Par to, lai nesāp

Par zobārstniecības pieejamību ikvienam

Andis Paeglītis, Valsts zobārstniecības centra direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pašlaik sabiedrībā daudz tiek runāts par veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem. Runājot par zobārstniecību, lielā sabiedrības daļā valda viedoklis, ka zobārsta pakalpojumus var atļauties tikai turīgie. Vai tas atbilst patiesībai?

— Tas ir maldīgs priekšstats, jo cilvēki domā, ka maksas pakalpojums automātiski ir ļoti dārgs pakalpojums. Pats svarīgākais — katram iedzīvotājam vajadzētu atrast savu zobārstu un tad jau konkrēti noskaidrot nepieciešamā pakalpojuma cenu. Jebkurš zobārsts sniedz šādu konsultāciju, dažādās zobārstniecības praksēs cenas ir atšķirīgas, un pacientam ir visas iespējas izvēlēties sev pieņemamāko un pieejamāko variantu. Ar bērnu zobārstniecību problēmas ir niecīgas, to apmaksā valsts. Piemēram, Rīgā ir Bērnu zobārstniecības poliklīnika, kur katrs mazais pacients par velti var saņemt zobārsta pakalpojumus. Valsts savu pasūtījumu bērnu zobārstniecībā veic gan poliklīnikām, gan privātajām zobārstniecības praksēm, kuras tad slēdz attiecīgu līgumu ar slimokasēm. Tātad arī bērnam ir visas iespējas izvēlēties savu zobārstu.

— Vai patlaban valsts apmaksāta, tātad pacientam bezmaksas, bērnu zobārstniecība ir visās privātajās praksēs?

— Tas ir mūsu mērķis. Tomēr ir viena problēma. Nepietiekamā finansējuma dēļ valsts apmaksātie pakalpojumi bērnu zobārstniecībā neatbilst to reālajām izmaksām. Tā ir kopēja problēma visām medicīnas nozarēm. Līdz ar to daudzas privātprakses, īpaši lielajās pilsētās, nav īpaši ieinteresētas slēgt līgumus ar slimokasēm. Laukos situācija ir atšķirīga, jo cilvēku maksātnespējas dēļ zobārsti ir ar mieru strādāt arī par pusvelti. Apmēram gadu Valsts zobārstniecības centrs kopā ar slimokasi ir strādājis pie reālas pakalpojumu cenas noteikšanas. Šobrīd tā ir izstrādāta, un, ja bērnu zobārstniecība saņems nepieciešamo valsts finansējumu, tad nauda tiešām sekos bērnam uz to praksi, kuru viņš būs izvēlējies.

— Cik tas valstij varētu izmaksāt?

— Četrus miljonus astoņsimt tūkstošus latu.

— Un kāds tagad ir valsts finansējums bērnu zobārstniecībai?

— Divi miljoni astoņsimt tūkstoši latu.

— Kad ir cerības saņemt šo finansējumu?

— Tas varētu būt ar šā gada 1. jūliju. Tās ir mūsu cerības, un pieaugums noteikti būs, jautājums ir tikai par apjomu.

— Vienā no pēdējiem pētījumiem par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību daudzi respondenti ir atzinuši, ka pēdējā gada laikā viņi bijuši spiesti atteikties tieši no zobārsta apmeklējuma, īpaši laukos.

— Manuprāt, tā ir arī sociāla problēma. Arī padomju laikos, kad bija “bezmaksas” medicīna, visi negāja pie zobārsta. Kāds tad bija iemesls? Protams, neviens pie zobārsta ar prieku neiet, taču statistika rāda, ka tomēr to dara aizvien vairāk cilvēku. Es domāju, iemesls, kādēļ cilvēki neiet pie zobārsta, nav tikai naudas trūkums. Braucot komandējumos pa valsti, es atklāju, ka, piemēram, zobārstniecības praksē Bārtā sudraba plomba maksā 40 santīmus. Vai arī tas ir nepieejami? Lauku zobārstniecības klīnikās pārsvarā cenas ir piemērotas iedzīvotāju maksātspējai. Un tur, to es varu apgalvot ar pilnu atbildību, kvalitāte nav sliktāka nekā Rīgā. Ir tikai jautājums, vai cilvēks vēlas nokļūt pie zobārsta un vai var to izdarīt tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, jo ir mazi lauku ciematiņi, kuros nav šī zobārsta kabineta. Bet tā jau ir sociāla, nevis medicīniska problēma. Taču, arī runājot par zobārstu skaitu un ģeogrāfisko zobārsta pieejamību, situācija Latvijā ir tuva Rietumu valstu praksei. Eiropas valstīs vidēji ir viens zobārsts uz 1500 iedzīvotājiem. Rīgā ir 864 iedzīvotāji uz vienu zobārstu, tātad mūsu galvaspilsētā ir divreiz vairāk zobārstu. Tas nav slikti, jo konkurence regulē arī cenas un rada pacientam plašas izvēles iespējas. Arī citās lielākajās pilsētās situācija ir apmierinoša. Daugavpilī ir 1522 iedzīvotāji uz vienu zobārstu. Protams, ir atšķirība starp pilsētām un rajoniem. Ventspils rajonā ir 4843 iedzīvotāji uz vienu zobārstu, bet pašā Ventspilī — 1216. Bet tā ir viskrasākā atšķirība Latvijā. Balvos šis skaitlis ir 3034, tātad divreiz mazāk zobārstu, nekā vajadzētu būt. Lielajās pilsētās turklāt ir pieejami arī līzinga pakalpojumi, piemēram, zobu ārstēšanas un protezēšanas nomaksai.

— Vai valsts apmaksā zobārstniecības pakalpojumus arī invalīdiem un pensionāriem?

— Ir tā sauktie attaisnotie izdevumi medicīnā, arī zobārstniecībā, kurus valsts atmaksā. Tikai nepieciešamie dokumenti ir jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā. Taču tas attiecas tikai uz strādājošiem, jo tā ir atmaksa par pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kas attiecas uz nestrādājošiem invalīdiem, mēs nedalām invalīdos un veselajos. Ir jārunā par maznodrošinātajiem, jo ne visi invalīdi ietilpst šajā grupā. Ir Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka stacionāros no pacientu nodevām ir atbrīvotas personas, kas uzrāda izziņu, ka ir maznodrošinātas. Tas gan neattiecas uz zobārstniecību, kur valsts maksā par bērniem līdz 18 gadiem un Černobiļas avārijā cietušajiem un seku likvidētājiem.

— Mūsu sabiedrībā ir arī tāda sociālā grupa kā bezpajumtnieki. Vai viņi var Valsts zobārstniecības centrā saņemt akūto palīdzību, piemēram, izraut sāpošu zobu?

— Jā, viņi var ne tikai izraut zobu, bet nepieciešamības gadījumā arī saņemt neatliekamo palīdzību žokļu ķirurģijā. Valsts zobārstniecības centrs, sadarbojoties ar baznīcām, sniedz palīdzību dzīves pabērniem. Lai gan ir bijuši arī gadījumi, kad cilvēki to izmanto ļaunprātīgi, atrodot naudu alkohola pudelei, nevis samaksājot par zoba izraušanu. Taču es gribētu uzsvērt, ka no sāpēm tiek atbrīvots jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa maksātspējas jebkurā zobārstniecības praksē.

— Vai ar pašreizējo finansējumu veselības aprūpei būtu mērķtiecīgi paplašināt pakalpojumu grozu, iekļaujot tajā arī protezēšanu, kas būtu ļoti nozīmīgi tās mērķauditorijai — veciem cilvēkiem, tātad pensionāriem?

— Šobrīd mūsu galvenā rūpe ir pilnībā apmaksāta zobārstniecība bērniem, lai mēs nenonāktu situācijā, ka bērni zobārstiem kļūst par “neizdevīgo kontingentu”. Turklāt runa nav pat par peļņu, bet tikai par to, lai pakalpojuma cena segtu tā pašizmaksu. Kad būs atrisināts jautājums ar bērniem, varēsim domāt par citām iedzīvotāju grupām, pirmām kārtām par veciem cilvēkiem. Protezēšana nav akūts jautājums. Cilvēkiem vajadzētu noskaidrot, cik tas izmaksā, nevis sūdzēties, ka tas ir dārgi. Turklāt pacients var izvēlēties prakses, kurās par protezēšanu ir iespējams norēķināties vairāku mēnešu laikā. Cilvēkam ir jādodas pie sava zobārsta un kopīgi jāmeklē abiem pieņemams risinājums.

