Par “Lāču” maizes desmitgadi

SIA “Lāči” īpašnieks maizniekmeistars Normunds Skauģis:

Maize noteikti ir visiecienītākā, visierastākā ēdamlieta, taču ļaužu gaume ar laiku mainās itin visur. Kas pašlaik modē maizē un maiznieku aprindās?

Maizes tirgū gaidāmas lielas pārmaiņas, kuras izraisīs galvenokārt lielveikalu tīkla izplešanās. Var jau cept burvīgu maizi, bet ar to būs par maz, ja nepratīsi to veiksmīgi pārdot, un te mazajiem uzņēmumiem neklājas viegli – lielie tirgotāji mūs groza pēc sava prāta un patikšanas. Piedevām lielākajos veikalos iekārto paši savas ceptuves, kur taisa karsto maizi – tas rada grūtības konkurēt mums, tādiem nelielajiem uzņēmumiem kā “Lāčiem”, “Lielezeram”, “Zelta kliņģerim”, “Roga Agro” un citiem.

Taču pircēji iegūs – jo vairāk dažādu ceptuvju, jo lētāk varēsim nopirkt maizi?

Notiek tieši pretējais – maize kļūst dārgāka! Tas tāpēc, ka, pirmkārt, veikalnieki uzliek augstāku cenu par šo neparasto jauno preci – vēl silto, tikko tapušo maizi. It kā patiešām jauki, tomēr katrs dietologs jums pateiks, ka šajā neizraudzētajā maizē trūkst skābju un vitamīnu, kas tik ļoti vajadzīgi cilvēka veselībai. Tomēr veikalnieki par silto maizi prasa par 15 procentiem augstāku cenu. Bet, otrkārt, tehnoloģijas īpatnības dēļ cepšanā pievieno par 15 procentiem vairāk ūdens. Tātad kopā pircējam siltā maize izmaksā par 30 procentiem dārgāk.

Tomēr lielveikali nav traucējuši jums arī pagājušogad paplašināties, izcept un pārdot vairāk. Tajā pašā laikā “Lāči” ir, šķiet, viena no tām pavisam nedaudzajām ceptuvēm, kas nevis kaut ko privatizēja, bet sāka savu biznesu pilnīgi no nekā?

Jā, šogad mūsu firma svinēs savu desmit gadu jubileju. Vispirms cepu maizi nelielajā krāsnī mūsu “Lāču” mājās paša lielā Tīreļu purva malā. Pārdevu izcepto Rīgā, Vidzemes tirgū. Vēlāk, 1993. gadā ienācu mūsu pašreizējā vietā “Benūžu Skauģos”, kas ir mūsu senču mājas, kurās kolhozlaikos dzīvoja gucuļi. Taisījām tur krāsnis un vienlaikus tīrījām pamatīgi piecūkoto apkaimi.

Kādreiz sāku cepšanu ar dažiem klaipiem, bet tagad dienā izcepam trīs tonnas dažādas maizes. “Lāčos” strādājam 60 darbinieku. Esam atvēruši arī kafejnīcu un konditoreju – šogad svaigas smalkmaizītes tur varat nopirkt jau no paša rīta, bet vakardienas mantu nemaz neturam. Lai tikai garāmbraucēji iegriežas biežāk!

Šķiet, ka sava biznesa attīstību gadu garumā jūs ļoti pārdomāti plānojat. Vai pašlaik jūs esat izdomājis, kāds jūsu uzņēmums izskatīsies, teiksim, pēc septiņiem gadiem?

Vienmēr esmu strādājis ar gaišām cerībām, ka mans darbs būs cilvēkiem vajadzīgs. Bet, cik liels nākotnē būs mans uzņēmums, nekad neesmu varējis precīzi pateikt, jo tas atkarīgs arī no konkurentiem.

Runājot par Eiropas Savienību, šodien vairs nav vērts veltīgi tērēt laiku, apspriežot, vajag vai nevajag tur stāties. Protams, ka vajag – gan politisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ. Šodien mums jādomā par to, kas jādara, lai tajā savienībā dzīvotu labāk.

Dažas mūsu ceptuves maizi šodien eksportē. Vai to dara arī “Lāči”?

Pavisam nedaudz, taču regulāri “Lāču” maizi nosūtām uz Savienotajām Valstīm, uz Ņujorku.

Protams, ka mūsu maize ir laba, tāpēc ārzemniekiem to vajadzētu pirkt aizvien vairāk, tomēr vairāki iemesli to kavē. Piemēram, Vācijā, kur ēšanas tradīcijas ir diezgan tuvas mūsējām, Latvijas vārds diezgan bieži izskan saistībā ar dažādām nebūšanām. Šādas nepatīkamas ziņas pamazām nosēžas cilvēka atmiņā un, kad rodas jautājums, vai pirkt Latvijas maizi, vācietis varbūt nodomā: vai gan valstī, kur tik daudz dažādu problēmu, var cept īsti kvalitatīvu un tīru maizi?

Vēl cits šķērslis eksporta izvēršanai mums un citiem mazajiem uzņēmumiem ir riska kapitāla trūkums – vienkārši nav brīvu līdzekļu, ko ieguldīt ārvalstu tirgus izpētē, reklāmā utt.

Vai Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā maizniekiem būs izdevīga vai bīstama? Vai jūs varēsiet paplašināt eksportu vai notiks tieši pretējais – nāksies spēkoties ar pieaugušo importu?

Maize ir samērā lēts produkts, tāpēc nav izdevīgi to tālu pārvadāt. Turklāt Eiropā lielākoties maize maksā dārgāk, bet no Lietuvas, kur cenas ir tādas pašas vai nedaudz zemākas, jau šodien maizi var netraucēti ievest. Tātad no importa diezin vai jābaidās, bet par nopietnāku eksportu tiešām ir vērts padomāt.

Gribu vēlēt veiksmi mūsu valdībai – lai taču tiešām vienreiz nāk Latvijā jauni laiki! Arī ejot uz Eiropu, kā mēs to tagad sakām, vairs nevaram palikt pašreizējā korupcijas un nebūšanu jūklī. Mēs vienkārši nebūsim konkurētspējīgi – šīs nejēdzības mūs velk uz leju. Kā gan attīstīsimies, ja uzņēmējdarbības vide paliks nesakārtota? Sabiedrībā valda neuzticība valsts iestādēm, cilvēki jūtas vairākkārt pievilti iepriekšējos vēlēšanu solījumos, bet no mums atkal gaida atbalstu valsts reformēšanai un iestājai Eiropas Savienībā, prasa “avansa uzticību”. Ja arī šī valdība nespēs pildīt savus solījumus, gaidāma milzu apātija.

Mūsu valstī netrūkst godīgu biznesmeņu. Ne jau nodokļi ir uzņēmēju galvenais bubulis, bet gan veids, kā ar to palīdzību uzņēmējus padara par sistēmas kalpu.

Taču valdībai jādomā par nodokļu pazemināšanu. Amerikāņi taču jau sen atklājuši, ka zemāki nodokļi sekmē ātrāku ekonomikas uzplaukumu. Arī tepat Eiropā, piemēram, Īrijā strādājošais nodokļos samaksā tikai 29 procentus no saviem ieņēmumiem, bet Latvijā – 50 procentus.

Sākumā cepāt pats, bet tagad jūsu uzņēmums krietni izaudzis. Vai pats vēl pieliekat roku slavenajai “Lāču” maizei?

Nav obligāti jāveido pašam klaipi vai jāčamda mīkla – tas jādara attiecīgajiem darbiniekiem. Bet es ceptuvē esmu gandrīz katru dienu un, protams, bieži vien iejaucos tiešajā ražošanā. Bet katru kukuli nepārbaudu, un tas arī nav vajadzīgs.

Taču maize ir mana sirdslieta, varētu teikt, mana dzīves sastāvdaļa. Protams, ka man ir gruntīgi palīgi, kuri pa šiem gadiem izkopuši māku cept patstāvīgi Strādājam ļoti nopietni, nevis uz labu laimi – mēs vadām procesus, nevis procesi mūs.

Maize ir dzīva, tā runā un elpo, tās dzīve nav monotona, tai tāpat ir bērnība un vecums, tā ir ļoti dažāda. Mans uzdevums ir “sadot rokā” visus procesus un cilvēkus – vieni nevar iztikt bez otriem.

Tomēr “Lāči” allaž lepojušies ar savu garšīgo maizi, bet vai patiešām tai nepieciešams roku darbs? Vai tad mūsdienīgi un gudri automāti visu nepadarītu tikpat labi un piedevām labāk?

Jau mūsu tautas folklorā maize celta godā un apdziedāta kā lieta, kas apveltīta ar zināmu garīgo dvēseli. Maize ir dzīvs organisms un ar to arī attiecīgi vajag apieties. Ceptuves var pielīdzināt meistardarbnīcām – ir taču starpība, vai māla pods taisīts rūpnieciski “Latvijas keramikā” vai to darinājis mākslinieks podnieks maziņā ceplī Latgalē! Vienmēr un visur pie mazā produkta meistars var piestrādāt vairāk un rūpīgāk. Maize kā dzīva organisma rūgšana un veidošanās nav aprēķināma ne ar vienu datoru, un cilvēka aci mīklas viducī neviens aparāts neieliks.

Jūsu vizītkartē savu amatu esat nosaucis tā interesanti – saimnieks. Nevis, teiksim, īpašnieks, vai direktors, vai prezidents. Kāpēc tieši tā?

Tāpēc, ka es jūtos kā saimnieks un esmu saimnieks. Tas nozīmē, ka atbildu pilnīgi par visu. Tas nav grūti, jo es daru savu darbu nevis tāpēc, ka tas man riebjas vai apstākļi piespieduši ar to nodarboties, bet tāpēc, ka tas man patīk. Kādēļ tad patīk? Varbūt tādēļ, ka maize ir tāds mīļš produkts.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa un D. Kokarevičas intervijas “Mīļš produkts ar labām izredzēm”