Eiropas Padome un valstu sagatavošana Eiropai

Georgs Andrejevs, Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, LZA akadēmiķis

Foto: A.F.I.

Runa LZA pilnsapulcē “Latvija Eiropas Savienībā: guvumi un riski” Rīgā 2003. gada 8. maijā

Otrā pasaules kara traģēdija pārliecināja Eiropas tautas un to valdības par nepieciešamību radīt brīvu, vienotu Eiropu, kurā tiktu ievērotas visu intereses un kurā valdītu demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums. Eiropas tautu apvienošanas ideju jau pagātnē bija lolojuši filozofi un dzejnieki, taču tieši pirms 55 gadiem — 1948. gada 7.—11. maijā — Hāgā notikušais Eiropas kongress deva ierosmi konkrētai rīcībai šī mērķa sasniegšanai. Šodien varētu šķist neparasti, ka Eiropas kongresu neorganizēja valdības, bet vairākas Eiropas tautu kustības un apvienības par vienotu Eiropu. Šo apvienību sastāvā darbojās ne mazums bijušo prezidentu, ministru prezidentu un ārlietu ministru. Kongresa goda prezidents bija Vinstons Čērčils, un tā darbā piedalījās Eiropas 17 valstu oficiālās un 8 novērotājvalstu delegācijas — kopskaitā 750 dalībnieki.

1948. gada Hāgas kongress pieņēma plašu rezolūciju, kurā, raugoties no šodienas viedokļa, skaidri iezīmējās tā organizētāju un delegātu drosme un tālredzība. Rezolūcijā tika deklarēts, ka Eiropas tautām ir pienācis laiks nodot daļu no to suverēnajām tiesībām jaunveidojamai Eiropas institūcijai — Eiropas Savienībai vai federācijai to īstenošanai. Neatkarīgi no kopējās Eiropas apvienības formas un nosaukuma kongress aicināja apvienot Eiropas valstu parlamentāriešus Eiropas Asamblejā. Speciālai komisijai tika uzdots steidzami izstrādāt Cilvēktiesību hartu un nākotnes Parlamentārajai asamblejai ierosināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas izveidi, lai nodrošinātu hartā noteikto tiesību ievērošanu hartu parakstošajās un ratificējušās valstīs.

Jau pēc gada — 1949. gada 5. maijā — Londonā desmit Eiropas valstu (Beļģijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas un Zviedrijas) vadītāji parakstīja vienošanos, kuras rezultātā tika izveidota pirmā apvienotās Eiropas institūcija — Eiropas Padome, par kuras mājvietu tika izraudzīta Francijas un Vācijas vēsturiskās interešu sadursmes, bet pēc Otrā pasaules kara starpvalstu samierināšanās simbols — Strasbūra.

Ļoti īsā laika sprīdī, viena gada laikā, Eiropas Padomes abas galvenās struktūrvienības — Parlamentārā (sākotnēji — Konsultatīvā) asambleja un Ministru komiteja sagatavoja parakstīšanai savu vissvarīgāko dokumentu — Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuras ratifikācija ir obligāts priekšnoteikums valstu uzņemšanai Eiropas Padomē. Šodien tas pilnībā attiecas arī uz uzņemšanu Eiropas Savienībā.

1959. gadā tika dibināta Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras uzdevums bija un ir nodrošināt Konvencijas bezierunu ievērošanu Eiropas Padomes dalībvalstīs. Tādējādi var teikt, ka apvienotās Eiropas ideja no ilgstošas utopijas sāka pārtapt realitātē. Taču realitāte arī bija vairāk nekā četrdesmit gadu ilgais Eiropas sadalījums divās naidīgās nometnēs. Iepazīšanās ar Eiropas Padomes arhīva materiāliem raksta autoram ļāva izdarīt secinājumu, ka ne tikai Rietumeiropas, bet arī komunistiskajam režīmam pakļauto tautu likteņi atkārtoti ir saistījuši šīs institūcijas uzmanību jau aukstā kara laikā.

Šodien Eiropas Padomē ir pārstāvētas 45 no iespējamām 47 Eiropas valstīm, kuru kopējais iedzīvotāju skaits pārsniedz 800 miljonus. Jāatzīmē, ka visas pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī iestāšanās sarunas pabeigušās kandidātvalstis ir pilntiesīgas dalībvalstis Eiropas Padomē. Tas ir likumsakarīgi, jo pēc Eiropas Savienības priekšteces — Eiropas Kopienas — izveidošanas tika panākta vienošanās, ka vienīgi Eiropas Padomes pilntiesīgas dalībvalstis var pretendēt uz uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 303. pants noteica:

“Kopienai jāveido visi atbilstošie sadarbības veidi ar Eiropas Padomi.”

Savukārt Eiropas Padomes Ministru komiteja 1974. gada 6. maija sesijā nolēma atvērt speciālu biroju Briselē sakaru uzturēšanai ar Eiropas Kopienu. Abu Eiropas starptautisko institūciju tālāko sadarbību veicināja Eiropas Padomes Ministru komitejas 1985. gadā pieņemtā rezolūcija (85)5 “Par sadarbību starp Eiropas Padomi un Eiropas Kopienu”, 1987. gada 16. jūnijā noslēgtā “Vienošanās starp Eiropas Padomi un Eiropas Kopienu”, Eiropas Padomes 40 gadu pastāvēšanai veltītās Ministru komitejas 84. sesijā (1989. gada 5. maijā) pieņemtā deklarācija un rezolūcija (89)40 “Par Eiropas Padomes nākotnes lomu Eiropas uzbūvē”, 1993. gada 9. oktobrī Eiropas Padomes dalībvalstu vadītāju galotņu tikšanās Vīnes deklarācija, kā arī Latvijas prezidēšanas laikā Eiropas Padomes Ministru komitejā — 2001. gada 3. aprīlī parakstītā “Kopējā deklarācija par Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas sadarbību un partnerattiecībām”.

Minētie dokumenti arī paredzēja Eiropas Komisijas pārstāvja piedalīšanos Eiropas Padomes ministru vietnieku (vēstnieku), kā arī speciālas darba grupas sadarbībai ar Eiropas Savienību (GR — EU) sēdēs. Abu institūciju sadarbības analīze un tālāko mērķu precizēšana, kā to paredz 1989. gada 5. maija politiskā deklarācija, notiek ne retāk kā vienu reizi gadā t.s. četru pušu sanāksmēs (Quadripartite meetings), kurās Eiropas Padomi pārstāv tās ģenerālsekretārs un Ministru komitejā konkrētā brīdī prezidējošās valsts ārlietu ministrs, bet Eiropas Savienību pārstāv ES Padomes priekšsēdis — konkrētā brīdī ES prezidējošās valsts ārlietu ministrs un viens no Eiropas Komisijas komisāriem.

2001. gada 3. aprīļa četru pušu sanāksmē kā viens no četriem vadītājiem piedalījās Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, jo no 2000. gada novembra līdz 2001. gada maijam Latvija prezidēja Eiropas Padomes Ministru komitejā. Savukārt abu institūciju vadības 2002. gada sanāksmē tika analizēta Eiropas Savienības kandidātvalstu atbilstība Eiropas Padomes un ES Acquis communautaire izvirzītajām prasībām Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā. Jāatzīmē, ka divās pēdējo gadu sanāksmēs piedalījās arī šā ziņojuma autors — 2001. gadā kā Ministru vietnieku komitejas priekšsēdis, 2002. gadā kā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības darba grupas priekšsēdis.

Eiropas Savienības paplašināšanās tika diskutēta arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un Eiropas Parlamenta pirmajā kopējā sēdē Strasbūrā 2002. gada 24. septembrī.

Eiropas Savienības iesaistīšanās demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas nostiprināšanā Eiropas Padomes kandidātvalstīs un pēdējos gados uzņemtajās dalībvalstīs izpaužas arī kopīgi finansētu projektu īstenošanā. Deviņdesmito gadu otrajā pusē šādi projekti tika īstenoti arī Baltijas valstīs, bet pēdējos piecos gados tie vērsti uz plurāliskās demokrātijas veicināšanu Krievijā, Ukrainā, Moldovā, Dienvidkaukāza un Balkānu valstīs, kā arī Turcijā. Eiropas Padome un Eiropas Komisija apvienoto programmu finansēšanu visbiežāk katra veic 50% apmērā.

No 2002. gada sākuma līdz 2003. gada martam parakstīto kopīgo programmu kopējā izmaksa ir 16 812 839 eiro, no tiem Eiropas Komisija tomēr sedz lielāko daļu — 9 793 434. eiro. Šādu naudas līdzekļu piešķīrumu kopīgām programmām Eiropas Komisija pamato ar vēlmi un ieinteresētību stiprināt demokrātiju Eiropas Padomes dalībvalstīs. Vairākas no tām tuvākā vai tālākā nākotnē tiks gatavotas par dalībvalstīm Eiropas Savienībā. Eiropas Savienība ir ieinteresēta attīstīt un stiprināt demokrātiju arī tajās Eiropas valstīs, kas nevēlēsies vai netiks uzņemtas Savienībā, bet būs tās kaimiņvalstis.

Savukārt Eiropas Padomes Attīstības banka no 1995. līdz 2003. gada aprīlim ir piešķīrusi kredītus ar visizdevīgākajiem noteikumiem 14 valstīm ar pārejas ekonomiku (ieskaitot Latviju) 811 miljonu eiro apjomā 73 sociālo programmu risināšanai.

Lai kāda arī būtu bijusi konkrētās valsts motivācija tikt uzņemtai Eiropas Padomē (un līdz ar to maksāt zināmu ikgadēju dalības maksu EP pamata un speciālajos budžetos), pieredze rāda, ka no 23 valstīm, kas panāca savu uzņemšanu Eiropas Padomē pēc Berlīnes mūra krišanas, lielākā daļa to darīja, lai veicinātu valsts tālāko integrāciju Eiropas Savienībā. Spilgts piemērs sacītajam ir trīs Baltijas valstis, Bulgārija, Čehija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Lielākā daļa no tām iestāšanās procesu Eiropas Savienībā jau ir pabeigušas.

Uzņemšanu Eiropas Savienībā kā vienu no galvenajām prioritātēm deklarējušas arī Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija, kā arī samērā nesen izveidotās Balkānu valstis — Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Serbijas un Melnkalnes Valstu Savienība, kā arī Ukraina un Moldova. Uzskaitījumu vēl var papildināt ar Kipru un Maltu, kas Eiropas Padomē tika uzņemtas jau sešdesmitajos gados un tikai tagad ir iekļāvušās ES kandidātvalstu pirmajā desmitniekā.

Kā jau minēju, nolūkā panākt Eiropas Savienības Kopenhāgenas kritēriju — acquis communautaire izpildi, no ES kandidātvalstīm vispirms tiek prasīta atbilstība Eiropas Padomes standartiem cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jomās. Tieši minētajās jomās Eiropas Padome savā 54 gadu pastāvēšanas laikā ir uzkrājusi neatsveramu pieredzi, izstrādājot, apspriežot un pakāpeniski ieviešot 189 konvencijas un to papildu protokolus.

2002. gada maijā un decembrī tika publicēti Eiropas Padomes ģenerālsekretāra memorandi — “800 miljoni eiropiešu” un “Brīvību, drošību un taisnību visai Eiropai” — kā Eiropas Padomes veltījums un ieguldījums Eiropas Savienības Konventam par nākotnes Eiropu.

Laikā no 1992. gada līdz šim brīdim Latvija ir parakstījusi 73 un ratificējusi 58 Eiropas Padomē izstrādātās konvencijas un to papildprotokolus.

Ņemot vērā to, ka Eiropas Savienībai nav savu standartu cilvēktiesību jomā, Kopenhāgenas kritēriji atspoguļo 22 Eiropas Padomes konvencijas, kas nosaka vispārējās pamattiesības, sadarbību tiesu un iekšlietu jomās, nostiprina pašvaldības un sportu.

Ar vairāku pārraudzības mehānismu starpniecību Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, Ministru komiteja un Pašvaldību kongress seko līdzi dalībvalstu parakstīto iestāšanās saistību izpildei. Pārraudzības ekspertu atskaites ziņojumi tiek analizēti un dalībvalstij tiek izvirzīti priekšlikumi, dažreiz pat prasības, likumdošanas tālākai sakārtošanai. Atgādināšu, ka Latvijas iestāšanās saistību pārraudzību Parlamentārā asambleja izbeidza tikai 2001. gada janvārī (respektīvi, piecus gadus pēc uzņemšanas Eiropas Padomē), saglabājot t.s. pēciestāšanās dialogu ar Latviju.

Papildus monitoringam un konvenciju ratifikācijai jāmin Eiropas Padomes speciālistu veiktā ekspertīze attiecībā uz dalībvalstīs izstrādāto tiesību aktu projektiem. Svarīgākie piemēri Latvijas gadījumā bija šo ekspertu iesaiste pilsonības un valodas likumu izstrādē.

Viens no Eiropas Padomes Ministru komitejas uzdevumiem ir pārraudzīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi. Tā, piemēram, 2002. gadā Ministru komiteja saņēma izpildes pārbaudei tiesas 160 spriedumus pret Eiropas Savienības kandidātvalstīm, 20 gadījumos no tiem attiecīgajai valstij tika pieprasīts veikt konkrētas izmaiņas tās likumdošanā. Tajā pašā laikā 720 spriedumi attiecās uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurām 55 gadījumos bija jāveic atbilstošas izmaiņas to jurisdikcijā.

Protams, arī Eiropas Savienības struktūrvienības īpaši rūpīgi seko līdzi Eiropas Savienības kandidātvalstu darbībai Eiropas Padomē un to saistību izpildei. Savukārt ES kandidātvalstij lielisku iespēju pierādīt savas spējas sniedz prezidēšana Eiropas Padomes struktūrās. Latvijas gadījumā varu minēt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas augsto novērtējumu asamblejas vicepriekšsēžu Jura Sinkas un Vairas Paegles, kā arī asamblejas Migrācijas darba grupas ziņotāja Borisa Cilēviča darbam, īpašu atzinību ieguvuši arī mūsu valsts eksperti Juris Dambis, Ruta Marjaša, Vitolds Zahars, Latvijas pārstāvis EP Pašvaldību kongresā Andris Jaunsleinis u.c.

Pēdējos četros gados četrām ES kandidātvalstīm (Ungārijai, Latvijai, Lietuvai un Maltai) tika gods un atbildība vadīt Eiropas Padomes Ministru komiteju. (Jāpaskaidro, ka, saziņā ar Eiropas Padomes statūtiem, prezidēšana Ministru komitejā notiek, vadoties no valstu nosaukuma angļu alfabēta secībā un ilgst pusgadu.) Intensīvais darbs Eiropas Padomes iekšējo problēmu risināšanā, Maskavas, kā arī četru Eiropas Padomes kandidātvalstu galvaspilsētu — Baku, Erevānas, Belgradas un Sarajevas — apmeklējumi, Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšana Eiropas Padomē, Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas spilgtā runa Parlamentārās asamblejas 2001. gada janvāra sesijā, Eiropas kultūras mantojuma kampaņas noslēgums, Eiropas identitātes kolokvijs Strasbūrā un Rīgas starptautiskā konference “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā”— tas viss deva iespēju asamblejas prezidentam lordam Raselam Džonstonam apgalvot, ka “Latvija pierādīja, ka arī maza valsts spēj dot lielu ieguldījumu Eiropu pārstāvošas organizācijas vadībā un attīstībā”.

