• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija Eiropā ar guvumiem, bažām, problēmām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.05.2003., Nr. 69 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74669

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mācības mūža garumā un mūža plašumā

Vēl šajā numurā

09.05.2003., Nr. 69

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dienā, kad vienojas Eiropa

Šodien, 9.maijā, — Eiropas diena

Latvija Eiropā ar guvumiem, bažām, problēmām

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

STRADINS.JPG (16908 bytes)
Foto: A.F.I.

Ievadruna LZA 8.maijā pilnsapulcē “Latvija Eiropas Savienībā — guvumi un riski”

Mūsu Zinātņu akadēmijas pilnsapulce šoreiz sanāk “Eiropas nedēļas” ietvaros, lai diskutētu par tiem guvumiem un arī riskiem, kas sagaida Latviju, iestājoties Eiropas Savienībā (ES). Šis notikums, mēs visi to labi izprotam, ir būtisks, pat izšķirīgs mūsu tautas, mūsu valsts vēsturei, tās nākotnes virzībai 21. gadsimtā. Bez tīri emocionālas attieksmes nepieciešama arī politisko, ekonomisko, sociālo problēmu zinātniska analīze ļoti dažādos griezumos, gan no Latvijas viedokļa, gan no pasaulē noritošo politisko procesu viedokļa. Politisko partiju un sociālo grupu bieži vien populistiskais uzstādījums nedrīkst aizēnot racionālos “par” un “pret” argumentus. Malā nedrīkst stāvēt arī Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA), tādēļ šodien te pulcējamies. Valsts prezidente, LZA īstenā locekle Vaira Vīķe-Freiberga lūdza nodot sirsnīgus sveicienus un novēlējumu rosinošām diskusijām, izsakot nožēlu, ka pati nevar piedalīties akadēmijas pilnsapulcē, jo brauc uz Ventspili runāt par to pašu Eiropu.

Mēs, klātesošie, labi atceramies trešās atmodas gadus, lielās tautas demonstrācijas, kur skandēja tolaik vēl ķecerīgo lozungu “Brīva Latvija brīvā Eiropā” — tobrīd, pirms nieka 10—15 gadiem, tas šķita gandrīz vai nereāls sapnis, būtībā jau Eiropas Savienības (ES) toreiz vēl nebija, Māstrihtas līgums nebija parakstīts. 1995. gadā Latviju pēc zināmām diskusijām iekļāva vien Eiropas Padomē, un tikai pēc 1999. gada Helsinku sanāksmes ES nolēma uzsākt iestāšanās sarunas arī ar Latviju (kas vēl 1997. gadā Luksemburgas sanāksmē bija noraidīta). Triju gadu laikā paveikts patiešām daudz. 2002. gada decembrī Kopenhāgenā ES Padome pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu pabeigšanu ar 10 ES kandidātvalstīm, bet 2003.gadā Atēnās, Akropoles pakājē, kādreizējā demokrātijas tirgus laukuma vietā, ir parakstīts līgums par šo valstu iestāšanos Eiropas Savienībā.

Protams, tā bija reize šampanietim, reize eiforijai — pārvarēts ir liels maksimums Eiropas ceļa kinētiskajā līknē, taču vēl ir jāpārvar divi citi būtiskāki maksimumi: viens — 20. septembrī, kad pašas tautas izšķiršanās (ne politiskās elites vien!) izpaudīsies referendumā, un otrs — Latvijas reālas iestāšanās un reālas darbošanās pirmie gadi ES, kas nesolās būt viegli. Tādēļ šodien mūsu izjūtas varētu būt dalītas — ne vien gaviles, bet arī nopietnas pārdomas, pat bažas.

Saprotams, personiski es neesmu eiroskeptiķis, 20. septembrī balsošu par Eiropu, esmu bijis viens no Eiropas kustības Latvijā dibinātājiem pirms pieciem gadiem, pašreiz skaitos ES pirmsreferenduma informēšanas sabiedrībai konsultatīvās padomes loceklis, kas darbojas Einara Repšes vadībā, kur regulāri rit samērā auglīgas diskusijas par Tautas kampaņu, tās auditoriju, motivāciju un mērķiem. Raksturošu še mazliet diskusijas šajā pirmsreferenduma padomē un savas personiskās pārdomas.

