Par tiesiskās vienlīdzības principu

Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā, un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91.pantu

Dr.h.c., Ass.jur., dipl. pol. Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, – “Latvijas Vēstnesim”

 

Saturā

A. Tiesiskās vienlīdzības principa juridiskā konstrukcija Satversmes 91.pantā

1. Satversmes 91.panta konstrukcija un terminoloģija

2. Tiesiskās vienlīdzības principa dogmatiskā un terminoloģiskā dažādība citās tiesību sistēmās

3. Tiesiskās vienlīdzības principa saturs un piemērošana

4. Tiesiskās vienlīdzības principa darbība publisko un privāto tiesību jomā

5. Tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpuma sekas

B. Līdztiesības princips. Satversmes 91.panta 1.teikums

1. Divu situāciju kopējie elementi

2. Atšķirīga attieksme

3. Atšķirīgās attieksmes attaisnojums

4. Valsts varas atzaru saistība ar līdztiesības principu

C. Diskriminācijas aizliegums. Satversmes 91.panta 2.teikums

1. Diskriminācijas aizliegums kā atšķirīgās (diskriminējošas) attieksmes aizliegums

2. Vispārēja diskriminācijas aizlieguma neiespējamība

3. Diskriminācijas aizlieguma saturs

4. Izņēmumi no diskriminācijas aizlieguma

5. Aizliegto kritēriju katalogs saskaņā ar Satversmes 91.panta 2.teikumu

6. Atsevišķi aizliegtie kritēriji

 

Tiesiskā vienlīdzība ir viena no pašām fundamentālākajām pamattiesībām. Tā izriet tieši no vispārējā taisnīguma principa, kas Rietumu civilizācijā ir tiesību idejas galvenais avots.1

Šī pētījuma A.daļā vispirms mēģināšu uzrādīt Satversmes 91.pantā noteiktā tiesiskās vienlīdzības principa juridisko konstrukciju (dogmatiku). Tā ir visai komplicēta un principiāli atšķiras no citu pamattiesību konstrukcijas, kuras aizsargā cilvēka brīvību pret valsti (“klasiskās brīvības”, piemēram, vārda brīvība) vai uzliek valstij pienākumu piešķirt cilvēkam kādu labumu (sociālās pamattiesības, piemēram, tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecumā).

Tad B.daļā mēģināšu analizēt tiesiskās vienlīdzības principa pirmo un galveno elementu – līdztiesības principu (Satversmes 91.panta 1.teikums).

Visbeidzot C.daļā plašāk iztirzāšu vienlīdzības principa otro elementu (Satversmes 91.panta 2.teikums) – diskriminācijas aizliegumu. Īpaša uzmanība tiks pievērsta diskriminācijas aizlieguma paplašināšanas tendencei, aptverot arī jaunas “aizliegtās kategorijas” – vecumu, invaliditāti, ģenētiskās pazīmes.

A. Tiesiskās vienlīdzības principa juridiskā konstrukcija Satversmes 91.pantā

Latvijā tiesiskās vienlīdzības princips (un tā abi elementi – līdztiesības princips un diskriminācijas aizliegums) kā konstitucionāla ranga pamattiesību norma ir noteikts Satversmes 91.pantā:

“Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Tiesiskās vienlīdzības principu vai tā elementus nosaka arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.pants, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2.panta 1.daļa, 3.pants un 24.pants, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2.pants, Eiropas Pamattiesību hartas 20.–26.pants un citi starptautiski cilvēktiesību dokumenti.2

Tiesiskās vienlīdzības principu specifiskās situācijās paredz arī virkne likumu, piemēram, Administratīvā procesa likuma 6.pants,3 Tiesu varas likuma 4.pants, Darba likuma 7.pants, Reklāmas likuma 4.pants, Policijas likuma 5.pants u.c.

Šeit tiks aplūkots tikai Satversmes 91.pantā noteiktais tiesiskās vienlīdzības princips un tā sastāvdaļas – līdztiesības princips un diskriminācijas aizliegums. Turklāt jāņem vērā, ka Satversmē noteiktās pamattiesības ir jāinterpretē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un citu Latvijai saistošu starptautisko tiesību dokumentu gaismā.4 Satversme var noteikt augstāku pamattiesību aizsardzības standartu, nekā noteikts šajos dokumentos, bet tā nevar no tiem atpalikt.5

Savukārt pārējie likumi ir jāinterpretē Satversmes gaismā. Tie, protams, var noteikt papildu garantijas cilvēka tiesībām uz vienlīdzību, kas ir plašākas par Satversmes 91.panta garantijām.6

 

1. Satversmes 91.panta konstrukcija un terminoloģija

Satversmes 91.pants sastāv no diviem teikumiem. Katrs no tiem veido savu tiesiskās vienlīdzības principa sastāvdaļu. Ja terminoloģiski varam vienoties, ka 91.pants kopumā satur tiesiskās vienlīdzības principu, tad rodas jautājums, kā nosaukt tā abas sastāvdaļas, kas noteiktas tā pirmajā un otrajā teikumā.

Vācu juridiskajā terminoloģijā tiek lietoti divi jēdzieni: Gleichheit (vienlīdzība), kas ir plašāks, un Gleichberechtigung (līdztiesība), kas ir šaurāks un parasti tiek attiecināts nevis uz vienlīdzību vispār, bet gan specifiski uz vienlīdzību “likuma priekšā”.

Turpretim angļu un franču juridiskajā terminoloģijā pastāv tikai viens jēdziens – equality resp. egalit?, kas atkarībā no konteksta var tikt tulkots gan kā vienlīdzība, gan kā līdztiesība.

Tas jāņem vērā, salīdzinoši analizējot Satversmes 91.pantu un mēģinot izsecināt tā dogmatiku. Latvijas jurisprudencē līdz šim tiesiskās vienlīdzības principa dogmatika un terminoloģija praktiski vēl nav attīstīta.

Taču tas nedrīkstētu būt šķērslis Satversmes 91.panta terminoloģiskajai strukturēšanai. Mums nepieciešami trīs termini: viens, kas apzīmē 91.panta 1.teikumā formulēto vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, otrs, kas apzīmē 91.panta 2.teikumā noteiktās tiesības uz nediskrimināciju, un beidzot trešais, kas aptver 91.panta abus teikumus kopā.

Tādēļ, balstoties uz Satversmes 91.panta uzbūvi un formulējumu un ņemot vērā zināmu terminoloģisku analoģiju ar Vāciju un Šveici, piedāvāju šādu terminoloģiju:

Satversmes 91.panta 1.teikumā noteiktā vienlīdzība likuma un tiesas priekšā tiek saukta par līdztiesības principu.

Satversmes 91.panta 2.teikuma norma, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, tiek saukta par diskriminācijas aizliegumu.

Satversmes 91.panta abi teikumi kopā, tātad līdztiesības princips kopā ar diskriminācijas aizliegumu veido vienotu pamattiesību – tiesiskās vienlīdzības principu.

Tomēr apzinos, ka jauna terminoloģija ir apstrīdama un tikpat labi var tikt piedāvāta arī cita. Taču, tā kā cita līdz šim nav piedāvāta, pagaidām lietošu šo, kura balstās uz zināmu loģiku.

Tātad tiesiskās vienlīdzības princips Satversmes 91.pantā sastāv no diviem atšķirīgiem, bet funkcionāli cieši saistītiem noregulējumiem. Satversmes 91.panta 1.teikumā noteiktais līdztiesības princips (t.i., tiesības uz vienlīdzību likuma un tiesas priekšā) ir galvenais tiesiskās vienlīdzības principa elements. Turpretim Satversmes 91.panta 2.teikumā noteiktais diskriminācijas aizliegums ir tiesiskās vienlīdzības principa palīgelements, kas noteiktās situācijās palīdz realizēt līdztiesības principu.

 

2. Tiesiskās vienlīdzības principa dogmatiskā un terminoloģiskā dažādība citās tiesību sistēmās

Tiesiskās vienlīdzības princips dažādu valstu tiesību sistēmās un starptautiskās konvencijās ir noregulēts atšķirīgā veidā un formulējumos.

Piemēram, Francijas konstitūcijas tekstā ir minēts tikai līdztiesības princips (t.i., tiesības uz vienlīdzību). Turpretim ASV, Zviedrijā, tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Kopienas pamatlīgumā ir noteikts tikai diskriminācijas aizliegums. Savukārt Vācijas, Šveices, Nīderlandes konstitūcijās ir noteikts gan līdztiesības princips (resp., tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā), gan diskriminācijas aizliegums. Dažās valstīs vispārējo līdztiesības principu papildina speciālie līdztiesības principi, piemēram, līdztiesība starp vīriešiem un sievietēm.

Tur, kur attiecīgie konstitucionālie pamatteksti uzrāda tikai vienu no abiem savstarpēji cieši saistītajiem tiesiskās vienlīdzības principa elementiem, tiesību zinātne un judikatūra laika gaitā no šī pamata ir izsecinājusi arī trūkstošo otro elementu. Rezultātā tiesiskās vienlīdzības princips kopumā – balstīts uz vienu vai abām tā sastāvdaļām – visās demokrātiskās un tiesiskās valstīs darbojas visumā līdzīgā (bet tomēr ne vienādā) apjomā.

Arī tiesiskās vienlīdzības principa dogmatiskajai konstrukcijai dažādās valstīs ir dažāds uzsvars.7 Tāpēc, veicot salīdzinošo analīzi, jāsaprot, kādēļ dažreiz tā pati situācija tiek subsumēta līdztiesības principa, bet citreiz – diskriminācijas aizlieguma sastāvā.

Uz šo problēmu ir norādījusi arī Satversmes tiesa, atzīstot, ka Satversmes 91.pants satur ne vien diskriminācijas aizliegumu (kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.pants), bet arī vispārējās tiesības uz vienlīdzību (t.i., līdztiesības principu). Līdz ar to, interpretējot Satversmes 91.pantu, nevar aprobežoties ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.panta interpretāciju: Satversmes 91.panta tvērums ir plašāks.8

 

3. Tiesiskās vienlīdzības principa saturs un piemērošana

Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir jābūt atšķirīgai. Šādi tiesiskās vienlīdzības principu izprot gan Eiropas Justīcijas tiesa9, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa10, gan demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas.11 Šai vienkāršajai un klasiskajai tiesiskās vienlīdzības principa pamatizpratnei ir pievienojusies arī Satversmes tiesa.12

 

a. Divu situāciju salīdzināšana

Tiesiskās vienlīdzības principa piemērošana notiek, saprātīgi salīdzinot divas situācijas. Salīdzināšana tiek veikta divos soļos. Vispirms uz kopīgo elementu pamata no teorētiski bezgalīgā situāciju daudzuma tiek atrastas divas “salīdzināmas” situācijas. Pēc tam, atrodot un apsverot abu situāciju atšķirīgos elementus, tiek noteikts, vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama (skat. plašāk tālāk B.1.–3. punktu).

Ja otrā soļa ietvaros tiek konstatēts, ka atšķirīgā attieksme, kura pamatota ar noteiktiem kritērijiem, principā ir aizliegta, tad tādā gadījumā runa ir par diskriminācijas aizlieguma piemērošanu.

 

b. Tiesiskās vienlīdzības principa darbība citu pamattiesību “šķērsgriezumā”

Tiesiskās vienlīdzības princips ir strukturēts citādi nekā pārējās pamattiesības – tas darbojas visu pārējo pamattiesību “šķērsgriezumā”.13 Tas nozīmē, ka, piemērojot citas pamattiesības (piemēram, tiesības uz taisnīgu tiesu, 92.pants, tiesības uz domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, 99.pants, u.c.), ir jāņem vērā tiesiskās vienlīdzības princips.

Tādēļ uz Satversmes 91.pantā garantēto vienlīdzības principu nav tieši piemērojams Satversmes 116.pants, kas primāri ir domāts pamatbrīvību ierobežojumu attaisnošanai. Vienlīdzības principa kontekstā nav nozīmes, vai atšķirīgā tiesiskā attieksme divās salīdzināmās situācijās ir vai nav noteikta “ar likumu” – tā kā pastāv bezgalīgs skaits situāciju, kuras teorētiski iespējams salīdzināt, tad noteikt, ka atšķirīga attieksme starp divām situācijām pieļaujama tikai ar likumu, būtu nejēdzīgi.

 

c. Nepastāv vienlīdzība prettiesiskumā

Tiesiskās vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska.14 Ja viens ieguvis kādu prettiesisku labumu, tad otrs nevar no Satversmes 91.panta atvasināt sev tiesības arī iegūt šādu prettiesisku labumu, jo tiesību sistēma ir vērsta uz to, lai ierobežotu, nevis izvērstu prettiesiskas situācijas – arī ja atsevišķos gadījumos persona, kas atrodas salīdzināmajā situācijā, balstoties uz tiesiskās paļāvības principu, iegūto prettiesisko labumu var paturēt (sal. Administratīvā procesa likuma 86.p.2. un 3.d.).

 

4. Tiesiskās vienlīdzības principa darbība publisko un privāto tiesību jomā

Tiesiskās vienlīdzības princips, kas Satversmes 91.pantā ir noteikts kā subjektīva tiesība pamattiesību rangā15, neierobežoti darbojas publisko tiesību jomā16, tātad attiecībās starp valsti,17 no vienas puses, un privātpersonu,18 no otras puses.

Tiesiskās vienlīdzības princips ir saistošs visiem trim valsts varas atzariem – likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai (par to plašāk skat. B.4. punktu). Valstij, izdodot, piemērojot un interpretējot tiesību normas, kas skar privātpersonas, ir jābalstās uz principa, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi, t.i., ar vienādām tiesībām un vienādiem pienākumiem.

Turpretim privātajās tiesībās vienlīdzības princips nedarbojas tādā absolūtā formā kā publiskajās tiesībās. Privāto tiesību jomā galvenais ir privātautonomijas princips, kas noteic, ka katrs cilvēks drīkst rīkoties brīvi pēc saviem ieskatiem. Pie tā pieder arī brīvība veidot vai neveidot tiesiskas attiecības ar citiem cilvēkiem pēc saviem subjektīviem ieskatiem.19 Privātautonomijas princips pieļauj, ka cilvēkam attiecībās pret citiem cilvēkiem nav jāņem vērā vienlīdzības princips.

Tomēr privātautonomijas principa garantētajai brīvībai ir robežas. Valsts noteiktās privātautonomijas robežas ir ļoti dažādas un kalpo dažādiem mērķiem – it sevišķi otras līgumslēdzējas puses aizsardzībai20, mazākuma tiesību nodrošināšanai personu apvienībās u.c.

Arī tiesiskās vienlīdzības princips zināmās situācijās var ierobežot privātautonomiju. Šie izņēmumi parasti ir konkrēti formulēti atsevišķos likumos. Piemēram, Darba likuma 7.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir “vienlīdzīgas tiesības” uz darbu un darba apstākļiem un tās (darba devējam) ir jānodrošina bez jebkādas diskriminācijas. Krimināllikuma 78.pants paredz kriminālsodu par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu.

Atsevišķos gadījumos no Satversmes 91.panta noteiktās situācijās var izrietēt valsts pienākums iejaukties, ja privātpersona, izmantojot savu privātautonomijas garantēto rīcības brīvību, izturas pārmērīgi nevienlīdzīgi pret citu privātpersonu. Tādā gadījumā izveidojas “trijstūrveida” tiesiskās attiecības: Privātpersona A nevienlīdzīgi izturas (diskriminē vai privileģē) pret privātpersonu B (salīdzinot ar privātpersonu C). Privātpersona B, balstoties uz Satversmes 91.pantu (vai speciālu likumu) tādā gadījumā var prasīt no valsts, lai tā šo nevienlīdzīgo izturēšanos novērš. Valstij tad ir jāuzliek pienākums privātpersonai A vienlīdzības principa pārkāpumu nepieļaut, resp., novērst.

Parasti šāds privātautonomiju ierobežojošs vienlīdzīgas izturēšanās pienākums privātpersonai (un atbilstošs valsts iejaukšanās pienākums nevienlīdzīgas izturēšanās gadījumā) ir noteikts ar speciālu likumu.

Klasiski piemēri ir darba likumdošana un likumdošana par monopoliem (piemēram, enerģijas uzņēmums, kam ir monopols uz enerģijas apgādi attiecīgā teritorijā, nevar atteikties slēgt līgumu par enerģijas piegādi ar privātpersonu B vai prasīt no viņas augstāku cenu).

Ārpus speciālas likumdošanas valsts iejaukšanās pienākums var rasties tad, ja attiecīgās personas izturēšanās pārkāpj sabiedrības labos tikumus21 vai t.s. ordre public22, t.i., vispārakceptētas ētikas normas, kas nodrošina sabiedrībā mieru un kārtību.23

Piemēram, uz šī pamata policija varētu iejaukties, ja kafejnīcas īpašnieks atteiktos apkalpot apmeklētāju (t.i., slēgt līgumu ar klientu) viņa tautības vai ādas krāsas dēļ. Šāda nevienlīdzīga izturēšanās starp privātpersonām ir pretrunā ar vispārakceptētām (demokrātiskās) ētikas normām (t.i., labiem tikumiem) un tādēļ pārsniedz privātautonomijas robežas. Juridiskais pamats policijas rīcībai būtu Policijas likuma 12.p.1.d.Nr.124 saistībā ar Satversmes 91.pantu, kas uzliek valstij pienākumu aizsargāt skartās personas pamattiesības uz vienlīdzību tad, ja citas privātpersonas tās neievēro tādā veidā, kas ir pretrunā ar labiem tikumiem.

 

5. Tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpuma sekas

No vienlīdzības principa pozitīvās formulas, ka “vienādas situācijas ir jāregulē vienādi”, izriet tās negatīvais spoguļattēls – “dažādas situācijas ir jāregulē dažādi”. Tomēr tiesiskās sekas abos gadījumos ir atšķirīgas.

 

a. Atšķirīga attieksme vienādās situācijās

Pirmajā (pozitīvajā) gadījumā no neattaisnotas nevienlīdzības konstatācijas automātiski izriet tās prettiesiskums. Tas dod personai, kura atrodas neizdevīgākajā situācijā, tiesības prasīt, lai attieksme pret viņu būtu tāda pati kā pret personu, kura atrodas izdevīgākajā situācijā. Prasības pamats ir speciālais likums, kas satur tiesības uz vienlīdzību (piemēram, Darba likuma 7.pants), vai arī tieši Satversmes 91.pants.

 

b. Vienāda attieksme atšķirīgās situācijās

Turpretim otrajā (negatīvajā) gadījumā persona, pret kuru attiecas tāpat kā pret personu salīdzināmajā situācijā, taču kura atrodas citādā situācijā, nevar, balstoties uz vienlīdzības principu, automātiski prasīt kādu noteiktu citādu attieksmi: šeit trūkst salīdzināmās situācijas, uz kuru šai attieksmei vajadzētu orientēties. No tā, ka pret attiecīgo personu ir jāizturas citādi, vēl nav iespējams izsecināt, kādai šai attieksmei ir jābūt.

Tādēļ gadījumā, ja tiek konstatēts, ka divas dažādas situācijas tiek regulētas vienādi, attiecīgais noregulējums ir uzskatāms par prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu tikai tad, ja vienādā attieksme ir patvaļīga (arbitrary), t.i., bez jebkāda saprātīga pamatojuma.25 Tādā gadījumā valstij ir pienākums attiecīgo gadījumu noregulēt citādi. Taču kā šis jautājums būtu noregulējams, paliek valsts ziņā. Ja – stingrākais – patvaļīguma nosacījums nav izpildīts, tādā gadījumā abu salīdzināmo situāciju faktiskā dažādība nav uzskatāma par pietiekamu, lai attiecīgais noregulējums tiktu atzīts par prettiesisku.

Tātad noteiktos gadījumos Satversmes 91.pants var būt par pamatu, lai panāktu diferencētāku, smalkāku noregulējumu, ja līdzšinējais noregulējums ir pārāk primitīvs, nepietiekami diferencēts (t.i., vienādi regulē divas pārāk atšķirīgas situācijas).

Piemēram, varētu jautāt, vai Saeimas vēlēšanu 5.panta noteikums Nr.5, kas noteic, ka personas, kuras “ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki”, nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās, patvaļīgi vienādi regulē divas pārāk atšķirīgas situācijas: vai ļaunums, ko Latvijas valstij un tautai ir nodarījuši vai var nodarīt, piemēram, bijušie padomju robežsardzes dienesta (kas atradās PSRS Valsts drošības komitejas pakļautībā) vai Latvijai draudzīgu ārvalstu izlūkdienestu darbinieki, ir aptuveni tikpat liels, cik tas, ko ir nodarījuši vai var nodarīt (turpinot savu atkarības situāciju) “klasiskie” PSRS un Latvijas PSR valsts drošības dienesta darbinieki? Tātad varētu jautāt, vai likums, šīm dažādajām personu grupām nosakot vienādus vēlēšanu tiesību ierobežojumus, ir ņēmis vērā to pārāk atšķirīgās vainas vai bīstamības pakāpes vai no tām izrietošās draudu situācijas, tā ka vērtējoši varētu nonākt pie secinājuma, ka to pašu ierobežojumu noteikšana tik dažādām personu grupām varētu tikt uzskatīta par patvaļīgu. Gadījumā, ja pie šāda secinājuma varētu nonākt, tad no tā izrietētu likumdevēja tiesisks pienākums šo jautājumu regulēt diferencēti.

 

B. Līdztiesības princips.

Satversmes 91.panta 1.teikums

Līdztiesības princips saskaņā ar Satversmes 91.panta 1.teikumu nozīmē, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

 

1. Divu situāciju kopējie elementi

Līdztiesības princips prasa salīdzināt divas situācijas: to situāciju, kuru pārbauda, ar kādu citu, jau pastāvošu situāciju (tertium comparationis).

Pirmā situācija ir dota; otrā, jau pastāvošā situācija ir jāizvēlas pareizi. Taču divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (genus proximum).

Līdztiesības princips pats par sevi neatklāj, kuras divas situācijas, izdarot salīdzinājumu, ir atzīstamas par “vienādām”. Tas pēc savas būtības ir “tukšs”26. Vai divas situācijas ir uzskatāmas par “vienādām” vai “atšķirīgām”, ir normatīvs jautājums. Vai vienmēr pastāvošās atšķirības starp divām situācijām normatīvi ir uzskatāmas par nozīmīgām vai ne, lai pamatotu atšķirīgu izturēšanos, ir jautājums, ko līdztiesības principam pakļautais subjekts – likumdevējs, valsts pārvalde, tiesa, atsevišķos gadījumos arī privātpersona – var atbildēt, tikai ņemot vērā kritērijus ārpus paša līdztiesības principa.

Šie kritēriji ir sabiedriski priekšstati un vērtējumi, kas balstās uz sabiedrības atziņām un vērtību skalas. Tādēļ tie ir pakļauti attīstībai un var būt atšķirīgi gan laikā, gan telpā.

Kopīgajiem elementiem ir jābūt tādiem, kas pēc iespējas intensīvāk raksturotu abas situācijas. Jo “raksturojošāks” ir kopīgais elements vai elementi, jo “vienādākas” (vai, precīzāk, “līdzīgākas”) ir abas situācijas.27 Taču tas, vai kopīgais elements abām situācijām ir atzīstams par vairāk vai mazāk “raksturojošu”, nav nosakāms ar eksakto zinātņu metodēm, bet gan balstoties uz priekšstatiem un vērtējumiem, kuri var tikt atzīti par “saprātīgiem” (reasonable).

Piemēri. Pārbaudot, vai vēlēšanu tiesību ierobežojumi noteiktām personu grupām (mazgadīgajiem, ieslodzītajiem u.c.) ir savienojami ar Satversmes 91.pantu, kā salīdzināmā grupa ir jāizvēlas vēlētāji, uz kuriem šie ierobežojumi neattiecas. Abos gadījumos kopējais elements ir pilsonība. Pārbaudot profesiju ierobežojumus ārzemniekiem, salīdzināmā kategorija būs Latvijas pilsoņi; kopējais elements abos gadījumos ir profesionālā kvalifikācija. Pārbaudot, vai noteiktas subsīdijas zemnieku saimniecībām, kuras lielākas par 5 ha, ir savienojamas ar līdztiesības principu, kā salīdzināmā grupa ir jāizvēlas zemnieku saimniecības, kas mazākas par 5 ha; kopējais elements abās situācijās ir tas, ka tās ir zemnieku saimniecības.

