Ar valsts un pasaules drošības mēru

Brigādes ģenerālis Raimonds Graube, NATO integrācijas izpildsekretārs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Jūs nesen sākāt darbu jaunā militārā amatā — NATO integrācijas izpildsekretārs. Ko tas jums nozīmēja personiski, un vai tas daļēji nav turpinājums iepriekšējā amatā paveiktajam?

— Varētu sacīt, ka tas ir iepriekšējā darba turpinājums, jo, ja salīdzinām manu pašreizējo pienākumu militāro daļu ar uzdevumiem, ko es veicu kā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, atšķirību nav, turklāt darāmais man ir pilnīgi pazīstams. Es piedalos oficiālās sanāksmēs, diskusijās un viedokļu apmaiņā Aizsardzības ministrijā, kas saistīta ar NATO integrācijas militāro daļu. Manos pienākumos ietilpst arī virkne jaunu uzdevumu, kas risināmi Aizsardzības ministrijas un starpresoru darba grupās. Daudzos jautājumos nākas sadarboties ar Ārlietu ministriju. Integrācija NATO nav atraujama no iestāšanās Eiropas Savienībā, tāpēc mēs strādājam pie Eiropas drošības jautājumiem saistībā ar integrāciju. Kā NBS komandieris es piedalījos oficiālajās vizītēs pie mūsu partneriem, iesaistījos viedokļu veidošanā par mūsu bruņoto spēku attīstību un to nākotni, tāpēc var sacīt, ka trešais mans uzdevums ir tikai daļēji jauns. Šajās dienās un arī turpmāk kopā ar Aizsardzības ministrijas darbiniekiem mēs dosimies uz dažādām valstīm, lai informētu vairāku valstu politiķus un amatpersonas, kas gatavo lēmumus par mūsu paveikto darbu iestājai NATO. Pirmsratifikācijas periods ir ļoti svarīgs.

— Vai pēc Prāgas sammitā notika kāds būtisks pavērsiens Nacionālo bruņoto spēku reformās?

— Nenoliedzami. Nacionālo bruņoto spēku attīstība tika plānota, balstoties uz pieņēmumu, ka mēs neesam NATO dalībvalsts. Vēl pirms trim gadiem mums nebija pamata tik lielam optimismam, kāds tas kļuva pagājušā gada vidū. Pēc Prāgas sammita radikāli mainījās drošības situācija valstī. Risku analīze liecina, ka, esot NATO sastāvā, jāmaina NBS struktūra, vairāk uzmanības jāpievērš tām vienībām, kas spēj darboties kopā ar NATO dalībvalstīm ārpus mūsu valsts teritorijas. Iepriekšējos plānos uzsvars tika likts uz pašaizsardzības sistēmu un mobilizācijas rezervēm.

— Kāda saikne Nacionālajā programmā ir integrācijai Eiropas Savienībā ar iestāšanos NATO? Ja mēs neiestātos NATO, bet kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, vai Eiropas armija garantētu mūsu drošību?

— Tas ir labs jautājums, jo iestāšanās NATO galvenokārt pamatā ir drošības politika, kurā ir vairākas sadaļas, tajā skaitā arī militārā. Runājot par Eiropas Savienību sabiedrībā, dažādās diskusijās galvenokārt tiek uzsvērta ekonomiskā puse, gandrīz nepieminot drošības aspektus. Bet vecajā kontinentā tiek veidoti Eiropas ātrās reaģēšanas spēki (ERRF — European rapid reaction force) jeb tā sauktā Eiropas armija. Ir sperti pirmie praktiskie soļi, jo tā ir ES, kas pārņēmusi militāro operāciju vadību Maķedonijā, kur piedalās arī divi mūsu virsnieki. Šo operāciju plānošanā piedalās ES dalībvalstu virsnieki. Šajā jautājumā ir ievērojamas atšķirības, jo Francija, piemēram, NATO piedalās tikai politiski, bet ne militāri, kaut arī tā ir viena no ES līdervalstīm. Vērtējot šo situāciju no mūsu valsts viedokļa, mēs Eiropas spēkiem piedāvājam tās pašas vienības, kuras izvirzām dalībai NATO. Te lielāka nozīme ir spēku koordinēšanai, nevis dublēšanai. Mums papildus jāsagatavo virsnieki, kas nepieciešami vairākos ES militāro formējumu štābos. Pamatdoma ir tāda, ka eiropiešiem savā kontinentā pašiem jārūpējas par savu valstu drošību. Šodien vispirms jārūpējas par Balkānu reģionu.

