Lai sabiedrības pasūtījums ir reformas pamats

Eiropas Integrācijas biroja direktors Edvards Kušners:

Es par valsts pārvaldes un teritoriālo reformu gribētu runāt mazliet plašāk. Valstiskā pārvalde nodrošina valstisko mērķu sasniegšanu. Jāpadomā, vai mums ir pietiekami skaidri definēti valsts attīstības mērķi — tālākā laika skatījumā un pietiekami konkrēti saturā. Vai nav tā, ka desmit gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas mēs vēl pinamies svešvārdos un dažādos saukļos, līdz galam netikuši skaidrībā, kāda konkrēti būs mūsu nākotne un ko mēs gribam sasniegt. Ja valsts pārvaldi mēs saprotam kā ierēdniecisko un politisko līmeni, tad valsts pārvaldes pirmais uzdevums ir izvirzīt mērķus pirmajam. Skaidri un saprotami. Un lai tie vārdi, ko mēs lietojam, būtu viennozīmīgi un nozīmētu vienu un to pašu visiem. Un vai mēs gadījumā bieži nejaucam mērķus ar sekām, kad mēs runājam par pensiju, par algu paaugstināšanu, un vai mēs nejaucam mērķus ar līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai kā integrāciju Eiropas Savienībā. Vai vārdi, ko lietojam, tiek vienmēr vienādi izprasti. Vai eiropeiska valsts nozīmē Grieķijas bezdarba līmeni vai Luksemburgas ienākumu līmeni. Vai nacionāla valsts — tā ir valsts, kurā savstarpēji ķīvējas tikai vienas tautības pārstāvji, bet pārējie to nav izturējuši un pametuši šo valsti. Vai liberāla politika ir nespēja izprast ekonomiskos procesus, tāpēc visādam gadījumam tajos neiejaucoties. Es domāju, ka tie nebūtu pareizākie šo terminu skaidrojumi. Bet varbūt kāds tos saprot tieši tā. Tāpēc, es domāju, valsts pārvaldes uzdevums ir konkrēti formulēt valsts attīstības mērķus, izprast tos pašiem un mācēt tos izskaidrot sabiedrībai. Tikai tad varēsim izvēlēties arī pareizākos līdzekļus šo mērķu sasniegšanai. Tad mēs varēsim runāt par valsts attīstības redzējumu, vīziju un tālāk to materializēt stratēģijā. Tieši stratēģiskā plānošana ir viens no jautājumiem, pie kura nopietni jāstrādā. Stratēģija paredz orientāciju uz šo pietiekami tālu un precīzi nosprausto mērķi. Vai mēs gan izraugoties ceļu, gan pārbaudot sasniegto, vienmēr pārliecināmies — vai tiešām tas, ko mēs darām, atbilst šim mērķim? Un vai vienmēr mēs pajautājam sev — kāpēc izraugāmies tieši šo ceļu? Vai mēs pietiekami izvērtējam vienas vai otras izvēles ietekmi? Vai nav tā, ka valsts pārvaldes darbā mēs reizēm sastopamies ar laboratorijas trusīšu metodi: izstrādā kādu jaunu politiku, kādu jaunu tiesību aktu un izmēģina to uz sabiedrības: ja strādā — ļoti labi, tieši tā mēs bijām domājuši, ja ne — taisa labojumus, grozījumus. Tas viss ir maināms! Tas nekas, ja varbūt kāda SIA bankrotē, varbūt kādai ģimenei radīsies problēmas.

Stratēģija paredz integrētu pieeju dažādu sektoru attīstībai, jo valsts taču ir vienota un tauta ir vienota. Līdz ar to nevar būt tā, ka pastāv kādas atsevišķu sektoru politikas, kas savā starpā nav saistītas. Valsts pārvaldei jāmācās strādāt kā vienotam organismam. Pašreizējā administratīvā kultūra ir pietiekami tālu no tā. Mums ir zināms feodālisms: katra valsts iestāde ir kā neliela pilsētvalsts, kas cīnās par sevi. Un tā nav tikai šo valsts pārvaldes darbinieku personiska īpatnība. Tam pamatā ir arī resursu trūkums, nepārtrauktā savstarpēja konkurence un cīņa par valsts budžeta līdzekļiem. Stratēģija ir pietiekami tālredzīga politika. Līdz ar to mums arī jādomā, kādos termiņos mēs plānojam — vai tā ir tuvāko deklarāciju izpilde, vai tā ir valsts attīstība 10, 20, 30 gadu perspektīvā.

