Lai izprotam arī Latvijas vēstures drūmās lappuses

Pētījumu Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai pasniedz Vēsturnieku komisijas vadītājs prof. Andris Caune (priekšplānā) un Holokausta vēstures apakškomisijas vadītājs prof. Aivars Stranga Foto: Juris Krūmiņš

Vakar, 7.maijā, tika atvērts Vēsturnieku komisijas rakstu 8.sējums “Holokausta izpētes jautājumi Latvijā”

Vakar Rīgas pils Ģerboņu zālē svinīgi tika atvērts Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 8. sējums “Holokausta izpētes jautājumi Latvijā”. Tajā apkopoti starptautiskajā seminārā Rīgā nolasītie referāti un jaunākie pētījumi par holokaustu Latvijā Otrā pasaules kara gados. Pavisam ievietoti 16 zinātniski raksti, 2 holokaustu pārdzīvojušu cilvēku atmiņu stāstījumi.

Grāmatas prezentācijā piedalījās Vēsturnieku komisijas locekļi un ārvalstu vēstnieki, kā arī pētnieki un ebreju kopienas pārstāvji. Klātesošos uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (skat. blakus) un Valsts prezidentes Vēsturnieku komisijas Holokausta vēstures apakškomisijas vadītājs prof. Aivars Stranga

"LV"

Dr. habil. hist., prof. Aivars Stranga:

Uzruna, atverot Vēsturnieku komisijas rakstu 8. sējumu

Katrā valstī, kurā tika sākta holokausta izpēte, tā sākās ar slepkavu vēsturi – un ne tikai tāpēc, ka ļaunums fascinē, kā rakstīja viens no izcilākajiem holokausta vēsturniekiem Jehuda Bauers, bet arī tāpēc, ka holokausta vēsturi nav iespējams uzrakstīt, neatbildot uz jautājumiem: kas bija slepkavas, kas deva pavēles slepkavot, kā notika slepkavošana un tamlīdzīgi. Jau pirms mūsu komisijas izveides 1998. gadā atbildes uz šiem jautājumiem ir meklējuši Andrievs Ezergailis un Marģeris Vestermanis. Vēsturnieku komisijas darbība būtiski veicinājusi jauna virziena attīstību holokausta historiogrāfijā, pētot holokausta gaitas Latvijas provincē. Rudītei Vīksnei, Dzintaram Ērglim, Svetlanai Bogoļavļenskai tagad seko vesela pētnieku grupa; tas ir nopietns sasniegums. Pētot holokaustu vāciešu okupētajā Latvijā, vēsturnieki ir nonākuši pie akadēmiski pamatota secinājuma, kas noraida t.s. bezvācu holokausta versiju, it kā latvieši paši būtu organizējuši un īstenojuši ebreju slepkavošanu; tāpat tiek atspēkots priekšstats par garu un ilgu t.s. starpvaldību periodu jeb interrēgnumu – pēc krievu armijas bēgšanas –, kurā latvieši uz savu roku briesmīgi izrēķinājušies ar ebrejiem. Jāatzīst, ka lielākos noziegumus haotiskajā laikā, kad sākās vācu uzbrukums un padomju armijas bēgšana, pastrādāja padomju teroristiskie dienesti, slepkavojot cilvēkus centrālcietumā Rīgā, Baltezerā un Rēzeknē.

Foto: Juris Krūmiņš Vakar, 7.maijā, Rīgas pilī: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune (centrā) kopā ar Vēsturnieku komisijas locekļiem un pētījuma autoriem

Lai arī abi minētie priekšstati – par t.s. bezvācu holokaustu un ilgo interrēgnumu – neiztur akadēmisku kritiku, tie joprojām parādās politiski motivētos pamfletos, kuru mērķi nav akadēmiski: jaunākais šāda veida darbs nesen parādījies Krievijā, kur akadēmiskai auditorijai nepazīstami autori Kārlis Berezins un Aksels Sārs (iespējams – pseidonīmi) publicējuši darbu “Operācija “Kotbus”” par holokaustu vācu okupētajā Baltijā, atkal atkārtojot tradicionālo padomju versiju par vietējiem iedzīvotājiem, kuri “nereti pat bez nacistu pavēles esot padarījuši Baltiju par brīvu no ebrejiem”. Mūsu rīcībā nav citu līdzekļu kā vien apkarot šādas publikācijas ar akadēmisko darbu palīdzību.

Taču, ja mēs varam atzīt, ka t.s. bezvācu holokausts nepastāvēja, mums vienlaikus arī jāatzīst, ka tad, kad vietējām vienībām tika dotas vācu pavēles un rīkojumi, tie tika izpildīti – absolūtā vairākumā – ne tikai bez ierunām, bet pat ar neaprakstāmu brutalitāti un dzīvnieciskumu. Citēšu tikai Svetlanu Bogoļavļensku, kas pētījusi holokaustu Preiļos. Rakstot par vietējo Preiļu t.s. latviešu pašaizsardzībnieku uzvedību, viņa uzsver: “Pēc akcijas šāvēji dzērumā lepojās, kā “uzjautrinājušies” apnicīgajā bendes darbā. Viņi izvēlējušies piecas jaunākās meitenes, noplēsuši tām drēbes un izņirgājušies, pēc tam kailas nostādījuši bedres malā un nošāvuši… kad pilsētas iedzīvotāji šāvējiem vaicājuši, kā tie varēja nogalināt nevainīgus cilvēkus, tie atbildējuši ar pretjautājumu – vai tad ebreji esot cilvēki.”

Diemžēl nesalīdzināmi mazāka uzmanība literatūrā ir pievērsta upuru dzīvei, kaut gan upuru taču bija tūkstošiem reižu vairāk. Kā ebreji uztvēra tuvojošos katastrofu; kā reaģēja uz to; kā šo reakciju noteica viņu dažādā politiskā un kulturālā orientācija, reliģiskā pārliecība vai sekulārs pasaules uzskats; kāda bija dzīve trijos geto okupētajā Latvijā? Amidah – grūti tulkojams ebreju valodas vārds, kuru varētu skaidrot kā pretstāvi (standing against), ir ieguvis jēdziena nozīmi, iekļaujot dažādas pretestības formas, ieskaitot kultūras, reliģiskas un izglītības rakstura aktivitātes necilvēcīgajos geto apstākļos, arī ārstu un māsu cīņu par ieslodzīto dzīvībām. Šo dažādo aktivitāšu mērķis bija palīdzēt cilvēkiem uzturēt viņu morāli tad, kad likās, ka tai vairs nav vietas. Skaidrs, ka būtu vislielākā aplamība iedomāties, ka ieslodzītie to vien darīja kā lasīja grāmatas vai piedalījās kāda pašdarbības teātra pulciņa nodarbībās – nē, geto bija elle, taču minētās aktivitātes noteikti nedrīkst aizmirst. Te atkal jāmin mūsu kolēģis vēsturnieku komisijā Marģeris Vestermanis, kas ir pētījis upuru dzīvi geto, viņu garīgo pretošanos, kuras galvenais priekšnoteikums bija cilvēciskās cieņas un nacionālo jūtu saglabāšanās. Viens no garīgās pretošanās veidiem bija ieslodzīto dzeja un dziesmas – Ābrams Blohs, Jaša Rabinovičs, Johanna Spektore, Horsts Kasels – viņu vārdi diez vai saglabāsies lielās literatūras atmiņā, taču viņu vārdi noteikti jāatceras kā cilvēciskās pašcieņas paraugs. Turpmākajos gados mums noteikti būtu jāuzraksta Rīgas, Daugavpils un Liepājas geto vēsture, izmantojot visas vēsturniekiem pieejamās avotu grupas, arī izdzīvojušo atmiņas, bet arī atceroties to, ko atzina ievērojamais itāļu domātājs un rakstnieks Primo Levi, kas pats izdzīvoja Aušvicē. Man jāpasaka kāda neērta atziņa, viņš rakstīja, mēs, tie, kuri izdzīvojām, esam pavisam neliela minoritāte. Mēs neesam īstie liecinieki. Īstie liecinieki, tie, kuri redzēja Gorgonu, viņi neatgriezās, lai pastāstītu par to…

Ebreju slepkavu pretējā polā, it kā uz citas planētas, bija cita minoritāte – ebreju glābēji. Tiesa – glābēji un slepkavas nebija gluži simetriskā proporcijā. Nē, slepkavu bija vairāk. Taču glābēju darbība pierādīja kādu grūti aptveramu lietu – vieni un tie paši apstākļi radīja gan slepkavas, gan glābējus, kuriem Latvijā, tāpat kā Polijā, bet, ne gluži tāpat kā pašā Vācijā, par ebreju glābšanu draudēja droša nāve. Glābēju likteņu izpēti, jau pirms daudziem gadiem iesācis Marģeris Vestermanis, kas pirmais ir apzinājis pāri par 400 glābēju, kuriem palīdzēja daudzi simti; tika izglābti vismaz 400 ebreju. Darbs jāturpina vismaz divos virzienos: pirmām kārtām, turpinot glābēju apzināšanu un viņu biogrāfiju uzrakstīšanu. Te būs vieta ļoti pretrunīgiem likteņstāstiem. Visi glābēji bija varoņi, taču arī varoņi atšķīrās – Žanis Lipke glāba pilnīgi nesavtīgi, bet glāba arī Vladimirs Vuškāns Preiļos, tāpat riskējot ar savu dzīvību, taču par glābšanu jau iepriekš pieprasīja no glābjamajiem atdot visu, kas bija vērtīgs; vēl ilgi pēc izglābšanas Morduhs Hagi, viens no izglābtajiem, sev vaicāja: es līdz šim brīdim nevaru saprast, kā šajā cilvēkā bija vairāk – varonības vai alkatības. Otrajam pētniecības virzienam jāiekļauj salīdzinošais aspekts – daudzu glābēju likteņi nopietni ir pētīti Polijā, citās zemēs. Kas bija kopējais, kas atšķirīgais, kāpēc? Minēšu tikai vienu, bet, manuprāt, interesantu piemēru – Berlīnes Tehniskās universitātes Antisemītisma pētniecības centrā 1997. gadā tika sākta pētniecības programa, kas atklāja, ka divas trešdaļas no ebreju glābējiem Berlīnē bija sievietes, no kurām savukārt vairākums bija vai nu neprecētas, vai atraitnes. Te ir vieta pārdomām par cilvēka uzvedības modeļiem terora un līdzcilvēku iznīcināšanas apstākļos.

Viss un visi bija vācu okupētajā Latvijā – slepkavas, glābēji, upuri un, protams, lielākā iedzīvotāju daļa – malāstāvētāji (bystanders). Kas noteica viņu rīcību – bailes, bezspēcība, vienaldzība? Vai pie mums arī bija Krasinski laukuma karuselis? Kāds karuselis, jūs varat jautāt. Slavenais sabiedrības iemīļotais karuselis Varšavā, Krasinski laukumā, kurš turpināja griezties arī tad, kad vācu okupācijā burtiski dažus metrus tālāk uzcēla geto sienu; turpināja griezties arī 1943. gada aprīlī un maijā, kad turpat blakus, aiz sienas, notika geto sacelšanās un ebreju slaktiņa pēdējais cēliens. Poļu arhitekts Mihals Hajdo savās atmiņās rakstīja, ka viņš mēģinājis pārmest karuseļa apmeklētājiem necilvēciskumu un totālu nejūtību, taču ticis brutāli izsmiets un pakļauts pat fiziskiem uzbrukumiem kā “ebreju sulainis”. Degošā geto dūmi piesārņo mūsu gaisu, daži kliedza. Šis karuselis ir kļuvis par šokējošas vienaldzības simbolu. Mums Latvijā vēl nopietni jāpēta, kāda bijusi visdažādāko sabiedrības slāņu, arī baznīcas, nostāja pret līdzcilvēku masveida iznīcināšanu.

Beidzot savu uzrunu, es vēlētos izdarīt tikai dažus secinājumus: 1. Holokausts – lai cik briesmīgs noziegums tas arī būtu bijis – nav iracionāls. Tas ir izprotams un izskaidrojams, taču, izskaidrojot tā gaitu Latvijā, arī mums ir vērts atcerēties jau minētā Jehudas Bauera vārdus. Kritizējot Daniela Goldhāhena slaveno bestselleru “Hitler’s Willing Executioners”, viņš uzsvēra, ka Goldhāgens nav parādījis pazemību, kas nepieciešama pētniekam, kurš pēta holokaustu. Šīs pazemības un mērenības secinājumos izpratnes par to, cik daudz vēl neatbildētu jautājumu ir priekšā, mums nekad nedrīkst pietrūkt. 2. Mums noteikti jāpaplašina mūsu pētnieku starptautiskie sakari, ieskaitot sadarbību ar piemiņas memoriālu Izraēlā Jad Va™em. Neslēpsim – vēl ir pietiekami daudz savstarpēju aizdomu attiecībās ar mūsu kolēģiem Izraēlā, taču sadarbība ar viņiem un citiem ievērojamiem pētniecības centriem Eiropā un ASV ir mūsu neatliekams uzdevums. 3. Tikai paplašinot šo sadarbību un turpinot darbu Latvijā, mēs spēsim pārliecināt tos skeptiķus, kuru skaits, tiesa, ir samazinājies, bet joprojām ir ievērojams un kuri uzskata, ka Latvija holokausta tematikai pievērsās tikai tāpēc, lai iegūtu ieejas biļeti uz NATO. Mums ir jāapliecina, ka holokausta pētniecība turpināsies un tās galvenais mērķis ir izprast tā cēloņus un veikt izglītošanas darbu, lai holokausts neatkārtotos, un – pats galvenais – saglabāt bojāgājušo piemiņu.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Vēsturnieku komisijas 8.rakstu sējuma atvēršanā Rīgas pilī 2003. gada 5. maijā

Augsti godātais komisijas priekšsēdētāja kungs, komisijas locekļi, ekselences, dāmas un kungi!

Mēs šodien ar gandarījumu varam atzīmēt šo jauno posmu komisijas ceturtajā darba gadā, kas ir vainagojies ar Vēsturnieku komisijas 8. rakstu sējumu blakus jau notikušām sešām dažādām zinātniskajām konferencēm un ar ļoti plašu citu aktivitāšu loku, tādu, kas skar sadarbību ar muzejiem, skolām, ārvalstu arhīviem, zinātniekiem un dažādām institūcijām.

Šī sējuma temats “Holokausta izpētes jautājumi Latvijā” ir viena no nozīmīgākajām Vēsturnieku komisijas sadaļām, kam ir nopietna loma, jo te mēs saskaramies ar vienu no Latvijas vēstures vissmagākajām un drūmākajām lappusēm, kas prasa, lai tā tiktu rūpīgi un dziļi izpētīta, jo notikumi noritēja ļoti neparastos apstākļos, vienai totalitārai varai sekojot otrai, turklāt nacisma okupācijas laikā tika īstenota tāda politika, kāda visā Eiropas vēsturē nekad nebija bijusi piedzīvota, – tātad absolūti plānots, mērķtiecīgs genocīds pret vienu tautu.

Latvija tajā tika iesaistīta kā okupēta valsts, kurai tika izvirzīts pienākums it kā atbrīvoties no visiem cilvēkiem, kas ar vienu spalvas vēzienu tika padarīti par necilvēkiem, par zemcilvēkiem, un, kas vēl briesmīgāk, Latvija kļuva par daudzu nevainīgu civiliedzīvotāju iznīcināšanas vietu, jo viņi tika veselām kravām vesti šurp uz Latviju, lai šeit tiktu iznīcināti. Visi šie apstākļi pieprasa, lai tie tiktu pilnībā un detaļās izpētīti, lai mēs saglabātu šo upuru piemiņu, lai visas mācību iestādes spētu nākamām paaudzēm iemācīt un izprast to, kas noticis, un, protams, vairāk par visu – saprast, cik tas bija nepieņemami un necilvēcīgi, cik ļoti svarīgi vienmēr būt modriem par visām necilvēcībām, rasisma un aizsprieduma pazīmēm jebkurā sabiedrībā, jo, atstātas kā nezāles bez uzraudzības, tās var nest bīstamas un asiņainas sekas.