— Padomju laikos bija apsveicama prakse — obligātie skolēnu zobārsta apmeklējumi. Vai, ņemot vērā mūsdienu vecāku lielo aizņemtību, tas nebūtu aktuāli arī tagad?

— Padomju laikos par visu it kā gādāja valsts, ģimenei bija samērā maza atbildība. Šodien situācija ir mainījusies, lai gan jāatzīst, ka vecāki tiešām ir aizņemtāki. Mūsu apkopotie dati arī liecina, ka nepieaug to bērnu skaits, kas apmeklē zobārstu. Viens no iemesliem, protams, ir vecāku aizņemtība. Tādēļ Valsts zobārstniecības centra speciālisti piedalās mutes veselības veicināšanas pasākumos skolās, braucam arī uz laukiem, kur bērnus izglītojam, kā arī motivējam apmeklēt zobārstu. Jo zobārstniecība ir tā medicīnas nozare, kurā profilakse, sākot jau ar regulāru zobu tīrīšanu, ir īpaši svarīga. Tas ir preventīvais darbs, kas ir iespējams ikvienā ģimenē, un par to, lai bērni tīrītu zobus, atbildība ir jāuzņemas vecākiem, to nevar izdarīt zobārsti. Bez tam vairākās skolās ir zobārstniecības kabineti, kur bērni var salabot zobus. Protams, visās skolās nekad nebūs šo zobārstniecības kabinetu, jo tiem ir vajadzīgi pārāk lieli finansiālie ieguldījumi. Taču pamazām šo nišu aizpilda zobu higiēnisti, kuri veic šo ļoti svarīgo zobu veselības profilaksi.

— Kā ir ar zobārsta pieejamību bērnu namos un aprūpes iestādēs?

— Mēs esam izstrādājuši projektu par pārvietojamo zobārstniecību. Tas, pirmkārt, nozīmē nelielu zobārsta somu ar nepieciešamo aprīkojumu, ar kuru ārsts var apmeklēt pacientus, kuriem ir grūti iziet no mājas vai aprūpes iestādes. Otrkārt, ir pārvietojamās zobārstniecības iekārtas, kuras ir, piemēram, skolā vai pansionātā, var pieslēgt ūdensvadam, un ārsts var strādāt. Treškārt, ir autobuss vai treileris ar nepieciešamo aprīkojumu, ar to var aizbraukt un sniegt palīdzību tādās vietās, kur varbūt nav pieejams ūdensvads un kanalizācija. Bet mēs vairāk orientējamies uz pārvietojamām zobārstniecības iekārtām, jo pansionātos un aprūpes iestādēs, internātskolās, kurās ir mazāk par 600 cilvēkiem, nebūtu rentabli ierīkot stacionāru zobārstniecības kabinetu. Taču pagaidām tas vēl ir tikai projekts.

— Bet kā ir šobrīd?

— Teikšu atklāti, tajos pansionātos un aprūpes iestādēs, kur nav zobārsta kabineta, situācija nav iepriecinoša.

— Kādus pakalpojumus Valsts zobārstniecības centrs sniedz bez maksas, un kuri ir tikai par maksu?

— Mēs esam valsts uzņēmums un sniedzam pakalpojumus zobārstniecībā, kas ir par maksu (izņemot bērnus un “černobiliešus”), sejas žokļu ķirurģijā, kas ir bezmaksas, un plastiskajā ķirurģijā, kas, protams, ir maksas pakalpojums.

— Zobārstniecība ir gandrīz vienīgā no medicīnas nozarēm, kur nekas nav dzirdēts par garām rindām un “aplokšņu naudas” pieprasīšanu. Vai tas nozīmē, ka zobārstniecībā viss ir sakārtots?

