma būs Francijai un Vācijai. Ir divi vēsturiski lēmumi, kas pēdējā gadsimta vidū ir labvēlīgi ietekmējuši Eiropas likteni: pirmkārt, tas ir ASV lēmums saglabāt ietekmi Eiropā. Un, otrkārt, Francijas un Vācijas izvēle par labu integrācijas un savstarpējās saimnieciskās sasaistes principam.

Līdz ar Eiropas integrācijas idejas rašanos un tās īstenojumu Eiropā (precīzāk — Rietumeiropā) izveidojās ne tikai pilnīgi jauna kārtība, bet fundamentāli izmainījās arī Eiropas vēsture. Salīdziniet Eiropas vēstures XX gadsimta pirmo pusi ar tās pēdējām piecām desmitgadēm un jūs uzreiz sapratīsiet, ko es domāju. Tieši vācu perspektīva ir īpaši laba mācība, jo tā uzskatāmi parāda ieguvumus, par kuriem mūsu zeme var pateikties Eiropas integrācijas domai un tās tālākam īstenojumam! Šis gandrīz revolucionārais Eiropas valstu sistēmas princips aizsākās Francijā, un tā autori ir tādi valstsvīri kā Roberts Šūmans un Žans Monē. Šī principa pakāpeniska īstenošana no Eiropas Ogļu un tērauda apvienības dibināšanas līdz iekšējā tirgus izveidei un kopējas valūtas ieviešanai visās savās stadijās balstījās tieši vācu un francūžu interešu aliansē. Tā savukārt nekad nebija ekskluzīva, bet gan vienmēr atvērta citām Eiropas valstīm. Tā tam arī būtu jāpaliek līdz integrācijas beigu sasniegšanai.

Eiropas integrācija sevi ir apliecinājusi kā fenomenāls panākums. Tam bija tikai viens izšķirošs trūkums, kuru uzspieda vēsture. Integrēta netika visa Eiropa, bet gan tikai tās brīvā daļa Rietumos. Eiropas dalījums piecus gadu desmitus novilka robežu Vācijas un Berlīnes viducī. Dzeloņstiepļu un mūra austrumu pusē iespēju līdzdarboties Eiropas apvienošanās procesā gaidīja neatņemama Eiropas daļa, bez kuras nekad nebūtu sasniedzama integrācijas idejas īstenošana. Roberts Šūmans jau 1963.gadā to skaidri pateica: "Mums jāveido vienotā Eiropa ne tikai brīvo tautu interešu vārdā, bet arī tādēļ, lai mēs varētu mūsu savienībā uzņemt arī Austrumeiropas tautas, kad tās atbrīvosies no spaidiem, kuru varā tās pašlaik atrodas, un meklēs iestāšanās iespējas un mūsu morālo atbalstu. Mēs esam tām vienotas un brālīgas Eiropas paraugu parādā. Katrs solis, kuru šajā ceļā spersim, dos tām jaunas iespējas. Tām vajag mūsu palīdzību pārveidē, kura ir jāveic. Mūsu pienākums ir būt tam gataviem."

Pēc padomju impērijas sabrukuma ES bija jāatveras uz Austrumiem, citādi tā pati būtu atņēmusi saturu Eiropas integrācijas idejai un beigu beigās to sagrautu. Kādēļ? Skats uz bijušo Dienvidslāviju rāda iespējamās sekas arī tad, ja tās ne vienmēr nonāktu līdz tik ekstrēmai attīstībai. Tikai uz Rietumeiropu vērsta ES ilgākā perspektīvā izveidotu Eiropā divas atšķirīgas valstu sistēmas: integrētu sistēmu Rietumos un Austrumeiropā — vecā parauga sistēmu ar nacionālo orientāciju, koalīciju ietekmi, klasisko interešu politiku, ar nacionālistisko ideoloģiju un konfrontāciju nepārtraukto briesmu faktoru. Atšķirīgas valstu sistēmas bez vienotas kārtības ilgākā laikā padarītu Eiropu par nedrošu kontinentu, bet vidējā termiņā ienestu tradicionālos Austrumeiropas konfliktus arī ES. Tieši Vācija šādā attīstībā daudz zaudētu. Arī ģeopolitiskā realitāte pēc 1989.gada nepieļāva nekādas nopietnas alternatīvas Eiropas institūciju paplašinājumam uz Austrumiem, un tādas nepieļauj arī globalizācijas laikmets.

Ņemot vērā šo patiesi vēsturisko griezumu, ES ir konsekventi uzsākusi dziļas pārmaiņas nesošu pārveides procesu:

1) Māstrihtā pirmo reizi valūta, viena no trim mūsdienu modernas nacionālas valsts suverenitātes daļām, tika nodota tikai un vienīgi Eiropas institūciju atbildībā. Eiro ieviešana nozīmēja ne tikai saimnieciskās integrācijas augstāko punktu, bet bija arī dziļi politisks akts, jo valūta nav tikai ekonomisks lielums, bet arī tā suverenitātes nesēja varas simbols, kurš to nodrošina. Padarot saimniecību un valūtu vienotu iepretim iztrūkstošajām kopīgajām politiskajām un demokrātiskajām struktūrām, ir radies spriedzes lauks. Tas var novest pie ES iekšējās krīzes, ja produktīvi netiks novērsti trūkumi politiskās integrācijas jomā, tādējādi pabeidzot integrācijas procesu;

2) Tamperē Eiropas Padome iezīmēja jauna, visaptveroša integrācijas projekta sākumu, kopīgas tiesību un iekšējās drošības telpas celtniecību. Līdz ar to Eiropa pietuvojas saviem pilsoņiem aizsniedzamā attālumā. Tomēr šī jaunā integrācijas projekta nozīme sniedzas tālāk: kopīgas tiesības var iniciēt lielu integratīvu spēku;

3) Eiropas valstis ir spērušas tālākus soļus savas kopīgās ārpolitiskās rīcībspējas stiprināšanai (arī Kosovas kara iespaidā). Ķelnē un Helsinkos tās ir vienojušās par jaunu kopīgu mērķi — kopīgas drošības un aizsardzības politikas attīstīšanu. Ar to Eiropas Savienība ir spērusi nākamo soli pēc eiro. Jo kā gan būtu iespējams ilgākā laikā izskaidrot to, ka valstis, kuras nešķirami ir vienojušās kopīgā valūtas apvienībā un savā ekonomiski politiskajā pastāvēšanā saistītas viena ar otru, kopīgi nevēršas pret ārējiem apdraudējumiem un kopīgi neveido savu drošību;

4) Helsinkos notika arī vienošanās par konkrētu ES paplašināšanās plānu. Ar šo lēmumu vairāk vai mazāk ir iezīmētas nākamās ES robežas. Ir paredzams, ka paplašināšanās beigās Eiropas Savienībā būs 27, 30 vai vēl vairāk dalībvalstis.

Tātad šobrīd esam ārkārtīgi sarežģīta uzdevuma priekšā — mums paralēli ir jārealizē divi lielprojekti:

1) iespējami ātra ES paplašināšanās. Tā rada ievērojamas piemērošanās problēmas gan kandidātvalstīm, gan pašai ES. Tā izraisa arī mūsu pilsoņos bažas un bailes: vai paplašināšanās neapdraudēs viņu darba vietas, vai pēc paplašināšanās Eiropa nekļūs vēl necaurredzamāka un nesaprotamāka saviem pilsoņiem? Lai cik nopietni mēs strādātu ar šiem jautājumiem, mēs nedrīkstam izlaist no acīm paplašināšanās vēsturisko dimensiju. Jo tā ir mūsu vienreizējā iespēja apvienot mierā, drošībā, demokrātijā un labklājībā cauri gadu simteņiem karu grauto kontinentu.