Valsts pārvaldei nepieciešami izglītoti, zinoši kadri. Pašlaik dažādas institūcijas šai ziņā ļoti atšķiras cita no citas, bet visumā var teikt, ka valsts pārvaldē strādā studenti, lielākoties pirmā kursa studenti. Visu cieņu mūsu izglītības sistēmai! Varbūt ar pirmā kursa studenta zināšanām var strādāt valsts pārvaldē, bet ir jautājums, kā noturēt profesionālos kadrus un vai valsts nevarētu palīdzēt jauniešiem iegūt ārzemēs labu izglītību, uzliekot viņiem par pienākumu zināmu laiku nostrādāt valsts pārvaldē. Vai nevarētu izdarīt to, ko Japāna izdarīja piecdesmitajos gados un Horvātija dara pašlaik. Es domāju, ka tās būtu investīcijas ar pietiekami tālu mērķi. Varbūt atdeve nenāktu uzreiz, taču šīs investīcijas nebūtu jānožēlo.

Ja runā par valsts pārvaldi kā par ierēdniecību, tad šeit iezīmējas trīsstūris: ierēdņi, politiķi un pārējā sabiedrība. Būtiski ir, kādas attiecības veidojas šo elementu starpā. Ja vērojam sabiedrības attieksmi pret ierēdniecību, tad viennozīmīgi jāteic, ka tas ir izteikts negatīvisms un vispārināšana. Īpaši sāpīga ir vispārināšana. Lietot tādus izteicienus kā "visi ierēdņi ir korumpēti" vai "visi ierēdņi ir liekēži", manuprāt, ir tikpat nekorekti kā teikt, ka latvieši ir ebreju bendes. Ir dažādi ierēdņi, un gan mani, gan daudzus manus kolēģus personiski aizskar tas, ja šos vispārinājumus uzskata par absolūtu patiesību. Varbūt nav pamata sagaidīt labāku attiekmi, bet vai agresīva attieksme tiešām veicina situācijas uzlabošanu? Vai nenotiek tā, ka sabiedrība sašķeļas tajā daļā, kas pārtiek no nodokļu maksātāju iemaksām, un tajā daļā, kas varbūt cenšas šos nodokļus maksāt? Rezultāts ir tāds, ka ierēdniecība uzaudzē sev "biezāku ādu", ieraujas sevī, bet situācija no tā neuzlabojas. Es domāju, ka kritika ir viens no dialoga elementiem, bet tā nevar būt dialoga pamata forma. Es aicinu uz diskusiju tieši sabiedrībā, lai tiktu formulēts tas, ko sauc par sabiedrības pasūtījumu. Kādu sabiedrība grib redzēt valsts pārvaldi. Konkrēti runājot par darbības stilu, par administratīvo kultūru, nevis par kādiem maziem taustāmiem labumiem. Lai mēs varētu nonākt pie konstruktīva dialoga un sasniegt progresu arī pašā pārvaldes reformā. Citādi jāsaka: mums ir tāda valsts pārvalde, kādu mēs paši esam pelnījuši. Ja kāds saka, ka šādam dialogam ar ierēdniecību nav jēgas, tad tā ir neticība pirmkārt gan sev, bet ja mēs neticam sev, mēs atņemam nākotni saviem bērniem.

Kāda ir politiskā līmeņa saikne ar ierēdniecību? Runājot ar ierēdņiem, kam krietni lielāka pieredze par manu, ne reizi vien nācies dzirdēt — ja salīdzina tos laikus, kad mēs atjaunojām un veidojām savu valsti, un pēdējos gadus, tad jāteic, ka palielinājusies plaisa starp politisko līmeni un ierēdņiem. Varbūt šis process ir neizbēgams, bet mūsu uzdevums ir nepieļaut šīs plaisas tālāku palielināšanos, jo veiksmīga būs tā valdība, kas atradīs labu dialogu ar ierēdniecību. Ģenerālis bez armijas nav karotājs, gan politiskais līmenis, gan ierēdniecība ir neatņemamas valsts sastāvdaļas. Mēs nevaram no tā norobežoties, pateikt, ka mums to nevajag. Tā ir organiska daļa no valsts. Tādēļ pašreizējā valsts pārvaldes reforma ir būtisks solis mūsu valsts attīstībā kopumā. Es nevaru neminēt Ministru prezidenta ieguldījumu un ietekmi šī procesa virzībā. Mūsu uzdevums ir padarīt šo procesu neatgriezenisku, lai neatkarīgi no politiskām vai citām pārmaiņām šis process turpinātos. Tam nepieciešami tālredzīgi pirmie soļi tagad un konstruktīva diskusija sabiedrībā. Ir nepieciešams skaidri formulēts sabiedrības pasūtījums. Es gribu izteikt atzinību šīs sanāksmes organizētājiem. Tā varētu būt pirmais solis sabiedriskā pasūtījuma noformulēšanā. Es nedomāju, ka valsts pārvaldē ir daudz problēmu. Drīzāk ir ļoti daudz jautājumu, kurus vajag un var atrisināt.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā