Eiropas ideja — vai ir vērts mainīt mūsu domāšanu?

Par mūsdienīgiem procesiem filozofiskā tvērumā

Visvaldis Valtenbergs, Vidzemes Augstskolas Politoloģijas programmas students, — "Latvijas Vēstnesim"

"Latvijas oficiālā propaganda mums mēģina iestāstīt, ka Latvija sekmīgi tuvojas uzņemšanas brīdim Eiropas Savienībā, kas mūs uz mūžiem atbrīvos no Austrumu draudiem un atrisinās arī mūsu nabadzības problēmas. Tā ir velnišķīga spēle, kuras noteikumi ir tādi, ka mums muļķīgi jākonkurē ar saviem kaimiņiem par to, kurš pirmais sevi iznīcinās,"1 šis drūmais vēstījums šī gada 27. marta "Jaunajā Avīzē" tika publicēts ar virsrakstu "Bet karalis taču ir pliks!". Rakstā ievietota karikatūra, kurā cilvēki joņo pa klints kori pretī bezdibenim, tiekdamies augšup uz sauli, kuras vidū ar lieliem burtiem uzrakstīts "ES". Viens no cilvēkiem ar Latvijas karodziņu rokā jau sper pirmo soli tukšumā. Uz kores rēgojas nocirstu koku celmi, bet mākonī ar dolāru maisu gozējas kāds bagātnieks, domājams, ne jau latvju bāleliņš. Šī velnišķīgās spēles vīzija man šķiet ne mazāk iespaidīga kā t.s. Platona alas motīvs, kurā važās iekaltie gūstekņi vēro cilvēku un dzīvnieku tēlus, kas redzami pāri mūrim, un pašu ēnas, kas krīt uz pretējās sienas.2 Gūstekņi spriež par pasauli pēc ēnām. Viņu domas nelido tālāk par alas griestiem, tās ir aprobežotas, bet šī aprobežotība nav diagnosticējama. Ala ir mirklīgā realitāte.

Vai alas motīvs un karikatūra ir salīdzināmi? Abos var identificēt kopējus motīvus: sauli, kustību, tiecoties tai pretī, ar prātu tveramo pasauli virs alas un ar prātu neaptveramo bezdibeni, slēgto telpu un šķietami atklāto kalna virsotni. Šajā rakstā izteikšu savas domas par Eiropas ideju mūsdienu Latvijā, ņemot talkā abas šīs vīzijas — vienu no Eiropas filozofijas senatnes aizgūto, otru — no mūsdienīga sarkastiska kiča ar politisku piegaršu. Ņemot vērā, ka Latvija ir uzsākusi nepārprotamu virzību uz Eiropas Savienību (ES), esmu īpaši ieinteresēts, lai Eiropas idejas pabērns gūtu pienācīgu mātes audzināšanu un aprūpi, tāpēc šī raksta mērķis ir uzrādīt to problemātiku, ar kuru sastopamies, domājot par Eiropu. Mana vēlēšanās ir, lai Latvijas iestāšanās ES būtu ne tikai tās politikas savdabīgās dialektikas gals, bet arī eiropeiskās idejas bagātinājums.

Mūsdienīga Latvija

mūsdienīgā Eiropā

Kas ir mūsdienas Latvijas un Eiropas kontekstā? Vai tā ir katra personiskā vai mūsu kopējā tagadne? Kā mūsdienas nosaka eiropeisko ideju? Aplūkosim vairākus skatījumus.

Mūsdienas bieži vien tiek tēlotas kā nākotnes tapšana pagātnē.3 V.Benjamins, runājot par mūsdienām un vēsturi, min alegoriju ar gleznu "Angelus Novus" (modernisma eņģelis). Tajā attēlots eņģelis, kas izskatās no kaut kā attālinājies un pēc tam sastindzis. Viņa acis ir šausmās ieplestas, mute vaļā. Viņa seja vērsta pret pagātni. Mēs redzam humānisma, prāta un neprāta paveikto, sabrukumu, šausmas un arvien lielākus gruvešu kalnus. Viņš vēl varētu kavēties šajā drupu valstībā, lai modinātu mirušos savākt sagrauto, taču no Paradīzes pūš auka, kas neļauj eņģelim pavicināt spārnus un rauj viņu sev līdzi. Šī auka triec viņu bez apstājas uz nākotni, kurai viņš ir uzgriezis muguru, bet laika gruvešu kaudze viņa priekšā izaug līdz debesīm.4 Šī paradīzes auka V.Benjamina izpratnē ir progress, bet vēsture, kas ir gruvešu kaudze, politikai bieži vien ir pamats nākotnes apbūvei.

"Angelus Novus" nav tikai alegorija. Nākotnes tapšana pagātnē ir viens no mehānismiem, kas darbojas arī cilvēka apziņā. Tāpat kā laiks, arī apziņa ir plūsma. Fenomenoloģijas pamatlicējs E.Huserls šo plūsmu stāvokļu sasaistei lieto transcendentālo "Es" jeb "Ego". Pēc viņa domām, šim "Ego" būtu jāiegūst attīrīts veidols, atmetot dabiskās ievirzes, naivumus, kā arī empīriskus un psiholoģiskus "Ego" raksturojumus, tādējādi iegūstot jaunas "pagātnes gruvešu" nepiemēslotas priekšmetu un parādību apjēgas.5 Lai nu kā, bet Eiropas tagadne tomēr vairāk izskatās pēc būvlaukuma, kur šādu "gruvešu" netrūkst. Par to ir rūpējušās gan vēstures mācību grāmatas, gan kalendāri un, protams, pulksteņi. Pulkstenis ir atklātas šodienu, vakardienu un rītdienu aptverošas atskaites sistēma, kas, izmantojot tagadnes personalizētas apziņas plūsmu, socializē to uz plašākām cilvēku masām. Līdz ar to tagadne kļūst par mūsu kopīgo tagadni — mūsdienām, jo mēs visi izmantojam pulksteni, šo vienoto atskaites sistēmu.

Jauni atklājumi liek mums nogurt, tāpēc mēs atkārtojamies. "Sevis atkārtošanās" vērojama arī Eiropas Savienības vēlmēs bez apstājas atkārtot politisko sistēmu modeļus tajās valstīs, kas vēlas "pievienoties" Eiropai. Latvijas politika nodarbojas ar "Microsoft Word" komandām Edit , Copy un Paste , tā simulē un emulē, kaut gan tajā pašā laikā mūsdienas Deridā izpratnē ir nakts orģiju pagurumā. Taču visparadoksālākais ir tas, ka jautājumu un kritikas vētra ir nogurdinājusi jaunu, nevis vecu un slimību mocītu organismu.

Mūsdienu Latvijas vietu mūsdienīgās Eiropas kontekstā nosaka tās aiziešana un atkalatnākšana pēc piecdesmit gadiem. Lietojot I.Ziedoņa terminus, tas būtu promaiziet un šurpatnākt dīvainais ceļojums, jo kā gan mēs varam atgriezties tajā vietā, kurā mēs visu laiku atrodamies?6 Saprotams, ka šis dīvainais ceļojums rada mazvērtības kompleksus, nedrošus pašapliecināšanās pieteikumus, kas ārēji izskatās visai smieklīgi. Aplūkojot Eiropas politisko topoloģiju, mēs Latviju varam iedalīt pie t.s. Viduseiropas, kas 1918. gadā kopā ar citām jaunajām, nestabilajām valstīm — Veimāras Republiku, Poliju, Lietuvu, Igauniju un Somiju — norobežoja pamatīgo antīko Eiropu no, pēc rietumnieku prāta, pilnīgi neeiropeiskās Krievijas. Tātad jau tad šīs valstis īsti nebija atnākušas Eiropā. Pēc piecdesmit un vairāk gadiem atkārtotais un līdz ar to nogurdinošais promaiziešanas, turpatnākšanas motīvs nostāda mūs tajā pašā jauno, nenobriedušo un nestabilo valstu situācijā, kurā mēs jautājam: "Vai mēs jau tur bijām?" — mūsdienu situācijā.

Saule

Atgriezīsimies pie Platona alas un bezdibeņa motīva. Vai atkalatnākšanas ceļš uz Eiropu ir alas pamešana un tuvināšanās spožumam — ar prātu tveramai īstenībai, kas sākotnēji apžilbina, bet vēlāk liek aprast un ieraudzīt lietas citādi, caur refleksīvu sevis izzināšanu? Vai arī tā ir svētlaimīga blenšana žilbinošās saules virzienā, kas galu galā noved pie tā, ka apžilbums turpinās mūžīgi un, kā zināms, noved pie pašiznīcības. Eiropas dzimšana, kā domā M. Fuko, ir divkārša. Pirmā ir dzimšana no ārējiem draudiem, no kariem un politiskām valstu savienībām, kuru vienotība vienmēr ir izjukusi. Otra ir filozofijas dzimšana, kas nav bijusi iespējama kara un varas, nevis valodas un jēgu attiecību sabiedrībā dēļ.7

Uzsveru, ka Eiropas Savienība ir tieši tāds pēckara produkts, kura pamatā ir ideja par iespējami ciešāku ekonomisku integrāciju, kas stiprināta ar paneiropeiskām pārvaldes un uzraudzības institūcijām. Ekonomiskie, finansu, lauksaimniecības un tiesību jautājumi tiek risināti pragmatiskā bezprincipu veidā, tādējādi radot ilūziju, ka risinājums tiek sasniegts miermīlīgi, efektīvi un profesionāli. ES "saule", kas spīd virs bezdibeņa, rada apžilbumu. Šis apžilbums jeb pilnīga uzticība ES "techne" progresam izslēdz daudzu politisku jautājumu dziļāku artikulēšanu un risināšanu sabiedrībā. Debates par pareizajiem gurķu izmēriem un caurumu skaitu sierā mums šķiet smieklīgas, tajā pašā laikā valodas likums neraisa diskusiju sabiedrībā, jo pareizo atbildi mums sniedz ES, un kāpēc gan tērēt laiku sabiedrības informēšanai, skaidrošanai, diskusijai? Bet saule turpina spīdēt un pilsoņi apžilbt. Vai patiešām ES ir risinājums visām problēmām? "Ja man vēlreiz vajadzētu sākt, es sāktu ar kultūru," teica Ž. Monē, viens no Eiropas Savienības tēviem.

Kustība

Kustībai eiropeiskās filozofijas tradīcijā ir ļoti plaša nozīmju kontekstu un lietojumu gamma. Taču, manuprāt, svarīgākā kustības nozīme aplūkotās tematikas kontekstā ir šīs kustības spēja vai nespēja saliedēt. Tā ir spēja radīt mūsdienas šajā vietā un laikā un tajā pašā laikā tvert nākotni (sk. "Angelus Novus" metaforu)8. Ja notiek kustība, notiek arī mainīšanās, jo kustība uzliek pārbaudījumus. "Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies," tā Rainis. Taču kustība ir arī pretestības pārvarēšana. Tāpat kā identitāte, mainība ir tāds kā esības paradokss, kurā sastopas vēlme palikt pašam — "Ego" un tajā pašā laikā likt kādam "super Ego" sevi pārvarēt. No otras puses, kustība ir arī pielāgošanās, konformisms, kas stimulē mainīt identitāti, reaģējot uz psiholoģiskiem un ārējās vides faktoriem.