Paplašināšanās Vācijai ir augstāko nacionālo interešu kategorijā. Ar Vācijas dimensiju un centrālo novietojumu objektīvi saistīti riski un kārdinājumi, vienlaikus paplašinot un padziļinot ES, ilgākā laikā varētu tikt novērsti. Tam klāt vēl jāpievieno tas, ka paplašināšanās (ja atceramies ES paplašināšanos uz Dienvidiem) ir vispāreiropeiskas izaugsmes programma. Tieši Vācijas saimniecībā paplašināšanās izpaudīsies kā peļņa uzņēmējiem un nodarbinātība. Tādēļ Vācijai arī turpmāk ir jāpaliek par ātras paplašināšanās advokāti, bet tajā pašā laikā paplašināšanās procesam ir jānotiek uzmanīgi un saskaņā ar Helsinku lēmumiem;

2) Eiropas rīcībspēja. ES institūcijas tika radītas sešām dalībvalstīm. Tās ar grūtībām darbojas, skaitam palielinoties līdz piecpadsmit. Lai cik nozīmīgs paplašināšanās sākumam nebūtu pirmais reformu solis ar savu pastiprināto vairākuma lēmumu lomu drīzajā starpvaldību konferencē, ar to vien ilglaicīgi nepietiks. Draudus rada tas, ka ES absorbcijas spējas ar tās vecajām institūcijām un mehānismiem, paplašinoties līdz 27, 30 dalībvalstīm, tiks pilnībā izsmeltas, un tas var novest ES pie smagas krīzes. Šie draudi gan nerunā par sliktu iespējami drīzai paplašināšanai, bet daudz vairāk par labu apzinātai un piemērotai institucionālajai reformai: tādai, lai, ņemot vērā paplašināšanās uzliktos noteikumus, tiktu saglabāta ES rīcībspēja. Erozija vai integrācija šo iemeslu dēļ ir vienīgās iespējamības pēc nenovēršamās ES paplašināšanās.

Šo divu uzdevumu risinājums atrodas starpvaldību konferences centrā. ES ir uzlikusi sev par pienākumu padarīt sevi spējīgu uzņemt jaunās dalībvalstis, sākot ar 2003. gada janvāri. Pēc "Agenda 2000" īstenošanas mums atliek tikai radīt institucionālos priekšnoteikumus nākamajam paplašināšanās vilnim. Veiksmīga paplašināšanās ir iespējama, vien atrisinot trīs pamatjautājumus: par Eiropas Komisijas sastāvu, par balsu svaru Eiropas Padomē un, īpaši, par vairākuma lemttiesību paplašināšanu. Tādēļ tam kā nākamajam praktiski risināmajam solim ir jābūt izteiktai prioritātei.

Lai cik nozīmīga ES nākotnei arī būtu starpvaldību konference, ņemot vērā Eiropas situāciju, mums jau šodien jāsāk domāt tālāk par paplašināšanās procesu, jādomā par to, kā varēs darboties nākotnes "lielā" ES, kā tai būtu jāizskatās un jāfunkcionē. Un to es tagad vēlos darīt. Tādēļ ļaujiet man nolikt malā ārlietu ministra lomu, lai es varētu izteikt dažas pārdomas gan par t.s. Eiropas finalitātes būtību un par to, kāds ceļš mūs tuvinātu šim mērķim un ļautu mums galu galā to sasniegt. Visi eiroskeptiķi gan šaipus, gan otrpus Lamanšam lai ieklausās ieteikumā neķerties pie treknu virsrakstu rakstīšanas, jo, pirmkārt, runa būs par personisku Eiropas problēmu risinājumu nākotnes vīziju. Otrkārt, mēs runājam par ilgu laika posmu jau ārpus starpvaldību konferences. Tātad nevienam nevajadzētu bīties šo tēžu.

Paplašināšanās padarīs Eiropas institucionālo reformu neizbēgamu. Kā vispār var iedomāties Eiropas Padomi ar trīsdesmit valstu un valdību galvām? Trīsdesmit prezidentūras? Cik garas tad būs Padomes sēdes? Dienas vai pat nedēļas? Kā pašreizējā ES institūciju tīklā lai izlīdzina trīsdesmit intereses, pieņem lēmumus un vēl arī rīkojas? Kā lai novērš to, ka Eiropa tādā veidā kļūst pilnīgi necaurskatāma, to, ka kompromisi veidojas vēl neskaidrāk un dīvaināk un ES akcepts tās pilsoņu vidū noslīd zem kritiskās robežas? Tie ir jautājumi par jautājumiem, uz kuriem tomēr rodama viena pavisam vienkārša atbilde: pāreja no valstu savienības uz pilnīgu parlamentarizāciju vienotā Eiropas federācijā, ko Roberts Šūmans pieprasīja jau pirms piecdesmit gadiem. Un tas nozīmē ne mazāk, ne vairāk kā vienotu Eiropas parlamentu un tādu pašu valdību, kas īstenotu faktisko likumdevēja un izpildvaras funkciju federācijas ietvaros. Tādai federācijai jābalstās konstitucionālā līgumā.

