Par ES vājumu un neapšaubāmo spēku

Foto: A.F.I.

Latvijas pārstāvis Eiropas Konventā Guntars Krasts:

Kāds pašlaik ir ES juridiskais pamats?

ES nav valsts, bet valstu savienība. Nacionālo valstu sadarbības forma, kurai nav neviena precīza formulējuma – tie ir visdažādākie. Visvienkāršākais: nacionālo valstu apvienība, deleģējot zināmas funkcijas savienības koordinējošajām, centralizētajām institūcijām. Lai valstu sadarbība būtu efektīva un būtu attīstība, tā tiek nodrošināta koordinēšana, kurā ir ieinteresētas visas dalībvalstis. ES patlaban ir necentralizēts, transnacionāls postmoderns veidojums.

Veidojums?...

Jā, veidojums. Ir it kā konfederācijas iezīmes, tomēr tā nav konfederācija. Vairāk kā konfederācija, mazāk kā federācija, kaut kas pa vidu.

Līdz šim ES bijis ekonomisks veidojums, kas nu vēlas gūt arī politisku ietekmi.

Ārējā politika, pat ekonomiskā politika ES valstīs lielā mērā ir palikusi katras nacionālās valsts kompetencē. Ekonomiskā sadarbība, kas savienību tur kopā, ir brīvā tirdzniecības telpa, konkurences politika, nauda. Bieži sakām, ka institūcijas, kas izveidotas koordinēšanai, ir smagnējas, uzpūstas, nevarīgas. Bet tas ir tāpēc, ka dalībvalstis nevēlas stingras, ar spēcīgām pilnvarām apveltītas institūcijas, kas jebkurā brīdī varētu iejaukties katras valsts nacionālajā politikā. Smagā birokrātija, nespēja vienoties šķiet nepievilcīga, bet tas parāda, ka ES nav stingru ietekmēšanas mehānismu, kuri varētu vienu dalībvalsti virzīt tādā virzienā, kas varētu būt izdevīgāk pārējām valstīm. Lēmumi tiek lielākoties pieņemti uz konsensusa (kopējas vienošanās) pamata.

Kaut gan pēc ES paplašināšanas daudzās jomās paredzēts vairākuma balsojums, bez ļoti rūpīgas visu dalībvalstu interešu saskaņošanas tāpat nekas nenotiks. Ja tiek pieņemts lēmums, kas nav Latvijas interesēs, mums pastāv daudzas iespējas šos lēmumus bloķēt citās instancēs, varam vienoties ar dažām valstīm par pretdarbības uzsākšanu vai galu galā sākt kasīties par citiem lēmumiem, panākot, ka mums nepatīkamais lēmums tiek pārskatīts vai apstādināts. Katrai dalībvalstij ir ļoti plašas iespējas ietekmēt kopējo institūciju darbību. Tas ir ES vājums un arī tās spēks. Tāpēc savienība ir tik pievilcīga – nekur citur tik daudzas valstis nav vēlējušās iestāties. Vājums – ES nav efektīva, lēmumus tā pieņem lēni.

Kā šīs abas ES puses var noderēt mums?

Katra valsts cenšas savienību veidot, pielāgojot to savām interesēm, uz sadarbības iespējām skatoties tikai caur savu interešu prizmu. Arī Latvijai, tiklīdz (ja) iestājamies ES, pamatuzdevums ir sākt pielāgot savienību savām interesēm. Tas nav ambiciozs mērķis, tas ir vienīgais mērķis! Jāizmanto lielais iekšējā tirgus potenciāls, progresīvās tendences konkurences jomā.

Daudzus iekšējā tirgus standarti biedē: sak’,atkal tortes recepte būs jāskrien saskaņot uz Briseli!

Šie standarti pastāv patērētāju interesēs. Nepieciešams, lai tie visā ES tiktu ievēroti viendabīgi. Ja kāds, piemēram, Portugāles uzņēmums ražotu preci lētāk, bet neievērojot standartus, uz patērētāju veselības rēķina tirgū nonāktu nekvalitatīvs produkts. Tas, pārdots Vācijā, konkurētu ar vietējo produktu, kas atbilstu visām patērētāju aizsardzības interesēm. Tādā situācijā šim produktam Vācijā būtu jāsaņem atļauja to pārdot. Bet, iespējams, to aizliegtu. Ja uzņēmums gribētu produktu pārdot visās ES dalībvalstīs, tam vajadzētu iziet katras valsts sertifikācijas institūtu. Tā nu brīvais iekšējais tirgus ES vairs nepastāvētu. Tāpēc standarti visiem ir vienādi, pastāv vienoti noteikumi visam tirgum, lai nebūtu vajadzīgas sarežģītās procedūras – reģistrācijas, testi.

Mūsu uzņēmēji eirosertifikātu varēs saņemt tepat Latvijā un bez jebkādām pārbaudēm un analīzēm varēs brīvi pārdot savu preci nu jau visās 25 valstīs.

Kad dzirdu sakām: “Daļu suverenitātes deleģēsim kaut kam ārpus Latvijas valsts pastāvošam,” tas izklausās nepieņemami. Bet ko praktiski nozīmē – daļa?

Latvija jau daudz savas suverenitātes deleģējusi, iestājoties dažādās starptautiskajās organizācijās. Labākais piemērs – Pasaules tirdzniecības organizācija. Ir ārkārtīgi daudz obligātu nosacījumu valstīm, kas pievienojušās PTO. Valstis bija ar mieru deleģēt savu suverenitāti: lemt par starptautiskiem tenderiem (pasūtījumu izsolēm), par sava tirgus atvērtību, par tarifu līmeņiem. Valsts, kas ir PTO, nevar ierobežot (ar nelieliem izņēmumiem) uzņēmumu pārdošanu tikai vietējiem uzņēmējiem. Tas savukārt PTO dod citas iespējas, kas veicina sekmīgāku attīstību, jo no starptautiskās kooperācijas ieguvumi ir daudz lielāki. Tāpēc valstis ir gatavas – ja to var tā nosaukt – daļu no suverenitātes, daļu no lemšanas tiesībām par noteiktiem jautājumiem deleģēt citām ārpus valsts pastāvošām institūcijām.

Runājot par suverenitātes ierobežošanu, daudzi iedomājas to kā politiskās suverenitātes deleģēšanu. Piemēram, ES varēs mums pieprasīt dot kādam pilsonību, nevarēsim lemt par savu valstiskumu, par iekšpolitiku.

Jā, tas skan slikti, tāpēc juristi bieži nesaka “suverenitātes deleģēšana”. Bet daļa no nacionālo valsts pārvaldes institūciju funkciju deleģēšanas ne vienmēr ir suverenitāte. Tās funkcijas, kuras deleģēsim ES, pirmām kārtām būs tehniskās. Ar suverenitāti saprotam to, ka mums ir tiesības lemt savas valsts likteni. Bet noteiktu ekonomisku funkciju deleģēšanu neviens neuztver kā suverenitātes samazināšanos. Savienībā esot vienam no šā lielā foruma dalībniekiem, kam ir tādas pašas tiesības kā pārējiem, mēs starptautiskajā apritē iegūstam citu svaru. Tā mēs pat iegūstam vairāk suverenitātes, jo, valstij kļūstot stiprākai un ietekmīgākai starptautiskās organizācijās, mūsu suverenitāte pieaug. Nevarēs katrs nākt un teikt: jūs darāt nepareizi, jādara tā un šitā.

Mēs saglabājam savu Satversmi, pilsonību, robežas, karogu...

Arī ārējo politiku, iekšpolitiku. Ja Latvija nebūs Eiropas Savienībā, pat, esot NATO, iekšpolitiskā un ekonomiskā vide būs nestabilāka.

Daudz dzirdēts, ka ES mūs piespiedīs te runāt angliski.

Valoda nevis angliskojas, bet ASV globālās ietekmes dēļ amerikanizējas. Tā nav angļu valoda, kas dominē ES. Angļu valodas ietekme būtiski pieauga, nākot desmit kandidātvalstīm, kur šī valoda bija populārāka nekā franču vai vācu.

Ja nu kādam ES varasvīram nepatīk mūsu valdība un viņš saka: “Vajag, lai jūs atsauktu to un to cilvēku!” Vai tāda iespēja pastāv?

Notikums ar Austriju parādīja, ka šāda gadījuma dalībvalstu vidū vairs nebūs. Tas bija labs paraugs tam, ka ES iejaukšanās valstu iekšpolitikā šķoba, nevis stiprina un zaudētāji ir tie, kas uzbrūk kādas valsts pilsoņu suverēnai gribai. ES šajā ziņā ir stabilizējošs faktors.

Gribu uzsvērt, ka starptautiskā sabiedrībā šāds spiediens vienmēr var veidoties. Mazās valstis vienmēr var būt vairāk apdraudētas. Taču, Latvijai neiestājoties ES, iespējama spiediena rašanās no kādas valsts vai valstu grupas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Cālītes intervijas “Krasts: “Latvijas uzdevums – pielāgot ES savām interesēm.””