 

2. Atšķirīga attieksme

Ja pārbaudāmajai situācijai ir atrasta pareiza salīdzināmā situācija, tad pēc tam jākonstatē, vai tiesiskā attieksme abās situācijās patiešām ir atšķirīga. Ja attieksme nav atšķirīga, tādā gadījumā līdztiesības princips ir ievērots un problēmas nav. Turklāt jāievēro, ka atšķirīgam ir jābūt tiesiskās attieksmes rezultātam – formālas atšķirības vien nepietiek.

Iepriekš minētajā subsīdiju piemērā, ja zemnieku saimniecības, kas lielākas par 5 ha, saņem subsīdijas noteiktam mērķim saskaņā ar vienu normatīvo aktu, bet salīdzināmās zemnieku saimniecības, kas mazākas par 5 ha, saņem subsīdijas tam pašam mērķim saskaņā ar citu normatīvu aktu, tad to nevar uzskatīt par atšķirīgu tiesisku attieksmi.

 

3. Atšķirīgās attieksmes attaisnojums

Ja attieksme salīdzināmajās situācijās ir atšķirīga, tādā gadījumā līdztiesības princips tomēr nav pārkāpts tad, ja atšķirīgā attieksme ir attaisnojama.28 Tātad atšķirīga attieksme divās salīdzināmās situācijās nav pašsaprotama – valstij tā ir jāpamato. Uz valsti gulstas pierādījumu nasta, ka atšķirīgā attieksme divās salīdzināmās situācijās ir attaisnojama.

Eiropas demokrātisko valstu konstitucionālajās tiesībās, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir izvirzītas trīs prasības, kuras jāpārbauda, lai nonāktu pie slēdziena, ka atšķirīgā attieksme ir attaisnojama.29 Atšķirīgā attieksme divās salīdzināmās situācijās ir attaisnojama tad, ja, pirmkārt, tai ir saprātīgi iemesli30, otrkārt, tā ir saistīta ar leģitīmu mērķi un, treškārt, tā ir samērīga.31

Tomēr šīs trīs prasības nav vienmēr dogmatiski skaidri nodalāmas cita no citas.

Bieži, ja nepastāv viena no tām, tad nepastāv arī abas pārējās. Piemēram, ja atšķirīgās attieksmes pamatā nav “saprātīgi iemesli”, tad tā arī nav orientēta uz “leģitīmu mērķu” sasniegšanu un nevar būt “samērīga”. Taču, ja konstatē, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir “saprātīgi iemesli” un tā ir arī saistīta ar “leģitīmu mērķu” sasniegšanu, tad atšķirīgā attieksme tomēr var vēl izrādīties “nesamērīga”.

Dažkārt “saprātīgie iemesli” nav stingri nodalāmi no “leģitīmajiem mērķiem”.

Piemērs. Lidostas muita kontrolē katru desmito pasažieri. Nav iespējams atrast “saprātīgus iemeslus”, kas īpaši raksturotu tieši tos 10% pasažieru, kas tiek kontrolēti, atšķirībā no pārējiem 90%, kas netiek kontrolēti. Attaisnojuma uzsvars šeit liekams uz atšķirīgās attieksmes pret šīm divām grupām “leģitīmo mērķi” – nodrošināt muitas noteikumu ievērošanu, radot risku, ka pārkāpumi tiks atklāti.

Savukārt “samērīguma” prasību gandrīz vienmēr ir iespējams pārbaudīt patstāvīgi. Tā ir jāskata kontekstā ar noregulējuma mērķi.

Lidostas muitas piemērā varētu uzskatīt, ka 10% pasažieru kontrole ir samērīga, lai sasniegtu šo leģitīmo mērķi gan attiecībā pret muitas kapacitāti, gan attiecībā pret pasažieru apgrūtināšanu. Jāievēro, ka no samērīguma principa nevar atvasināt prasību, ka jākontrolē vai nu visi, vai neviens pasažieris.

Teiktais nozīmē, ka minētās trīs prasības, kas tiks tuvāk izskaidrotas, nav vienmēr jāpārbauda kumulatīvi, stingri atdalītas cita no citas. Tās ir uzskatāmas par pieturas punktiem, kas konkrētajā situācijā varētu drošāk norādīt ceļu uz secinājumu, vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama.

 

a. Saprātīgi iemesli

Visietilpīgākais saturs ir prasībai, lai atšķirīgās attieksmes pamatā būtu “saprātīgi iemesli”. Šeit ir ietverti visi racionāli un ētiski pieņemami apsvērumi. Izslēgti ir neracionāli un neētiski apsvērumi.

Saprātīgie iemesli attiecas uz abu salīdzināmo situāciju atšķirīgajiem elementiem. Kā jau minēts, divas situācijas nekad nav identiskas. Tās vieno kopējie elementi, bet vienlaikus šķir atšķirīgie elementi. Pārbaudot “saprātīgus iemeslus” atšķirīgajai attieksmei, ir jāizvērtē abu situāciju atšķirīgie elementi (skat. arī iepriekš B.1. punktu), tādējādi samazinot kopējo elementu nozīmi. Praksē tas nozīmē izvērtēt, kas abas salīdzināmās situācijas “raksturo” lielākā mērā – kopējie vai atšķirīgie elementi. Tāpat kā nosakot kopējos elementus, arī izvērtējot atšķirīgos elementus, argumenti parasti ir jāmeklē ārpusjuridiskos, sabiedriskos priekšstatos un vērtējumos (skat. B.1. punktu).

Piemērs. Likumā noteiktais pieteikšanās termiņš namīpašumu atgūšanai beidzās noteiktā datumā. Līdz ar to likums nosaka atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras savas prasības bija pieteikušas pirms šī datuma, un personām, kuras to šajā laikā nebija izdarījušas. Vienlīdzības principa kontekstā atšķirīgu tiesisku regulējumu atkarībā no noteiktiem terminiem un datumiem praktiski vienmēr var uzskatīt par “saprātīgu iemeslu” atšķirīgajai attieksmei, ja ar to tiek noslēgts konkrētas situācijas noregulējums (šajā gadījumā – namīpašumu atdošana likumīgajiem īpašniekiem kā noteiktas, vienreizējas problēmas atrisināšana) vai arī ja tas iezīmē jauna tiesiska regulējuma spēkā stāšanos (jo citādi jauns regulējums faktiski nebūtu iespējams).

b. Leģitīmi mērķi

Atšķirīgai attieksmei ir jābūt saistītai ar leģitīmu mērķu sasniegšanu. Leģitīmam jābūt gan visa tiesiskā noregulējuma (likuma) mērķim pašam par sevi (eksternais mērķis), gan līdzeklim tā sasniegšanai – atšķirīgajai attieksmei (internais mērķis).

Leģitīmi mērķi Satversmes 91.panta kontekstā nav tikai Satversmes 116.pantā minētie mērķi, bet tie var būt jebkuri racionāli un ētiski mērķi. Tie nedrīkst arī būt pretrunā ar citām konstitucionālajām normām (tajā skaitā cilvēktiesībām un konstitucionāla ranga vispārējo tiesību principiem). Šo punktu ir lietderīgāk pārbaudīt negatīvā veidā, t.i., vai ar atšķirīgo attieksmi tiek mēģināts realizēt mērķi, kas nav racionāls, ētisks vai ir pretrunā ar citām konstitucionālām (un virskonstitucionālām) tiesību normām.

Piemēram, pārbaudot jautājumu, vai, no Satversmes 91.panta viedokļa raugoties, valsts ir tiesīga dažām (t.s. tradicionālajām) konfesijām piešķirt tiesības laulāt, bet citām ne, kā leģitīms mērķis var tikt atzīts nacionāli kulturālo tradīciju saglabāšana, resp., veicināšanu.32 Tomēr ar tradīciju atzīšanu par leģitīmu mērķi ir jāuzmanās – tradīcijas pašas par sevi nedrīkst būt pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības vērtībām.33

c. Samērīgums

Samērīgums34 līdztiesības principa kontekstā nozīmē, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, ir jābūt lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas nelabvēlīgākajā no abām situācijām. Samērīguma princips ir virskonstitucionāls princips, kas izriet tieši no Satversmes 1.panta35, un tas attiecināms uz visām attiecībām starp valsti un indivīdu, ja indivīda tiesības tiek ierobežotas, tātad arī 91.panta gadījumā.

Samērīguma principa elementus, kas jāpārbauda katrs atsevišķi, tagad tuvāk izskaidro Administratīvā procesa likuma 66.pants. Tie ir: nepieciešamība, piemērotība, vajadzība, atbilstība.

Piemēram, minētajā piemērā atšķirīgā attieksme pret “tradicionālajām” un “netradicionālajām” konfesijām attiecībā uz laulāšanas tiesībām ir samērīga tad, ja sabiedrības labums, ko tā gūst no apstākļa, ka tradicionālajām konfesijām šādas tiesības ir piešķirtas, ir lielāks nekā netradicionālo konfesiju zaudējums, jo tām šādu tiesību nav. Lai vienlīdzības principa ietvaros pamatotu šī noregulējuma samērīgumu, varētu, piemēram, argumentēt, ka tradicionālās konfesijas aptver daudz lielāku iedzīvotāju daļu nekā netradicionālās, ka ar šo tiesību piešķiršanu tieši tradicionālajām konfesijām valsts atzīst to īpašo lomu sabiedrības nacionāli kulturālajās tradīcijās u.tml.

Samērīguma principa ietvaros pārbaudot atšķirīgās attieksmes atbilstību, t.i., novērtējot personas tiesību aizskārumu salīdzinājumā ar sabiedrības interešu ieguvumu, jāņem vērā arī tas, vai atšķirīgās attieksmes kritērijs ir (vairāk) personisks vai (vairāk) lietišķs, situatīvs. Piemēram, personas dzīvesvieta, viņas kvalifikācija u.tml., ir personiskāki kritēriji nekā, piemēram, ienākumu apjoms. Atšķirīgās attieksmes pieļaujamība, kas balstīta uz personīgākiem kritērijiem, ir vērtējama stingrāk, t.i., šeit nepieciešamāks spēcīgāks pamatojums nekā pie vairāk lietišķiem kritērijiem.36

 

4. Valsts varas atzaru saistība ar līdztiesības principu

Kā jau konstatēts, Satversmes 91.pants ir saistošs kā likumdevējam, tā izpildvarai un tiesu varai. Taču šīs saistības veids un apjoms ir atšķirīgi.

 

a. Likumdevēja saistība ar līdztiesības principu

Vienlīdzība “likuma priekšā” vispirms nozīmē, ka likumdevējam, izdodot likumu, ir jāraugās, lai tas nepārkāptu līdztiesības principu.37

Jēdziens “likums” kontekstā ar likumdošanu ir tulkojams plaši, ar to ir domāti visi normatīvie akti. Satversmes 91.pants attiecas ne tikai uz Saeimas un tautas izdotajiem formālajiem likumiem, bet arī uz deleģētās likumdošanas38 kārtībā izdotajiem normatīvajiem aktiem, t.i., Ministru kabineta noteikumiem un pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Likumam – precīzāk, visam normatīvo aktu kopumam – ir jānosaka tiesiskās attiecības tā, lai nodrošinātu visu cilvēku līdztiesību. Tas izriet no Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas valsts pamatprincipa, kurš nosaka, ka visas valsts vara ir saistīta ar pamattiesībām. Tādēļ ar apzīmējumu “likumdevējs” šajā kontekstā ir jāsaprot ne vien formālais likumdevējs – Saeima un tauta, bet arī normatīvā akta izdevējs, kas to izdod deleģētās likumdošanas kārtībā (Ministru kabinets, pašvaldības dome/padome).

aa. Likumdošana kā automātisks likumdevēja vērtējums par tiesiskās vienlīdzības principu

Lai likumdevējs vispār varētu funkcionēt, tā pieņemtajiem likumiem vienmēr ir jādiferencē situācijas – katrā ziņā vismaz tajās situācijās, uz ko likums attiecas, un tajās, uz ko likums neattiecas.

Tātad likuma tvērums jau pats par sevi izdala vismaz divas dažādas situācijas.39 Ar to likumdevējs pasaka, ka šīs divas situācijas ir “atšķirīgas” līdztiesības principa izpratnē, un līdz ar to līdztiesības princips nav pārkāpts.

Piemēram, pieņemot likumu, kas nosaka stipendijas studentiem atkarībā no mācību sekmēm, likumdevējs automātiski izdala divas grupas – studenti, kuri mācās sekmīgi, un studenti, kuri nemācās (pietiekami) sekmīgi. Kā kritēriju, kas vieno abas grupas, likumdevējs ir noteicis mācību sekmes, kā attaisnojošo iemeslu atšķirīgajai attieksmei tas ir noteicis zināmu sekmju līmeni. Tā kā jāprezumē, ka likumdevējs grib pieņemt tikai Satversmei atbilstošus likumus, tad no tā izriet, ka likumdevējs uzskata: šīs abas studentu grupas ir dažādas Satversmes 91.panta 1.teikuma izpratnē, kas līdz ar to pieļauj atšķirīgu tiesisku attieksmi.

Likumdevējs kā demokrātiski leģitimēts tautas reprezentants pauž sabiedrības priekšstatus un vērtējumus. Viņš tos izmanto, (arī) lai piemērotu līdztiesības principu. Tas notiek regulārajā likumdošanas kārtībā, apsverot attiecīgo likumu no (politiskās) lietderības viedokļa. Tādēļ līdztiesības principa ietvaros noteikt, kādas situācijas ir uzskatāmas par “vienādām” un kādas par “dažādām”, vispirms ir likumdevēja uzdevums.

bb. Likumdevēja rīcības brīvība un konstitucionālās tiesas pašierobežošanās

Tiesiskās vienlīdzības principa attiecināšana uz likumdevēju ir samērā jauna attīstība Eiropas valststiesību vēsturē.

 

(1) Līdztiesības princips kā politiska deklarācija likumdevējam

Līdz 20.gadsimta vidum konstitūcijās nostiprinātais līdztiesības princips bija juridiski saistošs tikai valsts pārvaldei un tiesai, bet nevis likumdevējam. Attiecībā uz likumdevēju līdztiesības princips faktiski nozīmēja tikai (politisku) deklaratīvu aicinājumu likumdevējam pašam pārbaudīt, vai tas likumdošanas procesā nepārkāpj vienlīdzības principu.

Šāda “interna” pārbaude nebija efektīva – ne vien tāpēc, ka likumdevējs pats bija kontrolētājs, bet arī tāpēc, ka likumdevējam pašam bija grūti nodalīt politiskos apsvērumus, kuru rezultātā likumā būtu jānosaka atšķirīgas situācijas, no tiesiskiem apsvērumiem, kādēļ atšķirīgā attieksme būtu pretrunā ar līdztiesības principu.

 

(2) Konstitucionālās tiesas kontrole kā efektīva likumdevēja kontrole

Situācija mainījās, kad kopš 20.gadsimta vidus demokrātiskās valstīs aizvien vairāk nostiprinājās konstitucionālās kontroles mehānisms (galvenokārt konstitucionālo tiesu veidā). Līdz ar to tika izveidota atsevišķa, no likumdevēja neatkarīga institūcija, kas varēja “eksterni” pārbaudīt, vai likumdevējs ir ievērojis līdztiesības principu.

Latvijā likumdevēja konstitucionālo kontroli pār pamattiesību, tajā skaitā līdztiesības principa, ievērošanu kopš Satversmes papildināšanas ar pamattiesību daļu 1998.gada veic Satversmes tiesa.

 

(3) Juridiskās un politiskās argumentācijas saskarsme konstitucionālās kontroles gaitā

Līdztiesības princips pats par sevi nav nosakāms, interpretācijā izmantojot tikai juridiskus argumentus. Līdztiesības princips savā klasiskajā formulējumā (kā Satversmes 91.panta 1.teikumā), iespējams, ir pats abstraktākais juridiskais formulējums, kāds normatīvajos aktos vispār pastāv. Arī visplašākā, t.i., teleoloģiskā interpretācija, aprobežojoties vienīgi ar juridisku argumentāciju, nevar sniegt pilnīgi drošu atbildi uz jautājumu, piemēram, vai sekmīgi studenti, kas saņem stipendiju, un nesekmīgi studenti, kas nesaņem stipendiju, atrodas vienādās vai dažādās situācijās. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir grūti pilnīgi iztikt bez lietderības apsvērumiem un sabiedrības politisko preferenču ievērošanas (piemēram, kādām prioritātēm izmantot ierobežotos valsts finanšu resursus). Taču tādā gadījumā jau ir ļoti viegli ieslīdēt politiskā argumentācijā.

Atdalīt juridisku no politiskas argumentācijas ir iespējams tikai nosacīti. Juridiska argumentācija primāri balstās uz juridiski–dogmatiskām konstrukcijām, kas nav tieši atkarīgas no sabiedrības viedokļa tieši konkrētajā jautājumā. Protams, juridiskā dogmatika arī balstās uz sabiedrības priekšstatiem un vērtējumiem, taču tie jau ir daudz abstraktāki un nav vērsti uz konkrētā jautājuma izlemšanu. Juridiskās interpretācijas ceļu40 uzsākot, tās rezultāts ir atklāts.

Turpretim politiska argumentācija ir vērsta uz konkrētā jautājuma atrisināšanu, balstoties uz lietderības apsvērumiem. Tie savukārt ir atkarīgi no attiecīgā lēmumpieņēmēja politiskajām preferencēm.

Būtībā galvenā atšķirība starp juridisko un politisko argumentāciju ir argumentācijas “dziļums”, resp., argumentācijas izejas punkta abstrakcijas līmenis, kā arī rezultāta tiešā piesaiste sabiedrības viedoklim konkrētajā jautājumā. Tādēļ robežzona starp juridisko un politisko argumentāciju vienmēr ir vairāk vai mazāk plūstoša. Tomēr šīs grūtības neatceļ tiesas pienākumu, cik vien iespējams, palikt juridiskās argumentācijas ietvaros.

Konstitucionālā tiesa, pārbaudot, vai likumdevējs ir ievērojis līdztiesības principu, riskē, ka tai ir jāargumentē tajās pašās – politiskajās – kategorijās kā likumdevējam. Tas savukārt nozīmētu, ka konstitucionālā tiesa faktiski kļūtu par parlamenta “otro palātu” ar veto tiesībām.

Apzinoties šo tiesību un politikas problemātisko saskarsmes un pārklāšanās zonu, kas konstitucionālajā tiesvedībā ir atklāti redzama41, un vienlaikus akceptējot, ka no tās pilnībā izvairīties nevar42, konstitucionālajai tiesai tomēr jāraugās, lai tās argumentācija, cik vien iespējams, paliktu “tiesību zonā”.

(4) Konstitucionālās kontroles (tiesas) pašierobežošanās

Šī problēma ir iemesls tam, ka ASV43 un daudzu Eiropas valstu konstitucionālajās tiesībās ir attīstīta t.s. konstitucionālās kontroles institūcijas (tiesas)44 pašierobežošanās (judicial self–restraint) teorija, kas ierobežo konstitucionālo kontroli jomās, kur konstitūcijas interpretācija nedod pietiekami skaidru juridisku risinājumu.45

Konstitucionālās tiesas pašierobežošanās teorija atzīst, ka tur, kur likuma pamatā ir politiska argumentācija, kā arī tur, kur politisko argumentāciju ir ļoti grūti nodalīt no juridiskās argumentācijas (piemēram – līdztiesības principa ietvaros), jautājuma izlemšana primāri paliek likumdevēja kompetencē. Likumdevējs kā tieši leģitimēts valsts orgāns labāk nekā tiesa atspoguļo sabiedriskos priekšstatus un vērtējumus, kas izmantojami, lai normatīvi noteiktu, vai divas situācijas uzskatāmas par vienādām vai dažādām.

Tātad par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteiktas pietiekami stingras juridiskas kategorijas un standarti, bet secinājumi pārsvarā atkarīgi no politiskas argumentācijas, vispirms ir jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām likumdevējam.

cc. Konstitucionālās kontroles noteiktās likumdevēja rīcības brīvības robežas

Saskaņā ar konstitucionālās tiesas pašierobežošanās teoriju konstitucionālā kontrole pār likumdevēju nozīmē tikai zināmu likumdevēja politiskās rīcības brīvības robežu noteikšanu. Tāda pati funkcija ir arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas piemērotajai novērtējuma robežu (margin of appreciation) teorijai.46

Spriežot tikai par likumdevēja rīcības brīvības robežām, bet neieejot likuma pamatargumentācijā pēc būtības, tiesai argumentēt (primāri) juridiski ir daudz vieglāk. Tieši tādēļ, ka konstitucionālā tiesa cenšas argumentēt primāri juridiski, nevis politiski – lai arī apzinoties, ka šajā jomā politisko argumentāciju pilnībā nav iespējams izslēgt –, tā var tikt uzskatīta par leģitīmu, ierobežot demokrātiski leģitimētā likumdevēja gribu.47

Atkarībā no tā, vai jautājums ir lielākā vai mazākā mērā politisks, t.i., vai jautājuma izlemšanā juridisko argumentāciju ir iespējams ievest vieglāk vai grūtāk, likumdevēja rīcības brīvība var būt lielāka vai mazāka. Jo labāk jautājumu iespējams aptvert ar juridiskām kategorijām, jo lielākā mērā jautājumu no konstitucionālo tiesību (tajā skaitā – līdztiesības principa) viedokļa var izvērtēt konstitucionālā tiesa.

Tātad jāsecina, ka konstitucionālajai tiesai, pārbaudot, vai likumdevējs ir ievērojis līdztiesības principu, jāievēro likumdevēja rīcības brīvība un tā tiesības kā pirmajam lemt, vai divas situācijas normatīvi ir uzskatāmas par vienādām vai ne. Konstitucionālajai tiesai ir jāatstāj likumdevējam pietiekami plašs “spēles laukums”.48

Atkarībā no konkrētā gadījuma, t.i., cik lielā mērā attiecīgais jautājums ir tverams ar juridiskām kategorijām, šis “laukums” var būt lielāks vai mazāks. Principā līdztiesības principa ietvaros (Satversmes 91.panta 1.teikums) šis “laukums” ir visai plašs, turpretim diskriminācijas aizlieguma (Satversmes 91.panta 2.teikums, par to skat. tālāk punktu C) ietvaros, tieši otrādi, tas vispār ir ļoti minimāls vai pat nepastāv vispār.

dd. Likumdevēja rīcības brīvības robežu noteikšanas kritēriji

Pārbaudot, vai likumdevējs ir ievērojis līdztiesības principu, konstitucionālā tiesa pārbauda tos pašus minētos vispārējos līdztiesības principa kritērijus (skat. iepriekš B.1.–3. punktu) – salīdzināmo situāciju kopējos elementus, atšķirīgo attieksmi un atšķirīgās attieksmes attaisnojumu (saprātīgus iemeslus, leģitīmus mērķus un samērīgumu). Šīs pārbaudes ietvaros papildus ievēro tiesas pašierobežošanās teoriju, nosakot savas pārbaudes “dziļumu”, atstājot likumdevējam lielāku vai mazāku rīcības brīvību.

Sekojoši tiks aplūkoti daži līdztiesības principa pārbaudes kritēriji specifiskajā konstitucionālās kontroles kontekstā. Tie ir iepriekš B.1.–3. punktā uzrādītās pārbaudes shēmas precizējumi, kuri attiecas tieši uz likumdevēja konstitucionālās kontroles jomu. Tie būtu jāievēro papildus B.1.–3. punktā teiktajam.

 

(1) Saprātīgi iemesli

Konstitucionālajai tiesai vispirms jāakceptē likumdevēja saprātīgā (parasti politiska rakstura) argumentācija, kas vērsta uz atšķirīgās attieksmes attaisnošanu.49 Tādi gadījumi, kad likumdevējs neatradīs tai saprātīgus iemeslus (skat. iepriekš B.3.a. punktu), būs reti.

Piemēram, studentu stipendijas gadījumā konstitucionālā tiesa nevar apstrīdēt likumdevēja argumentāciju, ka, piemēram, visiem studentiem maksāt stipendiju finansiāli ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ nav iespējams, ka stipendija tikai sekmīgiem studentiem motivē studentus labāk mācīties u.tml.

