Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Pēterburgas akadēmiķis un viņa Vidzemes lībiešu interese

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Lībiešu etnosa pētniecības pamatus lika Ķeizariskās krievu ģeogrāfiskās biedrības 1846. gada zinātniskā ekspedīcija, ko organizēja un vadīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns. Viņš pats no 5. līdz 22. jūnijam uzturējās Svētciemā un ar vietējā muižnieka Kārļa fon Fēgezaka palīdzību atrada un iztaujāja 22 cilvēkus, kuri vēl kaut kādā mērā zināja lībiešu valodu. Pārskatā par šo ekspedīciju akadēmiķis min šo cilvēku vārdus, uzvārdus un dzīves vietas, stāsta par saviem vērojumiem un izsaka vērtīgas atziņas. Tie bija pirmie un vienīgie vārdos nosauktie Vidzemes, precīzāk, Svētciema lībieši, kas nonāca zinātnieku interešu lokā un kā vienīgie tādi droši zināmie palika līdz mūsdienām. Minētajā pārskatā izteiktās atziņas esmu apkopojis 17 tematiskās kopās un nodevis atklātībai 2001. gada “Lībiešu gadagrāmatā” (S. Cimermanis. Svētciema lībieši 1795.—1850. gada ļaužu revīzijas atainojumā ).

A.J.Šēgrēna Vidzemes snieguma paliekošā zinātniskā vērtība ir tā sākotnējā ziņu kopa, uz kuras pamata varēja izvērsties mūsdienu pētījumi, kas iekļaujas Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes “Letonikas” programmā un 1999. gadā Latvijas Republikas Ministru kabineta apstiprinātās valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” zinātniskajā daļā. Šēgrēnam ziņu avots bija novadpētnieciska rakstura publikācijas, Svētciema pārvaldītāju teiktais, paša vērojumi un ļaužu stāstījumi. Mūsu rīcībā esošais jaunais ir nepublicētos vēstures arhīvu dokumentos lasāmais un pašu organizētās ekspedīcijās iegūtais. Meklējumi turpinās, un mūsu rīcībā joprojām nonāk jaunas ziņas. Tas ir devis iespēju 1) pieņemt un joprojām atzīt vienu Šēgrēna teiktā daļu, 2) apšaubīt citu daļu, 3) sniegt sabiedrībai kaut ko jaunu. Te vietā piebilst: daļa mūsu izvērtēto dokumentu pastāvēja jau 1846. gadā, bet akadēmiķim Latvijas īsā apmeklējuma laikā nebija iespējams tos izskatīt.

Šēgrēna nosauktie 22 lībiešu valodas zinātāji diez vai ir ticams skaitlis, jo: 1) 1846. gada 6. jūnijā akadēmiķis Svētciema muižā satikās tikai “ar muižas tuvākās apkārtnes pieciem lībiešu vīriešiem, starp kuriem trīs izrādījās veci sirmgalvji”. Iespējams, ka starp tiem bija Ikšķiljennu Otto Ādmīdiņš, Karu Krists Kariņš, Klāvu Andres Lēniņš, Lielķuiķuļu Krists Gīze un Jānis Ādmīdiņš, Pūrnavu Gusts Bisnieks. Tikai turpmākajās dienās Šēgrēns iepazinās ar pārējiem 17 lībiešu valodas zinātājiem; 2) 22 lībiešu valodas zinātāju kopā nosauktas tikai 6 sievietes. Kurzemes lībiešu materiāls rāda, ka viņu sievietes kā visnekustīgākā un visnesabiedriskākā lauku iedzīvotāju daļa visilgāk saglabāja dzimto valodu; 3) Vidzemes iedzīvotāju 1861. gada uzskaites dotumi, kas ir 15 gadus jaunāki par Šēgrēna datiem, Vidzemes guberņā minēja 24 lībiešus (Šēgrēnam 1846. gadā – 22 lībiešu valodas zinātāji), bet Kurzemes guberņā – 2313 lībiešus (Baltische Wochenschrift. – 1863. 5. Febr. – Nr. 1. – S. 9-10). Diemžēl pašlaik nezinām šo 24 personu cilmes un dzīves vietas.