Es labi apzinos, kādas problēmas līdz šī mērķa sasniegšanai vēl pārvaramas gan procedūras, gan satura ziņā. Taču man ir arī pilnīgi skaidrs, ka Eiropa sev atbilstošo lomu saimnieciskajā un politiskajā globālajā sacensībā varēs spēlēt tikai tad, ja mēs droši dosimies uz priekšu. Ar 19. un 20.gadsimta bailēm un receptēm 21.gadsimta problēmas nav risināmas. Šai vienkāršajai atbildei gan iebilst neiespējamības arguments. Eiropa neesot jauns, bet gan dažādu tautu, kultūru, valodu un vēstures kontinents. Nacionālās valstis esot neatņemama realitāte, un, jo vairāk caur globalizāciju un eiropeizāciju veidošoties pilsoņiem arvien tālākas superstruktūras un anonīmi aktieri, jo vairāk cilvēki turēšoties pie drošību un aprūpētības sajūtu sniedzošajām nacionālajām valstīm.

Visām šīm iebildēm es piekrītu, jo tās ir patiesas. Tā būtu nelabojama konstrukcijas kļūda, ja politisko integrāciju mēs mēģinātu pabeigt par spīti, nevis iesaistot pastāvošās nacionālās institūcijas un tradīcijas. Tāds pasākums, ņemot vērā Eiropas vēsturiski kulturālos priekšnosacījumus, būtu lemts neveiksmei. Tikai tad, ja Eiropas integrācijas procesa rezultātā nacionālās valstis tiktu iesaistītas šādā federācijā, ja to institūciju vērtība netiktu samazināta vai šīs institūcijas netiktu pilnībā iznīcinātas, projekts kļūtu iespējams, neskatoties uz milzīgajām grūtībām. Citiem vārdiem sakot, līdzšinējie priekšstati par federālu Eiropas valsti, kas kā jauna suverēna vienība nomainītu vecās nacionālās valstis un to demokrātijas, pierāda sevi kā sintētiska konstrukcija ārpus izveidojušās Eiropas realitātes. Eiropas integrācijas veiksmīga pabeigšana ir iedomājama tikai tad, ja tā notiek, balstoties suverenitātes sadalījumā starp Eiropu un nacionālo valsti. Tieši šis fakts slēpjas aiz plaši diskutētā, bet reti izprastā subsidiaritātes jēdziena.

Kas būtu jāsaprot ar jēdzienu "suverenitātes dalīšana"? Kā jau minēju, jaunā Eiropa neradīsies tukšā politiskā vietā. Eiropas īstenību veido dažādās politiskās un nacionālās kultūras un to demokrātiskās sabiedrības, kuras vēl turklāt šķir dažādās valodas. Tādēļ Eiropas parlamentam vienmēr ir jāpārstāv divi aspekti: gan nacionālo valstu Eiropa, gan pilsoņu Eiropa. Tas ir iespējams tikai tad, ja Eiropas parlaments var reāli savest kopā dažādās nacionālās politiskās elites ar dažādajām nacionālajām sabiedrībām.

Manā izpratnē to var sasniegt, ja Eiropas parlaments sastāv no divām palātām, kur vienu palātu veido vēlētie deputāti, bet otru veido nacionālo parlamentu deputāti. Tas izslēgtu pretrunas starp nacionālajiem parlamentiem un Eiropas parlamentu, starp nacionālajām valstīm un Eiropu. Otrajā palātā būtu jāizšķiras starp senāta modeli ar tieši ievēlētiem senatoriem no visām dalībvalstīm un mūsu Bundesrātei līdzīgu modeli. ASV štati katrs ievēl divus senatorus, turpretim mūsu Bundesrātē ir dažāds balsu skaits.

