Dienā, kad vienojas Eiropa

9.maijs ir Eiropas diena

Integrācija Eiropā no uzņēmēja viedokļa

Raita Karnīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle

Runa LZA pilnsapulcē Rīgā 2003. gada 8. maijā

Pēc pēdējiem statistikas datiem, 2003. gada aprīļa sākumā Latvijā bija 42,3 tūkstoši ekonomiski aktīvu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību, no tām 32,3 tūkstoši mikrouzņēmumu ar mazāk nekā 10 strādājošiem, 8 tūkstoši tādu, kuros strādāja 10–49 strādājošie, gandrīz 1,7 tūkstoši tādu, kuros strādāja no 50 līdz 249 strādājošo – vidējie uzņēmumi – un 275 lielie uzņēmumi ar vairāk nekā 250 strādājošiem.

114 lielie uzņēmumi darbojas rūpniecībā (ieskaitot elektroenerģijas, gāzes un ūdens padevi), 14 – celtniecībā, 24 – tirdzniecībā un 23 – transporta, glabāšanas un komunikāciju nozarē. 75 lielie uzņēmumi darbojas dažādās citās nozarēs, kuras statistika sīkāk neatšifrē.

Mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi (10–49 strādājošie) visvairāk izveidojušies tirdzniecības nozarē – 15 tūkstoši mikrouzņēmumu un 2,7 tūkstoši mazo uzņēmumu, daudz mikrouzņēmumu veic operācijas ar nekustamo īpašumu, nomu un citu komercdarbību, darbojas lauksaimniecībā. 2,1 tūkstotis mikrouzņēmumu veic transporta pakalpojumus, 1,6 tūkstoši darbojas viesnīcu un restorānu nozarē, 1,5 tūkstoši – būvniecībā, 3000 mikrouzņēmumu darbojas rūpniecībā.

Salīdzinājumā ar uzņēmumu struktūru pēc lieluma Eiropas Savienības (ES) valstīs Latvijā ir lielāks nekā citur lielo uzņēmumu īpatsvars – 0,6% Latvijā salīdzinājumā ar 0,2% 15 ES dalībvalstīs. Salīdzinoši mazs – tikai 76%, salīdzinot ar 93% ES valstīs, ir mikrouzņēmumu skaits, bet to atsver lielāks mazo uzņēmumu īpatsvars – 0,19% Latvijā pret 6% ES valstīs. Latvijā ir lielāks vidējo uzņēmumu īpatsvars – 4% salīdzinājumā ar 1% ES valstīs. Kopējais uzņēmumu skaits uz 100 iedzīvotājiem Latvijā ir krietni zemāks nekā ES dalībvalstīs – 18,3 Latvijā salīdzinājumā ar 50 ES valstīs.

833 uzņēmumi pieder sabiedriskajam sektoram, 41,5 tūkstoši uzņēmumu (98% no kopskaita) ir privāti.

Raksturīgi, ka mikrouzņēmumi, kā arī mazie un vidējie uzņēmumi Latvijā ir jauni, turpretī lielie uzņēmumi daudzos gadījumos ir tehniski atpalikuši. Tāpēc vietā ir jautājums – ko Latvijas uzņēmēji var sagaidīt no iestāšanās Eiropas Savienībā? Te jāatgādina, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ir nevis abstrakts mērķis pats par sevi, bet instruments labākas attīstības nodrošināšanai un, kā katrs instruments, tā ir laba tad, ja tiek lietota prasmīgi un īstajā vietā, tātad arī uzņēmēju interesēs.

Lai novērtētu integrācijas ietekmi, soli pa solim jānoskaidro, kas uzņēmumiem vajadzīgs, lai tie spētu labi darboties, un ko no tā piedāvā vai uzlabo iestāšanās Eiropas Savienībā.

Pirmā nepieciešamība ir tirgus. ES valstu īpatsvars Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē ir liels – 60% eksportā un 53% importā, tirdzniecības bilance augoši negatīva (2002. gadā 471 miljons latu). Iestāšanās Eiropas Savienībā, kas nozīmē iekļaušanos kopējā tirgū, neapšaubāmi uzlabos tirgus pieejamību. Tirdzniecību ar Eiropas Savienības valstīm vēl vairāk atvieglos eiro ieviešana Latvijā. Paliek jautājums – vai Eiropas valstu tirgus pieņems Latvijā ražoto preci un ar kādiem nosacījumiem?