Manā rīcībā līdz šim brīdim nav neviena Rietumvidzemes 18. gadsimta un 19. gadsimta pirmās puses dokumenta, kurā vārdā nosauktas personas tautība (etniskā piederība) vai valodas zināšana būtu apzīmētas ar vārdiem “lībietis”, “lībiešu”. Tajā laikā nozīmīga skaitījās nevis ļaužu etniskā piederība, bet gan darba spējas un sociālais stāvoklis (muižnieks, pilsonis, zemnieks u.c.). 19. gadsimta beigās, kad 1897. gada pirmā vispārējā Krievijas impērijas tautas skaitīšana atzīmēja dzimto valodu, Vidzemes lībieši jau bija pārgājuši latviešos. Tomēr precizitātes labad jāsaka, ka vārdi “lībietis”, “lībiešu” dokumentos ir lietoti vispārinošos izteikumos, kuros raksturotas nevis konkrētas personas, bet grupveida parādības un parādību kopas. Tāds izteiksmes princips raksturīgs arī Ziemeļkurzemei, kur lībieši dzīvoja kompakti un lielā skaitā (1850. gadā 2180 cilvēki). Tādēļ izejas dati par konkrētiem Svētciema lībiešiem ir tikai Šēgrēna 1846. gadā pierakstītie ļaužu vārdi un uzvārdi. Uz to pamata varam dažādos avotos meklēt ziņas par minēto gadu, tālāku pagātni un par jaunāku laiku.

Šobrīd varam nosaukt sešas tādu pirmavotu pamatgrupas.

1. Rietumvidzemes, tajā skaitā kaimiņos esošo kādreiz lībisko Alojas, Liepupes un Salacas draudžu (Svētciema pagasts ietilpa Salacas draudzē) ar kartēm un zīmējumiem ilustrētie apraksti, kurus mācītāji sastādīja 1802. gadā un ap 1816. gadu kā atbildes ārsta un novadpētnieka Oto Hūna 41 jautājumam viņa sastādītajā aptaujas lapā (LVVA 6810. f.). Tajās vācu mācītāju izpratnē un vērtējumā par lībiešiem un par Rietumvidzemes lībiskajiem novadiem ierakstītas atšķirīga dziļuma un plašuma ziņas – par viņu dzīves veidu, etnisko psiholoģiju, labklājību, materiālo kultūru, saimniecisko darbību, tradīcijām, valodu, negatīvām īpašībām un par citu.

2. 1795.-1858. gada Svētciema muižas un pagasta dvēseļu jeb ļaužu revīziju uzskaites lapas. Tajās ierakstīti vārdos nosauktu muižu, zemnieku sētu un citu apdzīvotu vietu iemītnieki, norādot viņu vārdus (kopš 1826. gada arī uzvārdus), tēva vārdus, vecumu, stāvokli ģimenē, samērā bieži sociālo un dažkārt pat etnisko piederību, agrāko – iepriekšējās revīzijas gada – dzīves vietu. Dažreiz nosaukti ienācēji no citiem apvidiem, tāpat no citurienes atvestie iemainītie vai nopirktie dzimtļaudis. Nereti norādīta arī svētciemiešu aiziešana uz citiem pagastiem. 1795. gada revīzijas uzskaites lapas par ļaudīm, kas vecāki par 13 gadiem, sniedz ziņas arī par 1782. gadu. Šis pagaidām ir vissenākais gads, kopš kura nepārtraukti varam izsekot Šēgrēna nosaukto Svētciema lībiešu dzimtu un ģimeņu likteņiem.

3. Krievijas impērijas 1897. gada pirmās vispārējās tautas skaitīšanas Svētciema pagasta uzskaites lapas (LVVA 2706. f., 1. apr., 228. l.), kurās par katru cilvēku, mūsu vajadzībai – par ikvienu 1846. gada lībieša pēcteci, ierakstīts vārds, tēva vārds, uzvārds, dzimums, sociālais statuss (kārta), stāvoklis ģimenē un sētā, vecums, dzimšanas vieta, pierakstīšanas vieta, pastāvīgās dzīves vieta, īslaicīga aizbraukšana vai ierašanās, konfesija, dzimtā valoda, lasīšanas prasme vai neprasme, norādot izglītošanās veidu vai mācību iestādi, pamata un papildnodarbe, saistība ar karaklausību. Neraugoties uz milzīgu skaitu neprecīzu ierakstu, uzskaites lapas tomēr ļauj izdarīt dažādus aptuvenus aprēķinus un raksturot procesus, piemēram, par ģimeņu lielumu, profesionālo, sociālo un etnisko sastāvu, par ļaužu pārvietošanos (migrāciju), par dažādu paaudžu izglītības līmeni un par jaunām sociālām parādībām, kas 19. gadsimta otrajā pusē ienāca ļaužu dzīvē, par dažādu apvidu un etnosu ļaužu sakariem.

4. Visās jomās cieši saistīto Svētciema un Vecsalacas muižu dokumenti, kas raksturo to saimniecisko dzīvi, un abu pagastu tiesu protokoli (LVVA 1779. un 1184. f.), kuros atrodam vispusīgas ziņas par Svētciema un Vecsalacas pagastu iedzīvotājiem 19. gadsimta 40.-90. gados.