Esam vienojušies pirmsreferenduma stratēģijā, ka jāsniedz objektīva informācija par Latviju un Eiropas Savienību, jāpadziļina iedzīvotāju zināšanas un jārosina saruna sabiedrībā par guvumiem un zaudējumiem. Tā kā kampaņa notiek par nodokļu maksātāju naudu, tās mērķi nevar formulēt kā “jā” referendumā par katru cenu, jāļauj izpausties arī eiroskeptiķiem, taču jāmudina izdarīt pārdomātu un atbildīgu izvēli tautas nobalsošanā un jāpanāk iespējami lielāka vēlētāju līdzdalība referendumā katrā vēlēšanu apgabalā (pasvītroju — katrā vēlēšanu apgabalā, lai, piemēram, Latgale vai Zemgale nebūtu nobalsojusi pret), lai iespējami maz būtu svārstīgo un neizlēmīgo.

Par labu ES paplašināšanai visbiežāk tiek minēti racionāli, ekonomiska rakstura argumenti — tirgus paplašināšanās (vienots preču noieta tirgus, peļņas pieaugums, vienota naudas sistēma u.tml.). Savukārt Latvijai Eiropa rādās kā ceļš uz pārticību, pievienojoties ekonomiski veiksmīgu valstu klubam. Tiek minēti arī vērtībās orientēti argumenti, kas deklarē Eiropu kā pašvērtību — Eiropas nāciju kopība un pašapziņa, ģeogrāfiska rakstura loģika, Eiropas teritorijai tradicionāli piederošo zemju apvienošanās, lai šajā kontinentā novērstu konfliktu draudus un zināmā mērā mazinātu citu lielvalstu, arī ASV, ietekmi. Baltijas valstīm tā būtu garīga atgriešanās Eiropā, un te īpaši raksturīgs arguments ir arī iekšējās un ārējās drošības, neatgriezeniskas drošības nostiprināšana, kaut arī līdzdalība Eiropas Savienībā būtu saistīta ar valstiskās suverenitātes ierobežojumiem (šis moments izraisa bažas, īpaši nacionāli noskaņotajā sabiedrības daļā). Pati pēdējā aptauja (aprīlī) rāda, ka 53,8% respondentu ir “par” (noteikti piedalīsies 48%).

Tomēr visai prāvai Latvijas sabiedrības daļai raksturīgs eiroskepticisms, neticība paplašināšanās procesam. Kā galvenie argumenti tiek minēti: neuzticēšanās ES valstu mērķiem kopumā, doma, ka tas ir galvenokārt attīstīto lielvalstu ekonomisks projekts, lai paplašinātu savu noieta tirgu, lai paplašinātu savu darbaspēka tirgu ar lētajiem strādātgribētājiem no Austrumeiropas jaunajām valstīm, nevis no islāmiskās Āzijas un Āfrikas. Visai izteikta ir neuzticība Latvijas politiskajai elitei, valdībai, neticība, ka tās būtu ieinteresētas vienkāršās tautas interešu aizstāvībā šajā paplašināšanas procesā, neticība tam, ka dalība ES varētu būt izdevīga arī Latvijas vienkāršajam cilvēkam. Daudzi domā, ka no Latvijas iekļaušanās procesa gūs tikai politiskā un ekonomiskā elite, nevis tauta. Būtībā šī neuzticība izriet no vienpusīgās sociālās politikas, kas neatkarības laikā ir tikusi kultivēta Latvijā un kas plašās aprindās radījusi negatīvismu, neuzticību valdībai, lai ko tā arī darītu.