Visumā Latvijā ražotās preces konkurētspēja Eiropas tirgos ir laba, to nosaka laba kvalitāte un pagaidām zemāka cena. Jauno valstu ietekmi uz tirgus konkurenci ir konstatējuši somu zinātnieki, kas izteikuši bažas par nopietnu apdraudējumu “vecās” Eiropas uzņēmējiem un ārējās tirdzniecības bilances pasliktināšanos. Nesen veiktais franču zinātnieka Kristiana Gianellas pētījums par galveno konkurences priekšrocību uzskata zemās algas, ko nedaudz samazina ievērojami zemākā produktivitāte. Saskaņā ar šo pētījumu Latvijā algas līmenis ir tikai 7%, produktivitāte – 15% un produkcijas vienības cena – 46% no Austrijas vidējā līmeņa, īpaši zems algu līmenis ir nacionālajos uzņēmumos (atsevišķās nozarēs pat vairākas reizes zemāks nekā ārvalstu īpašnieku pārvaldītajos uzņēmumos).

Konkurences priekšrocības pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks būtiski mazinātas gan administratīvi (nosakot augstākas darba izmaksu prasības), gan ekonomiski – vienotā telpā izlīdzināšanās ir neizbēgama.

Parastākās grūtības, ar kurām saskaras uzņēmēji, ir nelielie piegāžu apjomi un tas, ka Latvijas uzņēmumi un to piedāvājums Eiropā nav pazīstams. Bez tam Latvijā nav attīstīta ne uzņēmējdarbība loģistikā, ne arī laba kooperācija tirgus iegūšanas jomā, kas ļautu šīs grūtības novērst. Veiksmīgi var darboties tie uzņēmumi, kuri ir atraduši partneri ārvalstīs, kurus ir izveidojis ārvalstu partneris vai kuri ir izveidoti tiešo ārvalstu investīciju rezultātā.

Vairākās nozarēs (piemēram, piena pārstrādē) Latvijas preces iekļūšanu tirgū apgrūtina tas, ka Eiropā darbojas piegādātāju ķēdes un tās nesadarbojas ar maziem uzņēmumiem. Uzticību Latvijas precei mazina priekšstats par Latviju kā postpadomju valsti, kurā “nekas nav tā, kā vajag”.

No vienas puses, integrācija Eiropas Savienībā nesola lielas pārmaiņas attiecībās ar NVS valstīm, kur darbojas daudzi Latvijas uzņēmumi, tomēr eksporta ierobežojumi pārtikas precēm un tirdzniecības režīma pasliktināšanās ar Baltkrieviju ir gaidāmi. No otras puses, Latvijas kā Eiropas Savienības valsts prestižs NVS valstu tirgos noteikti celsies. Tirdzniecības ierobežojumi, ja tādus kāds vēlētos noteikt, vairs nebūs pret Latviju kā atsevišķu valsti, bet pret Latviju kā Eiropas Savienības valsti – šāda aizsardzība arī ir ļoti vēlama.

Ienākumi, ko veido cenas un izmaksu starpība, ir otra nepieciešamība. Ienākumu palielinājumu sola divi procesi: pirmkārt, eksporta palielināšanās maksātspējīgajā Rietumu tirgū, ja tāda notiks, dos iespēju uzlabot uzņēmumu ienākumus, otrkārt, palielinoties interesei par Latviju, uzlabojoties pieejamībai un zemāku cenu ietekmē, palielināsies ārzemnieku radītais pieprasījums Latvijā, kas arī ļaus uzņēmējiem paaugstināt cenas un gūt izmaksām atbilstošus ieņēmumus. Šajā nozīmē īpaši svarīga ir tūrisma nozares sakārtošana. Savukārt eksporta ietekmē radītais ārzemju finansējuma pieplūdums palielinās Latvijas iedzīvotāju ienākumus un pirktspēju un iekšējo pieprasījumu. Tā tam vajadzētu notikt, ja process tiks pienācīgi gudri vadīts un virzīts ar valdības politiku ārējās tirdzniecības veicināšanā, tūrisma un kultūras attīstībā un Latvijas tēla veidošanā.

Latvijas uzņēmumiem ir nepieciešamas investīcijas un jaunas tehnoloģijas. Investīciju līdzekļi iegūstami vairākos veidos – no saviem ieņēmumiem, piesaistot vietējos investīciju resursus, ārvalstu investīciju ceļā vai aizņemoties. Sevišķi interesanta problēma ir ārvalstu tiešās investīcijas – labs, bet bīstams līdzeklis finansējuma un jaunu tehnoloģiju iegūšanai. Pašlaik Eiropas valstis ir būtiskākais ārvalstu investīciju avots. Cerības, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ārvalstu investīcijas Latvijā palielināsies, ir pamatotas. Tomēr ir jāpatur prātā vairākas svarīgas patiesības:

• pievienotā vērtība, tai skaitā investīciju resursi (peļņa) ārvalstu uzņēmumā pieder īpašniekam ārvalstniekam,

• uzņēmuma attīstības stratēģiju izlemj ārvalstnieks;

• investīciju stabilitāte ir ārvalstnieku rokās, kurus interesē tikai un vienīgi peļņa.

Līdz šim Latvijā valdījis uzskats, kas pamatots ar citu valstu pieredzi, ka ārvalstu investīcijas ir vēlamas un nerada nekādu apdraudējumu valsts tautsaimniecībai. Mūsu novērojumi vairākās Latvijā vēlamās nozarēs rada šaubas par šāda uzskata pareizību, ja raugāmies no perspektīvās attīstības viedokļa. Latvijas cerība ir augsto tehnoloģiju un zinātņietilpīgo nozaru attīstība, to saista ar lielākas pievienotās vērtības iegūšanas iespējām augstākas konkurētspējas rezultātā.

Mūsu pētījums liecina, ka augsto tehnoloģiju un zinātņietilpīgās nozarēs pašlaik intensīvi ieplūst ārvalstu investīcijas. Faktiski veselas nozares, tādas kā informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas, audiovizuālā industrija, juridiskās konsultācijas, pārņem ārzemju kompānijas, un tās savāc nozarēs radīto pievienoto vērtību (izņemot algas un nodokļus) un izlemj attīstības stratēģiju. Latvijas uzņēmumi kā lielāku ārvalstu uzņēmumu sastāvdaļas saņem jaunas, bet ne pašas jaunākās tehnoloģijas, bet, pats galvenais, tiem paredzēta ierobežota attīstības telpa. Pakalpojumu kompānijas paredzētas galvenokārt vietējā tirgus apkalpošanai. Pārņemtie uzņēmumi nevar izmantot savus brīvos līdzekļus virspeļņas gūšanai ar ārvalstu investīciju palīdzību, izvietojot ražotnes zemu izmaksu zonās, jo to darīs galvenais uzņēmums. Ir arī cits nozīmīgs aspekts. It īpaši augsto tehnoloģiju nozarēs virspeļņas avots ir inovācijas. Ārvalstu kapitāla kontrolē esošajās nozarēs inovācijas radītā virspeļņa Latvijas uzņēmumiem vairs nav pieejama, jo to saņem galvenais uzņēmums.

Ir cerības, ka Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienības vienotajā pētniecības telpā sekmēs jaunu tehnoloģiju iegūšanu, apgūšanu un, iespējams, arī izstrādi Latvijā. Taču atkal jāpadomā, kam pieder ārvalstu finansēto pētījumu rezultāti – Latvijai vai finansētājam? Vai valstij ir cerības jebkad iegūt pietiekami augstu konkurētspēju nozarēs, kurās dominē eksinovācijas un pētījumu rezultāti tiek atdoti konkurentiem?

Atgriežoties pie investīciju resursiem, var paredzēt, ka kredītu pieejamība Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uzlabosies, jo uzlabosies ticamība valstij un vienādosies spēles noteikumi. Tā jau ir uzlabojusies, un kredītu resursu pieplūdums un to izmantošana pašlaik ir ļoti intensīva.