5. Salacas evaņģēliski luteriskās draudzes dzimušo, kristīto, laulāto, mirušo un iesvētīto ļaužu reģistri (LVVA 235. f.), kuru kopums ļauj skaidrot lībiešu ģimeņu veidošanās, sastāva, nodarbošanās, starpetnisko sakaru un citus jautājumus. Par šiem jautājumiem varētu stāstīt arī Salacgrīvas pareizticīgo draudzes dokumenti, jo vismaz 10 Svētciema lībiešu dzimtu locekļi ap 19. gadsimta vidu pārgāja pareizticībā, līdz ar to mainot savus sākotnēji kristītos vārdus, piemēram, Juris kļuva par Grigoru vai Jermolaju, Kārlis par Kirilu, Dārta par Darju u.tml.

6. Etnogrāfu ekspedīciju vākumi ataino svētciemiešu un kaimiņu pagastu iedzīvotāju, tajā skaitā lībiešu pēcteču, tradicionālo materiālo kultūru, nodarbes un dzīves veidu 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā, arī lībiskas cilmes (piederības) parādības, kas saglabājušās pat līdz mūsdienām.

Īsā informatīvā stāstījumā nav iespējams izklāstīt minētajās dokumentu grupās ietverto milzīgo faktu kopu. Tādēļ sniegšu tikai līdzšinējā darbā gūtās nozīmīgākās atziņas.

1. Svētciema lībieši, tāpat kā visi igauņi, latvieši un Kurzemes lībieši, 1782.-1858. gadā dzīvoja feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas straujas sairšanas apstākļos un pirmajos četros gadu desmitos pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Juridiski viņi skaitījās zemnieki, kuriem vēl nebija pilnīgas personīgas brīvības izvēlēties nodarbošanās nozari un dzīves vietu. To viņi ieguva tikai pēc 19 gs. 60. gadu reformām. Lībieši dzīvoja pašu vai latviešu nomātās sētās kopā vai kaimiņos ar latviešiem un strauji pārlatviskojās. Tomēr vismaz vēl 19. gs. pirmajos gadu desmitos viņi atklāti centās saglabāt savu etnisko apziņu, tradicionālo kultūru un valodu.

2. Svētciema pagastā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos bija jaukts iedzīvotāju etniskais sastāvs. Pagastā mita: 1) paaudzēm ilgi dzīvojošas latviešu dzimtas, 2) no citiem apvidiem, tajā skaitā arī jau 17. gadsimta sākumā no Kurzemes hercogistes, ienākušas latviešu un varbūt pat lībiešu dzimtas, 3) paaudzēm ilgi dzīvojošas lībiešu dzimtas un to latviešos pārgājušie pēcteči, 4) galvenokārt no Dienvidigaunijas, mazāk no Igaunijas salām, Vidusigaunijas un pat Ziemeļigaunijas dažādos gadu desmitos ienākuši igauņi, 5-6) nenoskaidrotas teritoriālas cilmes krievi un vācieši.

3. Svētciema lībieši līdz 1858. gadam pārvietojās no vienas dzīves vietas (sētas) uz citu, galvenokārt pagasta robežās. Meklējot darbu, precoties un citādā sakarā viņu dzimtu locekļi, noformējot attiecīgus dokumentus, dažkārt arī nelegāli bēgot, samērā bieži pārcēlās dzīvot kaimiņu un pat dažos tālākos pagastos. Pēc 19. gadsimta 60. gadu reformām strauji auga Svētciema pagasta iedzīvotāju skaits. Dibinājās jaunas sētas un būtiski mainījās ļaužu etniskais sastāvs: pēdējo lībiešu dzimtu pēcteči pārgāja latviešos, no kaimiņu pagastiem un attāliem Latvijas novadiem atbrauca desmitiem latviešu ģimeņu un daudz vieninieku, pastiprinājās igauņu un krievu pieplūdums, pagastā apmetās arī ebreji. Veidojās lībiešu dzimtu pēcteču un no citiem apvidiem ienākušu igauņu, krievu un latviešu ģimenes. 1897. gadā neviens Svētciema un Vecsalacas pagasta iedzīvotājs neatzina lībiešu valodu par dzimto valodu.

4. Svētciema lībiešiem, tāpat kā igauņiem, latviešiem un Kurzemes lībiešiem bija daudznozaru saimnieciska darbība: amatniecība, dārzkopība, jūrniecība, kokmateriālu sagatavošana, izvešana, lādēšana buriniekos un transportlaivās, pludināšana, lopkopība, tirdzniecība, zemkopība, zveja, arī citi darbi. Lībiešu nomāto un apdzīvoto sētu vairums atradās pagasta visauglīgākajā, vismežainākajā un arī vispurvainākajā austrumu daļā, krietns skaits Jaunupes, Salacas un Svētupes krastos, divas – Rīgas līča piekrastē. Ēkas cēla ar plašiem pagalmiem. Ap dzīvojamo māju vismaz kopš 19. gadsimta sākuma iekopa augļu un ogu dārzus. Ap dārziem, pagalmiem un gar iebraucamiem ceļiem būvēja žogus, stādīja bērzus, kļavas, liepas, ošus, ozolus un citus kokus, arī ceriņus. Šo rīcību rosināja arī Svētciema muiža. Par tās izvirzītajiem sētu apzaļumošanas nosacījumiem vēl 2002. gadā zināja stāstīt vecākās paaudzes svētciemieši. Dabā apzaļumošanas tradīciju dziļumu apliecināja simtgadīgu koku rindas gar ceļiem, ap kādreiz plašajiem dārziem un pagalmiem.