— Zobārstniecība, atšķirībā no citām medicīnas nozarēm, ir apmetusi vislielāko kūleni un, ceru, nostājusies uz kājām. Ārsti iegulda savus privātos līdzekļus kabinetu ierīkošanā un paši ir atbildīgi, lai viss būtu legāli. Kabinetu iekārtošana prasa lielu darbu un naudu, jo tiem ir jāatbilst visiem valsts noteiktajiem kritērijiem. Zobārstniecībā cenas ir atbrīvotas un nekāda aplokšņu naudas pieprasīšana vienkārši nav iespējama.

— Vai valsts apmaksātajā sejas žokļu ķirurģijā arī nav rindu?

— Mēs esam atkarīgi no valsts finansējuma, kas diemžēl nav pietiekams, un tādēļ veidojas rindas. Pārsvarā sniedzam neatliekamo palīdzību, plānveida operācijas izdarām minimāli.

— Valsts zobārstniecības centrs strādā reālas konkurences apstākļos. Vai jūs esat domājuši, kā piesaistīt maksātspējīgos pacientus, lai viņi neaizietu tikai uz privātklīnikām?

— Mēs esam ieinteresēti ar savu darbu spodrināt savas iestādes tēlu. Reklāma masu medijos medicīnā nav tas būtiskākais. Mūsu zobārstniecības kabineti ir ļoti noslogoti, ja pacients aiziet apmierināts, viņš nāks atkal un ieteiks mūs saviem draugiem un paziņām. Pacientu apmierinātība ir mūsu labākā reklāma.

— Vai privāto apdrošinātāju iesaistīšanās zobārstniecībā varētu to darīt pieejamāku iedzīvotājiem?

— Bez privātās apdrošināšanas tikt uz priekšu mums nebūs viegli. Tikai tā ir jāsakārto. Mēs esam strādājuši kopā ar apdrošinātajiem, un viņi ir izrādījuši lielu sapratni un pretimnākšanu. Mēs esam izstrādājuši pakalpojumu kritērijus, kas ietver visas zobārstniecības tehnoloģijas, un esam lūguši apdrošinātājus strādāt pēc vienotas sistēmas. Respektīvi, apdrošinātajiem ir skaidrs, par kādām medicīnas tehnoloģijām viņi maksā un kā tiek aprēķināta cena. Zobārstu asociācija nepieļaus, ka apdrošinātāji mums uzspiestu savu pakalpojuma cenu, kas būtu zemāka par reālajām izmaksām. Taču klientam piedāvātajā apdrošināšanas polises cenā mēs neiejaucamies. Pieeja var būt dažāda — apdrošinātājs var pilnībā apmaksāt zobārstniecības pakalpojumus vai tikai daļēji. Es esmu par to, lai šos pakalpojumus apmaksātu daļēji. Tādējādi pacients jūtas daudz atbildīgāks un plāno savu ārstēšanos. Problēma ar apdrošinātajiem ir tā, ka savu naudu zobārsts saņem ar pēcmaksu. Ir apdrošināšanas sabiedrības, kas norēķinās ļoti kārtīgi, taču ar dažām ir sarežģījumi. Tomēr es uz šīm lietām raugos ļoti optimistiski, jo jūtu apdrošināšanas sabiedrību izpratni.

— Kādu vēl atbalstu bez finansējuma bērnu zobārstniecībai jūs sagaidāt no valsts?

— Pats svarīgākais ir mutes veselības veicināšana jeb zobārstniecības preventīvā puse. Ja izpaliks profilakse, veselības aprūpei nepietiks ne ar septiņiem, ne septiņpadsmit procentiem no budžeta. Šobrīd visos reģionos ir izveidoti mutes veselības centri, kuros strādā zobu higiēnisti, kas nesēž uz vietas, bet braukā pa skolām, veic izglītojošo darbu, arī apskata bērnu zobus, nosakot to stāvokli. Mutes veselības centru darbinieki arī presē stāsta par zobu veselības saglabāšanu. Visideālākais ir ziemeļaustrumu reģions, kur šie centri ir tiešām pietiekamā skaitā. Mutes veselības centru darbu ļoti atbalsta arī Veselības ministrija.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore