Par Atlantiju kā pasaules vienotāju

ASV valsts sekretārs Kolins Pauels:

Foto: A.F.I.

Daudzi ir nobažījušies, ka nākamo Irākas valdību vadīs no ASV. Kā likvidēt šīs bažas un vai ir iespējama ANO atgriešanās mierīgas noregulēšanas procesa centrā?

Mēs saprotam, ka ANO jāiesaista mierīgajā noregulēšanā. Par to izteicies ASV prezidents, tādēļ arī šī iemesla dēļ esmu šeit - apspriest ar eiropiešiem, kādai jābūt ANO lomai. ANO ir skaidri pateikusi, ka negrib sev uzkraut Irāku. Vispār es nesaskatu konkurenci vēlmē uzņemties atbildību.

Kāda Irākā var būt NATO loma?

Tā var būt palīdzība pēckara stabilizācijā, masu iznīcināšanas ieroču meklēšanā un iznīcināšanā. Detaļas pagaidām vēl nav apspriestas, taču es ar gandarījumu konstatēju, ka Eiropas partneri ir gatavi un vēlas apspriest NATO lomu Irākā.

Kādas, jūsuprāt, ir amerikāņu un vācu attiecību perspektīvas, kuras sarežģījās tieši Irākas sakarā?

Ziniet, bija ļoti daudz izteikumu par transatlantiskās alianses galu. Kad sabruka Padomju Savienība un beidzās aukstais karš, mani krievu draugi sacīja: mēs atteicāmies no Varšavas līguma, atsakieties no NATO! Cilvēkus vienkopus ir ļoti grūti noturēt, taču pēc Varšavas līguma izjukšanas tā dalībvalstis izteica vēlmi iestāties NATO. Kādēļ? Tādēļ, ka tās grib būt tās drošības alianses sastāvdaļa, kas saista Eiropu ar Ziemeļameriku. Tādēļ, ka vēl līdz šim brīdim tās baidās. Tādēļ eiroatlantiskā sadarbība nekur nepazudīs, neraugoties uz viedokļu dažādību Irākas sakarā. Un es uzskatu, ka tā tas būs arī turpmāk.

Vācija un ASV ir visciešākie partneri kopš Otrā pasaules kara beigām. Domāju, ka attiecības starp Savienotajām Valstīm un Vāciju turpināsies. Eiropa augs, stiprināsies sakari, man nav bažu par Ziemeļatlantijas alianses nākotni.

Kas ietilps nākamajā Irākas administrācijā?

Vēl mēs turpinām militāro kampaņu. Un militārā virspavēlniecība tāpat kā koalīcijas politiskie līderi ir atbildīgi par teritoriju, ko atbrīvojam. Tajā mēs atbildam par cilvēku drošību, stabilitāti un valsts teritoriālo veselumu. Un neviens cits to nevar uzņemties, jo mums ir spēks un iespējas. Cik vien ātri tas būs iespējams, pārliksim atbildību no militāristiem uz civilo administrāciju, kas vēl jāizveido. Tikai jau bez Sadāma Huseina. Domāju, ka arī ANO pastiprinās savu lomu saskaņā ar attiecīgu Drošības padomes rezolūciju.

Jau pilnā sparā rit Irākas atjaunošanas darbu līgumu dalīšana. Dzīvi tiek pārspriests, vai arī Eiropas firmas varēs piedalīties, vai viss tiks ASV kompānijām. Vai Krievija var uz ko cerēt pēcsadāma Irākā?

Vairāk nekā skaidrs, ka pirmās naudas plūsmas nāks no Savienotajām Valstīm. Kad stāvoklis būs stabilizējies, acīmredzot kļūs iespējams izmantot Eiropas Savienības fondus, taču tā pati lems, kā rīkoties. Un tikai pēc tam, kad būsim atjaunojuši naftas sistēmu un valsts sāks gūt ienākumus no naftas - Irāka taču ir ļoti bagāta valsts, tad jau Irākas valdība lems, kā tērēt naudu un ar ko slēgt līgumus.

Ko jūs darīsit, kad karš Irākā būs beidzies? Vai būs citi kari?

Šis ir karš pret masu iznīcināšanas ieročiem, pret diktatora režīmu, kurš daudzkārt pārkāpis saistības, kas fiksētas daudzās ANO rezolūcijās. Tagad daudzās valstīs, tajā skaitā, ko tur slēpt, arī Eiropā, valda pārliecība: Savienotās Valstis to ir paveikušas un tagad raugās, kur vēl pakarot. Tā domāt nozīmē - nepazīt ASV! Mēs nemīlam karus, mums tie izraisa riebumu, vispār, parādiet man valsti, kura gūst gandarījumu no kara! Mēs ar prieku nodarbotos ar ekonomiskās izaugsmes, stabilas attīstības problēmām. Taču mēs nekad nepievērsim acis, raugoties uz režīmiem, kuri atbalsta teroristus vai rada masu iznīcināšanas ieročus. Lūk, runā par Ziemeļkoreju. Mēs vairākus mēnešus centāmies izveidot daudzpusīgu koalīciju kontaktiem ar KTDR, iesaistot kaimiņus - Ķīnu, Japānu, Krieviju, Dienvidkoreju un kopīgiem spēkiem mēģināt rast risinājumu. Tagad mūs apvaino, kādēļ mēs vieni paši neesam vērsušies pie Ziemeļkorejas! Pasaulei jārisina daudz citu problēmu: vajag radīt labāku dzīvi irākiešiem, mūs nodarbina nestabilie režīmi, valstis, kas atbalsta teroristus. Paplašinās NATO, paplašinās ES, tādēļ jārisina narkobiznesa, cilvēktiesību, dzīves apstākļu problēmas. Mums jāpievērš uzmanība Indijas un Pakistānas attiecībām, mums jābūt pārliecinātiem, ka pasaulē nostiprinās demokrātijas principi, jāpievērš nopietna uzmanība stabilām attiecībām ar Eirāzijas kontinenta lielākajām valstīm Krieviju un Ķīnu.

Pēc “IZVESTIJA”