Eiroskeptiķu vidū ievērojamākās grupas ir cilvēki vecumā virs 55 gadiem gan laukos, gan pilsētās, gan latvieši, gan cittautieši; tie ir darba ņēmēji pilsētās un laukos vecumā no 30 līdz 50 gadiem; tie ir lauku iedzīvotāji. 2002. gadā veiktā sabiedriskās domas aptauja, ko rezumējis asociētais profesors Roberts Ķīlis, devusi šādas atziņas:

“Jo cilvēki pozitīvāk raugās uz Latvijas tautsaimniecības nākotni, jo pozitīvāka ir attieksme pret Latvijas iestāšanos ES un jo negatīvāk domā par tautsaimniecības perspektīvām, jo negatīvāk izturas pret Latvijas iestāšanos ES. Tāpat arī pozitīvāk raugās tie iedzīvotāji, kuriem ir augstāka izglītība un lielāki ienākumi (un otrādi: jo zemāki ienākumi un izglītība, jo negatīvāk). (..) Cilvēki, kas ir pret, ir vidēji vecāki nekā tie, kas ir par iestāšanos vai pašlaik nav izšķīrušies.

Saistībā ar nodarbinātību tieši uzņēmumu īpašnieki un privātsektorā nodarbinātie, kā arī skolēni un studenti ir vispozitīvāk noskaņotie, kurpretī vispesimistiskākie ir zemnieki, mājsaimnieces, bezdarbnieki un pensionāri. Strādājošie un kalpotāji (zemākā līmeņa darba ņēmēji) ir visai svārstīga grupa, kura vienu mēnesi tiecas vairāk uz pozitīvu attieksmi, bet citu — uz negatīvu. (..) Analīze rāda, ka visvairāk atbildes “nezinu” sniedz mājsaimnieces, pensionāri, strādnieki, savukārt visnegatīvāk noskaņoti ir zemnieki, pašnodarbinātie un pensionāri. (..) Ceturtā daļa no vecākā gadagājuma cilvēkiem vēl nezina, kā balsos referendumā, savukārt vidējā vecuma cilvēki (40—54) ir visnegatīvāk noskaņoti pret Latvijas dalību ES.”

Citā aptaujā kā pozitīvo, ko sasniegs, pievienojoties ES, min jaunas darba un izglītības iespējas jaunatnei; ekonomiskās izmaiņas (investīcijas, attīstības līmeņa uzlabošanos); sociālās sfēras uzlabojumus darba likumdošanas un tās ievērošanas jomā; korupcijas līmeņa samazināšanos; iespējamus uzlabojumus cilvēktiesību jomā (gados vecāko nelatviešu grupās), bet tāpat min arī latviešu identitātes saglabāšanas iespējas, Latvijas lielāku atpazīstamību un jaunas tūrisma iespējas. Tiek izteikta cerība, ka varbūt kļūs labāk, jo “sliktāk jau vairs nevar būt”.

Kā negatīvus momentus visbiežāk min iespējamo Latvijas lauksaimniecības sabrukumu (vecāki laucinieki); bažas par ES standartu neadekvātu piemērošanu; bažas par ārzemju kapitāla attieksmi pret Latvijas mazajiem uzņēmumiem, kā arī ārzemju uzņēmēju attieksmi pret konkurējošiem uzņēmumiem Latvijā (apzinātu to bankrota un iznīcināšanas politiku). Tāpat biedinoša šķiet migrācija (galvenokārt uz Latviju, bet arī no Latvijas uz ārzemēm), latviešu valodas lietojamība jaunajos apstākļos, kas iezīmētu nacionālās identitātes zudumu. Tomēr kopumā aptauju respondentu vairākums sliecas par labu Eiropas Savienībai, akcentējot gan sociālās garantijas, gan individuālās iespējas darba, karjeras, atalgojuma un labākas izglītības ziņā. Aptaujas arī rāda, ka sabiedrības vairākums (izņemot latviešu tautības vecāka gadagājuma pilsētniekus) vairāk uzticas ES pārvaldes institūcijām nekā pašreizējām Latvijas valsts pārvaldes institūcijām. Būtiskas atšķirības ir arī etnisko grupu uztverē — latviešu cerības uz ES kopumā ir daudz pozitīvākas nekā krievvalodīgo, kas no Eiropas vairāk sagaida “negatīvo” un “problēmas”.

Šie dati liecina, ka referenduma iznākumu var izšķirt atsevišķu iedzīvotāju grupu aktīva līdzdalība vai arī atturēšanās referendumā, tādēļ svarīga ir māka pareizi uzrunāt dažādas auditorijas.

Tātad 20. septembrī Latvija stāvēs kā uz svariem, un dažā ziņā itin kā gluži niecīgi momenti var likt nosvērties vienam vai otram kausam. Patlaban ir ļoti svarīgi, lai referenduma rezultāts neizskatītos kā no augšas uztiepts rīkojums, elites izšķiršanās, bet ne katra indivīda izšķiršanās — tas vēlētāju var nokaitināt, noskaņot negatīvi vai arī darīt apātisku. Pļāpāšana un tendenciozi pārspīlējumi, nemākulība un augstprātība arī var kaitēt. Ir svarīgi, lai ar kampaņas toni mēs nenoskaņojam vēlētājus skeptiski, — tā ir ļoti delikāta padarīšana. Šomēnes ir divas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdes — Varakļānos un Viesītē (pēdējā — III Sēlijas kongress), runāsim tur ar cilvēkiem, — provinču mazpilsētās visumā ir daudz Eiropas pretinieku, SIA “Konsorts” veic pasūtītu pētījumu par Latvijas scenāriju un perspektīvām, iestājoties ES vai paliekot ārpus tās — tā rezultāti nāks zināmi jūnijā.

Man šķiet, ka zinātniekiem, cilvēkiem ar zināmu mūža pieredzi sabiedrībai vajadzētu dot vairāk pozitīvas motivācijas. Mūsu ģeopolitiskajā situācijā pastāvēt izolētas valsts veidā starp ES un grūti prognozējamo Krieviju nelielajai Latvijai būtu politiski un ekonomiski neizdevīgi, ja pat ne neiespējami. Mūsu situācija tomēr nav ne Norvēģijas, ne Šveices situācija. Padomāsim, kas notiks, ja referendumā pozitīvi nobalsos gan Lietuva (kurai jau jāizšķiras pēc pāris dienām), gan Igaunija, bet Latvija — ne. Būs jāveido ES robežas no abām pusēm, būs grūti aizsargāties no Lietuvas lētajiem produktiem. Nepiekrītu viedoklim, ko pauž Juris Paiders, ka Latvija no šādas situācijas varētu gūt pat labumus kā ofšoru vai ārzonu valsts — šie labumi, manuprāt, ir šķietami, jo ģeogrāfiskā stāvokļa, satiksmes grūtību dēļ šurp neviens neskries iepirkties, toties palielināsies dažu šaubīgu ekonomisko grupējumu vara un ietekme Latvijā, var pieaugt noziedzība, narkobizness, nesakārtotība. Protams, arī noraidoša balsojuma ziņā ne dzīve, ne vēsture neapstāsies. Nedomāju, ka būtu kāda apokalipse, ka Latvija uzreiz pārorientēsies uz NVS, — visdrīzāk tiktu noslēgts kāds pagaidu asociatīvs līgums ar ES un referendumu atkārtotu pēc trim četriem gadiem reizē ar Rumāniju, Bulgāriju, varbūt Horvātiju. Bet šie gadi būtu Latvijai zaudēti gadi, daudzi projekti apstātos, netiktu veidoti ceļi, tas pats “Via Baltica”. Samazinātos tranzīts, vājinātos pat lauksaimniecība tās progresīvākajās nākotnes izpausmēs. Vairākus gadus visās lietās valdītu pamirums, stagnācija, nenoteiktība. Latvija priekš Eiropas Savienības paliktu “trešā valsts” tāpat kā Krievija, un, jādomā, dažos jautājumos ES tad lemtu par labu Krievijai, nevis Latvijai. Nav jāļaujas konservatīvam populismam, bet jāizšķiras par progresīvāku nākotnes virzību, pat ja uzskatām ES nevis par guvumu, bet par “mazāko ļaunumu”, pat ja šodien mums nav pilnīgas skaidrības par ES nākotni, par ES un NATO komplicētajām attiecībām, par ES nākamo konstitūciju. Būtībā mēs reāli jau esam politiski, ekonomiski, idejiski “iegājuši Eiropā”, un pretējas alternatīvas veidošana pēdējā brīdī nebūtu saprātīga, tā draudētu Latvijai ar vēl lielāku atpalicību no Igaunijas un Lietuvas.

Un, ja runājam par zinātni Latvijā, tad iestāšanās ES būtībā ir mūsu pēdējā cerība zinātnes atbalstam. Es runāju ne tik daudz par ietvarprogrammām un pašreizējiem projektiem, cik par nākotnes virzību, proti, par ES prasību palielināt zinātnei atvēlamo valsts budžeta daļu 2010. gadā līdz 1% valsts nacionālā kopprodukta, kā tika lemts Lisabonas sanāksmē. Kopā tātad zinātnei paredzēts atvēlēt 3% valsts nacionālā kopprodukta, 2% — no privātsektora, 1% — no valsts. Ja neiestāsimies ES un mūsu valdībai nebūs saistības pildīt šo ES prasību, cerības, ka zinātnes budžetu Latvijā palielinātu no laba prāta, ir visai niecīgas. Eiropas sabiedrība tomēr ir uz nākotni virzīta sabiedrība, kas izvirzījusi sev par mērķi arī intelektuālā ziņā, arī jaunu tehnoloģiju ziņā konkurēt pat ar visvarenajām ASV. Protams, ja Latvijas valdība neatbalstīs valstī “nacionālās”, humanitārās zinātnes vai fundamentālās zinātnes, negādās par savu zinātni kopumā, nepalīdzēs arī ES, jo šīs jomas tiek atstātas atsevišķu valstu ziņā. Taču iespēja, ka šādu atbalstu sniegs bez iestāšanās ES, ir daudz mazāka, jo ES sastāvā Latvija, manuprāt, tomēr drīzāk sasniegs turību. Drīzāk, starp citu, tā spēs palīdzēt arī saviem pensionāriem, šķiet, tikai ar ES atbalstu Latvijā var veidoties līdzsvarota sociāla politika. Protams, arī zinātnieku elites vidū ir savi eiroskeptiķi, īpaši gados vecāku humanitāro zinātņu pārstāvju vidū, — viņu viedoklis arī pelna ievērību un visu cieņu. Taču jāvaicā — vai humanitāro zinātņu attīstību Latvijā kavējusi Eiropas Savienība vai mūsu pašu politiskā elite, pat vārdos it kā ļoti nacionāli noskaņotu partiju pārstāvji? Vai nacionālo identitāti vairāk apdraud Eiropas Savienība, vai galvenos draudus rada globalizācija? Vai Eiropas Savienību dažā ziņā pat nevar uzlūkot par aizsargveidojumu pret kosmopolitisko globalizāciju, vai Eiropā, īpaši mazo valstu vidū, nevaram rast sabiedrotos mūsu centieniem? Vai latviešu valodu un Latviju apdraud Eiropas Savienība, jeb vai, gudru politiku piekopdami, nevaram kaut nedaudz izmantot situāciju latviešu valodas modernizēšanai, jaunu tehnoloģiju un terminoloģiju izstrādei, latviešu valodas pielietojuma paplašinājumam ES ietvaros, funkcionējot tai kā ES oficiālajai valodai? ES ir iespējas, bet galvenie, kas noteiks, vai šīs iespējas tiks izmantotas, esam mēs paši.

Ir jāattīsta sava tautsaimniecība, atbalstot savus uzņēmējus, veicinot investīciju ieguldīšanu zinātņietilpīgās nozarēs, jāizcīna labi spēles noteikumi lauksaimniekiem, ka to var veikt arī Eiropas Savienības ietvaros, liecina Somijas, Zviedrijas piemērs. Protams, mēs esam ar pavājām starta iespējām, mūs var censties nomākt spēcīgākie konkurenti, nav garantijas, ka Latvijas apstākļos atkārtosies Īrijas vai Portugāles veiksmīgie scenāriji, taču mēs drīkstam no politiskās elites prasīt vairāk patriotisma, Latvijas interešu aizstāvības, no sabiedrības — lielāku vienotību. Ilgtermiņa perspektīvā Eiropas Savienība tomēr Latvijai dos guvumus, kaut arī īstermiņā var būt pat zināma esošā stāvokļa pasliktināšanās, dzīves dārdzības pieaugums, atkārtots trieciens dažām sociālām grupām, kā Ivara Godmaņa valdības laikā. Te arguments “par” varētu būt — mūsu bērnu, mazbērnu nākotnes perspektīvas, kuras Eiropas Savienībā šķiet tomēr pārliecinošākas nekā ārpus tās. Pamatoti kritizējam Saeimu, valdību, ne visai veiksmīgu Latvijas politiku 12 gadu garumā, taču galvenā Latvijas nelaime ir tās nabadzība, zemais iekšzemes kopprodukts, ko ES ietvaros tomēr var cerēt palielināt ātrāk nekā ārpus tās.

Šaurs, provinciāls (sliktā nozīmē!) skatījums, pašizolēšanās un ksenofobija, nacionālromatiskas ilgas pēc iluzori skaistās pagātnes, nevēlēšanās saskatīt reālas nākotnes izredzes sarežģītajā, netaisnīgajā 21. gadsimta pasaulē, pārlieks egoisms un nepamatota paštīksmināšanās, pārliecīga liberālisma cildināšana nav tie paši labākie padomdevēji, kaut arī mūsdienu pretrunu plosītajā sabiedrībā (ne tikai Latvijā vien) iespējami dažādi paradoksi un negaidīti scenāriji, pavērsieni. Manuprāt, loģiski visu apsverot un domājošiem, uz nākotni virzītiem sabiedrības slāņiem nākot talkā, 20. septembra rezultātam Latvijā tomēr būtu jābūt pozitīvam (ja, saprotams, nenotiks kādas neparedzētas iekšpolitiskas kolīzijas un balsojums neizvērsīsies par protesta balsojumu pret politisko eliti, kā tas nesen notika Īrijā). Zinātņu akadēmijai būtu jādod pozitīva viedokļa veidotāji — eksperti, personas, kurām ir autoritāte gan dažādās sociālās grupās un profesionālajās nozarēs, gan savā jomā, gan visā Latvijā.

Bez referenduma rezultātiem mani vairāk nodarbina cits apstāklis, proti, zināmas bažas par Latvijas iekšējo gatavību iestāties Eiropas Savienībā: par psiholoģisko gatavību un elites gatavību. ES būs principā jāstrādā citādi, varbūt ne jau uzreiz (nekas nemainīsies nākamajā dienā), bet tajā telpā ir citi spēles noteikumi. Vai mums ir elite, kas spēs īstenot konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, īstenot patiešām dziļu likumu, tiesību, administratīvo normu, pat ieradumu saskaņošanu — ne uz papīra?

Cilvēkiem lielā mērā būs jāmaina sava dzīves orientācija un savi uzskati. Minēšu vienu piemēru: Eiropas Savienības demokrātijā tiek pārlieku aizsargātas minoritāšu tiesības; tās nav tikai etnisko minoritāšu, bet arī indivīda tiesības — seksuālo minoritāšu, cietumnieku tiesības, dzīvnieku tiesības, vides tiesības uc. Psiholoģiski latviešiem vēl joprojām ļoti lielā mērā ir saglabājusies patriarhālā domāšana no 19. gadsimta, un 20. gadsimtā mēs galvenokārt esam veidojušies gan autoritārā režīma laikā, gan padomju laikā. No Eiropas viedokļa loģiska ir gan Laventa lieta, gan Ždanokas lieta. Taču spēles noteikumi ES ir domāti senai, nobriedušai, demokrātiskai sabiedrībai, bet jaunai sabiedrībai, tādai, kas vēl tikai virzās, daudzas lietas šķiet nesaprotamas un nepieņemamas. Un tālāk — Brisele diktēs daudz dažādu noteikumu, labi domātu, bet grūti izpildāmu. Tās 5800 lapaspuses laikam neviens nav izlasījis, taču rodas loģisks jautājums: kas notiks, ja pēkšņi saskaņā ar ES likumdošanu ar laiku būs jāmaina lokālā likumdošana, piemēram, dzīvokļu jautājumos, uzņēmējdarbības jautājumos, ar kuru mēs rēķināmies? Un tad nu rodas dažādas interesantas lietas, lai tā būtu “sagrieztā kuģa lieta” vai pievienotās vērtības nodoklis grāmatām. Ir jāatrod kompromisi.

Eiropas Savienības instrukcijas tomēr ir pielāgojamas situācijai, projektu veidošanas noteikumus normāli var uztvert jauni cilvēki, daļa politiskās un intelektuālās elites, bet bažas rada tas, vai tās īpatsvars sabiedrībā pašreiz ir pietiekams. Pastāv iespēja, ka daudzi no šīs intelektuālās elites aizplūdīs uz Briseli tajā brīdī, kad iestāsimies ES. Kā Eiropas ierēdņi un komisāri. Latvijai arī tas tomēr ir nozīmīgi, jo varbūt tur tiks loloti jaunie eirojuristi un eirobirokrāti, izveidosies jaunā paaudze, kas pratīs spēlēt pēc jaunajiem noteikumiem, un mācīs to darīt citus Latvijā.

Vēl viens būtisks jautājums, ko gribētos šodien minēt: kā kārtosies attiecības starp valstīm Eiropā un pasaulē? Kādā Eiropā mēs ieejam? Pašlaik tiek izstrādāta jaunā Eiropas konstitūcija, kas noteiks un — mēs ceram uz to — garantēs mazo Eiropas valstu tiesības. Protams, var izmantot lielisku iespēju paklusēt, kā mācīja Francijas prezidents, bet šī nav tā reize, kad Latvijai būtu jāklusē.

Ir nepieciešama jauna paaudze ar jaunu domāšanu, kas varētu reāli ievadīt Latviju Eiropā. Un atkal — iestāšanās ES procesu varētu paātrināt. Un tomēr — cik ātrā laikā tas varētu notikt? Atkal termodinamika cīnās ar kinētiku, kā sacītu fizikālķīmiķis.

Un tā nu šajā sapulcē nonākam pie būtiska jautājuma: izglītība jaunajos ES apstākļos, augstākā izglītība šeit, Latvijā, un Latvijas jaunās audzes izglītošana Eiropā. Arī šīs lietas mums būs jārisina — ar aprēķinu, lai Latvija nekļūtu par ES nomali intelektuālajā ziņā, lai te veidotos savi pētniecības centri, kurp brauktu mācīties un strādāt no citurienes, lai, piemēram, ārstus Eiropas valstīm izglītotu Latvijā, lai mēs attīstītu pie sevis lietišķā un teorētiskā plāksnē gan informācijas tehnoloģijas, gan augstās tehnoloģijas, un vēl, un vēl. Tas jau varētu būt citu Akadēmijas pilnsapulču temats. Šodien mums jāaizsāk akadēmiska diskusija par principiem, Latvijai darbojoties ES, noklausīsimies kompetentus un prominentus lektorus, debatētājus. Šīs pilnsapulces un sekojošo pārrunu rezultātā Zinātņu akadēmija varbūt varētu izstrādāt savu, izsvērtu viedokli, ko mēs celtu priekšā Latvijas sabiedrībai septembra sākumā (lai pa vasaru tas nepiemirstos).

Ar šo pasludinu pilnsapulci par atklātu un tās tālāko vadību lūdzu uzņemties Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāju akadēmiķi Tālavu Jundzi, kas ir bijis šīs sanāksmes galvenais rosinātājs.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!