— Jūs jau minējāt starpresoru darba grupas, kuras strādā pie NATO integrācijas jautājumiem. Iespējams, daļā sabiedrības valda uzskats, ka NATO ir tikai tanki, lidmašīnas, karavīri. Kāds ir jūsu kā koordinējošās amatpersonas darba spektrs?

— NATO integrācijas praktiskie soļi ir ļoti plaši. Tie sākas ar ļoti konkrētām praktiskām prasībām, piemēram, kādai jābūt degvielas uzpildes sistēmas pistolei. Pretpols — līdz pat likumdošanas izmaiņām, tostarp izmaiņām Satversmē, jo NATO 5. paragrāfs, kas noteica, ka uzbrukums vienai no NATO valstīm ir arī uzbrukums pārējām, liks izdarīt labojumus Satversmē. Spektrs ir adekvāts — no Saeimas līdz atsevišķām bruņoto spēku apakšvienībām. Katrā no institūcijām ir sava daļa atbildības, Satversmes aizsardzības birojam (SAB), Finanšu, Ārlietu, Aizsardzības ministrijai utt.

Šeit vietā minēt vārdus, kuros slēpjas alianses filosofiskā ideja — NATO neiestājas bruņotie spēki, NATO iestājas valsts. Manos uzdevumos galvenokārt ietilpst militārie jautājumi. Politiski ekonomiskajos, finansiālajos, tiesiskajos, informācijas jautājumos galvenā atbildība gulstas uz citām ministrijām un institūcijām, tomēr daudzu uzdevumu praktiskie risinājumi savijas ar Aizsardzības ministriju, piemēram, daudz minētais SAB piemērs. Par informācijas drošību pirmām kārtām atbild SAB, kas to pārrauga, koordinē un vada, bet tajā pašā laikā daudzām struktūrām būs jāstrādā ar NATO klasificēto informāciju. Un tad nu šī atbildība strukturējas tālāk un dziļāk. Aizsardzības ministrijai un NBS arī ir uzdevums realizēt šo informācijas drošības sistēmu.

— Pēc Prāgas sammita tiek uzsvērts, ka NATO no mums neprasa daudzskaitlīgus bruņotos spēkus, bet gan kaut nelielas, profesionāli labi sagatavotas vienības. Vai teritoriālās aizsardzības princips, kurā nozīmīga vieta bija Zemessardzei, tiek atmests kā nevajadzīgs?

— Jebkura NATO valsts rēķinās ar tās spēku palīdzību uzbrukuma vai krīzes gadījumā, bet tajā pašā laikā jebkurai NATO valstij ir savi pašaizsardzības spēki, kurus nav paredzēts sūtīt ārpus valsts robežām. Tāpēc pastāv kolektīvās aizsardzības jēdziens, kurā mūsu ieguldījums būs tādas vienības kā 1. kājnieku bataljons, Militārā policija, speciālās vienības — ūdenslīdēji, sapieri, mediķi u. c. Tajā pašā laikā mums jārūpējas par aizsardzības spējām mūsu teritorijā, tajā skaitā par miera laika uzdevumiem, piemēram, glābšanas un meklēšanas operācijas, sapieru darbs nesprāgušas munīcijas iznīcināšanā utt. Tāpēc jāatrod pareizs līdzsvars starp tiem spēkiem, kas gatavojas iesaistīties kolektīvajā aizsardzības sistēmā NATO spēkos, un tiem, kas nepieciešami valsts pašaizsardzībai. Abi ir svarīgi, un abiem ir vajadzīgi lieli finanšu resursi.

Kas attiecas uz Zemessardzi, tad pašlaik Aizsardzības ministrijā un NBS štābā tiek izstrādāta mūsu aizsardzības spēku nākotnes struktūra, kurā paredzēts, ka mūsu pašaizsardzības spēku kodolu veidos Zemessardze. Mēs neveidosim lielas mobilizācijas rezerves, bet balstīsimies uz brīvprātīgajiem zemessargiem. Runājot par Zemessardzes restrukturizēšanu, gribu uzsvērt, ka tās pamatā bija štābu struktūru efektivizēšana. Uzdevums bija panākt, lai nebūtu nesamērīgi liels štāba virsnieku skaits salīdzinājumā ar instruktoru un kareivju skaitu. Netika plānota ārrindas zemessargu skaita samazināšana, bet gan sastāva kvalitatīva uzlabošana. Domāju, ja labi sagatavoti virsnieki un instruktori jaunizveidotajās struktūrās profesionāli organizēs mācību procesu savās apakšvienībās, ārrindas zemessargu militārās sagatavotības kvalitāte uzlabosies. Tādi ir šīs reformas uzdevumi.

Gribu uzsvērt, ka, veidojot profesionālos spēkus, pie kā arī pašlaik intensīvi strādājam, netiks aizmirsti pašaizsardzības formējumi. Katrā NATO dalībvalstī, arī ASV, ir spēcīgi pašaizsardzības komponenti, tajā skaitā nacionālā gvarde. Profesionālās vienības plus labi apmācīti ārrindas zemessargu spēki ir tas nākotnes modelis, kuru es atzīstu par labāko.

— Vai saistībā ar integrāciju NATO pārmaiņas skars Baltijas valstu kopējos projektus — “Baltbat”, “Baltnet”, “Baltron”, “Baltdefcol” un citus?

— Visi Baltijas valstu sadarbības projekti ir ļoti veiksmīgi, un tiem ir bijusi nozīmīga loma mūsu bruņoto spēku attīstībā. Mēs spējām koncentrētāk izmantot un apvienot resursus, jo arī rietumu valstu partneriem ir ierobežotas iespējas mācību un treniņu nodrošināšanā, ja tās tiek sadrumstalotas katrā valstī atsevišķi. Piemēram, “Baltdefcol” projekts — Baltijas aizsardzības koledža Tartu. Neviena no Baltijas valstīm atsevišķi nespētu samaksāt profesoriem, vieslektoriem, mācību personālam Tartu, bet kopā mēs to varam. Ļoti svarīga ir Baltijas vienotības sajūta, kuras tā pietrūka periodā pēc Otrā pasaules kara un arī agrāk. Baltijas reģions no militāri stratēģiskā viedokļa ir kopējs reģions visām trijām valstīm, ja radīsies krīze vienā valstī, tā skars arī pārējās. Nevar nepieminēt arī valodu, jo viena no integrācijas pamatprasībām ir angļu valodas zināšanas. NATO štābos plānošana, kā arī mācības un citas darbības notiek angļu valodā, un līdzdalība Baltijas valstu projektos ir labs treniņš arī valodas apguvē ar tās militāro specifiku. Bez tam Baltijas aizsardzības koledža, kuru absolvē virsnieki ar majora un augstāku pakāpi, nodrošina valodas zināšanas. Iestājoties NATO, šie projekti var mainīties, bet principi, manuprāt,— ne, jo to veidošanas pamati ir fundamentāli.

— Iestājoties NATO, kļūsim par tās robežvalsti. Mūsu teritorijā uzstādām radarus, nākotnē iespējams izvietot militārās bāzes. Kādas ir NATO prasības vides politikā?

— Neatkarīgi no NATO prasībām esam jau pirms vairākiem gadiem sākuši darbu vides aizsardzībā. Kopā ar partneriem ir izstrādāta vides aizsardzības programma. Piemēram, Ādažu poligonā ir veikti augu valsts pētījumi, ir īpaši marķējumi, kas jāievēro šaušanas mācībās, lai kaujas munīcija sprāgtu tikai īpaši norādītā vietā. Augu valsts netiek iznīcināta un poligons mācībās netiek “uzarts” ar lādiņiem. Jāteic, ka mēs ievērojam Rietumu pasaules prasības un piekopjam ekoloģiski saudzējošas darbības. Dažās Skandināvijas valstīs, kas nav NATO locekles, šie dabas saudzēšanas standarti ir ļoti augsti, bet arī alianses prasības aptver ļoti plašu spektru. Ir virkne rokasgrāmatu un reglamentu vides aizsardzībai, kas domātas vienībām, kuras dodas misijā, un tajos ietvertas ļoti stingras prasības par degvielas un eļlu lietošanu, uzglabāšanu un otrreizēju pārstrādi. Nav iedomājams, ka, NATO spēkiem atstājot kādu lidlauku vai citu bāzēšanās vietu, varētu ieraudzīt tādu posta ainu, kāda pavērās ik uz soļa Latvijā deviņdesmito gadu pirmajā pusē pēc Krievijas armijas aiziešanas.

— Ģenerāļa kungs, pievēršoties Irākas karam, gribētos dzirdēt jūsu atziņas par sabiedroto veiksmēm un neveiksmēm plānošanā. Vai šis karš ierakstīs jaunas lappuses kara mākslas mācību grāmatās?

— Militārā operācija Irākā tika realizēta ļoti veiksmīgi. Sākumā likās, ka ir pieļautas kļūdas, bet turpmākais kara pavērsiens, sevišķi pēdējā operācijas fāze, bija perfekts no militārā viedokļa. Tā prasīja samērā nelielus upurus, kuru skaits sabiedroto pusē nepārsniedza divus simtus, ja tā vispār var sacīt no jebkura cilvēciskā viedokļa, izņemot karadarbību.