Tieši tāpat divas iespējas pastāv Eiropas izpildvarai. Vai nu notiek izšķiršanās par Eiropas Padomes tālāku veidošanu par Eiropas valdību, kas nozīmētu to, ka Eiropas valdību veidotu nacionālās valdības, vai nu arī mums jādodas tiešu prezidenta vēlēšanu virzienā ar plašām izpildvaras pilnvarām, ņemot par izejas punktu tagadējo Eiropas Komisijas struktūru. Būtu iespējami arī šo divu iespēju starpvarianti.

Var iebilst, ka Eiropa jau tagad ir kļuvusi daudz par sarežģītu un necaurskatāmu savienības vidusmēra pilsonim, kāpēc gan mēģināt to padarīt vēl sarežģītāku? Taču ir runa par gluži pretējo. Federācijas un nacionālo valstu suverenitātes dalījums nav iespējams bez konstitucionāla līguma, kurš nosaka, kas turpmāk tiek regulēts Eiropas un kas — nacionālajā līmenī. ES līmeņa noteikumu lielais skaits ir induktīvās eiropeiskošanas izpausme saskaņā ar Ž.Monē metodi un starpvalstu kompromisu rezultāts šībrīža Eiropā kā valstu savienībā. Skaidrajam kompetences sadalījumam starp federāciju un nacionālajām valstīm Eiropas konstitucionālajā līgumā būtu jāparedz, ka tikai pats nepieciešamākais būtu regulējams Eiropas līmenī, pārējais paliktu nacionālo valstu kompetencē. Tā būtu kompetencēs skaidra un vienlaikus rīcībspējīga Eiropas federācija, kas balstītos pašapzinīgās nacionālajās valstīs kā federācijas loceklēs. Turklāt tā būtu tāda Eiropa, kura būtu caurskatāma un saprotama tās pilsoņiem, jo būtu pārvarējusi savu demokrātijas deficītu. Tas viss nebūt nenozīmē nacionālās valsts likvidēšanu. Jo arī pabeigtajā federācijas subjektā nacionāla valsts ar savām kulturālajām un demokrātiskajām tradīcijām būs neatņemama sastāvdaļa, lai varētu pilnā apjomā leģitimēt pilsoņu un valstu pieņemtu savienību. To saku, īpaši paturot prātā mūsu draugus Lielbritānijā, jo apzinos, cik ļoti kaitinošs daudziem britiem ir jēdziens "federācija". Bet man nenāk prātā cits vārds, un tam nevajadzētu nevienu kaitināt. Arī Eiropas finalitātē mēs būsim briti un vācieši, francūži un poļi. Nacionālās valstis turpinās pastāvēt un saglabās daudz ievērojamāku lomu salīdzinājumā ar federālajām zemēm Vācijā. Un subsidiaritātes principam šādā federācijā būs konstitucionāls rangs.

Šīs trīs reformas: demokrātijas problēmas risinājums un jaunas kompetenču kārtības nepieciešamība gan horizontālā (t.i., starp Eiropas institūcijām), gan vertikālā (starp Eiropu, nacionālo valsti un reģioniem) līmenī ir rodamas tikai un vienīgi konstitucionālā Eiropas jaundibinājumā, īstenojot tādas Eiropas Satversmes projektu, kuras kodolu veidotu zemes īpašuma, cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, varu dalīšanas līdzsvars starp Eiropas institūcijām un skaidrs nodalījums starp Eiropas un nacionālo valstu līmeni. Šāda Eiropas Satversme veidotu attiecības starp federāciju un nacionālo valsti. Lai es netaptu pārprasts — teiktajam nav nekādas saistības ar renacionalizāciju, gluži pretēji.

Steidzamāks jautājums, uz kuru jārod atbilde, ir šāds: vai šī federācijas vīzija ir īstenojama ar līdzšinējo integrācijas metodi, vai arī pašai metodei — līdzšinējā apvienošanās procesa centrālajam elementam — ir jāmainās?