Te atkal rodas viela pārdomām par Latvijas tautsaimniecības neatkarību un ar to saistīto stabilitāti ārpus Eiropas Savienības un Eiropas Savienībā. Uzmanību pievērš vairāki jautājumi: kāpēc ārvalstu, galvenokārt Eiropas, bankas nebaidās piekopt tik agresīvu un finansiāli apjomīgu kredīta politiku Latvijā, un kādas ir tās sekas, kāpēc ir savienojami ilgstošs maksājuma konta deficīts un stabila valūta, kāpēc ekonomisko krīžu izpausmes Latvijā ir tik vājas, un kāpēc neviens neuztraucas par pašreizējo stāvokli, kad ekonomikā skaidri un klasiski iezīmējas pārkaršanas draudi? Atbilde ir vienkārša – tāpēc, ka Latvijas tautsaimniecība vairs nav ekonomiski neatkarīga un tikai nacionālo interešu vadīta. Latvijas banku sistēmu pilnībā kontrolē un uztur lielās ārvalstu, pat pārnacionālās bankas. Ja Latvijas kredīta ņēmēji nespēs naudu atdot, bankas saņems īpašumu (kredīta ķīlu) ekonomiski dinamiskā un ļoti perspektīvā reģionā, tāpēc tos neuztrauc iespējamie pārkaršanas draudi tik mazā ekonomiskā sistēmā, kāda ir Latvija. Ārvalstu ietekme un Latvijas iedzīvotāju pieticība notur Latvijas tautsaimniecības stabilitāti krīžu periodos, jo it īpaši krīžu brīžos paliek spēkā ekonomiski vāji attīstīto valstu galvenā konkurences priekšrocība – zemas darba izmaksas. Bez tam mazas valstis ātrāk nekā lielās spēj atgūties no krīzēm un ļauj ārvalstu īpašniekam turpināt saņemt virspeļņu. Lūk, kāpēc parādības, kuras jebkurā valstī radītu pamatu uztraukumam par makroekonomiskās stabilitātes zaudējumu, Latvijā nenozīmē gandrīz neko.

Visbeidzot, vai šodienas ieguvums no nekontrolētas ārvalstu investīciju plūsmas Latvijā, neizmodelētas iekļaušanās Eiropas vienotajā pētniecības telpā un faktiskas ekonomiskās neatkarības zaudēšanas atsvērs iespējamos zaudējumus nākotnē – tas ir dziļāka pētījuma vērts jautājums. Teorētiski, protams, ir iespēja, ka uz iegūtās pieredzes bāzes no pašreizējiem ārvalstu kontrolētiem uzņēmumiem augsto tehnoloģiju un zinātņietilpīgās nozarēs izveidojas spēcīgi nacionālie uzņēmumi, bet šim procesam jābūt valstiski vadītam. Pašlaik nav jūtams, ka Latvijā kāds to vēlētos darīt. Drīzāk otrādi – arvien vairāk jūtams, ka toni nosaka ārvalstu investori, izmantojot Latvijas atbalstītu institucionālo struktūru – Ārvalstu investoru padomi. Saprotams, ka ārvalstu investoru interesēs nacionālo uzņēmēju stiprināšana neietilpst. Taisnības labā gan jāatzīst, ka no ārvalstu investoru panāktajiem ekonomiskās vides uzlabojumiem labums tiek arī nacionālajiem uzņēmējiem.

Tikpat labi var domāt, ka Eiropas Savienības sastāvā Latvijas tautsaimniecības neatkarība vispār nav svarīga. No indivīda labklājības viedokļa tā ir – vienalga, kurš dod darbu un algu, galvenais, ka kāds dod. No valstiskās neatkarības viedokļa – jāsāk šaubīties. Ja nu ar Eiropas Savienību notiek tas pats, kas ar mūsu iepriekšējo mājvietu – maz ticams, bet iespējams scenārijs. Tad Latviju sagaida tāds pats liktenis kā 90. gadu sākumā. Atšķirība ir tā, ka zaudētos īpašumus atgūt neizdosies, jo tie būs privāti. No uzņēmēju viedokļa – tie pašlaik par ekonomiskās neatkarības zaudēšanas sekām nedomā, bet cenšas pastāvēt. Ja Eiropas Savienība būs stabila, uzņēmēji iegūs, ja spēs izmantot piedāvātās iespējas, tomēr jārēķinās ar to, ka konkurence kļūs spēcīgāka, galvenie konkurenti būs lielie ārvalstu uzņēmumi, kuros izmaksas ir zemākas nekā mazajos Latvijas uzņēmumos un nacionālo interešu aizstāvība – vājāka.