Mainoties kara tehnoloģijām, mainās arī modernā kara vadības principi. “Ramsfelda doktrīna”, kas tika izstrādāta agrāk, bet pielietota Irākas karā, balstās uz izvairīšanos no lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Sauszemes spēki neiesaistījās aktīvās kaujās, nepielietoja lielus frontālus uzbrukumus. Kara taktika balstījās uz izlūkvienību darbību, kuru uzdevums bija atklāt pretinieka nocietinājumus, bet neiesaistīties kaujās. Nocietinājumiem uzbruka, izmantojot precīzo munīciju, no gaisa vai sauszemes. Otrs ievērojams mūsdienu kara vešanas un sakaru sistēmas tehnoloģiju sasniegums ir tas, ka operācijas augstākajā līmenī iespējams daļēji vadīt no ASV teritorijas, tātad augstākajai militārajai vadībai atrodoties citā kontinentā.

— Kāpēc uz vairākām dienām Bagdādē un citviet radās varas vakuums, kas noveda pie laupīšanām un nekārtībām ? Vai tā bija plānošanas kļūda?

— Varas vakuums, kas noveda pie laupīšanas un marodierisma, radās nevis plānošanas kļūdas dēļ, bet tāpēc, ka Sadama Huseina režīma vara krita laikā, kad Bagdādes lielākajā daļā neatradās karaspēks. Aktīvā pretošanās beidzās agrāk, nekā sabiedrotie to plānoja, tāpēc bija grūti ietekmēt notiekošo. Jāņem vērā, ka komandieri pozīcijās joprojām bija aizņemti ar aktīvās karadarbības plānošanu, respektīvi, viņi joprojām koncentrējās militāriem uzdevumiem, un kara beigu fāzes uzdevumi, kas saistīti ar miera un kārtības nodrošināšanu, viņiem nāca negaidīti. Runājot par tautas attieksmi pret Huseina varas gāšanu, manuprāt, lielākā tautas daļa to atbalstīja, par to liecina aktīvas pretestības apsīkums līdz ar režīma krišanu, izpalika arī gaidītais partizānu karš. Jāatzīst gan, ka pat tie spēki, kas apsveica Huseina varas sagraušanu, nevēlas redzēt savā zemē citu valstu karaspēku. Personiski uzskatu, ka diez vai tam ir alternatīva, jo, aizejot koalīcijas spēkiem, otrreiz rastos varas vakuums, kas varētu novest pie šīs ekonomiski potenciāli un kultūrvēsturiski bagātās valsts sabrukšanas. Tāpēc līdz patiesi brīvām vēlēšanām tur ir jābūt starptautiskiem miera uzturēšanas spēkiem.

— Mūsu karavīri, kas iekļausies šajos spēkos, savus uzdevumus veiks Kuveitas vai Irākas teritorijā?

— Par to šobrīd pāragri spriest, bet, iespējams, ka viņi veiks nodrošinājuma operācijas abu valstu teritorijās. Protams, sapieri strādās Irākas teritorijā.

— Jūs esat iemantojis karavīru cieņu ar savu nosvērtību, reti jūs var redzēt drūmu un nogurušu, lai gan līdzšinējā darbā pienākumu un atbildības bijis gana. Kā jūs atpūšaties no garajām darba stundām?

— Kā ikvienam cilvēkam, nereti gribas emocionālāk reaģēt gan uz pozitīvo, gan negatīvo, arī attiecībās ar padotajiem, bet virsniekam jāsavaldās un nevar pieļaut, ka emocijas ņem virsroku kādās diskusijās, lēmumu pieņemšanā vai kādā citā situācijā. Smagākos brīžos es sevi piespiežu uz notiekošo paraudzīties it kā no malas, varbūt pat meklēt filozofisku pieeju, nemēģinot procesu ietekmēt emocionāli.

Lai gan darba stundas bieži ir garas, uzskatu, ka nav prāta darbs strādāt līdz diviem trijiem naktī, jo šaubos, vai neizgulējies darbinieks spēs otrā dienā kvalitatīvi strādāt, vai tad nebūs vairāk emociju un mazāk pragmatisma. Spēkus smeļos kopā ar ģimeni pastaigās dabā un pie jūras.

Liktenis man bija labvēlīgs, ļaujot būt kopā ar Valsts prezidenti, ministriem un politiķiem Prāgas sammitā. Tur emocijas sita augstu vilni, un tas bija viens no maniem profesionālās dzīves emocionālākajiem mirkļiem, ko var salīdzināt tikai ar izjūtām barikāžu dienās un neatkarības atgūšanas laikā 1991.gada augustā.

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”