5. Akadēmiķa Šēgrēna nosaukto lībiešu valodas zinātāju vairums 1846. gadā bija vidējās un vecākās paaudzes ļaudis. Viņu lielākā daļa nomira 19. gadsimta 40. gadu otrajā pusē un 50. gados. Šie cilvēki pārstāvēja galvenokārt senas, plašas un sazarotas svētciemiešu dzimtas, kuru vairuma saknes pagaidām droši izsekojamas līdz 1782. gadam. Šēgrēna nosauktajām personām Svētciema un kaimiņu pagastos dzīvoja bērni, brāļi, māsas, brāļu sievas, māsu vīri, dažkārt arī lielu vecumu sasnieguši vecāki. Diemžēl par viņu etnisko apziņu un valodu zināšanu varam izteikt tikai minējumus.

6. Svētciema lībieši 1846. gadā apdzīvoja nevis 16 sētas, kā minēja Šēgrēns, bet gan vismaz 25. Viņu izolētība nebija tik liela, kā šķita akadēmiķim. Viņu sētas veidoja samētā netālu saimniecību grupas. Vienā sētā diezgan bieži dzīvoja vairāku lībiešu ģimeņu locekļi.

7. 1897. gada tautskaitē Svētciema pagastā reģistrēti visi 17 Šēgrēna minētie lībiešu uzvārdi. Tomēr tikai viens uzvārds – Feldmanis — atzīmēts tajā pašā sētā, kur 1846. gadā – Ķirpakos. Pārējo 16 uzvārdu nesēji dzīvoja muižās, pusmuižās un zemnieku sētās, kuras 1846. gadā nebija nosauktas kā viņu dzīves vietas. No šiem 16 uzvārdu nesējiem seši 1897. gadā dzīvoja tādās sētās, kurās 1846. gadā mita citu lībiešu dzimtu piederīgie. Pašlaik varam dokumentāli pierādīt, ka 1897. gadā vismaz daļa agrāko lībiešu uzvārdu nesēju bija 1846. gada lībiešu valodas pratēju pēcteči.

8. Viss jaunapgūtais 18.--19. gadsimta ziņu kopums pārliecina par to, ka 1846. gadā lībiešu valodas zinātāju skaits Svētciema pagastā bija ievērojami lielāks par Šēgrēna nosaukto skaitli. Tomēr lībiešu etniskā apziņa neapstrīdami apsīka un valoda strauji izzuda, jo tai arvien vairāk trūka ikdienas lietošanas.

9. Lībiešu dzimtas tāpat kā visa tā laika igauņu un latviešu zemniecība bija mantiski un sociāli noslāņotas ļaužu kopas. Lībiešu dzimtu un ģimeņu locekļi, nereti pat vienas ģimenes ietvaros, piederēja visām Svētciema pagasta zemnieku sociālajām grupām: kalpiem, muižas ļaudīm, saimniekiem, vaļiniekiem.

10. Svētciema lībiešu sētu vairums bija labi iekoptas vecsaimniecības, kas pēc 19. gadsimta 60. gadu reformām kļuva par pamatu aktīvai attīstībai jaunos sociāli ekonomiskos apstākļos. 70. gados Svētciema muiža sāka pārdot zemnieku sētas dzimtu īpašumā. Atrastajos kādreizējo lībiešu un citu sētu pārdošanas jeb sētu iepirkšanas līgumos parādās tikai divi lībiešu dzimtu vārdi un uzvārdi – Mārtiņš Gīze Liepiņās un Jermolajs (?) Bērziņš Priecumos. Pārējās zināmās kādreizējās lībiešu sētas iepirka nelībisku uzvārdu nesēji, to skaitā ienācēji no citiem pagastiem. Turpmākajos gadu desmitos viņi uz lībiešu radītās bāzes izveidoja spēcīgas un ainaviski izteiksmīgas sētas. Diemžēl 1949. gada 25. martā daudzu saimnieku ģimenes izsūtīja. Viņu mājās apmetās gadījuma ļaudis, un mūsdienās tur skatāmas tikai nožēlojamas kādreizējā košuma paliekas.

Pētījumi turpinās, jo ir apzināti bagāti līdz šim neapstrādātu ziņu avoti.