Jāatzīst, ka jau tagad Latvijas pastāvēšana ārpus Eiropas Savienības ir problemātiska, jo ārvalstu ietekme ir pārāk liela un, galvenais, neatgriezeniska, jo tā saistīta ar privātīpašumu, un Eiropas integrācijas process šādu rezultātu ir veicinājis. Ja jau ietekmējošās valstis ir Eiropas Savienības valstis, tad, protams, labāk ir arī Latvijai kļūt par šīs kopas dalībnieci, lai spētu ietekmēt tur notiekošos procesus.

Vai globalizācijas apstākļos no ekonomiskās neatkarības zaudēšanas ir iespējams izvairīties? Jā, bet tikai daļēji. Tomēr arī daļēji ir vairāk nekā nekas. Lai saglabātu iespēju īstenot nacionālās intereses, tautsaimniecības vadībai ir jābūt zinātniski pamatotai, tā nedrīkst būt no ārpuses vadīta, kā tas ir Latvijā. Tās pamatā jābūt Latvijas uzņēmumu, galvenokārt nacionālo uzņēmumu, stiprināšanai, saprātīgai aizsardzībai un interešu ievērošanai.

Šajā sakarībā es vēlos atcerēties deviņdesmito gadu sākumā populāro pārkārtošanās pamatojumu – mēs vēlamies pāriet no valsts, kurā indivīda intereses tiek pakārtotas valsts interesēm, uz valsti, kurā indivīda intereses nosaka valsts intereses, ar piebildi – kā tas ir ārzemēs. Ārzemēs tiešām tā ir, bet Latvijā joprojām nevis valsts pielāgojas indivīda, pat ne galvenā barotāja – uzņēmēja – interesēm, bet tikai otrādi.

Ekonomiskās neatkarības zaudējums ir gan iemesls, gan cēlonis tam, ka Latvijā nav skaidras un savas valsts politikas. Tās trūkums kavē uzņēmējus novērtēt attīstības perspektīvas, izvēlēties konkurētspējīgu darbības jomu, un tas ir visticamākais iemesls salīdzinoši mazajam uzņēmumu skaitam.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uzņēmēji noteikti var cerēt uz uzlabojumu, jo Eiropas Savienības stratēģiskie dokumenti ir ilglaicīgi, kvalitatīvi sagatavoti. Pats svarīgākais – tie ir mērķtiecīgi, paredzēti problēmu atrisināšanai un tāpēc pamatoti ar pētījumiem, kuros izziņas avots ir uzņēmumi. Tā ir liela atšķirība no Latvijā piekoptās kārtības.

Vēl atliek jautājums – vai Latvijas uzņēmēji spēs izmantot priekšrocības, ko dod integrācija Eiropas Savienībā? Lai izmantotu, ir jāzina. Latvijas uzņēmumus var sadalīt vairākās grupās: tādi, kas ar Eiropas valstu tirgiem jau ir iepazinušies un guvuši gan pozitīvu, gan negatīvu pieredzi, tādi, kas mēģina iepazīties, vai kas par to vispār nedomā, bet pārdod savu preci Latvijā vai NVS valstīs.

Informācija par Eiropas Savienību un iespējām tajā pastāvēt uzņēmējiem joprojām nav pietiekama. Eiropas Tirdzniecības kameru (EUROCHAMBERS) veiktajā pētījumā noskaidrots, ka 2001. gadā tikai 8,8% vidēji kandidātvalstīs un tikai 4–6% uzņēmēju Latvijā atbildējuši, ka viņi ir labi informēti par Eiropas Savienību. Pašlaik situācijai vajadzētu būt labākai, jo ir pagājis laiks, vairāk informācijas sniedz prese, Eiropas kustība Latvijā ir izdevusi grāmatu “Kas Latvijas uzņēmējiem jāzina par Eiropas Savienību”, tiek organizētas speciālas informācijas kampaņas uzņēmējiem.

Tomēr, piedaloties šajos pasākumos un runājot ar uzņēmējiem, man radies priekšstats, ka Eiropas integrācijas ietekme netiek pietiekami novērtēta. Arī EUROCHAMBERS pētījums liecina, ka tikai 49% no kandidātvalstu uzņēmumiem ir sākuši (2001. gadā) gatavoties darbībai Eiropas ekonomiskajā telpā, kaut gan Latvijā stāvoklis esot labāks (60%). Tikai viena desmitā daļa no aptaujātajām kompānijām atbildējušas, ka ir gatavas iestājai ES. Uzņēmumi nav novērtējuši integrācijas izmaksas – likumu pārņemšanu, sanitāro, drošības un vides aizsardzības normu ieviešanu uzņēmumos. Pārrunās ar uzņēmējiem noskaidrots, ka arī šobrīd situācija nav būtiski uzlabojusies. Tas nozīmē, ka pirmie gadi pēc iestāšanās Latvijas uzņēmumiem, sevišķi maziem, būs ļoti grūti. Tomēr jau 2001. gadā 75% Latvijas uzņēmēju atbalstīja Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā – ievērojami vairāk nekā sabiedrība, 27% uzņēmumi nebija apmierināti ar iestāšanās sarunu norisi.

Pati galvenā atziņa ir: Latvijas uzņēmēji, it sevišķi mazie un tie, kas darbojas vietējā tirgū, neprot domāt globāli, iedomāties sevi kā pasaules sistēmas sastāvdaļu. Tas nepieciešams katram, lielam un mazam. Piemēram, tiem uzņēmējiem, kuri gatavojas darboties tūrisma infrastruktūras izveidošanā (viesnīcas un atpūtas vietas), derētu padomāt par lielo viesnīcu ķēžu izplatīšanos Latvijā, arī Latvijas laukos. Atcerēsimies, ka mazo tirdzniecības uzņēmumu izputēšanas cēlonis bija lielveikalu tīkla paplašināšana Latvijā. Līdzīga situācija var iestāties viesnīcu biznesā, ņemot vērā, ka Latvija tiek atzīta par perspektīvu tūrisma attīstības valsti. Arī mazo transporta uzņēmumu iespējas pasliktināsies, galvenokārt augsto tehnisko prasību dēļ. Tas pats vērojams kokapstrādē un pārtikas rūpniecībā, kur ražošanas koncentrācija notiek ļoti intensīvi.

Ļoti svarīga būs pareiza stratēģijas izvēle. It īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem nepieciešams apvienot pūliņus, sadarbības ceļā veidojot lielākus ekonomiskos aģentus. Klasteru pieejai ir jābūt galvenajai gan valstiskā, gan uzņēmēju līmenī. Pats svarīgākais – lai vismaz daļēji saglabātu ekonomisko neatkarību, ir jāpēta un jāmeklē labākais veids, kā pielāgoties globalizācijas un ekonomiskās integrācijas radītajam spiedienam pret nacionālajiem uzņēmumiem.

Piemēram, Latvijā nav novērtēts, kas notiks pēc dzelzceļa pārvadājumu liberalizācijas, bet process jau ir sākts – agrāk nekā pašās dalībvalstīs, kurās ir lielas bažas par nacionālo dzelzceļa pārvadātāju uzņēmumu konkurētspēju un izputēšanas sekām. Kā, piemēram, Latvijas “Pasažieru vilciens” ar savu nolietoto vagonu parku spēs konkurēt ar vācu vai somu pasažieru pārvadātājiem, un kas notiks ar Latvijas dzelzceļniekiem, ja tas nebūs iespējams?

Kas notiks ar pārtikas ražošanas uzņēmumiem, ja tie nespēs iekļauties ārējos tirgos, bet iegūs augstākas izmaksas sanitāro prasību paaugstināšanās rezultātā? Ko darīs mazās kokzāģētavas? Un cilvēki laukos?

Neraugoties uz iespējamajiem pasliktinājumiem, kas varētu rasties pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, tā ir labākais tālākās attīstības scenārijs. Jau tagad jūtams, ka Latvija kļūst par ietekmju cīņu zonu starp lielajiem ekonomiskajiem spēlētājiem – Eiropas Savienību un ASV – un, kā katrs kaujas lauks, sāk izjust nestabilitātes draudus. Jāšaubās, vai kalpošana diviem kungiem ir lielākas drošības un neatkarības garants, bet konkurencē starp abiem Eiropas Savienībai neapšaubāmi ir redzamas priekšrocības, tāpēc es ceru uz integrāciju atbalstošu lēmumu referendumā.