Iepriekšminētais ļauj man piedāvāt šādu vienkāršotu kopsavilkumu par Eiropas Padomes lomu valstu sagatavošanā dalībai Eiropas Savienībā.

1. Atbilstība Eiropas Padomes standartiem un pilntiesīgs dalībvalsts statuss Eiropas Padomē ir obligāts priekšnoteikums valsts uzņemšanai Eiropas Savienībā

2. Daļa no Eiropas Padomes izstrādātajām konvencijām ir iekļautas Eiropas Savienības Kopenhāgenas kritērijos, kuru izpilde ir obligāta ES kandidātvalstīm. Eiropas Padome veicina valstu atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem.

3. Demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas nostiprināšanai ES kandidātvalstīs abas starptautiskās organizācijas saskaņo un kopīgi finansē speciālas apmācības programmas, kuru īstenošanu veic Eiropas Padomes eksperti.

4. Eiropas Savienības kandidātvalstis var saņemt Eiropas Padomes Attīstības bankas izdevīgus kredītus sociālo problēmu risināšanai.

5. Valstu darbība Eiropas Padomē rada nozīmīgu priekšstatu par eventuālo atbilstību Eiropas Savienības vispārējām prasībām.

Noslēgumā vēlos izteikt apgalvojumu, ka Latvijas līdzšinēji veiksmīgā virzība uz iestāšanos Eiropas Savienībā nebūtu iespējama bez tikpat veiksmīgas darbības Eiropas Padomē, kas aizsākās ar Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna uzrunu Strasbūrā 1991. gada 18. septembrī. Šogad — tieši 12 gadus vēlāk, mūsu līdzšinējā darba jēgu vērtēs latviešu tauta.

Šajā sakarībā tikai citēšu pasaules divu ievērojamu politiķu teikto:

Tieši pirms 55 gadiem — 1948. gada 7. maijā, atklājot vēsturisko Eiropas Kongresu, tā goda prezidents sers Vinstons Čērčils pasvītroja, ka “neviens nedrīkst domāt, ka Eiropa var tikt apvienota, balstoties uz jebkuras partijas vai atsevišķa grupējuma vēlmēm, tāpat kā neviena nācija nedrīkst izvirzīt savu pašpārliecināto pārākumu (..) Eiropa var tikt apvienota, vienīgi balstoties uz visu brīvību mīlošo valstu tautu izteiktā vairākuma dziļi izjustu vēlmi (..).

Patiesība ir apgalvojumā, ka tas nozīmē nacionālās suverenitātes daļēju upurēšanu vai apvienošanu. Es dodu priekšroku pieņēmumam, ka visas iesaistītās nācijas pakāpeniski apzināsies, ka apvienojoties ir ieguvušas lielāku suverenitāti, kas vienīgā spēj aizsargāt šo nāciju atšķirīgās paražas, raksturīgās iezīmes un nacionālās tradīcijas — visu to, ko totalitārās sistēmas, vienalga nacisms, fašisms vai komunisms, būtu izdzēsis uz mūžīgiem laikiem”.

Pusgadsimtu vēlāk viens no Eiropas Savienības paplašināšanās kvēlajiem aizstāvjiem — Vāclavs Havels avīzē “Diena” pauž paredzējumu:

“Lai cik grūti būtu brīvības un demokrātijas spēkiem uzvarēt totalitārismu, vēl sarežģītāk būs iekarot pasauli, izstrādāt un īstenot tādus optimālos modeļus valstu un tautu kopdzīvei uz šīs planētas, kas atbilstu tās pašreizējam stāvoklim.”

Mana pārliecība ir, ka tieši tas veicams arī Latvijas politiķu jaunajai paaudzei gan Latvijā, gan arī pilntiesīgi un aktīvi iesaistoties Konventā par Eiropas nākotni, Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes darbā.