Ja mēs kustamies, tad acīmredzot pastāv kāds iemesls, kāpēc mēs to darām. Gan gūstekņi Platona alā, gan cilvēki, kas joņo uz bezdibeni, paļaujas uz savām jūtām — proti, redzi. Interesanti, ka cilvēki, kas joņo uz bezdibeni, it kā redz to, bet neapstājas. Varbūt viņi to nejūt ? Varbūt just nenozīmē redzēt? Par citām maņām (dzirdi, tausti, garšu un ožu) eiropeiskā filozofija runā maz vai vispār nerunā.9 Liekas, šīs maņas ir apspiestas, varbūt līdz ar to ir nolauztas ceļa zīmes, kas brīdina, ka tālāk stingra pamata zem kājām nebūs — būs tikai bezdibenis. Mēs domājam, ko redzam, varbūt jādomā — ko dzirdam, saožam, garšojam?

Prāts

Par kādu "prātu" gan var runāt, metoties bezdibenī? Varbūt vienīgi cēlu mērķu labad prāts izvēlas upurēšanos. Taču diezin vai šie cilvēki ir patiesi gatavi upurēties Eiropas Savienībai? Jauno laiku Eiropas filozofija no Kanta līdz Hēgelim ir pētījusi prātu un tā spējas. Kants uzskata, ka prātam piemīt intence jeb prasība pret jābūtību. Katram no mums rodas milzum daudz jautājumu par lietām. Šos jautājumus nevajag iegrožot, bet gan ļaut tiem domāt. Īsi sakot, cilvēka prāts, lai arī draiskulīgs pēc dabas, pats par sevi ir rātns, un tikai prātu izzinošas universālas, zinātniskas metodes neesamība ir novedusi cilvēci pie prāta nekontrolētām perversijām un katastrofām. Taču pēc postmodernisma kritikas prāta transcendentā daba ir tieši tā, kas novedusi to līdz perversijām, proti, prāts ir kļuvis par sevis pakļaušanas aparātu. Apgaismes racionalitāte, joņojot par taisnvirziena maģistrālēm, ir iekritusi sevis radītā slazdā, no kura nav iespējams izkļūt, lietojot Hēgeļa un Kanta domāšanas tehnikas.10 Viens no veidiem, kā izkļūt no šī slazda, ir domāšanas piesaistīšana manai — indivīda eksistencei, nevis paļauties uz kādu ārpus esošu domāšanu domāšanas pēc. Tādējādi Dekarta "domāju, tātad esmu" būtu jāmaina uz "esmu, tātad domāju". Mūsdienu Eiropa ir nevis mainījusi, bet gan pieņēmusi abus domāšanas veidus, tādējādi kļūstot par sevis nozaudēšanas un sevis atrašanas velnišķīgo paslēpju upuri: tur, kur es domāju, es neeksistēju, un tur, kur es eksistēju es nedomāju.11 Eiropa joprojām atrodas bailēs no Zeva balta, nevainīga vērsēna izskatā, kas viņu vilina līdzi, tāpēc arī slēpjas. Latvieša izpratnē Eiropa atkal ir mūžam mainīgā Spīdola. Slēpšanās ir sevis neatklāšana. Tā var būt gan piesardzība, gan gļēvums. Eiropa slēpās arī tad, kad bija vajadzīgs izteikt stingru nostāju pret Krievijas cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā. ES līdz šim nav spējusi formulēt vienotu aizsardzības politiku un bijusi neizlēmīga Bosnijā un militāri nespējīga Kosovā.

Arvien attālinoties esamībai no domas un pieaugot vēlmei pastāvīgi slēpties, rodas pašiznīcināšanās mānija un dzīvīguma noliegums, kāds novērojams t.s. nāves kultūrā12 — interesē par slepkavām, nevis viņu upuriem, ekstravaganču kultivēšanā, katastrofu gaidīšanā un, protams, brīvprātīgā lēcienā ar prātu netveramajā bezdibenī. Kā atzīmē M.Kūle, Eiropas idejai pietrūkst vajadzīgā dzīvīguma.13 Toties Eiropa var dzīvot ilūzijās par šo dzīvīgumu, baudot amerikanizētās masu kultūras lokalizētos signālus, kas sasniedz emocionāli iztukšotā bankas klerka prātu un nomierina franču patriotu, kas filmās vēlas redzēt, ka francūži joprojām staigā ar iepirkuma maisiņiem, no kuriem ārā rēgojas franču maizīšu galiņi, un fonā kā likums ir Eifeļtornis. Tāpat masu kultūras produkcijas iesaiņojumā būs kombinēti austrumu cīņu skati ar kādu no alus dzeršanas festivāliem Vācijā un drīz varbūt arī Jāņu svinēšana kaut kur pie Daugavas. Es neesmu pret kultūras elementu iekļaušanu produktā, lai palielinātu tā tirgus vērtību. Es esmu pret šīs masu kultūras ilūziju, kas ir kļuvusi par alternatīvu nāves kultūrai.

Taču vai mums ir vēl kāda cita alternatīva? Kā Eiropā iespējams radīt mūsdienīgu, dzīvīgu vienotību, kad tās apziņā, runājot Freida un Lakāna valodā, notiek domāšanas un esamības attālināšanās? Varbūt pakļauties mirklīgām histērijām — bēgt vai pat pašiznīcināties, lecot bezdibenī? Varbūt vienkārši gaidīt, kad pubertātes laiks būs garām un varēsim uzņemties kopīgu atbildību un kopēju vainu par savu rīcību?14 Kopīga Eiropas vainas apziņa stiprina kopīgo Eiropas identitāti, taču šai vainas apziņai jābūt pieauguša cilvēka atmiņām par bērnu dienās padarītajiem nedarbiem, tā nevar būt sevis šaustīšana, kas rod savas izpausmes bezgalīgas atvainošanās politikā.

Telpa

Nokāpjot Platona alas dzīlēs, mēs konstatējam, ka mūsu biedri — gūstekņi — vēl joprojām atrodas turpat, un ja mums "atkal būtu jāpazīst ēnas un jāsacenšas ar tiem, kas vienmēr bija atradušies ieslodzījumā, vai [mēs] nebūtu pavisam nevarīgi un smieklīgi, pirms [mūsu] acis pēc ilgāka laika atkal nebūtu pieradušas? Par [mums] tad runātu, ka mēs esam uzkāpuši augšā un atnākuši atpakaļ ar bojātu redzi, un tāpēc nav vērts pat mēģināt kāpt augšā, un to, kas gribētu ieslodzītos atraisīt un vest augšup, vajadzētu sodīt ar nāvi, ja izdotos dabūt viņu rokā".15

Lūk, kādu šausmīgu galu pareģo Sokrats tam, kas, pabijis ārpus alas, nāks atpakaļ, stāstot gudrības. Tāpēc interesants šķiet jautājums — kā noslēgtība un ierobežotība šajā slēgtajā telpā ietekmē to, kā domājam un rīkojamies, un vai iziešana ārpus šīs telpas vispār ir iespējama. Esmu īpaši ieinteresēts mūsdienu demokrātiskās Eiropas un noslēgtās alas līdzībās, tāpat interesanta liekas karikatūrā attēlotā telpas atklātība un bagātnieks aiz mākonīša.

Protams, telpas un citu uzraudzīti, mēs uzvedamies atšķirīgi no tā, kā mēs uzvestos uz neapdzīvotas salas. Eiropas uzraudzīšanas un kontrolējošo institūciju vēsture ir apjomīga un ļoti interesanta. Tā ir krājusies garlaicīgos un itkā nevienam nevajadzīgos policijas, armijas reglamentu kompendijos, iestāžu iekšējās kārtības noteikumos, psihiatrijas ārstējošo dakteru piezīmēs. Sadalot pilsētu kontroles kvadrantos un nosakot katras mājas iedzīvotāju uzvešanās kodeksu mēra laikā, izdevās daudz efektīvāk cīnīties pret mēra izplatību. Tāpat, kā zināms, organizēts karaspēks, kurā karavīrs pielādē šauteni pēc noteiktas instrukcijas un kustas atbilstoši komandiera norādījumiem, ir spēcīgāks nekā neorganizēts, dusmīgs un stihiski trakojošs pūlis. Modernajā karamākslā būtisks ir nevis varas daudzums, kas koncentrēts karavadoņa personā, bet gan varas attiecības, kas iedibinātas starp karavadoņa pakļautajiem. Laikam ejot, šīs varas attiecības paliek aizvien izsmalcinātākas, bet represīvā vara aizvien anonīmāka. Turklāt vara nav nežēlīga, bet gan pievilcīgi atļaujoša un tajā pašā laikā nemanāmi pakļaujoša. M.Fuko min trīs normēšanas un uzraudzības tehnikas: 1) noteiktas indivīdu vadīšanas stratēģijas jeb sociālo fiziku; 2) indivīda uzraudzīšanas stratēģiju jeb sociālo optiku; 3) izolēšanas un pārgrupēšanas procedūras jeb sociālo fizioloģiju.16 Rodas jautājums, kura ir vispilnīgākā un līdz ar to arī visvarenākā pārraudzības iestāde? Vai tā nav mūsdienu Eiropas demokrātiska sabiedrība? Ja tas ir tā, tad šīs sabiedrības rašanās pamatā nav dzimšana no prāta teleoloģijas, aizbildinoties ar utopiskiem sociālajiem kontraktiem, saucieniem pēc brīvības un vienlīdzības, morālā taisnīguma... Īstenībā demokratizētās un decentralizētās pārvaldes formas sākotnes ir necilas, netīras un pat briesmīgas — mēra ierobežošanas akcijas (sociālā fizika), uzraudzības sistēmas cietumos (sociālā optika) un vājprātīgo izolēšana no pārējās sabiedrības (sociālā fizioloģija). Mēs esam iznākuši ārā no šausmīgās, tumšās alas, mēs esam atbrīvojušies no primitīvajām važām, kas mūs ierobežo. Ja mēs grieztos atpakaļ un uzspiestu laikmetam neatbilstīgus kontroles mehānismus, mūsu pārvaldes tehnikas būtu lemtas neveiksmei, jo varas un zināšanu raksts būtu saausts pavisam citā audeklā, kura rakstu subjekti neprastu iztulkot. Gluži kā Latvijas ierēdņi, acis nemirkšķinot, adoptē mūsdienu izpratnē pašas liberālākās politikas, tā varas un zināšanu audekls, ko mēs nesīsim lejā alā palikušajiem gūstekņiem, viņiem liksies neizprotams un kroplīgs.

Tāpēc mums ir svarīgi dzīt gūstekņus ārā no alas tur, kur ierobežošana un uzraudzība nemaz ārēji nav redzama. Kur cilvēki brīvi ceļo pāri valstu robežām, kur nav jāintegrējas, kur komisāra elektroniskā pasta sarakste internetā ir pieejama ikvienam, kas to vēlas.17 Uzraudzības mehānismi ir tik tālu pilnveidojušies, ka palikuši smalkāki, nemanāmāki. No otras puses, tie vēl vairāk konkretizē savu uzraudzības subjektu — cilvēka dzīvi un visu, kas ar to saistīts. Tāpēc arī attēlā redzamie no alas izrautie gūstekņi pārvietojas šķietami no ierobežojumiem brīvā telpā, ja vien pār viņiem nesmīnētu cilvēks ar naudas maisu — kapitāla uzraugs.

Kapitāla uzraudzība parādījusies pēdējā laikā līdz ar globalizācijas un totalizācijas tendencēm visā pasaulē. Šo uzraudzības veidu var skaidrot ar marksisma tēzi par kapitālisma valdīšanu. Kapitāla uzraugs realizē gan ārēji redzamo un vispārināto uzraudzību pār starptautisko ekonomiku, gan ļauj, lai kapitāls iegūst savdabīgu attiecību veidu līdzīgi, kā tas ir varai. Arī šeit kapitāla subjekts pašā pamatlīmenī ir personalizēts. Tas ir cilvēks ar visām savām iespējām un vēlmēm. Veids, kādā kapitāls sarunājas ar vēlmēm, ir svarīgs, tāpēc mārketings meklē aizvien jaunus veidus, kā šīs vēlmes pakļaut un uzraudzīt. Tomēr cilvēkiem ir dažādas vēlmes, vienam tās ir vēlmes pēc pašaktualizācijas, otram pēc burbuļvannas, trešam pēc tīras vides, ceturtais vispār nezina, ko vēlas, tāpēc mārketings viņam to pasaka priekšā. Marksisms joprojām nespēj piepildīt savus pareģojumus par darbaļaužu vispārēju mobilizēšanos, principu katram pēc savām vajadzībām utt.

Telpa kā uzraudzība un sodīšana nebeidzas, izejot no alas. Tā nebija Platona viedā iecere, bet gan mūžīgā alas gūstekņa ilgas pēc uzraudzības un kontroles — alas, vismaz katram savas.

Kas paliek nepateikts

Beidzot šīs pārdomas, es vēlos atgriezties pie raksta sākumā minētā citāta par priekšspēli ceļā uz ES kā par velnišķīgu spēli. Pēc ekonomiskiem un politiskiem rādītājiem no postkomunisma valstīm visdrīzākā iestāšanās ES tiek prognozēta Slovēnijai. Taču Slovēnija atšķirībā no Latvijas netiek slavināta ikgadējos progresa ziņojumos. Pretēji Latvijai Slovēnija cenšas saglabāt pietiekami daudz suverēnas valsts instrumentu, lai kāpinātu savu iekšzemes un nacionālo kopproduktu. Un rezultāti neizpaliek. Latvijas nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju veido 27% no vidējā ES dalībvalstu kopprodukta, Slovēnijai — 68%. Likumdošanas saskaņošanas jomā Latvijai tika dota atzīme "teicami", Slovēnijai — nekāda. Latvijas atkalatnākšana Eiropā ir vairāk saistīta nevis ar Eiropas idejas pārdomāšanu, bet gan ar nemākulīgu, taču šaurām ES interešu grupām labvēlīgu valsts suverenitātes instrumentu izmantošanu. Turklāt šī nemākulība tiek motivēta ar Eiropas ideju, kas definēta kā ES paplašināšanās. Ja mūsdienu Eiropa patiešām ir uzdevums, kā to definējis Vaclavs Havels, tad tas ir uzdevums18 nevis tikai politiskajai elitei, bet mums visiem šajā laikā un šajā vietā — mūsdienās.

Šajā rakstā centos parādīt problemātiku, ko šis uzdevums ietver. Domāju, ka Latvijas pienākums, agrāk vai vēlāk iestājoties ES, ir ne tikai izvērtēt par un pret, bet arī mainīt veidu, kādā mēs domājam par Eiropu. Mums ir jāpiedomā pie tā, kāpēc nesamierināmie ienaidnieki Eiropas kustība Latvijā un Vides aizsardzības klubs "Citādā Eiropa" ir nonākuši pie argumentiem, kādi viņiem ir pašlaik. Kāpēc mēs joprojām domājam nācijvalsts kontekstā un vai to ir iespējams mainīt? Varbūt labāk domāt indivīda kontekstā? Es uzskatu, ka pašreizējā argumentācija nenovedīs mūs pie ES izprašanas, nedz arī pie Eiropas idejas izprašanas. Tāpēc es domāju, ka Latvijas suverenitāte un nacionālā identitāte tiks apdraudēta ne tikai no ES, bet arī no pašu latviešu puses.

1 J.Kučinskis, "Bet karalis taču ir pliks!", Jaunā Avīze , 2000.g.27.marts.

2 Platons, "VII grāmata", Valsts , Rīga: Zvaigzne, 1993.

3 No fizikas viedokļa tas tā patiešām ir. Pastāv laika vēsture (absolūtā pagātne) un tas, kas ir pirms tās (absolūtā nākotne). Nākotne pārtop pagātnē hipotētiskā tagadnes punktā. Pēc Einšteina speciālās relativitātes teorijas mēs varam aplūkot priekšmetu četrās dimensijās: trīs no tām raksturo objekta atrašanos telpā, ceturtā laikā. Turklāt, laika un telpas atbilstība nav absolūta. (Sk. S.Hokings, Īsi par laika vēsturi, Rīga: Madris, 1997).

4 W.Benjamin , Illuminations , London : Fontana, 1973, p.259. Lielisku Angelus Novus alegorijas spēli nāciju veidošanās gaitā attēlo B.Anderson , Imagined Communities , London : Verso, 1983, ch. 9.

5 M.Kūle, R.Kūlis, Filosofija , Rīga: Burtnieks, 1996, 405.–406.lpp.

6 A.Zunde, "An Exercise in Latvian Euro–Topology and Its Aesthetics", No mākslas filozofijas līdz estētikai, Rīga: Nordik, 1999, 124.lpp.

7 M.Foucault, "Truth and Method", Foucault Reader , New York: Panthenon Books , 1984, pp. 56–57.

8 M.Fuko tiekšanos pēc jaunā un progresīvā raksturo, risinot jautājumu "Kas ir apgaismība" — "Modernitātē šodienas augstākā vērtība ir to mainīt, nevis sagraujot to, bet gan tvert to, kāda tā ir." (M.Foucault, "What Is Enlightenment? (Was ist Aufklärung?), http://www.knuten.liu.se/~bjoch509/works/foucault/enlight.txt).

9 A.Zunde, "The Body of EYPžH – Europe Today", Workshop: Estrangement from Philosophy and Return to Ethics , Riga, Oxford, 1997, p.49. Par ožu nedaudz runā I.Kants, par dzirdi (domājot mūziku) — F.Nīče.

10 M.Horkheimer, Th. Adorno, Dialektik der Aufklärung, Frankfurt am Main, 1969, s.42. Īstenībā šādai postmodernisma "koncepcijai" (ja tā to var apzīmēt, jo post–modernismam nav koncepcijas) var nepiekrist. J.Hābermass uzskata, ka, pirms mēs runājam par kādu post–modernismu, mums jāņem vērā, ka pats modernisms nemaz netika īstenots līdz galam — to vardarbīgi pārrāva Eiropā un pasaulē valdošais totalitārisms. Tagad modernisms turpinās. (Sk. J.Habermas, Der philosopische Diskurs der Moderne, Frankfurt am Main , 1988.)

11 A.Zunde. "The Body of EYPžH – Europe Today", Workshop: Estrangement from Philosophy and Return to Ethics, Riga, Oxford . 1997. pp. 51–52.

12 Terminu Nāves kultūra plašākām masām adresēja pāvests Jānis Pāvils II savā runā ASV 1993.g.

13 M.Kūle, "Eiropas ideja Latvijā", Latvija un Eiropas Savienība, 1998.g. jūlijs.

14 Par kopēju Eiropas atbildību sk. K.Hībners, "Ko filozofija var dot Eiropas apvienošanā," Latvijas Zinātņu Aakadēmijas Vēstis, 5/6, 1994.

15 Platons, Valsts VII grāmata, Rīga: Zvaigzne, 128.–129.lpp.

16 A.Zunde, "Piektā lekcija. Mišela Fuko filozofija: patiesības un varas attiecību analīze", Lekcija Valmierā, 2000.g. 28.aprīlis.

17 Nesen ES Komisijas prezidents Romano Prodi publiski paziņoja, ka viņa elektroniskā sarakste būs ikvienam brīvi pārlūkojama internetā. Pašlaik var lasīt tikai Prodi kunga paša rakstītās e–vēstules, taču, ja vēlas pāršķirstīt arī ienākošo korespondenci, jāaizpilda pieteikuma forma.

18 V.Havel , "Europe as task", An Adress in Aachen, May 15, 1996.

"LV" tieslietu virsredaktore Dina Gailīte,  nozaru redaktori — Artis Nīgals, Liena Pilsētniece