Eiropas apvienošanās procesu pagātnē pamatā noteica Ž.Monē metode ar savu Eiropas institūciju un politikas eiropeiskošanu. Pakāpjveidīgā integrācija bez galarezultāta skatījuma tika radīta piecdesmitajos gados mazai valstu grupai. Lai cik panākumiem bagāts arī būtu šis aizmetnis, Eiropas politiskajā integrācijā un demokratizācijā tas sevi apliecināja tikai daļēji. Kur nebija iespējama visu ES dalībvalstu vienošanās, mazākas grupas dažādās formācijās devās ātrāk uz priekšu, piemēram, saimnieciskajā vai valūtas savienībā, vai arī Šengenas līgumā. Vai šāda veida atšķirīgā un pastiprinātā kopdarbībā atsevišķās jomās būtu meklējams risinājums, kā pārvarēt dubulto paplašināšanās un padziļināšanās izaicinājumu? Tieši paplašinātā un spiestā kārtā arī heterogēnākā savienībā vēl lielāka diferencēšanās būs neizbēgama. To atvieglināt ir centrālais starpvaldību konferences mērķis.

No otras puses, arvien plašāka diferencēšanās radīs arī jaunas problēmas: Eiropas identitātes zaudējumu, iekšējo koherenci, kā arī ES iekšējās erozijas draudus, ja reiz līdzās vispārējai integrācijai arvien plašāki lauki nonāks starpvaldību kopdarba uzdevumu lokā. Jau šodien nav grūti pamanāma Ž.Monē metodes krīze, kas nav risināma ar tās iekšējās loģikas palīdzību. Žaks Delors, kā arī Helmuts Šmits un Valerijs Žiskārs d’Estēns ir mēģinājuši pēdējā laikā rast jaunas atbildes uz šo dilemmu. Saskaņā ar Delora skatījumu, ir jātop nacionālo valstu federācijai, kas sastāvētu no sešām Eiropas Kopienas dibinātājvalstīm ar "līgumā noslēgtu līgumu" un kuras tālākais mērķis būtu dziļa Eiropas institūciju reforma. Līdzīgā virzienā iet arī Šmita un Žiskāra pārdomas, kas gan balstās nevis uz sešām pamatdalībvalstīm, bet gan uz vienpadsmit eiro zonas valstīm kā centru. Jau 1994.gadā Karls Lamerss un Volfgangs Šoible piedāvāja Eiropas kodola izveidi. Šī ideja gan cieta nozīmīgu "dzemdību traumu", jo paredzēja ekskluzīvu "kodolu", kas tā vietā, lai kļūtu par sava veida visiem atvērtu integrācijas magnētu, pat izslēdza dibinātājvalsti Itāliju.

Ja, ņemot vērā ES paplašināšanās uz Austrumiem neizbēgamību, vienīgās savienības alternatīvas tiešām ir vai nu erozija, vai arī iestrēgšana stagnējošā valstu savienībā ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām, tad, situācijas un to izraisīto krīžu spiesta, ES nākamās dekādēs atradīsies izvēles priekšā — vai nu dalībvalstu vairākumam doties pilnā integrācijā, uz konstitucionāla līguma pamata izveidojot Eiropas federāciju, vai arī, ja tas nenotiek, mazākajai valstu daļai būs jāuzņemas šī darba priekšpostenis, kas nozīmē to, ka tām būs jāizveido savstarpējs gravitācijas centrs, kur valstis vienosies dziļā eiropeiskā pārliecībā veidot ciešāku politisko sadarbību. Likumsakarīgi radīsies jautājumi par to, kad būs pienācis īstais brīdis un kas piedalīsies, vai šis gravitācijas centrs veidosies esošo līgumu ietvaros vai arī ārpus tiem? Viens, kas gan jau tagad ir droši zināms, ir tas, ka bez visciešākās francūžu un vācu sadarbības arī nākotnē neizdosies neviens eiropeisks projekts.

Ņemot vērā šo situāciju, Eiropas nākotnes attīstību tālākā laikā par nākamo desmitgadi varētu iztēloties divās vai trijās pakāpēs. Tālāka to valstu pastiprinātas sadarbības paplašināšana, kuras vēlas ciešāk savstarpēji sadarboties, nekā tas jau notiek saimnieciskajā, valūtas vai Šengenas savienībā. Mēs varam virzīties uz priekšu daudzās jomās: eirozonas tālākā attīstīšanā par saimnieciski politisku savienību, vides aizsardzībā, noziedzības apkarošanā, kopīgas imigrācijas un bēgļu politikas izstrādē un, protams, arī drošības jomā un ārpolitikā. Ļoti svarīgi ir paturēt prātā, ka pastiprināta sadarbība nedrīkst tikt saprasta kā novēršanās no integrācijas.

Iespējams starpsolis uz pabeigtu politisko integrāciju vēlāk varētu būt kāda gravitācijas centra izveide. Šī valstu grupa vienotos par kopīgu pamatlīgumu — federācijas satversmes kodolu. Uz šī pamatlīguma bāzes federācija varētu izveidot savas institūcijas: valdību, kura iespējami plašā jautājumu lokā varētu uzstāties savu dalībvalstu vārdā Eiropas Savienības ietvaros, spēcīgu parlamentu, tieši ievēlēta prezidenta institūciju. Šim gravitācijas centram tad būtu jākļūst par avangardu — lokomotīvi — pilnīgai politiskās integrācijas pabeigšanai, un tam būtu jāaptver jau visi tālākie vēlākās federācijas aspekti. Es vispārēji apzinos iespējamās problēmas, kuras šībrīža ES institucionālajai kārtībai radītu šāds gravitācijas centrs. Tādēļ izšķiroši ir būt drošiem, ka tas neapdraudēs jau ES ietvaros sasniegto, ka savienība netiks šķelta un ES kopā turošās saites ne politiski, ne juridiski netiks sarautas vai bojātas. Ir jāattīsta mehānismi, kas pieļautu veiksmīgu šāda gravitācijas centra līdzdarbošanos lielākas ES ietvaros.

Jautājums par to, kuras valstis varētu iesaistīties šādā projektā (ES dibinātājvalstis, eirozonas dalībnieces vai cita grupa), šodien nav atbildams. Domājot par katru no gravitācijas centra iespējām, vienam ir jābūt skaidram — šis avangards nekādā gadījumā nedrīkst būt kas ekskluzīvs, bet tam ir jābūt atvērtam visām ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm, ja tās kādā noteiktā brīdī vēlētos iesaistīties. Visiem tiem, kuri grib piedalīties, bet kuri vēl nav izpildījuši kādu no nosacījumiem, ir jābūt dotai pietuvināšanās iespējai. Projekta akceptam un realizācijai būtiski priekšnosacījumi būtu tā caurskatāmība un līdzspriešanas iespējas gan no ES dalībnieku, gan kandidātvalstu puses. Tam ir jābūt īpaši nozīmīgam aspektam tieši kandidātvalstīm, jo tas vēsturiski būtu muļķīgi, ja Eiropa brīdī, kad tā beidzot ir vienota, atkal sašķeltos. Šādam gravitācijas centram ir jābūt ar aktīvu paplašināšanās interesi un tam ir jāpauž aktivitāte citiem dalībniekiem. Ja sekojam Hansa Dītriha Genšera pamatprincipam, ka neviena dalībvalsts nedrīkst tikt spiesta integrēties dziļāk par to, cik tā var vai vēlas, tad neviena, kas to nevēlas, nedrīkst citām liegt iespēju vienoties ciešāk.

Pēdējais solis būtu Eiropas integrācijas pilnīgs noslēgums Eiropas federācijas veidolā. Lai nerastos pārpratumi: ne gravitācijas centra grupa un ne arī savienības dalībvalstu vairākums nevar automātiski no ciešākas sadarbības nonākt federācijā. Ņemot vērā apstākļu spiedienu un Ž.Monē metodes vājās vietas, sākotnējā ciešākā sadarbība nenozīmēs neko citu kā arvien pieaugošu starpvaldību sadarbības nozīmi. Solis no ciešākas sadarbības uz konstitucionālu līgumu, kas būtu pilnas integrācijas galvenais priekšnosacījums, nav iespējams bez īpaša Eiropas jaundibināšanas akta.

Tā ir mana personiskā nākotnes vīzija — no ciešākas sadarbības Eiropas konstitucionālā līguma virzienā līdz Roberta Šūmana Eiropas federācijas lielās ieceres pilnīgam īstenojumam. Tas varētu būt mūsu ejamais ceļš!

Tulkojis Roberts Putnis