Taču, pārbaudot šo punktu līdztiesības principa ietvaros, praksē visbiežāk rodas jautājums par likumā definētās situācijas tipoloģijas saprātīgumu. Likumā tiek noteiktas vispārīgi abstraktas situācijas, tātad tipiskās situācijas, ar kurām tiek saistītas noteiktas tiesiskās sekas. Lai precīzāk panāktu likuma mērķi, tipiskām situācijām jābūt noteiktām pietiekami diferencēti. Taču likumā definēto tipisko situāciju attiecināšana uz atsevišķiem gadījumiem, par kuriem likumdevējs parasti nav iedomājies, var novest pie neadekvātiem rezultātiem.

Piemēram, likums paredz, ka visi bēgļi, kuru prasība piešķirt tiem bēgļu statusu, ir noraidīta, tiek izraidīti no valsts. Izņēmumi nav paredzēti. Rodas jautājums, vai obligāti jāizraida arī tās personas, kuras precējušās ar patvēruma valsts pilsoņiem. Vai likums ir noteicis saprātīgu situācijas tipoloģiju, apvienojot tur gan bēgļus, kuri nav precējušies, gan bēgļus, kuri ir precējušies ar attiecīgās valsts pilsoņiem, resp., vai likums divas dažādās situācijas regulē vienādi, kas arī ir līdztiesības principa pārkāpums?

Principā likumdevējs ir tiesīgs tipizēt situācijas – tā ir likumdošanas pamatmetode. Tipiskā situācija aptver tās situācijas, kas no līdztiesības principa viedokļa (likumdevēja izpratnē) ir uzskatāmas par vienādām. Konstitucionālajai tiesai ir jāpārbauda, vai šī tipoloģija nav pārāk vispārīga, kas ietver arī tādas situācijas, kuras no līdztiesības principa viedokļa būtu vērtējamas kā dažādas (un kurām likums līdz ar to tā paša mērķa kontekstā nedrīkstētu noteikt tās pašas tiesiskās sekas, skat. iepriekš A.5.b. punktu).

Konstitucionālajai tiesai jāiziet no tā, ka likums visus gadījumus paredzēt nevar un ka likumā definētā tipiskā situācija var ietvert arī īpašus gadījumus, kur likuma piemērošana var novest pie neadekvātiem rezultātiem. Ja tādā gadījumā ir pārkāptas personas pamattiesības (bēgļa izraidīšanas piemērā varētu būt pārkāptas personas pamattiesības uz ģimenes dzīvi, Satversmes 110.pants), tad likums katrā ziņā, atsaucoties uz konstitūciju, nav piemērojams konkrētā gadījumā. Vai tiesai jāiet tālāk un jākonstatē, ka likumā noteiktā tipoloģija nevis tikai konkrētā piemērošanas gadījumā, bet gan pati par sevi, tātad jau likuma norma, ir pretrunā ar līdztiesības principu, ir atkarīgs no tā, vai šādus īpašus gadījumus ir samērā vienkārši paredzēt, bet likumdevējs to nav darījis, un no tā, cik smagas sekas personai šajā īpašajā gadījumā var rasties.50

Minētajā piemērā varētu teikt: tas, ka bēglis ir precējies ar patvēruma valsts pilsoni, ir samērā viegli paredzams gadījums. Konstitucionālā tiesa tātad var spriest, ka likumdevējam to vajadzēja paredzēt. Tā kā likumdevējs to nav darījis, tad te var konstatēt ne vien likuma konkrētās piemērošanas (t.i., administratīvā akta), bet arī paša likuma neatbilstību līdztiesības principam.

Laba likumdošanas prakse šo problēmu atrisina tādējādi, ka vispirms likumdevējs mēģina pietiekami precīzi definēt paredzamās tipiskās situācijas, bet, apzinoties, ka visas iespējamās situācijas tomēr nav iespējams paredzēt, likumā iestrādā t.s. īpašo gadījumu klauzulu (case of hardship, case social grave, Haertefall).

Īpašo gadījumu klauzula paredz iespēju, ka tad, ja likumā paredzētā tipiskā situācija personai rada īpaši smagas sekas, ko likums tipiskajā gadījumā nav gribējis panākt,51 attiecīgā institūcija var piemērot citas konkrētai situācijai adekvātas tiesiskas sekas. Šāda ģenerālklauzula dod pārvaldei iespēju piemērot likumu, nenonākot konfliktā ar pamattiesībām. Pārvaldes un tiesu prakses rezultātā tā laika gaitā tiek konkretizēta, veidojot tās tipiskos piemērošanas gadījumus.

Latvijā šāda likumdošanas metode līdz šim vēl praktiski nav tikusi lietota, tāpēc arī praksē biežāk nekā nepieciešams rodas jautājums par likumu atbilstību Satversmei.

Tādēļ labs piemērs ir jaunā Imigrācijas likuma 23.panta 3.d., kas nosaka, ka iekšlietu ministrs var izdot uzturēšanās atļauju arī likumā neparedzētos gadījumos, ja tas atbilst starptautisko tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai saistīts ar humanitāriem apsvērumiem. Šāda tipa klauzulas būtu jāievieš arī citos likumos, kur pastāv augsts risks nonākt pretrunā ar cilvēktiesību normām.

 

(2) Leģitīmi mērķi

Tālāk, pārbaudot, vai likuma mērķi kopumā (eksternie mērķi) un likumā noteiktās konkrētās atšķirīgās attieksmes mērķi (internie mērķi) ir leģitīmi (skat. iepriekš B.3.b. punktu), konstitucionālajai tiesai ir jāakceptē visi mērķi, kas ir racionāli, nav pretrunā konstitucionālajām normām (tajā skaitā cilvēktiesībām un konstitucionāla ranga vispārējiem tiesību principiem) un atbilst ētikas pamatnormām. Jāievēro, ka pārbaudes objekts šajā punktā ir likumdevēja (īstenie) mērķi paši par sevi, nevis likuma reālā iedarbība (kas tiek pārbaudīta tālāk samērīguma ietvaros).

Respektējot likumdevēja ievērojamo rīcības brīvību un ņemot vērā to, ka likumdevējs parasti darbojas racionāli, kā arī cenšas ievērot konstitūciju, konstitucionālajai tiesai diezgan reti nāktos atzīt, ka likums pats vai likumā noteiktās atšķirības kalpo neracionāliem mērķiem. Taču pēdējā laikā Eiropas valstu konstitucionālo tiesu praksē palielinās to lietu nozīme, kur tiesai ir jālemj par ētikas jautājumiem, t.i., tiesību normu atbilstību ētikas normām.

 

(3) Samērīgums

Samērīgums ir skatāms kontekstā ar mērķi, ko likumdevējs ar atšķirīgo attieksmi ir gribējis panākt. Tādēļ tā pati atšķirība atkarībā no likuma mērķa var būt gan samērīga, gan nesamērīga.

Likumdevēja rīcības brīvības ārējo robežu nosaka patvaļas aizliegums.52 Samērīguma pārbaudes ietvaros par patvaļīgu ir uzskatāma tāda atšķirīga attieksme, kur starp to un likuma leģitīmo mērķi nav nekāds vai ir ļoti vājš kopsakars.

Piemēram, likums nosaka, ka studentiem no N apgabala pienākas lielākas stipendijas. Atšķirīgo attieksmi likumdevējs pamato ar finansiāliem iemesliem – ja paaugstināto stipendiju maksātu visiem studentiem, tas pārmērīgi apgrūtinātu valsts budžetu. Šis mērķis pats par sevi nav nedz neracionāls, nedz neētisks. Taču, nonākot pie samērīguma, būtu jākonstatē, ka finansiāls ietaupījums tikai uz vienas daļas studentu rēķina, nosakot šo daļu pēc reģionālā principa, ir patvaļīgs, jo trūkst kauzālās kopsakarības starp mērķi (finansiāls ietaupījums) un atšķirīgo attieksmi (kādēļ likums diferencē tieši N apgabala un pārējo apgabalu studentus). Tādēļ šajā gadījumā atšķirīgā attieksme būtu nesamērīga.

Turpretim, ja likumdevējs pamatotu atšķirīgo attieksmi ar vēlmi īpaši veicināt augstāko izglītību N apgabalā, jo līdz šim no turienes nāk proporcionāli mazāk studentu nekā no citiem reģioniem, tad šajā gadījumā patvaļīgumu konstatēt jau būtu grūtāk.

Tomēr samērīguma pārbaude likumdevēja konstitucionālās kontroles ietvaros, tur, kur tas ar primāri juridisku argumentāciju ir iespējams, neaprobežojas tikai ar patvaļas aizliegumu, bet var iet dziļāk, konkrēti pārbaudot visas samērīguma principa sastāvdaļas (skat. iepriekš B.3.c. punktu).

Šajā piemērā konstitucionālā tiesa nevarētu apstrīdēt likumdevēja vēlmi īpaši palīdzēt attīstīties N apgabalam, jo tas ir tīri politisks lēmums. Taču tā varētu pārbaudīt, piemēram, vai ar paaugstinātu stipendiju šis mērķis tiek veicināts (piemērotība), vai šo mērķi var sasniegt ar citiem, dažādu apgabalu studentus mazāk diferencējošiem līdzekļiem (vajadzība), vai ieguvums, ko sabiedrība gūst no atšķirīgās attieksmes, t.i., no paaugstinātajām stipendijām studentiem no N reģiona, un zaudējumu, ko cieš tās personas, kuras pieder pie salīdzināmās grupas, t.i., pārējo reģionu studenti, ir samērojams ar likuma mērķi (atbilstība). Protams, arī šīs konkrētās samērīguma principa elementu pārbaudes ietvaros konstitucionālā tiesa nedrīkst ignorēt likumdevēja rīcības brīvību.

 

b. Izpildvaras saistība ar līdztiesības principu

Vienlīdzība “likuma priekšā” nozīmē ne vien vienlīdzību likuma vispārējā noregulējumā, arī vienlīdzību likuma piemērošanā konkrētā gadījumā. Tiesību normu (likumu, citu normatīvo aktu un vispārējo tiesību principu) piemērošana vispirms ir valdībai padotās (Satversmes 58.pants) valsts pārvaldes galvenais uzdevums.53

Ja likuma noregulējums pats par sevi visos gadījumos paredz atšķirīgu attieksmi divās situācijās, tad tas nav likuma konkrētās piemērošanas, bet gan paša likuma atbilstības Satversmes 91.pantam jautājums (sal. iepriekš B.4.a.dd.(1) punkts). Tas jānoskaidro likumdevēja konstitucionālās kontroles procesā (skat. iepriekš B.4.a.bb.–dd.punktu).

Turpretim valsts pārvaldes praksē Satversmes 91.panta 1.teikuma priekšraksts par vienlīdzību “likuma priekšā” kļūst nozīmīgs divos gadījumos – pirmkārt, likumu interpretējot, un, otrkārt, izmantojot likumā valsts pārvaldei piešķirto rīcības brīvību.54

aa. Likuma interpretācija

Satversmes 91.panta 1.teikums uzliek pienākumu valsts pārvaldei, kad tā, piemērojot likumu, to interpretē, visos vienādos gadījumos to interpretēt vienādi. Jo abstraktāka ir interpretējamā tiesību norma55, jo lielāka iespēja to interpretēt dažādi – un tādējādi jo lielāks risks pārkāpt līdztiesības principu; līdz ar to jo rūpīgāk valsts pārvaldei interpretācijas ceļā iegūtais rezultāts jāsalīdzina ar līdzšinējo pārvaldes praksi. Sevišķi liela atbildība uz valsts pārvaldi gulstas, interpretējot atklātos juridiskos jēdzienus, resp., ģenerālklauzulas.56

Tādēļ nepieciešamības gadījumā, lai nodrošinātu vienveidīgu likuma interpretāciju, valdībai un valsts pārvaldei būtu jāizmanto savas tiesības izdot interpretatīvas instrukcijas (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73.panta 1.d.Nr.3). Tās ir saistošas tikai attiecīgajām iestādēm, uz tām nevar atsaukties, lai pamatotu administratīvu aktu, un to atbilstība likumam, it sevišķi tā mērķim un jēgai, var tikt pārbaudīta tiesā. Šī iekšējā normatīvā akta galvenā jēga ir tieši nodrošināt Satversmes 91.panta 1.daļā garantēto līdztiesības principu.

bb. Valsts pārvaldes rīcības brīvības izmantošana

Daudzos gadījumos likums piešķir valsts pārvaldei lielāku vai mazāku rīcības brīvību, lai likuma ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 1.d.) varētu adekvāti regulēt dažādus konkrētus gadījumus. Iestādei sava rīcības brīvība ir jāizmanto, izdarot pareizus lietderības apsvērumus (Administratīvā procesa likuma 65., 66.p.). Pieļaujot zināmu valsts pārvaldes rīcības brīvību, likums kļūst elastīgāks un, to iespējams labāk piemērot atbilstoši taisnīgumam57 individuālajā gadījumā.58

Izdarot lietderības apsvērumus, valsts pārvalde vispirms orientējas uz individuālo gadījumu. Tomēr tās secinājumam ir jāatbilst visām tiesību normām, ieskaitot, protams, Satversmes 91.pantu.

Tas nozīmē, ka, izmantojot savu rīcības brīvību, valsts pārvaldei ir jāpārbauda, vai (pagaidām vēl hipotētiskais) apsvērumu rezultāts ir savienojams ar Satversmes 91.pantu. Valsts pārvaldei ir jānoskaidro, kā tā līdz šim ir rīkojusies līdzīgos gadījumos. Ja tā tādos pašos gadījumos jau ir nonākusi pie noteikta slēdziena, tad līdztiesības princips prasa, lai arī nākamajā gadījumā iestāde nonāktu pie tā paša rezultāta. Tikai tad, ja valsts pārvalde konstatē, ka izlemjamais gadījums ir “citādāks” nekā iepriekšējie, tā drīkst nonākt pie cita slēdziena (sal. nākamo punktu).

cc. Valsts pārvaldes prakses prejudiciālais efekts un prakses maiņa

No tā izriet, ka Satversmes 91.pants noteic, ka valsts pārvaldes praksei ir prejudiciāls efekts – valsts pārvalde principā ir saistīta ar savu praksi gan likuma interpretācijā, gan pieņemot lēmumu savas rīcības brīvības ietvaros59 Gan likuma interpretācija, gan rīcības brīvības izmantošana ar laiku rada piemērveida gadījumus, kuri savukārt tiek izmantoti nākamo gadījumu izlemšanā. Valsts pārvaldes prakses prejudiciālais efekts ir ne vien Satversmes 91.panta, bet arī no Satversmes 1.panta izrietošā tiesiskās drošības un paļāvības principa darbības rezultāts.60

Taču tas nenozīmē, ka valsts pārvalde turpmāk savu praksi nevarētu mainīt. Tā var mainīt savu praksi, kumulatīvi ievērojot dažus priekšnoteikumus.61

Pirmkārt, prakses maiņa ir jāpamato ar saprātīgiem iemesliem. Tā nedrīkst būt patvaļīga.

Otrkārt, prakses maiņai ir jābūt principiālai, tai jāattiecas uz visiem nākamajiem gadījumiem. Prakse nedrīkst tikt mainīta tikai vienreizējam, konkrētam gadījumam.

Treškārt, nepieciešamībai pēc prakses maiņas ir jābūt lielākai nekā sabiedrības interesēm saglabāt tiesisko drošību un paredzamību. Tas prasa, ka jaunā prakse labāk atspoguļo ratio legis vai arī tā ir labāk piemērota jauniem ārējiem apstākļiem, tiesiskajiem priekšstatiem vai tiesību atziņām.62

Ceturtkārt, prakses maiņa nedrīkst būt pretrunā ar labas ticības principu.63 Tas nozīmē, ka bez brīdinājuma notikusī prakses maiņa nedrīkst novest pie personas tiesību un interešu aizskāruma.

Lai valsts pārvalde būtu droša, ka tā šos no Satversmes 91.panta un 1.panta izrietošos priekšnoteikumus ir ievērojusi, tai būtu vēlams stingri nostiprinājušos prakses maiņu veikt formāli, izdodot (jaunu) interpretatīvu instrukciju vai ieteikumus, vai arī darīt zināmu pastāvošās prakses maiņu sabiedrībai kopumā (piemēram, ievietojot informāciju oficiālajā laikrakstā vai vispārējā presē) vai iespējamiem adresātiem. Bieži varētu būt nepieciešams noteikt, ka maiņas stāsies spēkā pēc zināma laika, lai sabiedrība varētu uz to sagatavoties. Vienlaikus publikai būtu jādara zināms arī maiņas pamatojums.

Tas attiecas tikai uz tādām maiņām, kas var negatīvi ietekmēt personas tiesības vai intereses. Turpretim pozitīvas maiņas var tikt veiktas uzreiz (tomēr arī par tām būtu vēlams informēt sabiedrību).

Piemēram, līdz šim, mainot pilsoņa pasi pret jaunu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde prasīja kopā ar iesniegumu par jaunas pases izdošanu nodot veco pasi. Tā kā jaunas pases izgatavošana ilgst līdz pat diviem mēnešiem, tad persona, kura šajā laikā ir bez pases, nevar izbraukt uz ārzemēm (te varētu būt skarts Satversmes 98.pants) un tai var rasties arī citas neērtības. Tādēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde nolēma mainīt šo praksi un paziņoja presē, ka turpmāk līdz jaunas pases saņemšanai persona varēs paturēt savu veco pasi (Diena, 27.12.2002.). Šajā gadījumā runa nav par ārējo normatīvo aktu grozījumu, bet gan par formāli izlemtu pastāvošās pārvaldes prakses maiņu (kura, kā to prasa labas pārvaldības princips, tika paziņota arī sabiedrībai).

c. Tiesas saistība ar līdztiesības principu

Satversmes 91.panta 1.teikums blakus vienlīdzībai “likuma” priekšā īpaši izdala arī vienlīdzību “tiesas” priekšā. Šis Satversmes priekšraksts izmanto klasisko 19.gadsimtā Eiropā pieņemto vienlīdzības formulējumu, kad tiesa savā darbībā mazāk piemēroja pozitīvās tiesību normas (“likumu”), bet vairāk paražu tiesības, kas atbilstoši toreizējā tiesiskā pozitīvisma laikmeta garam striktāk tika atdalītas no “likuma” jēdziena.

aa. Jēdzieni “likums” un “tiesa” Satversmes 91.panta 1.teikumā

Mūsdienās vairākumā Eiropas valstu konstitūcijās ir minēta vienlīdzība tikai “likuma” priekšā (Spānijas konstitūcijas 14.pants, Itālijas konstitūcijas 3.pants, Vācijas konstitūcijas 3.pants, Šveices konstitūcijas 8.pants, Grieķijas konstitūcijas 4.pants, Īrijas konstitūcijas 40.pants, Igaunijas konstitūcijas 12.pants), šajā jēdzienā ietverot visas (gan rakstītās, gan nerakstītās) tiesību normas, gan visus valsts varas atzarus un institūcijas, kuras ir iesaistītas šo normu jaunradē vai piemērošanā. Tādēļ vienlīdzība “likuma” priekšā attiecas arī uz gadījumu, kad likumu piemēro tiesa.

Jāņem vērā, ka likuma piemērošana pretēji padomju tiesiskās izpratnes tradīcijām valsts pārvaldē un tiesā metodoloģiski ir vienāda. Atšķirība ir institucionāla un funkcionāla – tiesa ir kontroles instance pār to, kā valsts pārvalde ir piemērojusi likumu. Tādēļ iepriekš teiktais par likuma interpretāciju un likuma pieļautās rīcības brīvības izmantošanu (B.4.b.aa. un bb. punkts.) attiecas arī uz tiesu: tiesa, interpretējot un piemērojot likumu, tādā pašā veidā ir saistīta ar līdztiesības principu kā valsts pārvalde.

Tomēr dažas valstis, tāpat kā Latvija, lieto 19.gadsimta formulējumu, blakus “likumam” atsevišķi minot arī “tiesu” (Krievijas konstitūcijas 19.pants, arī Lietuvas konstitūcijas 29.pants).

Tiesas minēšanas blakus likumam dziļākā jēga ir 19.gadsimta teorētiķu atziņa par tiesu kā patstāvīgu tiesībradošu institūciju, kas veido t.s. tiesnešu tiesības.64 Toreizējā pozitīvisma gaisotnē to bija nepieciešams īpaši uzsvērt. Šodien tas nav nepieciešams, jo jēdziens “likums” parasti tiek traktēts plašāk, ietverot tajā jebkuru tiesību normu. Tādēļ konstitūcijas tekstā īpaši izdalīt “tiesu” vairs nav nepieciešams. Līdz ar to vairākumā valstu konstitūcijas teksts norāda vienīgi uz vienlīdzību “likuma” priekšā.

Taču šī Satversmes formulējuma autori – 1997.gadā izveidotās Saeimas īpašās komisijas Satversmes otrās daļas projekta par cilvēktiesībām izstrādei locekļi – ir izvēlējušies atšķirt vienlīdzību “likuma” priekšā no vienlīdzības “tiesas” priekšā. Interpretējot Satversmi, jābalstās uz principa, ka Satversme nesatur tukšus formulējumus. Tādēļ arī jēdzienam “tiesa” Satversmes 91.panta 1.teikumā ir jāatrod savs saturs, kas nebūtu ietverts jēdzienā “likums”.

Loģiski būtu pieņemt, ka šī formulējuma autoriem bija zināms šis 19.gadsimtā dažkārt lietotais formulējums, lai gan vienlaikus reālistiski būtu pieņemt, ka viņiem nebija zināms tā saturs – ka tas attiecas uz t.s. “tiesnešu tiesībām” (kuras vēl šodien lielai daļai Latvijas juristu nav pazīstamas vai akceptējamas). Tomēr šajā gadījumā interpretācijā nozīmīgāks par Satversmes teksta autoru toreizējo uzskatu vēsturisko rekonstrukciju ir tā formulējums.

Līdz ar to varam konstatēt, ka Satversmes 91.panta 1.teikumā noteiktā vienlīdzība “tiesas” priekšā aptver gadījumus, kuros tiesa nodarbojas ar tiesību jaunradi, t.i., rada “tiesnešu tiesības”.

Kamēr Latvijas tiesas, pagaidām vēl sekojot padomju pozitīvisma garam, tiesnešu tiesības vēl nav īsti atzinušas, tikmēr mūsu progresīvā tiesību zinātne, kas argumentatīvi ir pieslēgusies kontinentālās Eiropas tiesību lokam, tās vismaz jau ir apzinājusi.65 Tiesnešu tiesības ir nepieciešama labi funkcionējošas tiesību sistēmas sastāvdaļa, kas, balstoties uz prakses vajadzībām, nodrošina zināmu tiesību sistēmas elastību, jo uz likumdevēja prognozēm balstītais likums (normatīvais akts) nekad nevar būt absolūti pilnīgs.66

Jāatzīmē, ka satura sadalījumam starp abiem Satversmes 91.panta 1.teikumā minētajiem jēdzieniem – “likums” un “tiesa” – ir tikai tīri teorētiska nozīme, jo abos gadījumos regulējums ir vienāds. Grūti iedomāties gadījumu, kur būtu praktiska nepieciešamība diferencēt abus jēdzienus. Praksē pietiek apzināties, ka līdztiesības princips pilnā mērā ir saistošs arī tiesai, gan piemērojot likumu (normatīvus aktus), gan radot tiesnešu tiesības.

bb. Tiesas nolēmumu prejudiciālais efekts un judikatūras maiņa

Tāpat kā valsts pārvaldes pastāvīgās prakses gadījumā (skat. iepriekš B.4.b.cc. punktu), no Satversmes 91.panta līdztiesības principa un Satversmes 1.panta tiesiskās drošības un paļāvības principa izriet, ka tiesām ir jāievēro sava judikatūra.

Latvijā parasti tiek lietots jēdziens “tiesu prakse” (court practice, Gerichtspraxis), tomēr tas nav tas pats kas “judikatūra” (case–law, Rechtssprechung). “Tiesu prakse” ir plašāks, primāri socioloģisks jēdziens, kas ietver tiesas darbību sabiedrības kontekstā. Var būt laba un slikta tiesu prakse. “Judikatūra” turpretim ir šaurāks, tīri juridisks jēdziens. Tas nozīmē (galvenokārt augstāko) tiesu nolēmumu kopumu, kas ir pieejami sabiedrībai (publicēti) un kas satur abstraktas juridiskas atziņas (rules, Rechtserkenntnisse). Pie judikatūras nepieder, piemēram, atcelti un acīmredzami kļūdaini spriedumi (taču tie pieder pie tiesu prakses).

Tiesai, lemjot par lietu, vispirms ir jāorientējas uz līdzīgām lietām, kas jau reiz ir izspriestas. Tātad judikatūrai, tāpat kā valsts pārvaldes pastāvīgajai praksei, ir prejudiciāls efekts.

Latvijas tiesu prakses (nevis judikatūras!) kontekstā ir svarīgi uzsvērt, ka sameklēt šādas lietas ir tiesas uzdevums ex officio, tas nav jādara procesa dalībniekiem (lai gan precedentu norāde atvieglo viņu argumentāciju). Precedentu meklēšana var aprobežoties ar oficiālām (augstāko) tiesu nolēmumu publikācijām.67 Tas, ka Latvijā tiesas bieži vien ignorē judikatūru un līdz ar to cilvēka pamattiesības uz līdztiesību, ir būtisks mūsu tiesu sistēmas trūkums.

Ja tiesa konstatē, ka konkrētā lieta ir citāda, tad tā var spriest citādi. Ja tā turpretim konstatē, ka abas lietas līdztiesības principa izpratnē ir “vienādas” (skat. iepriekš B.1. punktu), tad no Satversmes 91.panta prima facie izriet tās pienākums spriest tāpat arī šajā lietā.

Tomēr tiesa savu judikatūru var mainīt vienkāršāk nekā valsts pārvalde savu pastāvīgo praksi. Lai “atbrīvotos” no iepriekšējo nolēmumu prejudiciālā efekta, tiesai savā nolēmumā ir jāuzrāda saprātīgi iemesli šai maiņai un jāpamato, ka nepieciešamība pēc prakses maiņas ir lielāka nekā sabiedrības intereses saglabāt tiesisko drošību un paredzamību – tātad jaunajai praksei labāk jāatspoguļo ratio legis vai arī tai ir jābūt labāk piemērotai jauniem ārējiem apstākļiem, tiesiskajiem priekšstatiem vai tiesību atziņām.

Šeit pastāv būtiska atšķirība starp kontinentālās Eiropas prejudiciālo efektu un anglosakšu tiesību sistēmas precedentu tiesībām. Kontinentālajā sistēmā judikatūru var mainīt arī tad, ja gadījumi ir atzīti par “vienādiem”, taču tiesa ir nonākusi pie “labākām” tiesiskām atziņām.

Katrs tiesnesis ir tiesīgs ar savu nolēmumu ievadīt judikatūras maiņu. Taču parasti tā tiks realizēta, ja tai pievienosies arī Augstākā tiesa, un specifiskos gadījumos – arī Satversmes tiesa. Lieta var nonākt augstāko instanču tiesās tikai tad, ja kāda zemākas instances tiesa ir “uzdrošinājusies” novirzīties no līdzšinējās judikatūras. Tādēļ tieši zemāko instanču tiesu tiesneši parasti ir tie, kas ievada judikatūras maiņu.

Latvijas specifiskajos apstākļos, kur juridiski neadekvāti vai kļūdaini nolēmumi nav ārkārtīgs retums, tas pats par sevi nedod tiesnesim tiesības šādus spriedumus vispār ignorēt. Tieši otrādi, tiesnesim ir rūpīgi jāizvērtē arī šis apstāklis. Tādēļ tiesnesim, kurš atradis judikatūrā līdzīgu precedentu (arī augstākas instances tiesas nolēmumu), savā nolēmumā ir jāpamato, kādēļ viņš tur pausto viedokli uzskata par neadekvātu un šajā gadījumā izspriež citādi.

Turpretim anglosakšu sistēmā stare–decises–doktrīna tiesu formāli saista ar precedentu. Tādēļ tur tiesa citādi pieiet jautājumam, vai divas situācijas ir vienādas vai atšķirīgas. Tā kā tas ir vērtējuma jautājums (skat. iepriekš B.1. un B.3. punktu), tad anglosakšu sistēmas tiesa daudz rūpīgāk izvērtē abus salīdzināmos gadījumus, un arī uz mazāku atšķirību pamata konstatēs, ka abi gadījumi tomēr ir “atšķirīgi”. Līdz ar to tā vairs nav saistīta ar šo precedentu un var spriest citādi. Tā ir specifiskā anglosakšu tiesu lietotā atšķiršanas (distinguishing) metode, kas ļauj tiesai savu judikatūru evolutīvi attīstīt tālāk.

Atšķirībā no valsts pārvaldes tiesa judikatūras maiņu var ievadīt tikai un vienīgi ar konkrētu nolēmumu. Tiesai nav iespējams iepriekš paziņot, ka tā mainīs savu judikatūru. Tādēļ tā judikatūras maiņu dara zināmu konkrētā nolēmumā.

Tātad līdztiesības princips tiesu saista tādā veidā, ka tai ir principā jāseko judikatūrai, bet, ja tā vēlas to mainīt, tad šī maiņa tiesas nolēmumā ir īpaši jāpamato. Jo būtiskāka maiņa, jo labākai jābūt argumentācijai, lai to pamatotu. Taču beigās maiņa realizējas tikai tad, ja tai pievienojas arī augstākās tiesu instances.

 

C. Diskriminācijas aizliegums. Satversmes 91.panta 2.teikums

Analizējot līdztiesības principu, vispirms jāsalīdzina divas situācijas, kurām ir kopīgi elementi, un tad jāatbild uz jautājumu, vai atšķirīgā attieksme, vērtējot abu salīdzināmo situāciju atšķirīgos elementus, ir vai nav attaisnojama (skat. iepriekš B.1. un B.3. punktu).

Šajā konstrukcijā savu vietu ieņem diskriminācijas aizliegums. Tā funkcija ir aizliegt vai vismaz ļoti stingri ierobežot atšķirīgās attieksmes attaisnojumu abās salīdzināmajās situācijās.

 

1. Diskriminācijas aizliegums kā atšķirīgās (diskriminējošas) attieksmes aizliegums

Pēc tam, kad pārbaudāmajai situācijai ir atrasta cita, salīdzināma situācija (skat. iepriekš A.3.a. un B.1. punktu), un kad ir konstatēts, ka attieksme abās situācijās ir atšķirīga (skat. iepriekš B.2. punktu), tā vietā, lai noskaidrotu, vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama (skat. iepriekš B.3. punktu), tiek pārbaudīts, vai šajā gadījumā pastāv diskriminācijas aizliegums.

Tātad diskriminācijas aizliegums ir juridisks mehānisms, kas salīdzināmās situācijās izslēdz vai stingri ierobežo atšķirīgās attieksmes attaisnojumu.

Šeit vairs nav jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir saprātīgi iemesli, vai tai ir leģitīmi mērķi un vai tā ir samērīga. Parasti pietiek konstatēt, ka atšķirīgā attieksme šajā gadījumā balstās uz aizliegto kategoriju. Līdz ar to tā nav pieļaujama.

Tikai izņēmuma kārtā ir tālāk jāpārbauda, vai atšķirīgā attieksme konkrētā gadījumā ir atļauta. Šie izņēmumi ir daudz šaurāki (skat. tālāk C.4. punktu) kā atšķirīgās attieksmes attaisnojuma iespējas līdztiesības principa gadījumā (skat. iepriekš B.3. punktu).

Tātad diskriminācijas aizliegums ir specifisks juridisks instruments, kas tiek piemērots, lai noteiktos gadījumos ierobežotu pieļaujamos izņēmumus no vispārējā līdztiesības principa.

 

2. Vispārēja diskriminācijas aizlieguma neiespējamība

Zināmas grūtības kontekstā ar Satversmes 91.panta 1.teikumu rada 91.panta 2.teikuma formulējums: “Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Pavirši lasot šo formulējumu, varētu domāt, ka tas aizliedz jebkādu atšķirīgu attieksmi divās situācijās. Taču tas nedz teorētiski, nedz praktiski nav iespējams, jo atšķirīgās attieksmes “konkurētu” savā starpā: situāciju A var salīdzināt ar situācijām B,C,D,E un tā tālāk, kas visas ir dažādas. Kurai no tām situācija A būtu jāpielīdzina? Līdztiesības principa ietvaros šo neiespējamību izslēdz atšķirīgās attieksmes attaisnojums, kas noskaidro, kādēļ situācija A nav jāpielīdzina situācijām B,C,D, bet gan tikai situācijai E. Taču diskriminācijas aizliegums tieši nepieļauj šo attaisnojumu – rezultātā situācija A būtu jāpieskaņo šīm visām salīdzināmajām situācijām, taču tās var būt savstarpēji izslēdzošas. Līdz ar to šāda diskriminācijas aizlieguma izpratne varētu novest pie absurda.

Cita iespēja būtu vispārēja diskriminācijas aizlieguma ietvaros pārbaudīt, vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama.

Taču tādā gadījumā vairs nebūtu atšķirības starp līdztiesības principu un diskriminācijas aizliegumu. Abos gadījumos vispirms būtu jāatrod salīdzināmās situācijas, tad jākonstatē atšķirīgā attieksme un visbeidzot jāatbild uz jautājumu, vai atšķirīgā attieksme ir attaisnojama. Faktiski tad diskriminācijas aizliegums būtu tikai negatīvi formulēts līdztiesības princips (kas jau pozitīvā formulējumā ir noteikts 91.panta 1. teikumā). Taču izteikt to pašu domu divreiz būtu nejēdzīgi. Arī Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka 91.panta 1. un 2. teikumam ir dažāds saturs.68

Tāpēc, gramatiski interpretējot Satversmes 91.panta 2.teikumu (paturot prātā, kas ir 91.panta 1.teikums), tam nav jēgas – diskriminācijas aizliegums nevar būt vispārējs.

 

3. Diskriminācijas aizlieguma saturs

Tāpēc Satversmes 91.panta 2.teikums, neraugoties uz viegli pārprotamo formulējumu, ir jāinterpretē kā “klasiskais” diskriminācijas aizliegums. Tas aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet gan tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz noteiktām – aizliegtām – kategorijām.

Tātad būtiska atšķirība starp vispārējo līdztiesības principu (Satversmes 91.panta 1.teikums) un diskriminācijas aizliegumu izpaužas to pretējās konstrukcijās. Līdztiesības princips nosaka, ka divās vienādās situācijās attieksmei jābūt vienādai, bet divās dažādās situācijās – atšķirīgai. Turpretim diskriminācijas aizliegums, tieši pretēji, nosaka, ka divās dažādās situācijās attieksmei ir jābūt vienādai, ja vien šīs atšķirības balstās uz kādu no aizliegtajām kategorijām.

Citiem vārdiem – diskriminācijas aizliegums nozīmē, ka attiecībā uz indivīda tiesību īstenošanu ir aizliegts tiesiski diferencēt cilvēkus, t.i., definēt noteiktas cilvēku grupas, pēc to piederības noteiktai, aizliegtai kategorijai.

Piemēram, likumā nosakot tiesības uz sociālo pabalstu (sal. Satversmes 109.pantu), varētu pieņemt, ka diskriminācijas aizliegums saskaņā ar Satversmes 91.panta 2.teikumu nepieļautu diferencēt cilvēkus pēc rases vai tautības, bet tas netraucētu valstij cilvēkus diferencēt pēc viņu ienākuma līmeņa (taču te savukārt būtu jāpārbauda, vai šāda diferencēšana būtu savienojama ar līdztiesības principu saskaņā ar 91.panta 1.teikumu, par to skat. iepriekš B.3. punktu).

Jautājums ir, kādas aizliegtās kategorijas ir ietvertas Satversmes 91.panta 2.teikuma jēgā.

 

a. Aizliegtās kategorijas

Aizliegtās kategorijas ir izveidojušās vēsturiski, demokrātiskās sabiedrības iekārtas attīstības rezultātā, kas saistīta ar dažādu sociālo grupu politisko emancipāciju un sociālo integrāciju, kuras pirms tam atradās nelabvēlīgākā situācijā.

18. un 19.gadsimtā dominējošās tēmas šajā kontekstā bija dažādu reliģisko konfesiju, kārtu un sociālo šķiru emancipācija. Tādēļ diskriminācijas aizliegums sākumā kā aizliegtās kategorijas atšķirīgai attieksmei definēja reliģisko piederību, vēlāk arī kārtu un sociālo piederību (pilsoniskā emancipācija).

20.gadsimtā “lielās” emancipācijas tēmas Rietumu pasaulē bija sieviešu, rasu, nacionālo grupu emancipācija. Līdz ar to diskriminācijas aizliegums kā aizliegtas kategorijas ieviesa arī dzimumu (vēlāk arī seksuālo orientāciju), rasi (ādas krāsu), nacionālo (etnisko, valodas) piederību.

20.gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā emancipācijas un sociālās integrācijas diskurss aptver jaunas grupas, kuras atrodas nelabvēlīgākā situācijā, – vecos ļaudis, invalīdus, slimniekus, ģenētiski negatīvi “iezīmētos”. Tas atspoguļojas arī diskriminācijas aizlieguma paplašināšanās tendencē.

 

b. Tieša un netieša diskriminācija

Diskriminācijas aizliegums sākotnēji aptvēra tikai tādu atšķirīgu (diskriminējošu) attieksmi, ja tā attiecīgo personu vai grupu mērķtiecīgi nostādīja sliktākā situācijā (tiešā diskriminācija).

Piemēram, civiltiesiskie noregulējumi daudzās valstīs, kas noteica, ka pēc laulības sievai ir jāpieņem vīra uzvārds, tika atzīti par šāda veida mērķtiecīgu diskrimināciju dzimuma dēļ un tādēļ 20.gadsimta otrajā pusē likvidēti.

Taču pamazām judikatūra rietumvalstīs paplašināja atšķirīgās attieksmes izpratni, ietverot tajā arī tādu attieksmi, kas tieši nebija mērķēta pasliktināt ar aizliegto kategoriju definētas grupas stāvokli, taču faktiski pasliktina tās stāvokli (netiešā diskriminācija). Netiešas diskriminācijas gadījumā diskriminācija ir cita mērķa realizācijas blakusefekts vai sekas.

Netiešās diskriminācijas ietveršana diskriminācijas aizliegumā principā ir pareiza, tomēr problemātiska. Tā kā noteikta regulējuma attālas sekas var būt ļoti dažādas un grūti paredzamas, tad pārāk tālejoša blakusefektu un seku ietveršana diskriminācijas aizliegumā var paralizēt valsts institūciju, it sevišķi likumdevēja, darbību. Tādēļ tiesai, lemjot par iespējamu netiešo diskrimināciju, ir ļoti svarīgi apzināties tiesas pašierobežošanās principu (sk. iepriekš B.4.a.bb.(4) punktu).

No otras puses, tiesa arī nedrīkst pieļaut diskriminācijas aizlieguma apiešanu, ja tas apzināti vai neapzināti tiek sasaistīts ar kādu citu regulējumu, kas, pats par sevi ņemot, nav mērķēts uz attiecīgās grupas diskrimināciju.

Tādēļ, lai noteiktu diskriminācijas aizliegumā ietvertās netiešās diskriminācijas robežas un atdalītu no pārāk “tālām” sekām vai blakusefekta, ir jāatbild uz jautājumu, vai vienmēr, kad tiek realizēts attiecīgais noregulējums vai cita rīcība (arī pastāvīgā administratīvā prakse), automātiski īstenojas arī sekas vai blakusefekts attiecībā uz personu, kas pieder pie attiecīgās aizliegtās kategorijas.

 

c. Diskriminācija un privileģēšana

Nav svarīgi, vai diskriminācija formulēta negatīvi (kā vienas grupas nostādīšana sliktākā stāvoklī par otru) vai pozitīvi (kā vienas grupas nostādīšana labākā stāvoklī par otru) – diskriminēšana un privileģēšana ir vienas medaļas divas puses. Nozīmīga ir vienīgi atšķirīga attieksme saistībā ar kādu no aizliegtajām kategorijām, nevis tas, vai tā formulēta negatīvi vai pozitīvi.

 

4. Izņēmumi no diskriminācijas aizlieguma

Kā jau minēts, diskriminācijas aizliegums nav izveidojies abstrakti, bet gan kā juridisks instruments, lai nodrošinātu konkrētu, līdz šim apspiestu, apdraudētu vai citādi atstumtu grupu politisko un sociālo emancipāciju, integrāciju un labklājību.

 

a. Diskriminācijas aizlieguma sistēmimanentās robežas

Vienas pamattiesības neierobežota īstenošana var pārkāpt citas pamattiesības. Piemēram, neierobežoti īstenojot pamattiesības uz vārda brīvību (Satversmes 100.pants), var tikt pārkāptas citu cilvēku pamattiesības uz cilvēka godu un cieņu (95.pants).

Tādēļ var būt nepieciešams pamattiesības norobežot citu no citas, konkrētā gadījumā dodot priekšroku vienai vai otrai pamattiesībai.69 Tāpat var būt nepieciešamība pamattiesības ierobežot, lai nenodarītu kaitējumu demokrātiskajai valsts iekārtai, kas ir valstiskais ietvars, kurš garantē pamattiesību īstenošanu.

Tā kā Satversme ir jāizprot kā vienots veselums, tad, pamattiesības sistēmiski interpretējot, valsts, lai garantētu Satversmes sistēmas funkcionēšanu, var būt tiesīga atsevišķos gadījumos pamattiesības ierobežot. To atzīst arī Satversmes tiesa.70

Līdz ar to pamattiesības – arī tās, kurām Satversmē nav expressis verbis noteikti ierobežojumi, kā Satversmes 91.pantam, – var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu Satversmes sistēmas funkcionēšanu, t.i., citu pamattiesību īstenošanu un valsts demokrātiskās iekārtas darbību.71

Šādas no pašas pamattiesību sistēmas izrietošās robežas var apzīmēt par sistēmimanentām72 robežām.

Valsts tiesības noteikt pamattiesību sistēmimanentās robežasnav saistītas ar Satversmes 116.pantu. Satversmes 116.pants paredz iespēju noteiktos gadījumos ierobežot tur minētās pamattiesības (pie kurām Satversmes 91.pants nepieder), lai sasniegtu tur minētos leģitīmos mērķus. Sistēmimanento robežu gadījumā turpretim ir runa par savstarpējo robežu noteikšanu starp divām kolidējošām pamattiesībām, lai vienas pamattiesības īstenošana “neiznīcinātu” otru pamattiesību vai arī lai tā neapdraudētu valstisko ietvaru, kas garantē (visas) pamattiesības.

Pēc savas jēgas sistēmimanentās robežas nozīmē valsts gādību par to, lai pamattiesību “ekstrēma” īstenošana nenodarītu kaitējumu pašām pamattiesībām (pamattiesību sistēmai), t.i., nepieļautu to ļaundabīgu izmantošanu (misuse of law, Rechtsmissbrauch).73 Līdzīgas funkcijas ir arī ļaundabīgas izmantošanas, resp., interpretācijas klauzulām Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (17.pants) un Eiropas Pamattiesību hartā (54.pants). Citiem vārdiem – sistēmimanento robežu jēga ir aizsargāt pamattiesības pašām no sevis.

Tātad valsts nepieciešamības gadījumā ir tiesīga noteikt pamattiesību sistēmimanentās robežas, taču tikai tik tālu, lai nodrošinātu to, ka pamattiesību “ekstrēma” īstenošana atsevišķā gadījumā nekaitē Satversmes sistēmas funkcionēšanai. Metodiskais pamats sistēmimanento robežu noteikšanai ir samērīguma princips.

Pamatojoties uz teoriju par pamattiesību sistēmimanentajām robežām, no striktā diskriminācijas aizlieguma noteiktās situācijās ir pieļauti izņēmumi, lai ar īpašiem pozitīviem pasākumiem (un līdz ar to atšķirīgu attieksmi attiecībā uz kādu no aizliegtajām kategorijām) sekmētu atsevišķu grupu pārstāvju emancipāciju, integrāciju vai labklājību.

Tomēr pieļautie izņēmumi vienmēr ir pakļauti stingrai nepieciešamības pārbaudei: to ieviešanai ir nepieciešami saprātīgi iemesli, ar tiem ir jāsasniedz leģitīmi mērķi un, galvenais, tiem ir jābūt samērīgiem (sal. arī iepriekš B.3. punkts).

Šos līdz šim rietumvalstu teorijā un praksē pieļautos izņēmumus nosacīti var iedalīt četrās grupās: tie ir pozitīvās diskriminācijas, īpašu sociālu grupu aizsardzības un labklājības nodrošināšanas, pirmiedzīvotāju aizsardzības un grupu identitātes aizsardzības gadījumi.

 

b. Pozitīvā diskriminācija

Viens no diskriminācijas aizlieguma mērķiem ir nodrošināt vēsturiski diskriminēto un atstumto, pēc aizliegtajām kategorijām definēto grupu emancipāciju un sociālo integrāciju. Te dažkārt nepietiek ar vienkāršu atšķirīgas attieksmes aizliegumu. Efektīvāk šo mērķi var sasniegt, izņēmuma kārtā, uz zināmu laiku ieviešot t.s. pozitīvo diskrimināciju (affirmative action, positive discrimination), t.i., nevis vienkārši aizliedzot jebkādu atšķirīgu attieksmi, bet gan šo grupu īpaši privileģējot.

Pozitīvā diskriminācija ir atzīta un tiek praktizēta galvenokārt divos gadījumos.

Pirmkārt, ASV līdz šim apspiestās – melnās – rases pārstāvjiem ir nodrošinātas dažas privilēģijas (piemēram, uzņemot augstskolā, pieņemot darbā valsts dienestā), lai dotu iespēju šai grupai zināmā laika posmā izkļūt no sociāli zemākajiem slāņiem.

Otrkārt, ievērojot sieviešu līdzšinējo atstumto sociālo stāvokli, sievietēm rietumvalstīs bieži ir piešķirtas zināmas privilēģijas. Tās attiecas galvenokārt uz pieņemšanu darbā, it sevišķi valsts dienestā. Mērķis ir sasniegt aptuveni līdzsvarotu abu dzimumu pārstāvību attiecīgajās profesijās vai amatos.

Atšķirībā no pārējiem trim izņēmumiem no diskriminācijas aizlieguma pozitīvās diskriminācijas pieļaujamība ir ļoti apstrīdēta.74

No vienas puses, tā palīdz emancipēties un integrēties attiecīgajai grupai kā tādai – ASV melnajiem, sievietēm. Pozitīvās diskriminācijas pasākumi palīdz melnajiem izkļūt no sociāli zemākajiem slāņiem (sociālajam geto), sievietēm – izmantot visas iespējas, kādas ir indivīdam.

No otras puses, tieši konkrētajā gadījumā, kad, piemēram, pieņemot valsts dienestā, ja pretendentiem ir vienāda kvalifikācija, priekšroka tiek dota melnajam vai sievietei, tiek diskriminēta konkrēta cita persona, kura savas izredzes iegūt šo vietu zaudē tikai tādēļ, ka pieder baltajai rasei vai ir vīrietis.

Pozitīvā diskriminācija rada grūti atrisināmu principiālu konfliktu starp divām strukturālām pieejām cilvēktiesībām – individuālo pieeju un kolektīvo pieeju. Tradicionālā un principā dominējošā ir individuālā pieeja (cilvēktiesības kā individuālas tiesības).

Tomēr pagaidām vēl valdošais uzskats pieļauj pozitīvo diskrimināciju kā šauru izņēmumu un laika ziņā pagaidu pasākumu, līdz vēsturiskā nelīdzsvarotība aptuveni tiks izlīdzināta.75 Arī Eiropas Justīcijas tiesa, principā atzīstot iespēju, pieņemot darbā, zināmos gadījumos (ja ir vienāda kvalifikācija) dot priekšroku sievietēm, norāda uz nepieciešamību pārbaudīt, cik pozitīvās diskriminācijas pasākumi vēl ir nepieciešami un samērīgi konkrētā gadījumā.76

Arī pozitīvās diskriminācijas par labu ASV melnajiem leģitimācija, kā redzams no arvien intensīvākām diskusijām, lēnām sāk mazināties. Pēdējās dekādēs ir izveidojusies melnā vidusšķira, melnajiem ir pieejami arī augstākie valsts amati. Tādēļ samazinās nepieciešamība pēc pozitīvās diskriminācijas pasākumiem.

Latvijā pozitīvā diskriminācija attiecībā uz kādu rasi nav nepieciešama un tādēļ nav pieļaujama, jo šeit nepastāv attiecīgā sociāli vēsturiskā situācija (kā ASV).

Pozitīvā diskriminācija attiecībā uz sievietēm Latvijā līdz šim likumdošanā nav paredzēta. Ja šādus noregulējumus gribētu ieviest, tad tādā gadījumā rūpīgi jāapsver tās nepieciešamība, jo dzimumu pārstāvniecība profesionālā jomā Latvijā bieži ir izlīdzinātāka nekā Rietumeiropā. Jāņem arī vērā, ka pozitīvā diskriminācija, kas ir pieļaujama tikai kā pagaidu pasākums, līdz ar sieviešu emancipācijas panākumiem pamazām zaudē savu attaisnojumu arī rietumvalstīs.

Vienlaikus vērojama tendence 20.gadsimta 80. un 90.gados ieviestos pozitīvās diskriminācijas gadījumus par labu sievietēm nomainīt ar neitrāliem dzimumu līdztiesības noregulējumiem. Piemēram, 2000.gada Eiropas Pamattiesību hartas 23.pants nosaka, ka dzimumu līdztiesība neizslēdz īpašus pasākumus par labu “nepietiekami pārstāvētajam dzimumam”.

Tomēr arī neitrālais formulējums nelikvidē konfliktu starp individuālo un kolektīvo pieeju. Kolektīvās pieejas pieļaušana var radīt netaisnību individuālā gadījumā, jo indivīda piederība vienam vai otram dzimumam, kas nav no viņa atkarīgs apstāklis, tomēr var būt par iemeslu atšķirīgai attieksmei. Neitrālais formulējums ir pat problemātiskāks nekā pozitīvā diskriminācija par labu sievietēm. Pozitīvā diskriminācija par labu sievietēm ir pieļaujama tikai kā laikā ierobežots izņēmums no principiālā diskriminācijas aizlieguma, bet dzimumneitrālais formulējums principā akceptē reprezentācijas ideju kā tādu. Taču reprezentācijas ideja, kas balstās uz indivīda piederību kādai grupai, ko viņš pats nevar ietekmēt, nav savienojama ar pamattiesību individuālo raksturu, un, to pārnesot arī uz citiem gadījumiem, beigās varētu nonākt pie korporatīvi reprezentatīva sabiedrības modeļa. Šī modeļa karikatūra bija sociālistisko valstu “parlamenti” – kuros bija jābūt “reprezentētam” noteiktam procentam strādnieku, sieviešu, inteliģences, slaucēju, traktoristu utt.

 

c. Sociālās aizsardzības pasākumi

Diskriminācijas aizliegums neaizliedz un pat var prasīt pozitīvus pasākumus, lai nodrošinātu atsevišķu sociālu grupu aizsardzību un labklājību, jo šīs grupas piederīgie savas objektīvās personīgās situācijas dēļ parasti nav spējīgi adekvāti piedalīties sabiedrības dzīvē.

No pozitīvās diskriminācijas (skat. iepriekš C.4.b.punktu) šis gadījums atšķiras ar to, ka šo grupu piederīgos raksturo objektīva personīga situācija, kas padara to pilnvērtīgu un līdztiesīgu dalību sabiedrības dzīvē īpaši grūtu vai neiespējamu, kamēr pozitīvās diskriminācijas gadījumi attiecas uz grupām, kuras ir atstumtas sociālu aizspriedumu vai tradīciju rezultātā. Arī šo izņēmumu mērķi ir citi: kamēr pozitīvās diskriminācijas pasākumi ir mērķēti uz attiecīgās grupas pienācīgas reprezentācijas sasniegšanu un pieļaujami tikai īslaicīgi, tikmēr šo grupu aizsardzības pasākumi ir mērķēti uz to piederīgo dzīves atvieglošanu vai zināmas labklājības nodrošināšanu un laika ziņā nav ierobežoti.

Sociālās aizsardzības izņēmumi no diskriminācijas aizlieguma attiecas, piemēram, uz bērnu un veco ļaužu speciāliem aizsardzības un nodrošināšanas pasākumiem (piemēram, bērnu darba aizliegums, tiesības uz pensiju un īpašiem pabalstiem, sasniedzot noteiktu vecumu), īpašiem mātes aizsardzības77 pasākumiem, slimnieku (it sevišķi psihiski slimo) un invalīdu aizsardzības un integrācijas pasākumiem (piemēram, noteikums, ka, pieņemot darbā, ar līdzīgiem pārējiem priekšnoteikumiem priekšroka dodama invalīdam).

Ja šajos gadījumos strikti tiktu ievērots diskriminācijas aizliegums, tad nebūtu iespējams nodrošināt šo grupu piederīgo cilvēka cienīgu dzīvi. Taču diskriminācijas aizliegums nedrīkst kavēt citu, konkrētā gadījumā prioritāru cilvēktiesību realizāciju. Tādēļ šajos speciālajos gadījumos atšķirīga attieksme attiecībā uz dažām aizliegtajām kategorijām (piemēram, vecums, dzimums, veselība) ir pieļaujama.

Satversmē šajos gadījumos diskriminācijas aizlieguma piemērošanas robežu nosaka sociālās pamattiesības (it sevišķi 109., 110. un 111.pants), kurām, ja tās saduras ar 91.panta diskriminācijas aizliegumu, ir dodama priekšroka.

 

d. Pirmiedzīvotāju īpašās tiesības

ASV, Kanādā, Austrālijā kopš 20.gadsimta otrās puses dažas privilēģijas ir noteiktas šo zemju pirmiedzīvotājiem (piemēram, noteiktos rajonos vienīgajiem iegūt īpašumā zemi, īpaši maksājumi un koncesijas pirmiedzīvotāju sabiedrībai par derīgo izrakteņu iegūšanu šajās teritorijās u.c.). Arī šis gadījums ir akceptēts kā pieļaujams izņēmums no diskriminācijas aizlieguma (rases, etniskās piederības dēļ). Tā mērķis ir zināmā mērā kompensēt šīm tautām nodarītos zaudējumus un vēsturiskās pārestības, eiropiešiem kolonizējot viņu zemes. Tas attiecas tikai uz pirmiedzīvotājiem, kuru teritorijas ir kolonizētas un kurās ir radušās pilnīgi jaunas, tagad dominējošas nācijas. Mēģinājumi paplašināt šo izņēmumu arī uz citiem vēsturiskās netaisnības gadījumiem līdz šim nav atzīti.78

 

e. Grupu identitātes aizsardzība

Diskriminācijas aizliegums aizliedz atšķirīgu attieksmi, ja tā balstās uz aizliegtajām kategorijām. Taču tieši aizliegtās kategorijas ir tās, kas definē attiecīgo grupu. Piemēram, dzimums kā kategorija definē vīriešus un sievietes, etniskā piederība kā kategorija definē tautības, reliģiskā piederība kā kategorija definē reliģiskās konfesijas utt.

Diskriminācijas aizliegums pats par sevi neaizliedz nedz grupu pastāvēšanu, kuras definē aizliegtās kategorijas, nedz arī šo grupu pastāvēšanas normatīvo atzīšanu, bet gan vienīgi atšķirīgu attieksmi pret attiecīgo grupu.

Tieši otrādi, atsevišķos gadījumos šādu grupu pastāvēšana ir cilvēktiesības, piemēram, reliģiskās pārliecības brīvība ietver arī tiesības apvienoties vienā reliģiskā konfesijā.

Taču bieži pašas grupas pastāvēšana, tās kopējā un tās atsevišķu locekļu identitāte prasa zināmu norobežošanos no personām, kas tām nepieder. Savukārt norobežošanās eo ipso nozīmē atšķirīgu attieksmi. Tādēļ aizliegtā kategorija ir jāizmanto, lai noteiktu šīs grupas piederīgos.

Piemēram, lai saglabātu konfesijas identitāti, par katoļu mācītāju var pieņemt tikai katoli. Tātad šajā gadījumā nepieciešama atšķirīga attieksme pret dažādiem kandidātiem, balstoties uz vienu no klasiskajiem aizliegtajiem kritērijiem – reliģisko piederību.

Daudzos šādos gadījumos runa ir par privāto tiesību sfēru, uz kuru principā neattiecas vienlīdzības princips (skat. iepriekš A.4. punktu). Tādēļ tur diskriminācijas aizliegums problēmas nerada (piemēram, ja nacionālās kultūras biedrība uzņem tikai attiecīgās tautības piederīgos).

Taču tur, kur vienlīdzības princips un līdz ar to arī diskriminācijas aizliegums darbojas (atsevišķos gadījumos arī privāto tiesību sfērā), ja to prasa attiecīgās grupas identitātes nodrošināšana, diskriminācijas aizliegums izņēmuma kārtā noteiktos apstākļos var netikt piemērots.

Šis izņēmums no diskriminācijas aizlieguma ir pamatots ar to, ka nacionālo, konfesionālo, valodas, politisko, sabiedrisko u.c. grupu identitātes nodrošināšana un saglabāšana ir leģitīms mērķis, aiz kura stāv citas pamattiesības (piemēram, Satversmes 99.p.– domu, apziņas un reliģijas brīvība, 100.p. – vārda brīvība, 102.p.– biedrošanās brīvība, 114.pants – mazākumtautību valodas un kultūras tiesības). Saduroties citu – materiālo – pamattiesību īstenošanai ar diskriminācijas aizliegumu, priekšroka – samērīguma principa ietvaros – tiek dota materiālajām pamattiesībām.

Šis izņēmums no diskriminācijas aizlieguma pieļauj it sevišķi valsts (finansiālo un citu) atbalstu atsevišķām grupām. Piemēram, valsts – atkal samērīguma principa ietvaros – ir tiesīga atbalstīt vienu, bet neatbalstīt citu grupu.79 Tas pieļauj arī “pieejas” ierobežojumus attiecīgai grupai vai tās institūcijām, ja tās ir uzskatāmas par šo grupu identitātes “nesējām” (piemēram, partija var prasīt no personas, kura vēlas tajā iestāties, lai viņai ir attiecīga politiska pārliecība).

Tomēr bieži rodas jautājums, ciktāl šis izņēmums iet. Izšķiroša ir tā nepieciešamība šī mērķa sasniegšanai, tātad samērīguma princips. Attiecībā uz mācītāju prasība piederēt attiecīgajai konfesijai ir pašsaprotama, bet varētu jautāt, vai un ciktāl tā ir nepieciešama, piemēram, attiecībā uz konfesionālo slimnīcu vai skolu. Vai katoļu skolas skolotājiem, citiem darbiniekiem un skolēniem arī obligāti ir jābūt katoļiem, vai skola var noraidīt citu konfesiju piederīgos?

Atbilde varētu būt, ka skolas “tēlu” un tātad tās specifisko reliģisko identitāti veido tieši skolotāji, tādēļ šeit atšķirīgā attieksme attiecībā uz reliģisko piederību ir pieļaujama, taču tā vairs nebūtu pieļaujama attiecībā uz skolas apkopēju (jo tā nav skolas identitātes nesēja) un arī attiecībā uz skolēniem, kuri paši ir attiecīgās konfesionālās audzināšanas objekts.

Tā kā šādas skolas parasti ir privāto tiesību subjekti, tad diskriminācijas aizliegums uz tiem neattiecas, taču, tā kā, valsts (piemēram, finansiāli) atbalsta šādu skolu, valstij būtu jāņem vērā, vai tā balstās uz šiem principiem.

 

5. Aizliegto kritēriju katalogs saskaņā ar Satversmes 91.panta

2.teikumu

Kā jau konstatēts, diskriminācijas aizlieguma jēga ir aizliegt atšķirīgu attieksmi, kas balstās uz noteiktiem t.s. aizliegtajiem kritērijiem (skat. iepriekš C.1.punktu).

Jautājums ir, kādi aizliegtie kritēriji ir ietverti Satversmes 91.panta 2.teikuma saturā.

 

a. Aizliegto kritēriju katalogs, kas izriet no 91.panta vēsturiskās interpretācijas

Satversmes 8.nodaļas priekšgājēja – 1991.gada 10.decembra konstitucionālā likuma par Cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem80 – 12.pants, kas noteica tiesības uz vienlīdzību, bija formulēts šādi:

 

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.”

Tātad šajā likumā bija noteikti 11 aizliegtie kritēriji ar interpretācijas rezultātā pietiekami skaidri nosakāmu tvērumu un saturu.81

Diskutējot par vienlīdzības principu, 1997.gadā izveidotā Saeimas komisija, kas sagatavoja Satversmes 8.nodaļu, pamatā gribēja pārņemt 1991.gada 12.decembra konstitucionālajā likumā paredzētos aizliegtos kritērijus, bet tos vēl papildināt ar “vecumu” un “seksuālo orientāciju”. Taču kritērijs “seksuālā orientācija” tika ļoti apstrīdēts. Tādēļ komisija izlēma neminēt nevienu kritēriju, atstājot to noteikšanu interpretācijas praksei.

No tā izriet, ka faktiski likumdevēja vēsturiskā griba bija uzņemt Satversmes 91.pantā šādus 12 aizliegtos kritērijus, un, minot “citus līdzīgus apstākļus”, atvērt to tālākai attīstībai:82

“Rase, tautība, dzimums, vecums, valoda, partijas piederība, politiskā pārliecība, reliģija, pasaules uzskats, sociālais stāvoklis, mantiskais stāvoklis, dienesta stāvoklis un citi līdzīgi apstākļi.”

Salīdzinot ar iepriekšējo aizliegto kritēriju katalogu konstitucionālā likuma 12.pantā, atšķirības ir šādas:

1) uzņemti divi jauni aizliegtie kritēriji – “vecums” un “pasaules uzskats”;

2) svītrots aizliegtais kritērijs “izcelšanās”;

3) pantā uzņemta ģenerālklauzula “un citiem līdzīgiem apstākļiem”.

Būtisks jauninājums ir jauna kritērija uzņemšana aizliegto kritēriju katalogā – bija paredzēts aizliegt diskrimināciju arī “vecuma” dēļ. Vienlaikus “pasaules uzskats” ir izdalīts atsevišķi no “politiskās un reliģiskās pārliecības”.

Turpretim “izcelšanās” svītrošanai nebija būtiskas nozīmes, jo komisijas locekļi nebija izlēmuši, ka turpmāk diskriminācija izcelšanās dēļ būtu pieļaujama.83 Acīmredzot, tā bija vai nu ne redakcionāla neuzmanība, vai arī šis kritērijs kā pārāk pašsaprotams klusuciešot tika iekļauts jaunajā ģenerālklauzulā “un citi līdzīgi apstākļi”. Šī ģenerālklauzula savukārt bija būtisks jauninājums, jo atvēra durvis vienlīdzības principa dinamiskai attīstībai. Tas bija it sevišķi svarīgi sakarā ar Latvijas integrāciju Eiropas tiesību telpā, kas toreiz tikko iezīmējās pie horizonta.

No tā, vēsturiski interpretējot Satversmes 91.pantu, varētu secināt, ka likumdevējs nepārprotami bija gribējis uzņemt diskriminācijas aizlieguma kataloga projektā nosauktos 12 kritērijus,84 kā arī, minot “citus līdzīgus apstākļus”, atvērt to tālākattīstībai. Šie likumdevēja vēsturiskajā gribā uzņemtie 12 aizliegtie kritēriji tādēļ būtu uzskatāmi par 91.panta 2.teikuma satura minimumu.

 

b. Aizliegto kritēriju katalogs, kas izriet no Satversmes 91.p. teleoloģiskās interpretācijas saistībā ar Eiropas Pamattiesību hartu

Tomēr Satversmes interpretācija nevar aprobežoties tikai ar vēsturisko interpretāciju. Būtiskāka – it sevišķi Latvijas apstākļos, kad tiesiskā doma atrodas straujā attīstībā ceļā uz integrāciju Eiropas tiesību telpā, – ir teleoloģiskā interpretācija. Saskaņā ar šo metodi normas jēga ir jānoskaidro, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar šo normu jāsasniedz.85 Izšķirīgais ir mūsdienu interpretētāja viedoklis.

Diskriminācijas aizlieguma jēga ir, akceptējot un ņemot par pamatu Rietumu filozofiskos pamatuzskatus par cilvēka būtību, it sevišķi tā individualitāti un visu cilvēku vienlīdzīgo vērtību, panākt tiesisku un pēc iespējas arī faktiski (sociālu) vienlīdzību starp cilvēkiem, kas ar noteiktu kritēriju palīdzību tiek iedalīti noteiktās grupās, aizliedzot pret viņiem tiesisku un pēc iespējas arī faktiski atšķirīgu attieksmi. Aizliegtie kritēriji ir normatīvi, tātad atkarīgi no sabiedrības vērtējumiem. Tie atspoguļo gan sabiedrības vēsturisko pieredzi, gan filozofiski politiskos ideālus un ir pakļauti vēsturiskai attīstībai un maiņām.

Normatīvi postulējot aizliegto kritēriju katalogu, ir jāapzinās arī Latvijas vēsturiskais konteksts un mūsu sabiedrības dziļākie mērķi un ideāli.

Vispirms jāņem vērā, ka Latvija acīmredzot drīz kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tādā gadījumā Latvijai formāli būs saistošas ne vien visas Eiropas Kopienas tiesības, bet arī tie tiesību principi, kas nav uzņemti formālajās Eiropas Kopienas tiesībās, bet veido Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālo tiesību kopējo “minimumu”86 – neviena dalībvalsts nevar atļauties sev tādas tiesības vai tādu tiesību izpratni, kas būtu krasā pretrunā ar šo kopējo tiesisko bāzi, ko varētu apzīmēt par jus comune europaeum.

Tas nozīmē, ka, interpretējot Satversmes 91.panta diskriminācijas aizliegumu, ir jābalstās uz aktuālām nostādnēm par šo jautājumu Eiropas Savienībā.

Patlaban aktuālākais dokuments, kas atspoguļo Eiropas Savienības – ne vien kopības, bet arī dalībvalstu – kopējo cilvēktiesību platformu, ir 2000.gada Eiropas Pamattiesību harta.87 Paredzams, ka tā kļūs par jaunā Eiropas Savienības Pamatlīguma sastāvdaļu. Eiropas Pamattiesību hartas cilvēktiesību katalogs ir apjomīgāks un diferencētāks nekā pirms 50 gadiem pieņemtās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas katalogs un līdz ar to atspoguļo juridiskās un politiskās domas un prakses attīstību šajā laika posmā.88

Apstāklis, ka harta šobrīd vēl formāli nav spēkā, neatņem tai tās argumentatīvo spēku. Tā judikatūrā ir izmantojama kā tiesisko atziņu avots.89 Tādēļ to savā argumentācijā ir izmantojusi kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa90, tā arī Eiropas Justīcijas tiesas ģenerāladvokāti91. Arī Satversmes tiesa jau ir atsaukusies uz Eiropas Pamattiesību hartu.92

No tā izriet, ka Satversmes 91.panta 2.teikumā “ielasāmo” aizliegto kritēriju katalogs nedrīkst būt šaurāks par hartas katalogu.

Hartas aizliegto kritēriju katalogs ir noteikts 21.pantā. Tie ir: dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās iezīmes, valoda, reliģija vai pasaules uzskats, politiskie vai citi uzskati, piederība nacionālai mazākumtautībai, dzimšana, manta, invaliditāte, vecums vai seksuālā orientācija.

Salīdzinot vēsturiskās interpretācijas ceļā konstatēto Satversmes 91.panta aizliegto kritēriju katalogu ar Eiropas Pamattiesību hartas katalogu, var izveidot šādu tabulu:

Aizliegtais kritērijs 93	Satversmes 91.p. vēsturiskā interpretācija	Eiropas Pamattiesību harta
Rase, ādas krāsa	+	+
Tautība, etniskā izcelsme, piederība mazākumtautībai	+	+
Valoda	+	+
Dzimums	+	+
Vecums	+	+
Reliģija	+	+
Politiskā pārliecība	+	+
Pasaules uzskats	+	+
Sociālais stāvoklis un izcelsme	+	+
Manta	+	+
Izcelšanās (dzimšana)	+	+
Dienesta stāvoklis	+
Partijas piederība	+
Invaliditāte		+
Ģenētiskās īpašības		+
Seksuālā orientācija		+
Cita (nevis politiska) pārliecība		+
Citi līdzīgi apstākļi	+	+

 

Kā redzams, lielākā daļa aizliegto kritēriju ir tie paši. Tie ir rase (ādas krāsa), tautība (etniskā izcelsme, piederība mazākumtautībai), valoda, dzimums, reliģija, politiskā pārliecība, pasaules uzskats, sociālais stāvoklis, izcelšanās (dzimšana), manta.

Šis uzskaitījums atbilst 1948.gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2.pantā, 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14.pantā, 1966.gada Starptautiskā pakta par Politiskajām un pilsoniskajām tiesībām 2.pantā, 1966.gada Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2.pantā minētajam uzskaitījumam. Šos 11 aizliegtos kritērijus varētu apzīmēt par klasiskajiem diskriminācijas aizlieguma kritērijiem.

Jāatzīmē, ka gan Satversmes 91.panta sākotnējā versijā, gan Eiropas Pamattiesību hartā ir nācis klāt jauns aizliegtais kritērijs – vecums, kas minētajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos nav ietverts.

Satversmes 91. panta vēsturiskā interpretācija izdala divus īpašus kritērijus – dienesta stāvokli un partijas piederību –, kas expressis verbis nav minēti nedz Eiropas Pamattiesību hartā, nedz norādītajos starptautiskajos dokumentos. Tie izskaidrojami kā reakcija uz situāciju iepriekšējā padomju režīmā un varētu tikt uzskatīti par Latvijas specifisko diskriminācijas aizlieguma paplašinājumu, Latvijas pamattiesību likumdošanas nacionālo īpatnību.94

Savukārt Eiropas Pamattiesību harta atsevišķi izdala četrus kritērijus, kas vispār nav vai vismaz nav expressis verbis uzņemti 91. panta sākotnējā versijā, – invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija un cita (nevis politiska) pārliecība. Aizliegumi diskriminēt invaliditātes, ģenētisko īpašību un seksuālās orientācijas dēļ, kā arī pārliecības brīvības paplašināšana, ietverot tajā jebkuru pārliecību, atspoguļo pēdējo dekāžu normatīvo attīstību cilvēktiesību jomā.

 

c. Rezultāts: Satversmes 91.panta aizliegto kritēriju katalogs mūsdienu interpretācijā

No iepriekš teiktā izriet, ka Satversmes 91.panta 2.teikuma aizliegto kritēriju (minimālais) katalogs šodien ir jāsaprot kā visu to aizliegto kritēriju uzskaitījums, kas sākotnēji bija paredzēti Satversmes 91.pantā, bet kam papildus nāk klāt tie kritēriji, kuri šajā uzskaitījumā nav ietverti, bet tagad atrodami Eiropas Pamattiesību hartā.

Apvienojot kritērijus, kuri lielā mērā pārklājas, vienā grupā, var konstatēt, ka Satversmes 91.panta 2.teikums satur šādu aizliegto kritēriju katalogu:

1) rase un ādas krāsa;

2) tautība, etniskā izcelsme un piederība mazākumtautībai;

3) valoda;

4) dzimšana un izcelsme;

5) dzimums;

6) vecums;

7) invaliditāte;

8) ģenētiskās īpašības;

9) seksuālā orientācija;

10) reliģija;

11) politiskā un cita pārliecība;

12) pasaules uzskats;

13) partijas piederība;

13) sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme;

14) dienesta stāvoklis;

15) manta;

16) citi, līdzīgi apstākļi.

 

6. Atsevišķi aizliegtie kritēriji

Tālāk nedaudz tiks raksturoti Satversmes 91.panta 2.teikumā “ielasāmie” aizliegtie kritēriji. Klasiskie kritēriji – rase, tautība, valoda, dzimums, dzimšana, reliģija, politiskā pārliecība, pasaules uzskats, manta, sociālais stāvoklis – tiks aplūkoti pavisam īsi. Jaunie jeb Latvijai specifiskie kritēriji – vecums, invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija, partijas piederība, dienesta stāvoklis – tiks aplūkoti plašāk.

 

a. Rase un ādas krāsa

Rase ir cilvēku grupa, kuru raksturo zināmas kopējas bioloģiski mantotas pazīmes, kas attiecas galvenokārt uz ķermeņa uzbūvi. Viena no galvenajām rases pazīmēm ir ādas krāsa.

Atšķirību tieša vai netieša pamatošana ar rasi (ādas krāsu) nav pieļaujama nekādā gadījumā. Šis aizliegums attiecas arī uz privāttiesisko jomu. Piemēram, diskotēkas īpašnieks nevar aizliegt zināmas rases piederīgiem apmeklēt viņa diskotēku (skat. iepriekš A.4. punktu).

 

b. Tautība, etniskā izcelsme, piederība mazākumtautībai

Tautība ir specifisku pazīmju kopums, kas definē noteiktu cilvēku grupu. Pirmkārt, nepieciešama viena vai vairākas objektīvas pazīmes – kopēja (bioloģiska) izcelsme, kopēja vēsture, valoda, reliģija, kultūras tradīcijas (visplašākajā nozīmē). Otrkārt, šīm objektīvajām pazīmēm ir jābūt par pamatu subjektīvai kopības apziņai.

Etniskā izcelsme ir viena no objektīvajām tautības pazīmēm; tā attiecas uz konkrētas personas vecāku un vēl tālāku bioloģisko priekšteču tautību.

Tautība ir sociāli atzīta un atzīstama indivīda īpašība. Tādēļ tautība var būt par kritēriju gadījumos, kad tas nepieciešams, lai konstituētu vai veicinātu attiecīgās grupas, t.i., tautas (tautības, etniskās grupas) identitāti (skat. iepriekš C.4.e. punktu).

Piemēram, ir pieļaujams, ka nacionālajās skolās uzņem tikai attiecīgās tautības bērnus, ka attiecīgas tautības kultūras organizācijas uzņem tikai šai tautībai piederīgos. Valsts var arī subsidēt atsevišķu tautību skolas un organizācijas. Tā nebūs citu tautību piederīgo diskriminācija, ja šai atšķirīgajai attieksmei ir saprātīgi iemesli (piemēram, atšķirīgs attiecīgās tautības piederīgo skaitliskais lielums). Cik tas ir lietderīgi, ir politiskās diskusijas un politiska lēmuma jautājums.

Turpretim jau apšaubāma varētu būt politiskas partijas pieļaujamība, kas uzņemtu tikai noteiktas tautības personas; te diez vai varētu būt runa par akceptējamu izņēmumu no diskriminācijas aizlieguma, kas nepieciešams, lai konstituētu vai veicinātu attiecīgās tautas (tautības, etniskās grupas) identitāti.

Mūsdienās, globalizācijas laikmetā, objektīvie elementi, kas ir tautības pamatā, indivīda personiski psiholoģiskās identitātes veidošanā bieži vien ir vājāki nekā agrākos laikmetos. Tas jāņem vērā, nosakot indivīda tautību. Tādēļ subjektīvās izvēles kritērijam būtu dodama priekšroka, arī ja attiecīgais indivīds neizpilda objektīvos kritērijus.95 Tomēr šī subjektīvā izvēle nedrīkst būt pilnīgi patvaļīga ar nolūku iegūt zināmas priekšrocības.96

Analogi negatīvajai reliģijas brīvībai indivīdam ir jābūt tiesīgam arī nedeklarēt vai neatklāt savu tautību.97 Tādēļ arī jaunā parauga Latvijas pasēs (kopš 2002.gada) ieraksts “tautība” vairs nav obligāts.

 

c. Valoda

Ar valodu šeit ir domāta indivīda dzimtā valoda (valodas), ar kuru viņš kaut arī ne bioloģiski, bet katrā ziņā kulturāli ir cieši saistīts. Runa ir par tādu valodu, ko indivīds pats subjektīvi uzskata par savu dzimto valodu neatkarīgi no tā, vai valodnieki to uzskata vai neuzskata par (patstāvīgu) valodu (piemēram, latgaļu valoda, resp., dialekts).

Šis kritērijs neattiecas uz indivīda spēju saprast vai sazināties kādā noteiktā valodā. Tādēļ arī likumdošana par valsts valodu – un līdz ar to prasība vismaz saskarsmē publiskajā jomā to pārvaldīt un lietot – nenozīmē diskrimināciju valodas dēļ.98

 

d. Dzimšana un izcelsme

Dzimšanas kritērijs apzīmē personas statusu, kas saistīts ar viņa dzimšanu, kā arī bioloģisko izcelsmi (t.i., bioloģisko saistību ar vecākiem, citiem radiniekiem). Tādēļ atšķirīgas tiesības laulībā un ārlaulībā dzimušām personām (piemēram, attiecībā uz mantošanas tiesībām), atšķirības sakarā ar dzimšanas vietu (piemēram, noteikums, ka ārzemēs dzimušai personai nav pieejami noteikti valsts amati99) un citas tamlīdzīgas atšķirības atkarībā no dzimšanas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem nav pieļaujamas.

Diskriminācijas aizliegums sakarā ar dzimšanu nepieļauj arī atšķirīgu attieksmi pret pilsoņiem (t.i., pilsonības statusa atšķirības), tā kā dzimšanas fakts juridiski ir saistīts ar pilsonību. Tādēļ, piemēram, nav pieļaujama atšķirīga attieksme pret personām, kas piedzimušas kā Latvijas pilsoņi, un naturalizētiem pilsoņiem vai pret pilsoņiem, kuri piedzimuši tikai kā Latvijas pilsoņi, un pilsoņiem, kuri piedzimstot vienlaikus ieguvuši arī citas valsts pilsonību, t.i., dzimušiem dubultpilsoņiem u.tml.

Sakarā ar medicīnas tehnoloģijas attīstību attiecībā uz dzimšanas kritēriju varētu rasties principiāli jaunas problēmas. Piemēram, varētu rasties jautājums, kas ir personas māte (un līdz ar to, piemēram, kādas ir šīs personas mantošanas tiesības) gadījumā, ja viņas ģenētiskā māte (resp., olšūnas devēja) ir viena sieviete, bet viņu kā embriju ir iznēsājusi otra sieviete. Acīmredzot, ievērojot diskriminācijas aizliegumu “dzimšanas” dēļ, šādi un līdzīgi gadījumi likumdevējam vēl būs jārisina ar likumu.

Ar personas izcelsmi tiek apzīmēta personas piederība noteiktai sociālai šķirai, slānim vai kārtai, kas tiek iegūta (mantota) ar piedzimšanu.

Šodien Latvijā šis jautājums vairs nav nozīmīgs. Kārtas Latvijā ar likumu tika atceltas jau 1919.gadā, bet padomju okupācijas perioda – nepublicēti un parasti slepeni – priekšraksti par noteiktām privilēģijām “proletāriskas” izcelsmes personām (piemēram, uzņemot augstskolā) vai ierobežojumiem “buržuāziskas” izcelsmes personām (piemēram, saņemot atļauju ārzemju ceļojumiem), ir zaudējuši spēku, vēlākais, ar valsts neatkarības atjaunošanu.

 

e. Dzimums

Ar dzimumu ir domāts bioloģiskais dzimums. Šeit pieder arī dažādas bioloģiskas novirzes (transseksualitāte u.c.).

Atšķirīga attieksme ir pieļaujama tikai izņēmuma kārtā, tā iekļaujas izņēmumā sakarā ar nepieciešamību aizsargāt atsevišķas sociālas grupas (skat. iepriekš C.4.c. punktu).

Šajos ietvaros ir pieļaujams īpašs atbalsts mātēm (sakarā ar dzemdībām un zīdaiņa aprūpi, bet nevis sakarā ar audzināšanu, kas vienādā mērā ir arī tēvu tiesības un pienākums). Turpretim īpaši smaga darba aizliegumi sievietēm parasti būs pretrunā ar atšķirīgās attieksmes aizliegumu. Piemēram, tā kā nav pierādīts, ka nakts darbs sievietēm, pamatojoties uz bioloģiskajām atšķirībām, būtu kaitīgāks nekā vīriešiem, tad šis sieviešu aizsardzībai domātais aizliegums nav pieļaujams.100 Tāpat tikai vīriešu pakļaušana obligātajam civilajam ugunsdzēsības dienestam nav pieļaujama, jo šis dienests vīriešiem ir tikpat bīstams un nepatīkams kā sievietēm.101

Aktuāls ir jautājums par abu dzimumu militāro dienestu – gan brīvprātīgo, gan obligāto. Eiropas Justīcijas tiesa nesen noteica, ka aizliegums sievietēm brīvprātīgi dienēt militārajās kaujas vienībās ir pretrunā ar diskriminācijas aizliegumu.102 Eiropas Justīcijas tiesa turpretim izvairījās no atbildes uz jautājumu, vai tas, ka obligātajam militārajam dienestam ir pakļauti tikai vīrieši, nozīmē vīriešu diskrimināciju, ar norādi, ka obligātā militārā dienesta jautājumi neietilpst Eiropas Savienības kompetencē un līdz ar to tiesas jurisdikcijā.103 Savukārt Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atkārtoti ir lēmusi, ka tā nav vīriešu diskriminācija, jo vīriešu obligātais militārais dienests ir atrunāts konstitūcijā un šis noteikums ir speciāls attiecībā pret dzimumu diskriminācijas aizliegumu, kam konstitūcijā ir tāds pats rangs.104 Latvijā, kur obligātais militārais dienests Satversmē nav atrunāts, šī argumentācija nav pārņemama.

Taču šobrīd gadsimtu ilgā vīriešu militārā dienesta tradīcija acīmredzot atrodas izzušanas fāzē. Iespējams, ka pirms Satversmes tiesa par to varēs lemt, Latvija jau būs pārgājusi uz profesionālu armiju, kas atbilstoši Eiropas Justīcijas tiesas nostādnēm105 būs pieejama arī sievietēm, – un/vai būs ieviesusi visiem jauniem cilvēkiem obligātu sociālo dienestu.

Rietumos karsti tiek diskutēts jautājums par sieviešu pozitīvās diskriminācijas pieļaujamību. (Par to plašāk skat. iepriekš C.4.b. punktu.) Šī gan teorētiski, gan praktiski ļoti pretrunīgā juridiskā konstrukcija Latvijas sabiedrības apziņā (vēl) nav aktualizējusies.

 

f. Vecums

Diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ ir pavisam jauna attīstība modernajās cilvēktiesībās.

aa. Vecums kā aizliegtais kritērijs

Pirmo reizi kā aizliegtais kritērijs tas parādījās jau 1997.gadā Satversmes 91.panta projektā. Lai gan iepriekš minēto iemeslu dēļ panta galīgā versijā neviens no paredzētajiem aizliegtajiem kritērijiem expressis verbis vairs netika minēts, tomēr vecums kā viens no aizliegtajiem kritērijiem palika iekļauts Satversmes 91.panta 2.teikuma likumdevēja vēsturiskajā gribā (skat. iepriekš C.5.a. punktu).

Vecums kā aizliegtais kritērijs nesen ir uzņemts arī abās jaunākajās Eiropas valstu konstitūcijās – Somijas 1999.gada konstitūcijā106 (6.panta 2.d.) un Šveices 1999.gada konstitūcijā (8.panta 2.d.). Vēl pēc gada – 2000.gadā – tas tika uzņemts arī Eiropas Pamattiesību hartas aizliegto kritēriju katalogā (21.pants).

Pamattiesības nav statiskas, noteiktas vienu par visām reizēm. Kā īpaši juridiski instrumenti indivīda tiesību nodrošināšanai tās attīstās dinamiski un tiek piemērotas sabiedrības vajadzībām.

Tas, ka sabiedrība kļūst arvien diferencētāka un kompleksāka, nozīmē arī, ka indivīda pozīcijas apdraudējumi sabiedrībā kļūst arvien daudzveidīgāki. Tādēļ arī pamattiesību attīstība faktiski notiek vienā – paplašināšanas – virzienā. Šim instrumentam ir jāaizsargā indivīds no arvien jauniem apdraudējumiem.

Pamattiesību attīstības dzinējspēki ir vairāki. Tiešā veidā tas ir likumdevēja uzdevums. Pastarpināti tas ir arī valsts pārvaldes, tiesu un juridiskās zinātnes uzdevums. Šie dzinējspēki savas atziņas pamattiesību jomā iegūst ne vien no tīri juridiskas dabas apsvērumiem, bet reflektējot sabiedrības sociālo attīstību. Te savukārt liela nozīme arī tiesībfilozofiskajiem priekšstatiem un uz tiem balstītām vērtībām. Tas ir “pirmjuridisks” ideju materiāls, no kura savas atziņas gūst arī jurisprudence.

Attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ tieši pēdējā dekādē ir notikusi sabiedriskās domas sakustēšanās.

Sociālajā attieksmē pret vecumu – vecākās paaudzes cilvēkiem – modernajā Rietumu sabiedrībā pēdējā gadsimta laikā ir vērojama savdabīga “šūpošanās”. Vēl 20.gadsimta sākumā dominēja tradicionālā attieksme: ar vecumu cēlās cilvēka sociālais prestižs. Viņa pieredze bija svarīgs zināšanu avots jaunākajām paaudzēm. Tad, tehnikai un sabiedriskajiem procesiem arvien straujāk attīstoties, vecākās paaudzes pieredze jaunākajām paaudzēm kļuva arvien mazāk nozīmīga. Pēc pusmūža vai pat jau agrāk sākās cilvēka sociālā prestiža un sociālās pozīcijas lejupslīde. Attieksme pret vecākās paaudzes cilvēkiem kļuva arvien diskriminējošāka. Viņi tika nostumti marginālās pozīcijās. Klāt nāca dažādi aizliegumi, it sevišķi aizliegums strādāt daudzās pozīcijās (piespiedu pensionēšanās), kuru tomēr mīkstināja pastiprināta sociālā apgādība.

Savukārt kopš 20.gadsimta 80. un it sevišķi 90.gadiem attieksmē pret vecumu ir vērojama zināma tendences maiņa. Vecāku cilvēku diskriminācija, marginalizācija un izslēgšana no sociālās aprites arvien biežāk tiek uztverta kā problēma.

Jāņem vērā, ka tieši problēmuztvere – neatkarīgi no objektīvās situācijas – vēsturiski ir mainījusies arī vairākās citās diskriminācijas aizlieguma jomās, tā ka, pēc laika izvērtējot, toreizējais sabiedrības “aklums” pret reālo diskrimināciju, neraugoties uz konstitucionālajiem tekstiem, liekas grūti izprotams. Piemēram, 19.gadsimta sākumā ASV sabiedrība verdzību neuztvēra kā pretrunu 1787.gada konstitūcijas preambulā deklarētajiem ideāliem. Līdz pat 20.gadsimta vidum sieviešu diskriminācija dažādās jomās netika uztverta kā pretruna jau ilgi pirms tam Eiropas valstu konstitūcijās deklarētajam vienlīdzības principam. ASV tiesību zinātnē gadījumos, kad tiesību interpretācija pieļauj klaji netaisnīgus rezultātus (arī ja šī netaisnība kā tāda tiek atzīta vēlāk), runā par “konstitucionālu traģēdiju”.107

Pēdējā dekādē problēmuztvere attiecībā pret vecuma diskrimināciju kļūst arvien asāka. Kā liecina paši jaunākie piemēri – Somijas un Šveices 1999.gada konstitūcijas un 2000.gada Eiropas Pamattiesību harta –, tā jau ir sasniegusi pat konstitucionālo un starptautisko cilvēktiesību dokumentu līmeni.

Tas lielā mērā ir saistīts ar cilvēka vidējā dzīves ilguma pieaugumu un līdz ar to veco ļaužu īpatsvara palielināšanos sabiedrībā. Starp citu, Latvija pieder pie valstīm, kur veco ļaužu īpatsvars ir viens no visaugstākajiem.

Argumentatīvi tendences maiņai attiecībā uz vecuma diskrimināciju ir trīs galvenie avoti.

Pirmkārt, tas, ka arvien lielāka iedzīvotāju daļa sociāli un arī tiesiski tiek nostumta malā, kļūst par arvien lielāku ekonomisku nastu sabiedrības strādājošajai, aktīvajai daļai. Tiek meklēti ceļi to samazināt. Viens no ceļiem ir pensionēšanas minimālā vecuma paaugstināšana, kā arī piespiedu pensionēšanās noteikumu caurskatīšana. Tas savukārt prasa atzīt, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ilgāk ir jāpaliek, resp., viņiem jābūt iespējām palikt, darba dzīvē.

Otrkārt, cilvēka marginalizācija mūža otrajā pusē, kuru tagad lielākajai daļai cilvēku ir lemts piedzīvot, stiprina sabiedrībā prasību, lai katrs tās loceklis šo mūža daļu varētu nodzīvot pašatbildīgi par sevi un līdzatbildīgi par sabiedrību, t.i., lai viņa faktiskā un tiesiskā brīvība un rīcībspēja netiktu sociāli un juridiski mazināta.

Šo aspektu skaidri formulē Eiropas Pamattiesību hartas 25.pants:

“25.pants. Vecākās paaudzes personu tiesības.

Savienība108 atzīst un ievēro vecākās paaudzes personu tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi un līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē.”

Šis pants daļēji konkretizē, daļēji izvērš Pamattiesību hartas 21.pantā noteikto diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.

Līdzīgas normas ir formulētas jau pirms tam dažādos citos starptautiskajos dokumentos. Piemēram, Apvienoto Nāciju Rīcības plāna vecākās paaudzes personām109 7.punkts nosaka:

“Vecākās paaudzes cilvēkiem jābūt iespējai būt sabiedriski aktīviem, piedalīties tās politikas veidošanā un īstenošanā, kas var ietekmēt viņu dzīves līmeni, jāļauj likt lietā iegūtās zināšanas un prasmes, nodot tās jaunākām paaudzēm.”

Bet šī paša Rīcības plāna 2.punkts nosaka:

“Vecākās paaudzes personām jābūt iespējām strādāt vai jābūt pieejamām citām ienākumus radošām iespējām.”

Treškārt, veco ļaužu atstumšanas tendences reālā pastiprināšanās līdz pat 20.gadsimta gandrīz pašām beigām ir saasinājusi uzmanību arī uz šīs problēmas tiesībfilozofisko aspektu, proti, aktualizējusi jautājumu, vai šī tendence ir savienojama ar cilvēka normatīvo ideālu (Menschenbild).110

Cilvēka normatīvais ideāls ir aksiomātiski pieņemts filozofisks pamatojums cilvēka būtībai un eksistencei, un tas kalpo par idejisko pamatu tiesību normām, kur tās balstās uz pirmsjuridiskām vērtībām. Piemēram, modernās Rietumu kultūras cilvēka normatīvais tēls cita starpā postulē visu cilvēku vienvērtību (atšķirībā no agrākiem priekšstatiem Eiropā un citu pasaules reģionu attīstītās kultūrās), kas ir arī Satversmes 91.panta dziļākais tiesībfilozofiskais pamats.

Šajā kontekstā diskriminācija vecuma dēļ, piemēram, profesijas, amata, nodarbošanās aizliegums, kas saistīts ar noteikta vecuma sasniegšanu, ir uzskatāma par ļoti problemātisku, jo cilvēka kā laikā ietverta subjekta un līdz ar to tā atsevišķa mūža posmu principiālais vienvērtīgums pieder pie mūsdienu cilvēka normatīvā ideāla pamatelementiem.

Ievērojot minētos apsvērumus, kā arī likumdevēja vēsturisko gribu, jāsecina, ka vecums ir uzskatāms par aizliegto kritēriju Satversmes 91.panta 2.teikuma izpratnē.

Tādēļ atšķirīga attieksme, kas balstīta uz vecumu, principā ir aizliegta.

bb. Izņēmumi no diskriminācijas aizlieguma vecuma dēļ

Arī attiecībā uz vecumu ir spēkā tie paši specifiskie izņēmumi, kuri noteiktos gadījumos pieļauj atšķirīgu attieksmi, kas pamatota ar kādu no aizliegtajiem kritērijiem (skat. iepriekš C.4. punktu).

Praktiski nozīmīgs šeit ir gadījums, kad vecums ir lietojams par kritēriju, lai nodrošinātu noteiktu sociālu grupu aizsardzību un labklājību (skat. iepriekš C.4.c. punktu), kas bez šādiem pasākumiem nebūtu iespējama. Tādēļ īpašu vecuma grupu aizsardzība sociālu iemeslu dēļ ir pieļaujama un nepieciešama.

Tas attiecas uz bērniem un veciem ļaudīm. Bērnu un veco ļaužu īpašā aizsardzība jau konstitucionālā līmenī ir sabalansēta ar Satversmes 91.panta diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ: Satversmes 110.pants nosaka īpašu valsts atbildību par bērniem, bet 109.pants – par veciem ļaudīm.

Satversmes 110.pants (bērna tiesības) un 109.pants (sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā) sasaucas ar 2000.gada Eiropas Pamattiesību hartas 24.pantu (bērna tiesības) un 25.pantu (vecākās paaudzes personu tiesības), kas arī jāinterpretē kontekstā ar hartas 21.pantā noteikto diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.

Tātad te runa ir principā par pozitīviem pasākumiem, piemēram, izglītības nodrošināšanu bērniem un vecuma pensijas (pabalsta) nodrošināšanu veciem ļaudīm. Tie nav uzskatāmi par diskriminējošiem attiecībā uz personām, kuras nepieder pie šīm vecuma grupām.

Turpretim negatīvi noregulējumi, kas samazina bērnu vai veco ļaužu tiesības (salīdzinot ar citu vecuma grupu pilntiesīgumu), tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos var tikt atzīti par kalpojošiem mērķim nodrošināt šo grupu aizsardzību un labklājību.

Šāds izņēmums ir, piemēram, ierobežotā bērnu rīcībspēja. Tā kalpo bērnu aizsardzībai.

cc. Aktuāla problēma: profesijas, amata, nodarbošanās aizliegumi, sasniedzot zināmu vecumu

Aktuāla problēma šajā kontekstā ir valsts noteikti profesiju, amatu un nodarbošanās aizliegumi, kas automātiski stājas spēkā, sasniedzot zināmu vecumu. Šie aizliegumi ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās tiesības ikvienam brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.111 Kā šie aizliegumi formulēti – kā līdzšinējā darba turpināšanas nepieļaujamība, kā izslēgšana no kandidēšanas, kā izslēgšana no attiecīgās izglītības vai kvalifikācijas iegūšanas vai citādi – nav svarīgi. Tas, ka aizliegtā kritērija piemērošana vienlaikus skar arī citas pamattiesības – šajā gadījumā 106.pantā garantētās pamattiesības uz brīvu nodarbošanās un darbavietas izvēli – tikai vēl vairāk uzsver, ka aizliegtā kritērija piemērošana ir pieļaujama tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos, kurus attaisno īpaši svarīgi iemesli.

 

(1) Vispārēja aizlieguma principiālā nepieļaujamība

Principā profesiju, amatu un nodarbošanās aizliegumi nevar tikt uzskatīti par vecākās paaudzes cilvēku aizsardzības vai labklājības nodrošināšanas pasākumiem jau tādēļ vien, ka to mērķi ir pavisam citi (tiem pamatā galvenokārt ir ekonomiska rakstura apsvērumi). Kā norāda jau minētā Apvienoto Nāciju Rīcības plāna vecākās paaudzes personām 2.punkts, vecākās paaudzes cilvēku labklājības nodrošināšana, tieši otrādi, prasa nodrošināt šīs paaudzes cilvēkiem iespējas strādāt (vai gūt cita veida ienākumus).

Vispārējs aizliegums arī nevar tikt uzskatīts par samērīgu.

Satversmes 106.pants ikvienam garantē tiesības izvēlēties savu nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijām. Parasti šie aizliegumi balstās uz pieņēmumu, ka ar zināmu vecumu samazinās cilvēka darbaspējas. Šo pieņēmumu varētu apstiprināt arī statistika.

Tomēr statistiski pamatots pieņēmums neattaisno vispārīgu pamattiesību aizliegumu. Statistika droši vien arī pierādītu, ka dažos gadījumos sieviešu darbaspējas ir mazākas nekā vīriešiem (piemēram, fiziskā darbā), savukārt citos – lielākas nekā vīriešiem (piemēram, darbos, kur nepieciešamas komunikācijas spējas), taču tas neattaisnotu vispārīgu aizliegumu, piemēram, sievietēm strādāt par fiziska darba strādniecēm vai vīriešiem par sociāliem darbiniekiem.

Tāpat arī vecums pats par sevi, pat ja to apstiprinātu zināmi statistiski aprēķini, principā nevar būt par konkrētā darba, amata, nodarbošanās nepieciešamo spēju un kvalifikācijas kritēriju – tas ir pārāk neprecīzs, lai to piemērotu kā vispārēju kritēriju. Viegli paredzamās individuālās situācijas ir pārāk dažādas, lai tās visas noregulētu vienādi ar vispārēju aizliegumu.

Jāņem vērā, ka šeit ir runa par materiālo pamattiesību īstenošanu (Satversmes 106.pants). To ierobežojumiem jāatbilst ne vien Satversmes 116.panta kritērijiem, bet arī 91.panta tiesiskās vienlīdzības principam. Tādēļ neprecīzi, tikai uz statistiku balstīti apsvērumi, kas ignorē dažādās individuālās situācijas, nav piemēroti, lai uz tiem balstītu vispārēju aizliegumu. Šis ir viens no gadījumiem, kad – vienlīdzības principa ietvaros – dažādas situācijas prasītu dažādu attieksmi (sal. iepriekš A.5.b. punkts).

To apstiprina arī nekonsekvence šī kritērija piemērošanā. Piemēram, neliekas loģiski, ka cilvēks 70 gadu vecumā var būt advokāts, bet nevar būt prokurors, vai var būt Valsts prezidents, bet nevar būt finanšu inspektors.

Līdz ar to vispārēji profesijas, amata, nodarbošanās aizliegumi, sasniedzot noteiktu vecumu, nav uzskatāmi par piemērotiem attiecīgā mērķa sasniegšanai, līdz ar to arī par samērīgiem.112

 

(2) Izņēmumi, lai nodrošinātu citas pamattiesības

Tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos profesijas, amata vai nodarbošanās aizliegums, sasniedzot zināmu vecumu, var būt attaisnojams, ja tas nepieciešams citu pamattiesību nodrošināšanai. Tādā gadījumā starp Satversmes 106.pantā garantētajām indivīda pamattiesībām uz nodarbošanos un darbavietas izvēli atbilstoši personīgām spējām un kvalifikācijām un tām pretī stāvošām citām (gan tās pašas, gan citas personas) pamattiesībām var tikt izdarīti samērīguma apsvērumi ar mērķi abas pamattiesības saprātīgi sabalansēt.

Runa ir par gadījumiem, kad fizisko spēju samazināšanās, kas automātiski visos gadījumos saistīta ar dabisko novecošanās procesu, pildot attiecīgos pienākumus, var nopietni apdraudēt citas pamattiesības, piemēram, tiesības uz dzīvību. Šo apsvērumu rezultātā kā samērīgs būtu akceptējams, piemēram, vecuma ierobežojums satiksmes lidmašīnu pilotiem. Šādā ekstrēmā gadījumā starp fiziskām spējām un vecumu tiešām būtu iespējams likt vienādības zīmi, un vecums līdz ar to varētu tikt noteikts likumā kā spēju kritērijs.

Savukārt tur, kur tehnika neprasa tik pilnīgas fiziskās spējas, piemēram, automašīnas vadīšana, šādi automātiski ierobežojumi, sasniedzot zināmu vecumu, jau būtu nesamērīgi. Jāņem vērā, ka iepriekš minētie sociālie un ētiskie apsvērumi (skat. C.6.f.aa. punktu) pieļauj vispārēju pamattiesību īstenošanas aizliegumu noteikt tikai ekstrēmas nepieciešamības gadījumā.

Pilnīgi izslēgti ir ierobežojumi, kas balstās uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku samazināšanos novecojot. Pirmkārt, cilvēku garīgā attīstība vecumā ir ļoti dažāda, un vispārīgs pieņēmums par garīgo spēju samazināšanos ir pārāk nedrošs un neprecīzs, lai uz šī pamata varētu akceptēt vispārējus pamattiesību ierobežojumus. Otrkārt, šāds pieņēmums arī normatīvi būtu uzskatāms par nepieļaujamu, jo tas būtu pretrunā ar filozofiskajiem priekšstatiem par cilvēka cieņu (human dignity). Treškārt, normatīvais priekšstats par cilvēka ideālu (Menschenbild) nepieļauj cilvēka pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos vecumos). Ceturtkārt, ja cilvēka spriestspēja samazinās zem nepieciešamā minimuma (vai to nemaz nesasniedz), lai varētu pašatbildīgi dzīvot savu dzīvi, civiltiesības paredz aizgādniecības institūtu (CL 355.–369.p.), kas tiek piemērots individuāli neatkarīgi no vecuma vai citiem Satversmes 91.panta 2.teikumā ietilpstošajiem aizliegtajiem kritērijiem.

 

(3) Secinājumi

Tādēļ jāsecina, ka cilvēka tiesības, spējas un kvalifikācijas uzsākt un turpināt pildīt kādus pienākumus ir jānosaka precīzā un nediskriminējošā veidā, kas nav saistīts ar vecumu, dzimumu vai citiem ar 91.panta 2.teikumu aizliegtiem kritērijiem, un tās vienādā mērā jāattiecina uz visiem kandidātiem un jau nodarbinātajiem. Vecums pats par sevi nav šo spēju un kvalifikāciju kritērijs.

Šāda pārorientēšanās uz konkrētā profesijā, amatā, darbavietā nepieciešamajām spējām un kvalifikācijām ne vien novērstu diskrimināciju vecuma dēļ, bet spiestu arī iestādes un darba devējus uzstādīt un precizēt spēju un kvalifikācijas pārbaudes kritērijus (gan uz attiecīgo darbu kandidējot, gan to pildot), kas uzlabotu visu strādājošo darba efektivitāti un līdz ar to nāktu par labu arī tautsaimniecības kopējai attīstībai.

Darba pārtraukšana un pensionēšanās vecuma dēļ ir un arī turpmāk būs normāla parādība, taču juridiski tās ir indivīda tiesības (sal. Satversmes 109.pants). Turpretim pienākums pārtraukt darbu vai aizliegums to uzsākt, sasniedzot noteiktu vecumu, ir uzskatāms par diskriminējošu.

Jautājums par vecuma diskrimināciju vairākumā Eiropas Savienības valstu juridiski vēl nav pārāk dziļi pārdomāts. Augstāko tiesu judikatūras par šo jautājumu praktiski vēl nav. Tomēr tieši pēdējā laika tendences gan tiesību jomā (skat. 1999.gada Šveices un Somijas konstitūcijas, 2000.gada Eiropas Pamattiesību hartu), gan politikā113 nepārprotami rāda, ka šī specifiskā diskriminācijas aizlieguma un tā sociālpolitisko konsekvenču nākotnes attīstība iet šajā virzienā. Tā kā Latvijai šī problēma ir sociāli aktuālāka nekā daudzās citās valstīs, tad šajā jomā Latvijas jurisprudence varētu dot savu ieguldījumu konkrētai pamattiesību attīstībai visas Eiropas Savienības tiesību telpā.114

 

g. Invaliditāte

Tradicionāli invalīdi ir bijuši vairāk vai mazāk izslēgti no sabiedrības aprites. Sabiedrības apziņā invalīdi kā atstumta grupa ir kļuvusi aktuāla samērā nesen – aptuveni pēdējās divās dekādēs.

Invaliditāte kā aizliegtais kritērijs 1994.gadā tika uzņemts Vācijas konstitūcijā (3.panta 3.d. 2.teikums). Tas ir paredzēts arī Šveices 1999.gada konstitūcijā (8.panta 2. un 4.d.)115 un Somijas 1999.gada konstitūcijā (6.panta 2.d.).

Atsevišķu pantu invalīdu integrācijai velta 2000.gada Eiropas Pamattiesību harta:

“26.pants. Invalīdu integrācija

Savienība ievēro un atzīst invalīdu tiesības gūt labumu no pasākumiem, kas mērķēti uz to, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un nodarbinātības integrāciju un līdzdalību sabiedrības dzīvē.”

Invaliditāte (disability, Behinderung) nozīmē ilgstošus116 un anormālus117 cilvēka fizisko, psihisko vai garīgo funkciju traucējumus.118

Diskriminācijas aizliegums invaliditātes dēļ aizliedz ar invaliditāti saistīt tiesiski negatīvas sekas. Taču liekas, ka Latvijas likumdošanā tādu gadījumu nav.

Svarīgāka nozīme ir tam, ka, pamatojoties uz izņēmumu atsevišķo sociālo grupu aizsardzībai (skat. iepriekš C.4.c. punktu) ir pieļaujama invalīdu privileģēšana, lai atvieglotu viņu stāvokli un integrētu viņus sabiedrībā. Pamatojoties uz šo izņēmumu, atsevišķās valstīs, piemēram, ir noteiktas kvotas valsts dienestā, kas rezervētas invalīdiem.

 

h. Ģenētiskās īpašības

Diskriminācija ģenētisko īpašību dēļ pamazām kļūst aktuāla sakarā ar pēdējos gados zinātnē panākto cilvēka ģenētiskā koda atšifrēšanu. Tas paver iespēju izvērtēt zināmas cilvēka īpašības, iespējas un riskus. Agrāk tie piederēja pie cilvēka dzīves nezināmās nākotnes, tagad tos ir iespējams paredzēt. Attiecīgais cilvēks no tā izvairīties nevar; viņš vārda tiešā nozīmē ar attiecīgajām īpašībām ir “iezīmēts”. Kas agrāk bija liktenis, tagad var kļūt par netaisnību.

Dalīšana pēc ģenētiskajām īpašībām varētu “negatīvi iezīmēto” cilvēku dzīvi padarīt grūtāku, turklāt bez izredzēm no tā izvairīties. Ģenētiskās īpašības kā diskriminācijas iemesls varētu kļūt praktiski nozīmīgas it sevišķi divos gadījumos.

Pirmkārt, pieņemot darbā. Cilvēkam ar negatīvu ģenētisku prognozi varētu būt grūtāk atrast darbu (jo, piemēram, paredzams, ka viņš biežāk varētu slimot, ka viņam trūkst kādas darbam nepieciešamas īpašības).

Otrkārt, apdrošināšanas sistēmā. No cilvēka ar negatīvu ģenētisku prognozi varētu tikt prasītas augstākas apdrošināšanas prēmijas.

Tādēļ pēdējos gados ir panākta vienprātība, ka arī ģenētiskās īpašības kā aizliegtais kritērijs iekļaujams diskriminācijas aizliegumā.

Starptautiskā līmenī diskrimināciju ģenētisko īpašību dēļ tagad aizliedz 1997.gada Eiropas Padomes Bioētikas konvencija:119

“11.pants. Nediskriminācija

Jebkāda personas diskriminācijas viņas ģenētisko īpašību dēļ ir aizliegta.”

Ģenētiskās īpašības kā aizliegtais kritērijs ir uzņemts arī 2000.gada Eiropas Pamattiesību hartas aizliegto 21.panta kritēriju katalogā.

Tajās valstīs, kur konstitucionālais diskriminācijas aizliegums ir atvērts, šis kritērijs būtu pieņemams kā viens no tur minētajiem “citiem apstākļiem”, kuru dēļ atšķirīga attieksme nav pieļaujama.

Jomas, kurās diskriminācija ģenētisku iemeslu dēļ varētu kļūt praktiski nozīmīga – darba attiecības un apdrošināšanas sistēma –, ir privāto tiesību jomas. Tādēļ skaidrības labad būtu vēlams šo aizliegumu iestrādāt attiecīgajā likumdošanā (Darba likumā, likumā par apdrošināšanas līgumu).

 

i. Seksuālā orientācija

Diskriminācijai seksuālās orientācijas dēļ Eiropas kultūrā ir senas tradīcijas. Tikai pēdējās divās dekādēs tā ir atzīta par nepieņemamu.120 2000.gada Eiropas Pamattiesību hartas 21.pants tagad expressis verbis aizliedz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.

Tomēr šeit nepieciešama diferencēta pieeja. Ne katra seksuāla orientācija pati par sevi ir atzīstama vai pieļaujama. Tādēļ labs orientieris būtu formulējums Šveices 1999.gada konstitūcijā, kas runā par “dzīvesveidu”. Tikai tad, kad seksuālā orientācija ir kristalizējusies par normatīvi atzīstamu dzīvesveidu, it sevišķi homoseksuālo partnerattiecību veidā, tā varētu tikt uzskatīta par aizliegto kritēriju.121 Savukārt homoseksuālās partnerattiecības var tikt tiesiski atzītas.122 Taču tas nenozīmē, ka tās juridiski pilnībā jāpielīdzina tradicionālajai (t.i., heteroseksuālajai) laulībai, jo laulība ir “pirmsjuridiska”, attiecīgajā kultūrā tradicionāli izveidojusies institūcija, kuru valsts kā jau eksistējošu vienīgi atzīst, bet nevis konstituē.123

 

j. Reliģija

Diskriminācijas aizlieguma reliģijas dēļ pirmsākumi meklējami jau 1555.gada Augsburgas miera līgumā (Augsburger Religionsfrieden), ar ko tika izbeigts Trīsdesmitgadu karš konfesiju starpā.

Aizliegta ir jebkura atšķirīga attieksme saistībā ar reliģiju. Pašu reliģijas brīvību garantē Satversmes 99.pants. Iedzīvotāju līdztiesību neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju nosaka arī Reliģisko organizāciju likuma 4.pants.

Praksē problemātiskāki varētu būt pieļaujamie izņēmumi no diskriminācijas aizlieguma reliģijas dēļ: cik lielā mērā atšķirīgi valsts var attiekties pret dažādām konfesijām? (sal. iepriekš C.4.e. punkts).

Piemēram, vai Reliģisko organizāciju likuma 8.panta 4.d. noteikums, ka to konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijā un kuras nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām organizācijām, pirmo desmit gadu laikā ir jāpārreģistrējas Reliģisko lietu pārvaldē ik gadu, lai šī institūcija pārliecinātos par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības atbilstību likumdošanas aktiem, ir savienojams ar diskriminācijas aizliegumu reliģijas dēļ? Vai šī atšķirīgā attieksme ir samērīga?

 

k. Politiskā un cita pārliecība

Politiskās un citas (piemēram, zinātniskās, sadzīviskās u.c.) pārliecības brīvību garantē Satversmes 99. un 100.pants. 91.panta diskriminācijas aizliegums aizliedz atšķirīgu valsts attieksmi, ja tā ir balstīta uz personas politisko vai citu pārliecību.

Atsevišķos gadījumos – samērīguma principa ietvaros – politiskā pārliecība var būt kvalifikācijas kritērijs (sal. Satversmes 106.panta 1.teikums), pieņemot darbā valsts dienestā. Demokrātiskās valsts iekārtas funkcionēšana prasa, ka valsts dienesta darbiniekiem – ierēdņiem, karavīriem, bet zināmās pozīcijās arī līgumdarbiniekiem – jābūt pārliecinātiem demokrātiskās valsts iekārtas (nevis noteiktas politiskas partijas!) pārstāvjiem un aizstāvjiem.124

 

l. Pasaules uzskats

Pasaules uzskats ir pasaules filozofisks izskaidrojums. Uz to attiecas tas pats, kas uz reliģiju un politisko pārliecību (skat. iepriekš C.6.j. un k. punktu).

 

m. Partijas piederība

Partijas piederība kā aizliegtais elements ir specifiska Latvijas konstitucionālā likumdevēja reakcija uz iepriekšējā padomju režīma totalitāro vienpartijas sistēmu.

Partijas piederība nevar būt par iemeslu atšķirīgai attieksmei attiecībā uz valsts dienesta darbiniekiem, ja vien noteikta partijas piederība nenorāda uz antidemokrātisku politisku pārliecību (skat. iepriekš C.6.k. punktu). Tādēļ, ja attiecīgā pozīcija ir pietiekami jūtīga, tad antidemokrātisku partiju biedrus var neuzņemt valsts dienestā vai atlaist no tā.125

Turpretim partijas piederība var būt par iemeslu atšķirīgai attieksmei attiecībā uz politiskiem amatiem. Tā tieši ir demokrātijas būtība, ka partijas sacenšas savā starpā, lai iegūtu politiskus amatus un tādā veidā īstenotu savu politiku.

Partijas piederība kā aizliegtais kritērijs pieļauj arī antidemokrātisku politisku partiju aizliegšanu vai darbības ierobežošanu, lai novērstu demokrātiskās valsts iekārtas apdraudējumu.126

 

n. Sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme

Sociālais stāvoklis ir cilvēka pozīcija sabiedrības prestiža un varas hierarhijā, kas pamatojas uz piederību zināmām sabiedrības institūcijām, ienākumiem un īpašumu, amatu, profesiju, izglītību un līdzīgām kategorijām, kā arī piederību noteiktam sociālam slānim, šķirai vai kārtai. Sociālā izcelsme ir attiecīgā pozīcija, kas iegūta ar ģimenes saišu piederību. Sociālais stāvoklis ir sabiedrības labumu sadales sistēmas rezultāts.

Diskriminācijas aizliegums sociālā stāvokļa un izcelsmes dēļ pats par sevi neaizliedz šādu sabiedrības diferencēšanos un hierarhiju, bet tikai aizliedz izmantot šo pozīciju par kritēriju citos apstākļos, kam nav sakara ar šo pozīciju.

Piemēram, lai veicinātu sociālo izlīdzinājumu – kas pats par sevi ir leģitīms mērķis –, nav pieļaujams, uzņemot (valsts) augstskolā, strādnieku bērniem piešķirt priekšrocības vai otrādi – bagātāko ģimeņu atvasēm noteikt ierobežojumus.

 

o. Dienesta stāvoklis

Ar dienesta stāvokli ir domāta noteikta pozīcija valsts dienestā vai politisks amats. Šis aizliegtais kritērijs ir reakcija uz padomju nomenklatūras sistēmu.

Praktiski nozīmīgs šeit varētu būt tikai privileģēšanas gadījums. Šis kritērijs aizliedz izmantot dienesta stāvokli, lai iegūtu privilēģijas, kam nav sakara ar attiecīgo pozīciju un kas nav arī uzskatāmas par atalgojuma elementu vai nepieciešamas dienesta pienākumu pildīšanai, piemēram, reprezentācijai.

Piemēram, apšaubāms būtu noregulējums, ar kuru noteiktām amatpersonām privātai lietošanai tiktu piešķirta vasarnīca.

 

p. Manta

Iepriekš teiktais par sociālo stāvokli (skat. C.6.n. punktu) attiecas arī uz diskriminācijas aizliegumu mantas dēļ.

Taču tas neaizliedz, piemēram, progresīvu ienākumu nodokli, jo tas ir saistīts nevis ar mantu kā tādu, bet gan ar attiecīgās personas ekonomisko spēju piedalīties valsts uzturēšanā. Šī spēja cilvēkiem, kam ir vairāk mantas, ir lielāka, tādēļ arī viņiem iespējams uzlikt lielākus nodokļus.

 

r. Citi, līdzīgi apstākļi

Satversmes 91.panta 2.teikuma vārdiskais formulējums liek secināt, ka tā interpretācijas ceļā noskaidrotais aizliegto kritēriju katalogs, kas sastāv no sākotnējā projektā paredzētajiem un Eiropas Pamattiesību hartā uzņemtajiem kritērijiem, ir atvērts.

Tas paver iespēju likumdevējam, pārvaldes praksei, judikatūrai un tiesību zinātnei, sekojot sabiedrības attīstībai un izvērtējot nepieciešamību, nostiprināt jaunus aizliegtus kritērijus. Piemēram, iespējams, ka par aizliegto kritēriju nākotnē varētu izveidoties veselība (kas jau iekļauta Somijas 1999.gada konstitūcijas 6.panta 1.d.) vai dzīvesveids127 (Šveices 1999.gada konstitūcijas 8.panta 2.d.). Galavārds te būtu sakāms Satversmes tiesai.

Patlaban tomēr galvenais uzdevums būtu nostiprināt gan sabiedrības, gan juristu apziņā šeit uzskaitītos aizliegtos kritērijus.

 

 

1 Sal. Imanuels Kants (1724–1804) darbā Tikumu metafizikas pamati (Immanuel Kant: Grundlegung der Methaphysik der Sitten. Akademie–Ausgabe, Bd.IV, Berlin).

2 Sal. Mārtiņš Mits: Tiesību katalogs. Grām.: Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Inetas Ziemeles redakcijā. Rīga 2000, 69.–70.lpp.

3 Sal. Jautrīte Briede: Par vienlīdzību administratīvajā procesā. Latvijas Vēstnesis, 2000 Nr.236/239.

4 Satversmes tiesas 30.08.2000. spriedumā lietā Nr.200–03–01 teikts: “Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija uzņēmusies (..) ir obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.”

5 Sal. Mārtiņš Mits: Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu izmantošana Satversmes tiesā: Administratīvo pārkāpumu pārsūdzības lieta. Likums un Tiesības, 4.sēj., 2002, Nr.10, 303. lpp.

6 Piemēram, Darba likuma 7.pantā ietvertais vienlīdzības princips aptver privāttiesisko darba attiecību jomu, kas tikai ierobežotā mērā ir ietverta Satversmes 91.panta tiesiskās vienlīdzības principā, kurš primāri darbojas publisko tiesību jomā, skat. tālāk A.4. punktu.

7 Sal., piemēram, par tiesiskās vienlīdzības principa dogmatiskajām atšķirībām Vācijas un Šveices pamatlikumos: Joerg Paul Mueller: Grundrechte in der Schweiz. Im Rahmen der Bundesverfassung von 1999, der UNO–Pakte und der EMRK. 3.Aufl.. Bern 1999, S.412.f.

8 Satversmes tiesas 22.02.2002. spriedums lietā Nr.2001–06–03.

9 Eiropas Justīcijas tiesa, spriedums lietā Brigitte Kording v. Senator fuer Finanzen, C–100/95, 1997, ECR I–5289.

10 Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 03.10.2000. spriedums lietā Camp and Bourimi v. The Netherlands, 37. §.

11 Sal. Francijas Konstitucionālā Padome, 87–232 DC, Rec. (Recueil des dēcisions du Consel constitutionell) 1988, p.17 ; Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, BVerfGE (Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts) 90, 145 (195 f.); Šveices Federālā tiesa, BGE (Bundesgerichtsentscheide, Amtliche Sammlung) 124 I 289 E3b S.292.

12 Satversmes tiesas 03.04.2001. spriedums lietā Nr.2000–07–0049, 1.§; 26.06.2001. spriedums lietā 2001–02–0106, 4.§; 22.02.2002. spriedums lietā 2001–06–03, 3.§; 25.02.2002. spriedums lietā 2001–11–0106; 26.11.2002. spriedums lietā Nr.2002–09–01, 3.§; 05.12.2002. spriedums lietā Nr.2001–07–0103, 3.§.

13 Sal. arī: Dieter Schmalz: Grundrechte. 3.Aufl.. Baden–Baden 1997, S.190.

14 Sal. Vācijas Federālā Administratīvā tiesa, BVerwGE (Entscheidungen des Bundesverwaltungsgerichts), 84,235; Šveices Federālā tiesa, BGE (Bundesgerichtsentscheide, Amtliche Sammlung), 122 II 446 E4, S.451.

15 Jāņem vērā, ka vienlīdzības princips ir ne vien konstitucionāla pamattiesība. Tas ir viens no universāliem (Rietumu) tiesību principiem, kas vairāk vai mazāk darbojas arī citās tiesību jomās. Tam ir liela nozīme ne vien tiesiskajās, bet jo vairāk cilvēku sabiedriskajās attiecībās. Tādējādi Satversmes 91.pants ir jāizprot tikai kā vispārējā sabiedriskā vienlīdzības principa konkrēta juridiska izpausme. Tas ir svarīgi 91.panta interpretācijā.

16 Par atšķirībām starp publiskajām un privātajām tiesībām skat. plašāk: Jautrīte Briede: Publiskās un privātās tiesības. Grām.: Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums prof. Edgara Meļķiša redakcijā. Rīga 1999, 41.–58.lpp.

17 Par valsts koncepciju juridiskā kontekstā skat. plašāk: Egils Levits: Valsts un valsts pārvaldes juridiskā struktūra un pamatjēdzieni. Jaunā Pārvalde, 2002 Nr.1 (31), 2.–8.lpp.

18 Privātpersona ir fiziska persona un privāto tiesību juridiska persona, sal. arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta Nr.11.

19 Sal. arī: Guntars Precinieks: Lex voluntatis realizācija Civillikumā. Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj. Nr.9 (25), 266.–273.lpp.

20 Piemēram, noteikumi par darba aizsardzību, kas aizsargā darba ņēmēju; noteikumi, kas aizsargā dzīvokļa īrnieku; patērētāju aizsardzības noteikumi.

21 Sal. Civillikuma 1415.pants.

22 Sal. Civillikuma 24.pants.

23 Par privātpersonu kā cilvēktiesību objektu un privātautonomijas robežām skat. plašāk: Egils Levits: Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā. Grām.: Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Inetas Ziemeles redakcijā. Rīga 2000, 255.–257.lpp.

24 Šis priekšraksts nosaka: “Policijas darbiniekam (..) ir tiesības prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus (..).” Likumpārkāpums šeit būtu Satversmes 91.panta pārkāpums, kurš šajā izņēmuma gadījumā ir saistošs arī privātpersonai.

25 Sal. Michael Sachs: Verfassungsrecht II. Grundrechte. Berlin, Heidelberg, New York 2000, S.232 ff.

26 Frank Kimms, Irene Schluender: Verfassungsrecht II. Grundrechte. Muenchen 1998, S.291.

27 Dieter Schmalz: Grundrechte. 3.Aufl.. Baden–Baden 1997, S.193.

28 Sal. Satversmes tiesas 26.06.2002. spriedums lietā Nr.2001–02–0106, 4.§.

29 Sal. Bodo Pieroth, Bernhard Schlink: Grundrechte. Staatsrecht II. Heidelberg 1999, S.104 ff.

30 Vācu tiesību telpā tos apzīmē par “lietišķiem iemesliem” (sachliche Gruende).

31 Sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 18.07.1994. spriedums lietā Karlheinz Schmidt v. Germany, 24.§.

32 Par tradīcijām kā tiesiskās vienlīdzības principu ierobežojošu apstākli un Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas judikatūru skat. plašāk: Albert Bleckmann: Staatsrecht II – Die Grundrechte. 4., neubearbeitete Aufl.. Koeln, Berlin, Bonn, Muenchen 1997, S.667 f.

33 Piemēram, seksuālo minoritāšu diskriminācija, kaut gan dziļi tradicionāla, nav savienojama ar moderniem priekšstatiem par pamattiesībām, arī tiesiskās vienlīdzības principu (skat. tālāk C.6.i. punktu). Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi šajā jautājumā sal. Alastair Mowbray: Cases and Materials on the European Convention on Human Rights. London, Edinburgh, Dublin 2001, pp.608.

34 Skat. plašāk: Egils Levits: Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības, 2.sēj., 2000, Nr.9 (13), 262.–270.lpp.

35 Satversmes tiesa, 24.03.2000. spriedums lietā Nr.04–07 (99).

36 Sal. Vācijas konstitucionālā tiesa, BVerfGE 78, 104 (121), 55, 72 (79).

37 Sal. Christian Koenig: Die gesetzgeberische Bindung an den allgemeinen Gleichheitssatz – Eine Darstellung des Pruefungsaufbaus zur Rechtssetzungsgleichheit. JuS, 1995, S.313 ff.

38 Skat. plašāk: Egils Levits: Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā lešitimācija un delešētā likumdošana. Likums un Tiesības, 2002, 4.sējums, Nr.9 (37), 261.–268.lpp.

39 Sal. Dieter Schmalz: Grundrechte. 3.Aufl.. Baden–Baden 1997, S.190.

40 Par juridisko interpretāciju kā ceļu no teksta līdz rezultātam skat. sīkāk: Egils Levits: Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā. Grām.: Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Inetas Ziemeles redakcijā. Rīga, 2000, 265.–268.lpp.

41 Sal. Ronald Dworkin: Equality, Democracy and Constitution: We, the People and the Court. Alberta Law Review, 1990, pp.324–346.

42 Sal. Dieter Grimm: Politik und Recht. In: Grundrechte, soziale Ordnung und Verfassungsgerichtsbarkeit. Heidelberg 1995, S.91 ff.

43 U.S.Court of Appeal, Second Circuit lietā Costa v. Laird, 471 F.2d. 1146,1153 (1976).

44 Tā var būt gan īpaša konstitucionālā tiesa, gan vispārējās jurisdikcijas tiesa, ja tā (arī incidentāli) veic likumdevēja konstitucionālo kontroli.

45 Jutta Limbach: The German Constitutional Court as a Source of Political Power. Humboldt Forum Recht, 1996, Art.No.12.

46 Eva Brems: The Margin of Appreciation Doctrine in the Case–Law of the European Court of Human Rights. Zeitschrift fuer internationales und auslaendisches oeffentliches Recht. Vol.56, 1996, S.240 ff.

47 Demokrātijas pamatprincips ir, ka politiski lēmumi ir demokrātiski leģitimēti, t.i., tauta, piedaloties politiskā procesā, it sevišķi vēlēšanās, var tos ietekmēt. Valsts pārvalde un tiesa kā institūcija nav politiski leģitimēta, līdz ar to tās principā nedrīkst pieņemt politiskus lēmumus. Izņēmumi pieļaujami ļoti specifiskos gadījumos. Tāds izņēmums ir arī konstitucionālā jurisprudence, kur robeža starp juridisko un politisko argumentāciju daudzos gadījumos ir plūstoša. Skat. plašāk: Egils Levits: Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā lešitimācija un delešētā likumdošana. Likums un Tiesības, 2002, 4.sējums, Nr.9 (37), 261.–268.lpp.

48 Sal. Francijas Konstitucionālā padome: GD (Les grandes dēcisions du Conseil constitutionnel, 7.ed., 1993), p.285; Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa: BVerfGE (Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts) 93,397; Šveices Federālā tiesa: BGE (Entscheide des Bundesgerichts) 122 I E3, S.104 ff; Austrijas Konstitucionālā tiesa: VfSlg (Sammlung der Erkenntnisse und Beschluesse des Verfassungsgerichtshofes), 12.416/1990.

49 Joerg Paul Mueller: Grundrechte in der Schweiz. Im Rahmen der Bundesverfassung von 1999, der UNO–Pakte und der EMRK. 3.Aufl.. Bern 1999, S.401.f.

50 Sal. Theo Oehlinger: Verfassungsrecht. 3., neub. und erw. Aufl.. Wien 1997, S.307 f.

51 Piemēram, izraidīšana vienmēr attiecīgajai personai nozīmē smagas sekas. Šīs sekas ir iekļautas likuma apsvērumos un akceptētas. Taču precētas personas izraidīšana vai izraidīšana uz valsti, kur izraidīto personu var sodīt ar nāvi, ir īpaši smagas sekas, kuras parasti nav iekļautas likuma apsvērumos un akceptētas (it sevišķi tādēļ, ka tas konkrētā gadījumā varētu nozīmēt citu pamattiesību pārkāpumu, ko likumdevējs nevar būt vēlējies).

52 Patvaļas aizliegums kā vispārējs publisko tiesību princips tagad ir pozitivēts arī Administratīvā procesa likuma 9.pantā.

53 Sal. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 9.pants.

54 Metodoloģiski pastāv atšķirība starp tiesību normu interpretāciju un rīcības brīvības izmantošanu. Interpretējot tiesību normu, tās piemērotājs, izmantojot atzītās interpretācijas metodes, cenšas noskaidrot normas saturu. Turpretim, izmantojot savu rīcības brīvību, tiesību normas piemērotājs, izdarot pareizus lietderības apsvērumus, nonāk pats pie sava slēdziena. Pirmajā gadījumā slēdziens ir likuma gribas rezultāts, otrajā – likuma piemērotāja apsvērumu rezultāts. Skat. plašāk: Egils Levits: General clauses and administrative discretion – means for flexibilization of Law. In: Politics and Law in the Context of European Integration. Ed. by Tālavs Jundzis. Riga 2003.

55 Skat. plašāk: Edgars Meļķisis: Juridisko jēdzienu un normu abstraktums kā tiesību sistēmu vienojošs elements. Grām.: Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums. Prof.Edgara Meļķiša redakcijā. Rīga 1999, 14.–40.lpp.

56 Par ģenerālklauzulām skat. plašāk: Erlens Kalniņš: Tiesību tālākveidošana (IV). Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.9 (25), 274.–277.lpp.; Kaspars Balodis: Labas ticības principa loma mūsdienu Latvijas civiltiesībās. Likums un Tiesības. 2002, 4.sēj., Nr.9 (37), 279.–280.lpp.

57 Taisnīgums ir augstākais vispārējais tiesību princips. Latvijas tiesību sistēmā tas izriet tieši no Satversmes 1.panta, skat. Satversmes tiesas 04.02.2003. spriedumu lietā Nr.2002–06–01.

58 Skat. plašāk: Egils Levits: General clauses and administrative discretion – means for flexibilization of Law. In: Politics and Law in the Context of European Integration. Ed. by Tālavs Jundzis. Riga 2003.

59 Kontinentālajā tiesību lokā pazīstamo prejudiciālo efektu (kas izriet no konstitucionāla ranga normām – vienlīdzības principa un tiesiskās drošības un paļāvības principa), nedrīkst sajaukt ar anglosakšu tiesību sistēmai raksturīgajām formālajām precedentu tiesībām (stare–decises–doktrīnu).

60 Par tiesiskās drošības un paļāvības principu skat. plašāk: Jautrīte Briede: Par tiesisko paļāvību administratīvajā procesā. Latvijas Vēstnesis, 2000 Nr.169/170, 11.05.2000.; Egils Levits: Eiropas Kopienas tiesību principi un to ieviešana Latvijas tiesību sistēmā. Rīga 2000, 16. un sek. lpp.

61 Ulrich Haefelin, Georg Mueller: Grundriss des Allgemeinen Verwaltungsrechts. 3.Aufl. Zuerich 1998, S.103 f.

62 Šveices Federālā tiesa, BGE (Entscheidungen des Schweizerischen Bundesgerichts. Amtliche Sammlung) 100 Ib 67, 71.

63 Jāņem vērā, ka labas ticības princips kā universāls vispārējais tiesību princips darbojas ne vien privātajās tiesībās (skat. Civillikuma 1.pantu), bet arī publiskajās tiesībās. Par labas ticības principu skat. plašāk: Kaspars Balodis: Labas ticības principa loma mūsdienu Latvijas civiltiesībās. Likums un Tiesības. 2002, 4.sēj., Nr.9 (37), 279.–286.lpp.

64 Sal. Oskar Buelow: Gesetz und Richteramt. Leipzig 1885, S.45.

65 Skat. teorētiski dziļo Erlena Kalniņa analīzi: Erlens Kalniņš: Tiesību tālākveidošana (I). Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.4 (20), 115.–122.lpp.; (II), Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.5 (21), 139.–148.lpp; (III), Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.8 (24), 240.–250.lpp; (IV), Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.9 (25), 274.–278.lpp.

66 Atsevišķos gadījumos tiesnešu tiesības pat ir izveidojušas veselus tiesību institūtus. Piemēram, Vācijā tāds ir culpa in contrahendo institūts (vaina, slēdzot līgumu), kuru izveidoja tiesa, kad īsi pēc 1900.gada Civillikuma (Buergerliches Gesetzbuch) pieņemšanas atklājās, ka likumdevējs šo problēmu bija aizmirsis ietvert likumā. Tikai simt gadu vēlāk, 2002.gadā, likumdevējs šo tiesu praksē tālejoši diferencēto tiesību institūtu ietvēra pozitīvā noregulējumā Civillikumā.

67 Augstākās tiesas svarīgākie nolēmumi tiek publicēti ik gadu kopš 1995.gada, apgabaltiesu nolēmumi – kopš 1998.gada. Satversmes tiesa publicē visus savus spriedumus (drukātā veidā un internetā). Šīs publikācijas veido Latvijas tiesu judikatūras pamatmasu.

Tomēr tajā orientēties nav visai ērti, jo publikācijās trūkst spriedumu tēžu vai arī tās nav pietiekami izvērstas. Arī priekšmetu un piemēroto tiesību normu rādītāji bieži nav pietiekami izstrādāti. Apzinoties judikatūras centrālo nozīmi tiesas darbā, šo publikāciju izdevējiem būtu jāpadomā par to labāku sagatavošanu tiesas darba vajadzībām.

68 Sal. Satversmes tiesas 22.02.2002. spriedums lietā Nr.2001–06–03.

69 Skat. arī: Egils Levits: Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā. Grām.: Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Inetas Ziemeles redakcijā. Rīga 2000, 277.–280.lpp.

70 Skat. 22.10.2002. spriedumu Nr.2002–04–03, sec. daļa, 2.punkts.

71 Sal. arī: Ilze Plakane: Pamattiesību ierobežošana Satversmē. Latvijas Vēstnesis, 2003 Nr.54, 08.04.2003. un 2003 Nr.58, 15.04.2003., punkts III.1.

72 “Imanents” (lat.) – piemītošs, izrietošs.

73 Juridiskie jēdzieni misuse of law, Rechtsmissbrauch ir pareizi jāapzīmē kā tiesību “ļaundabīga” izmantošana, jo tā nav atkarīga no subjektīvās attieksmes kā “ļaunprātīgas” izmantošanas gadījumā.

74 Sal. Michael Sachs: Verfassungsrecht II. Grundrechte. Berlin, Heidelberg, New York 2000, S.256 f.

75 Daniela Caruso: Limits of the Classical Method: Positive Action in the European Union after the New Equality Directives. Jean Monnet Working Paper 10/02. New York 2002.

76 Lieta I–3051 (Kalanke v. Freie und Hansestadt Bremen), Lieta Nr.I–4367 (M.H. Marshall v. Southampton and South West Hampshire Area Health Authority).

77 No diskriminācijas aizlieguma viedokļa īpaši aizsardzības pasākumi pieļaujami tikai sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, taču nevis sakarā ar bērnu audzināšanu. Tādēļ, piemēram, pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājums pienākas tikai sievietēm, turpretim bērnu pabalsts vai bērnu audzināšanas atvaļinājums pienākas kā sievietēm, tā vīriešiem.

78 Piemēram, dažu afrikāņu juristu izvirzītās tēzes par Eiropas valstu un ASV pienākumu maksāt reparācijas prasības par vergu sagūstīšanu agrākajos gadsimtos.

79 Sal. Eiropas Cilvēktiesību 27.06.2000. tiesas spriedums lietā Cha’are Shalom ve Tsedek pret Franciju, 83.§, 84.§.

80 Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, Nr.4/5.

81 Tas, ka 1991.gada 10.decembra likums, un tātad arī tā 12.pants, atjaunotās Latvijas tiesu praksē palika neizmantots, nav šī likuma problēma, bet gan padomju tiesiskās izpratnes rezultāts, kas turpināja dominēt atjaunotās Latvijas tiesās līdz pat 90.gadu beigām, radot spriegumu starp valsts demokrātisko iekārtu un tiesu sovjetisko praksi. Skat. plašāk: Egils Levits: Cilvēktiesību normas un to juridiskais rangs Latvijas tiesību sistēmā. Juristu Žurnāls Nr.6 / Cilvēktiesību Žurnāls Nr.5, 1997, 50. un turpm. lpp.

Pēdējos gados, it sevišķi pateicoties Satversmes tiesas judikatūrai un jaunajai progresīvajai tiesību zinātnei, vispārējās jurisdikcijas tiesas ir sākušas jūtami pārorientēties un juridiskās izpratnes jomā integrēties Eiropas demokrātisko tiesību telpā.

82 Sal. Egils Levits: Piezīmes par Satversmes 8.nodaļu – Cilvēka pamattiesības. Cilvēktiesību Žurnāls. Nr.9.–12. 1999, 28.lpp. Šis uzskaitījums atbilst komisijas iepriekšējai versijai, par ko pastāvēja vienotība – pirms konceptuālās maiņas, neminēt nevienu aizliegto kritēriju.

83 Autors atradās ciešā kontaktā ar komisiju un konsultēja tās locekļus. Autoram nav zināms, ka komisija būtu diskutējusi un lēmusi, ka diskriminācija “izcelšanās” dēļ turpmāk būtu pieļaujama.

84 Vēsturiskā interpretācija turpretim nedod skaidru atbildi uz jautājumu, kāda bija likumdevēja griba attiecībā uz seksuālo orientāciju kā aizliegto kritēriju.

85 Skat. Administratīvā procesa likuma 17.p.1.d.Nr.4.

86 Skat. plašāk: Egils Levits: Latvijas un Eiropas Savienības tiesību sistēmas tuvināšana un tiesiskas valsts principu īstenošana. Latvija un Eiropas Savienība. Nr.6, 1997.gada augusts. 30.–45.lpp.

87 Eiropas Pamattiesību hartas neoficiālu tulkojumu latviešu valodā skat.: Cilvēktiesību Žurnāls. Nr.13–14, 2000, 120.–135.lpp.

88 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir spēkā Latvijā kopš 1997.gada 27.jūnija. Tās ievērošanu pārbauda Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Saturiski konvencija varētu tikt uzskatīta par hartas “kodolu”.

89 Jūrgen Kūhling: Grundrechte. In: Armin von Bogdany Hrsg.: Europäisches Verfassungsrecht. Berlin, Heidelberg, New York 2003, S.587 ff.

90 Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 11.07.2002. spriedums lietā Goodwin pret Lielbritāniju, 58., 100.§.

91 Piemēram, ģenerāladvokāts Alber, 01.02.2001. iesniegums lietā TNT Traco, Nr.C–340–99, 94.§; ģenerāladvokāts Jacobs, 21.03.2002. iesniegums lietā Union de Pequenos Agricultores, C–50/00 P, 39.§.

92 Satversmes tiesa, 22.02.2002. spriedums lietā Nr.2001–06–03, punkts.

93 Līdzīgi kritēriji, kas lielā mērā pārklājas vai ietver viens otru (piemēram, rase un ādas krāsa), apvienoti vienā kritēriju grupā. Tomēr arī starp atsevišķi minētajām grupām iespējama pārklāšanās (piemēram, sociālā izcelsme un kārta, atkarībā no interpretācijas, lielā mērā pārklājas).

94 Tomēr līdzīgi diskriminācijas aizliegumi atrodami arī citu postsociālistisko valstu konstitūcijās, sal. Krievijas 1993.gada konstitūcijas 19.p.

95 Šeit analogi lietojama Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra lietās, kur kādas – nacionālas vai reliģiskas – grupas identitāte ir apstrīdēta. Eiropas Cilvēktiesību tiesa priekšroku dod attiecīgās grupas pārstāvju subjektīvajam pašnovērtējumam. Skat. 15.11.1996. spriedumu lietā Ahmet Sadik pret Grieķiju, 30.01.1998. spriedumu lietā Unified Communist Party of Turkey (TBKP) and others pret Turciju; 25.05.1998. spriedumu lietā Socialist party of Turkey and others pret Turciju, 08.12.1998. spriedumu lietā Party of Freedom and Democracy (Özdep) pret Turciju; 02.10.2001. spriedumu lietā Stankov and the United Macedonian Organisation Ilinden pret Bulgāriju.

96 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 20.12.2001. spriedums lietā Gorzelik and others pret Poliju.

97 Sal. Egils Levits: Nationale Minderheiten als Testfall fūr die Demokratiefestigkeit einer Gesellschaft. In: Staatsbūrgerschaft in Europa. Historische Erfahrungen und neue Debatten. Hrsg. v. Christoph Conrad und Jūrgen Kocka, Edition Körber–Stiftung, Hamburg 2001, S.293 ff.

98 Sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 10.01.2002. lēmums lietā Kozlovs pret Latviju. Tiesa šajā lēmumā apstiprināja: “Tiesas konsekventa prakse ir, ka Konvencija negarantē valodas lietošanas brīvību kā tādu un jo īpaši tiesības izteikties savā izvēlētajā valodā sarakstē ar valsts institūcijām.”

99 Šāds noteikums, piemēram, attiecas uz ASV Valsts prezidentu, sal. 1787.gada konstitūcijas 2.nodaļas 1.panta Nr.5. Šis noteikums palicis ASV konstitūcijā kā tradīcija, un šodien šādu ierobežojumu vairs nebūtu iespējams ieviest.

100 Sal. Vācijas Konstitucionālā tiesa, BVerfGE 85, 191,207.

101 Sal. Vācijas Konstitucionālā tiesa, BVerfGE 92, 91,109.

102 Eiropas Justīcijas tiesa, 11.01.2000. spriedums lietā Kreil pret Vāciju, 2000 ECR I–69.

103 Eiropas Justīcijas tiesa, 11.03.2003. spriedums lietā Dory pret Vāciju, C–186/01 (vēl nav publicēts). Turpretim iepriekš minētajā Kreil lietā Eiropas Justīcijas tiesa bija tiesīga lemt, jo tur bija runa par darba attiecībām, kas ietilpst Eiropas Savienības kompetencē.

104 Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, 27.04.2002. lēmums, NJW 2002, S.1706.

105 Skat. minēto 11.01.2000. spriedumu lietā Kreil pret Vāciju, 2000 ECR I–69.

106 Tomēr jau pirms tam, 1995.gadā, līdzšinējā 1919.gada konstitūcija tika grozīta, 5.panta 1.daļā kā aizliegto kritēriju nosakot arī vecumu.

107 Sal. J.M.Balkin: The Meaning of Constitutional Tragedies. In: Constitutional Stupidities, Constitutional Tragedies. Ed. By William N.Skridge, jun. And Sanford Levinson. New York, London 1988, pp.121.

108 Domāta Eiropas Savienība.

109 Implementation of the International Plan of Action on Ageing and related activities. Ģenerālās asamblejas 16.12.1991. rezolūcija Nr.A/Res/46/91.)

110 Skat. plašāk: Peter Häberle: Das Menschenbild im Verfassungsstaat. Berlin, 2001.

111 Uz Satversmes 91.panta 2.teikumā iekļautajiem aizliegtajiem kritērijiem neattiecas iespēja attaisnot diskrimināciju ar likumu, kas atbilst Satversmes 116.pantam (skat. iepriekš A.3.b. punktu).

112 Piemērotība attiecīgā mērķa sasniegšanai ir viens no samērīguma elementiem (skat. arī Administratīvā procesa likuma 66.p.).

113 Sal. daudzo dokumentu starpā, piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Sociālo, veselības un ģimenes lietu komisijas 31.10.2002. ziņojumu “Challenges of social policy in our ageing societys”, Doc. Nr.9615.

114 Piemēram, Somijas jurisprudence labas pārvaldības (good administration) jomā panāca šo tiesību nostiprināšanos Eiropas Savienībā tiesību telpā; Vācijas jurisprudence attiecībā uz samērīguma principu tika pārņemta ne vien Eiropas Savienības, bet arī starptautisko tiesību līmenī utt.

115 Šveices jaunā konstitūcija attiecībā pret invalīdiem ir visai precīza: 8.panta 2.daļa aizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ, bet 4.d. nosaka, ka likums paredz pozitīvus pasākumus par labu invalīdiem.

116 Tādēļ principā pārejoši veselības traucējumi (arī ilgstoša slimība) nav invaliditāte, taču tie var kļūt par invaliditāti, ja zūd reālas izredzes izveseļoties.

117 Tādēļ funkciju traucējumi, kas rodas novecošanas procesa rezultātā, nav uzskatāmi par invaliditāti.

118 Karl–Heinz Seifert, Dieter Hömig (Hrsg.): Grundgesetz fūr die Bundesrepublik Deutschland. Taschenkommentar. 6.Aufl.. Baden–Baden 1999, Art.3, Rdnr.20.

119 Skat. plašāk: Pēteris Zilgalvis: Bioētikas konvencija un indivīda tiesiskā aizsardzība. Likums un Tiesības, 2.sēj., Nr.3 (7), 2000.gada marts, 71.–73.lpp.

120 Skat. plašāk: Robert Wintemute: Sexual Orientation and Human Rights. Oxford 1995.

121 Sal. Joerg Paul Mueller: Grundrechte in der Schweiz. Im Rahmen der Bundesverfassung von 1999, der UNO–Pakte und der EMRK. 3.Aufl.. Bern 1999, S.426.

122 Šādas oficiāli reģistrētas partnerattiecības tagad pastāv Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Nīderlandē u.c. valstīs.

123 Sal. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, NJW 1993, 3058.

124 Skat. tuvāk Eiropas Cilvēktiesību tiesas 26.09.1995. spriedumu lietā Vogt pret Vāciju. Sprieduma apskats: Juristu Žurnāls Nr.5 / Cilvēktiesību Žurnāls Nr.6, 1997, 71.–88.lpp.. Sprieduma komentārs: Egils Levits: Cilvēka uzskatu un biedrošanās brīvība un ierēdņa lojalitātes pienākums pret valsti, turpat, 89.–94.lpp.

125 Sīkāk skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Vogt pret Vāciju, skat. iepriekšējo vēri.

126 Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 13.02.2003. spriedumu lietā Refah Partisi pret Turciju, 86.–136.§.

127 Piemēram, noteiktas kopdzīves formas, zemnieka dzīvesveids, ceļotāju dzīvesveids (kāds ir daļai čigānu) u.tml. Dzīvesveidu pluralitāte, iespēja izvēlēties starp tiem nākotnē varētu iegūt lielāku nozīmi sabiedrības apziņā.