Mācības mūža garumā un mūža plašumā

Dr.phil. Anita Jākobsone – “Latvijas Vēstnesim”

No šā gada 11. līdz 13.maijam Rīgā notiks Ziemeļvalstu un Baltijas valstu konference “Cilvēciskais aspekts un dažādība pieaugušo izglītībā”. Konferenci rīko Ziemeļu ministru padome sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju. Konferences mērķis ir sapulcēt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu formālās un neformālās pieaugušo izglītības pārstāvjus, iezīmēt jaunas tendences pieaugušo izglītībā, kas varētu veicināt iesaistīto valstu ekonomisko izaugsmi un pilsoniskas sabiedrības attīstību, palīdzēt izstrādāt nacionālās mūžizglītības stratēģijas atbilstoši Eiropas Savienības rekomendācijām, kā arī apkopot Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību mūžizglītībā pēdējos desmit gados ar mērķi šo sadarbību turpināt nākotnē. Konferencē tiks izskatīti trīs pamatjautājumi: motivācija un mācīšanās; pieejamība un mācīšanās; integrācija un mācīšanās.

Konference ir paredzēta valsts un nevalstisko organizāciju, arodbiedrību, universitāšu, pašvaldību pārstāvjiem, kā arī strādājošajiem, vietējo un reģionālo līmeņu politiķiem, pētniekiem, pieaugušo izglītības darbiniekiem no Ziemeļvalstu un Baltijas valstīm.

Plānots, ka konferencē piedalīsies ap 250 dalībnieku, to skaitā 35 dalībnieki no katras Baltijas valsts un 20 dalībnieki no katras Ziemeļvalsts.

Konferences gaitā katra valsts balstīsies uz savu pieredzi pieaugušo mūžizglītības laukā. Kādi ir Latvijas sasniegumi šajā jomā, kas vēl būtu darāms un kādiem jautājumiem mums būtu jāpievērš uzmanība ne tikai konferences jomā, bet arī tālākajā darbā, “Latvijas Vēstneša” saruna ar vienu no konferences referentēm, valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” personāla attīstības nodaļas vadītāju, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības valdes locekli Anitu Jākobsoni.

— Kā pareizi būtu jāsaprot jēdziens “mūžizglītība”?

— Mūžizglītība modernās izglītības politikas izpratnē nozīmē visu, kas notiek ar cilvēku izglītības laukā no šūpuļa līdz kapam. Konkrēti ar to tiek saprastas divas lietas – izglītība mūža garumā un arī izglītība mūža plašumā. Šīs divas mūžizglītības komponentes tika formulētas, diskutējot par Eiropas Komisijas Mūžizglītības memorandu. Par izglītību mūža garumā parasti jautājumu nav, bet par izglītību mūža plašumā jāpaskaidro, ka tas ir process, kurā iezīmējas dažādas cilvēka sociālās lomas, dažādas cilvēka darbības jomas. Līdz ar to mūžizglītība kopumā ir process, kas aptver gan cilvēka līdzdalību darba tirgū, gan līdzdalību pilsoniskā sabiedrībā un arī pašpilnveides procesu visā viņa mūža garumā.

— Mūžizglītība Latvijā. Cik pamatoti ir runāt par mūsu valsts pieredzi šā jautājuma izpratnē un ieviešanā, turklāt desmit gadu garumā, kā pieteikts konferences plānā?

— Jā, pamats runāt par pieredzi ir. Mūžizglītība kā fakts Latvijā pastāv tāpēc, ka cilvēki ļoti intensīvi mācās, ir izveidotas dažādas pieaugušo izglītības institūcijas – valsts, pašvaldību, privātas, kā arī nevalstiskas organizācijas. Jau desmit gadus Latvijā strādā pieaugušo izglītības darbinieki – profesionāļu grupa, kas ir veidojusies pēc pašu iniciatīvas. Šie cilvēki ar mūžizglītības jautājumu popularizēšanu un attīstību ir nodarbojušies ļoti cītīgi. Turklāt viņu darbs ir redzams ne tikai Latvijā, bet pamanīts arī starptautiskā apritē. Taču jautājums, vai Latvijā ir skaidri noteikta mūžizglītības politika, vai šis process ir iezīmēts Latvijas politiskajā kartē, nav tik vienkārši atbildams. No vienas puses, atbilde varētu būt pozitīva – Izglītības likumā, kas ir jumta likums visām izglītības nozarēm, vismaz ar vienu vārdu mūžizglītība ir minēta. Mūžizglītība ir minēta arī Saeimā apstiprinātajā izglītības attīstības koncepcijā. No otras puses, mūžizglītība Latvijas izglītības politikā ir tāds kā piekars. Taču mūžizglītībai vajadzētu būt tam, kas aptver visu izglītības sistēmu, visai izglītības politikai būtu jāpārkārtojas mūžizglītības dimensijā. Pašreizējo situāciju, kad, kā jau teicu, mūžizglītībai ir piekara loma kopējā izglītības politikas virzībā, spilgti raksturo arī tas, ka Latvijā nav likumdošanas bāzes, kas konkrēti regulētu mūžizglītības un tajā skaitā pieaugušo izglītības attīstību.

— Vai pareizs būtu apgalvojums, ka valstiskā un līdz ar to likumdošanas līmenī ir vairāk vai mazāk sakārtota pirmskolas, sākumskolas, pamata, vidējās un augstākās izglītības pakāpe, bet tālāka izglītošanās atstāta pašu cilvēku, nevalstiskā sektora un atsevišķu entuziastu, iniciatīvas grupu rokās?

— Latvijā tas tiešām tā ir. Mūžizglītības un arī pieaugušo izglītības joma ir attīstījusies “no lejas”. Tā ir veidojusies, galvenokārt reaģējot uz darba tirgus pieprasījumu, uz izmaiņām darbiniekiem nepieciešamajās kompetencēs. Svarīga loma ir atsevišķu lielo uzņēmumu, lielo darba devēju aktivitātēm, kuri saprata, ka uzņēmumu attīstībai ir nepieciešams pārkvalificēt un izglītot darbiniekus. Uz darba tirgus pieprasījuma izmaiņām reaģēja arī nevalstiskais sektors – vienlaikus ar jaunu pieprasījumu radās arī dažādas ar to saistītas problēmas un bija vajadzīgi cilvēki, kas šīs problēmas risinātu. Visas problēmās iesaistītās puses meklēja dažādas apvienošanās iespējas, radās organizācijas, kas nodarbojās ar dažādiem izglītības, pārkvalifikācijas un citiem sabiedrībai svarīgiem un aktuāliem jautājumiem.

Visa šī darbība kopumā bija diezgan stihiska, ar institucionālo vadību, ja tā var teikt, bija diezgan bēdīgi. Savulaik Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) gan bija Tālākizglītības departaments, bet kādā kārtējo pārmaiņu brīdī tas tika likvidēts. Pašlaik IZM nav nevienas struktūrvienības, kas tiešā veidā nodarbotos ar mūžizglītības politikas jautājumiem, formāli atbildība par šo nozari ir deleģēta Izglītības politikas departamentam un arī Profesionālās izglītības departamentam, kas katrs savas kompetences ietvaros risina atsevišķus jautājumus.

— Vai nevajadzētu pastiprināti pievērst mūžizglītības jautājumiem tieši politiķu – gan likumdevēju, gan izpildvaras – uzmanību? Kā noprotams, “apakšās” jau viss ir kārtībā, viss notiek...

— Kad aptuveni pirms četriem gadiem radās ideja par kopējas Ziemeļvalstu un Baltijas valstu konferences rīkošanu, kas būtu veltīta mūžizglītības jautājumiem, desmit gadu sadarbības izvērtējumam, Latvijas cilvēki darīja visu, kas viņu spēkos, lai panāktu konferences norisi tieši Rīgā. Mēs ceram, ka konference un tajā apspriestie jautājumi radīs rezonansi arī tajos cilvēkos, kas veido un pieņem lēmumus, radīs padziļinātu izpratni par problēmas nozīmi politiķos un galarezultātā dos impulsu mūžizglītības politikas atpalicības likvidēšanai tieši valstiskā un likumdošanas līmenī.

— Ar ko, jūsuprāt, skaidrojama šī atpalicība – kaimiņvalstis, piemēram, Igaunija, mūžizglītības jautājumus ir spējusi sakārtot daudz raitāk?

— Šī atpalicība mūžizglītības politikas veidošanā ir zināmā mērā pat objektīvi pamatota. Tad, kad Latvija deviņdesmito gadu sākumā sāka reformas daudzās nozarēs, tostarp arī izglītībā, ļoti daudz steidzami risināmu problēmu bija tieši formālajā izglītībā – tā bija jāsakārto atbilstoši jaunajām sabiedrības vajadzībām, radot jaunus standartus un atbilstošu izglītības piedāvājumu. Līdz ar to tika izstrādāts ļoti daudz jaunu dokumentu. Par mūžizglītību, kas salīdzinoši ir ļoti jauna izglītības politikas nozare arī pasaulē un Eiropā, Latvijā bija maz informācijas. Lai arī mūžizglītības jēdziens pasaulē ir pazīstams jau kopš sešdesmitajiem gadiem, aktīva politikas formulēšana nacionālā un starptautiskā līmenī notiek tikai no deviņdesmito gadu vidus. Latvija saprotamu iemeslu pēc nav spējusi vienlīdz labi tikt galā ar diviem paralēliem procesiem – reformām vecajā sistēmā un jaunāko pasaules izglītības tendenču pārņemšanu pieaugušo izglītībā.

Citām valstīm ir veicies labāk, jau pieminētā Igaunija šajā ziņā ir tikusi daudz tālāk, un, jāteic godīgi, arī mēs varējām būt vairāk paveikuši. Tieši Izglītības un zinātnes ministrijas, tās ministru līmenī, kas izglītības nozarē Latvijā ir mainījušies nepiedodami bieži, līdz ar to ir izpalicis konstants atbalsts mūžizglītības nozarei.

— Latvijā nav skaidri definētas mūžizglītības stratēģijas, trūkst to konkrēti regulējošo normatīvo aktu. Dokumentu projekti, kā, piemēram, pieaugušo izglītības likumprojekts, bieži vien ir bez finansiālā seguma. Par nopietnu Latvijas problēmu tiek minēts arī darba devēju motivācijas trūkums savu darbinieku izglītošanā, kas no valsts puses varētu izpausties, piemēram, nodokļu atlaidēs. Kā šis lietas – normatīvo aktu bāze, nepieciešamie finanšu līdzekļi, motivācijas pasākumi – ir sakārtotas citās valstīs? Vai Latvija ir lielākā atpalicēja?

— Salīdzinājumu varētu veikt divos līmeņos – praktiskajā un formālajā. No praktiskās darbības viedokļa Latvija izskatās ļoti labi. Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība kopā ar rajonu pieaugušo izglītības centriem un citām dalīborganizācijām (to ir vairāk nekā 60) šajos gados ir realizējusi ļoti daudzus projektus ar spīdošiem panākumiem 800 000 latu apjomā. Ir sagatavotas un izdotas vairāk nekā 50 publikācijas, tai skaitā mācību grāmatas, par dažādiem pieaugušo izglītības aspektiem.

Ja runājam par formālo, politisko līmeni, aina vairs nav tik laba. Piemēram, Igaunijā jau 1993.gadā tika pieņemts pieaugušo izglītības likums. Nedaudz vēlāk likums tika papildināts un tajā iestrādātas normas, kas ar nodokļu atlaidēm motivē uzņēmējus iesaistīties pieaugušo izglītošanā. Patlaban Igaunijā ir izstrādāta arī atsevišķa pieaugušo izglītības programma, kuras mērķis ir apmācīt datorlietošanā 100 000 cilvēku. Tās īstenošanā iesaistīta gan valsts, gan privātās struktūras, un šādas programmas izveidošana un īstenošana ir ļoti liels sasniegums.

Lietuvā ir pieņemts Neformālās pieaugušo izglītības likums (1998). Diemžēl lietuviešu valsts institūciju tālākā darbība pēc likuma pieņemšanas nav īpaši konsekventa.

Summējot varētu teikt, ka Latvijai būtu jāsasparojas tieši mūžizglītības politikas formulēšanā, definēšanā normatīvajos aktos. Vēl viens svarīgs arguments, kāpēc tas būtu jādara, ir fakts, ka nesen akceptētais Latvijas Attīstības plāns paredz ieguldīt diezgan lielas investīcijas cilvēkresursu attīstībā. Veidojas paradokss – Attīstības plāns ir definēts, bet tajā pašā laikā prioritātes pieaugušo izglītošanā nav noteiktas. Tas nozīmē, ka kārtējo reizi ķeramies pie darīšanas bez pieaugušo izglītības stratēģijas, valstiski nevienojoties par to, kādā virzienā jānotiek cilvēkresursu attīstībai. Mēs strādājam un daudz darām, bet bez saskaņošanas, bez koordinācijas. Piemēram, šobrīd no malas raugoties, nav skaidra Izglītības un zinātnes ministrijas loma un atbildība Attīstības plāna īstenošanā.

— Konferences laikā iecerēts akceptēt kopēju Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības plānu mūžizglītības jomā. Ko dos šāds kopējs plāns?

— Desmit gadu sadarbības pieredze starp Baltijas un Ziemeļvalstīm ir pieradījusi, ka neviena valsts vai valstu grupa nevar ietekmēt un nevēlas ietekmēt procesus, kas notiek katras konkrētas valsts iekšienē. Tajā pašā laikā ir izveidojusies vesela sadarbības sistēma, kas ir veicinājusi un sekmējusi daudzu procesu pozitīvu virzību.

Kopējs sadarbības plāns galvenokārt nozīmē kopēju ideoloģisko platformu mūžizglītības jautājumos un arī kopējas politiskā lobisma intereses Eiropas Savienībā. Tā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu viedoklis par mūžizglītības uzdevumiem atšķiras, piemēram, no Lielbritānijas viedokļa, kur mūžizglītība ir ļoti pragmatiski orientēta tieši uz cilvēku piemērotību arvien jaunām darba tirgus prasībām. Mēs to saprotam plašāk – arī kā atbalstu pilsoniskai sabiedrībai un pašpilnveidei. Tāpat Ziemeļvalstis un Baltijas valstis vēlas uzlabot izglītības projektu menedžmentu Eiropas Savienības ietvaros, redzēt arī EK institūciju atbildīgāku attieksmi starptautisko projektu līgumu saistību izpildē. Tāpēc mums ir nepieciešama vienota nostāja un vienota izpratne par prioritāri risināmiem jautājumiem, lai mēs kopīgiem spēkiem varētu lobēt procesu virzību sev vēlamā virzienā.

Domāju, ka Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopējais pienesums Eiropas Savienības politikas ietekmēšanā ir un būs nozīmīgs, jo katra valsts mēģina savas tautas vajadzības formulēt izglītības politikas valodā un motivēt kādu izmaiņu nepieciešamību tajā.

— Bez politiskas izšķiršanās un atbalsta katra procesa, tostarp pieaugušo izglītības un mūžizglītības, sekmīgai attīstībai ir vajadzīga arī nauda. Kādiem, jūsuprāt, būtu jābūt galvenajiem finansu avotiem – valsts budžeta līdzekļiem, pašu cilvēku, darba devēju, naudai?

— Finansēm kā resursam neapšaubāmi ir nozīmīga loma. Latvijā un citur pasaulē jau ir kļuvis par realitāti, ka finansējums mūžizglītībai ir dalīts – daļēji tas nāk no valsts, daļēji – no pašvaldībām, no darba devējiem, nevalstiskajām organizācijām un starptautiskām institūcijām, projektiem, arī no pašu cilvēku kabatas. Latvijas īpatnība ir tā, ka valsts finansējums lielā mērā tiek dots tikai bezdarbnieku pārkvalifikācijai, ierēdņu izglītībai un valsts institūciju darbinieku izglītībai. Lielākie līdzekļi ir Labklājības ministrijas kompetencē, kas atklāj vēl vienu Latvijas paradoksu – nebūt ne visi ar cilvēku izglītību saistītie jautājumi atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Kopumā valstī tai cilvēkresursu attīstības daļai, ko varētu definēt kā mūžizglītību, tiek tērēti aptuveni 20 miljoni latu gadā. Taču šī nauda ir decentralizēta, sadalīta vairākām ministrijām, ar dažādiem budžeta pozīciju nosaukumiem. Arvien vairāk mūžizglītības pasākumus atbalsta pašvaldības. Taču svarīgākais darbs, kas būtu darāms mūžizglītības finansēšanas sakārtošanā, būtu līdzekļu centralizācija. Tikai tad, kad nauda būs savākta vienkop, varēs izvērtēt tās pietiekamību vai nepietiekamību, izlietojuma lietderību utt.

Bet gribu uzsvērt, ka bez naudas mūžizglītības attīstībai vienlīdz nepieciešami ir pieaugušo izglītības speciālisti, mācību līdzekļi un valsts atbalsts jau strādājošajām pieaugušo izglītības institūcijām.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore