Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Pēterburga kā ceļamaize Latvijas ārstiem

Arnis Vīksna, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis:

Referāts LZA sēdē 2003. gada 4. aprīlī

Līdz 1919. gadam, kad tika izveidota Latvijas Universitāte un tās Medicīnas fakultāte, vairākums vietējo ārstu izglītību bija guvuši Tērbatā, bet neliela daļa – arī Maskavā, Pēterburgā, citās Krievijas un ārvalstu augstskolās. Kara medicīnas akadēmija šai kopainā ieņem īpatnēju pozīciju ne tik daudz ar audzēkņu skaitu, cik ar viņu vēlāku pazīstamību, kam ir savs skaidrojums.

Militārmedicīnas augstskola impērijas metropolē tika izveidota 1798. gadā ar četru studiju gadu laiku un nosaukta par Medicīnas un ķirurģijas akadēmiju (MĶA), bet 1881. gadā kvalitatīvi reformēta par Kara medicīnas akadēmiju (KMA) ar piecgadīgu apmācību. Akadēmijas mācībspēku zinātniskais līmenis bija augsts, ko apliecina kaut vai tādu izcilāko krievu mediķu vārdi, kā fiziologi Ivans Sečenovs (1829–1905) un Nobela prēmijas laureāts Ivans Pavlovs (1849–1936), farmakologs Nikolajs Kravkovs (1865–1924), higiēnists Grigorijs Hlopins (1863–1929), mikrobiologs Daņiils Zabolotnijs (1866–1929), ķirurgi Nikolajs Pirogovs (1810–1881), Nikolajs Sklifosovskis (1836–1904), Nikolajs Veljaminovs (1855–1920) un Sergejs Fjodorovs (1869–1936), internisti Sergejs Botkins (1832–1889) un Nikolajs Čistovičs (1860–1926), neirologs Vladimirs Behterevs (1857–1927), dermatovenerologs Timotejs Pavlovs (1860–1932) un daudzi citi. Akadēmija bija šaura profila augstskola, tālab augstu sagatavotības līmeni, īpaši teorētiskās disciplīnās, nodrošināja sadarbībā ar Pēterburgas universitāti (kurā Medicīnas fakultāte nepastāvēja) un Eksperimentālās medicīnas institūtu. 19. gs. otrā pusē, izkonkurējot Tērbatas universitāti, KMA kļuva par valstī ražīgāko medicīnas disertāciju “fabriku”. Augstskola sagatavoja kara ārstus impērijas armijas vajadzībām, un, gluži dabiski, valdošās idejiskās tendences tajā bija monarhisms un impērisms (pirmais ar bardzību tika izskausts pēc Oktobra apvērsuma).

Atslēga izcilu audzēkņu koncentrācijai KMA sienās meklējama rūpīgā kandidātu atlasē. KMA pastāvēja milzīgs iestājkonkurss, balstīts ģimnāzijas atestātos, un tajā varēja iekļūt gandrīz tikai medaļnieki, bet iestāšanās civilās augstskolās īpaši netika limitēta, ja vien cilvēks spēja segt studiju maksu. Savukārt KMA audzēkņi studēja bez maksas un saņēma no valsts stabilu materiālu nodrošinājumu gan studijām, gan arī visai turpmākajai dzīvei, kas obligāti bija jāatkalpo karadienestā. Līdz ar to uz akadēmiju tiecās ļoti talantīgi, bet lielākoties trūcīgi jaunieši, kuriem cita izvēles iespēja nepastāvēja.

Aplūkojot KMA audzēkņu darbību Latvijā 19. gs. un 20. gs. sākumā, jākonstatē, ka ar civildienestu vai privātpraksi viņi bija maz saistīti, proti, atradās tur, kur jābūt – karaspēka daļās un hospitāļos. Tagadējās Latvijas teritorijā bija divi militārmedicīnas centri – Rīgā un Daugavpilī.

No 1754. gadā dibinātā Rīgas kara hospitāļa jāpaņem vismaz divi vārdi. Rīgā dzimušais un Jēnā medicīnas doktora grādu ieguvušais Johans Gotlībs Šlēgelis (1787–1851) bija ievērojams Krievijas militārmedicīnas darbinieks, hospitāļa galvenais ārsts 1833. un 1834. gadā, vēlāk galma ārsts Pēterburgā un no 1838. līdz 1851. gadam MĶA prezidents, sekmējot tās darbību. Savukārt dižais ķirurgs N. Pirogovs 1835. gadā Rīgas kara hospitālī vairākus mēnešus ārstējās pats un pēc tam operēja citus, bet vēlāk kļuva par MĶA profesoru. Hospitāļa ārsti 1888. gadā nodibināja Rīgas Krievu ārstu biedrību, kuras priekšsēdētājs no 1889. līdz 1891. gadam un no 1894. līdz 1896. gadam bija petraševskietis, Fjodora Dostojevska likteņa biedrs Dmitrijs Ahšarumovs (1823–1910), kas pēc soda izciešanas beidza MĶA, bet Rīgā uzturējās, pavadot savu dēlu, RPI studentu. Starp šīs biedrības biedriem bija arī KMA absolvents, Ķemeru kūrvietas direktors Aleksandrs Lozinskis (1868–1961).

Savukārt Daugavpils kara hospitālis tika uzcelts 1827. gadā un tajā, sākot jau ar pirmo galveno ārstu Jefremu Adamoviču, lielākoties strādāja MĶA/KMA audzēkņi. 1882. gadā tika nodibināta Daugavpils Medicīnas biedrība, kuras ilggadējs priekšsēdētājs bija KMA privātdocents Kazimirs Noiševskis (1856–1930), arī pilsētas domes priekšsēdētājs, Poguļankas acu dziednīcas īpašnieks un vēlāk oftalmoloģijas profesors Varšavā.

Vēl jāpiemin KMA profesors N. Veljaminovs, kas 1900. gadā Ventspilī ierīkoja pirmo bērnu kaulu tuberkulozes sanatoriju.

Izvērstāk jāaplūko KMA latviešu audzēkņi. Avotpētnieciskā bāze šādam apkopojumam tika meklēta KMA arhīvā un muzejā, taču izrādījās trūcīga. Krievijas Valsts centrālajā kara vēstures arhīvā Maskavā daļēji izdevās atrast to audzēkņu lietas, kas KMA beiguši līdz 1918. gadam, savukārt četros citos līdzīgas ievirzes arhīvos meklējumi bija nesekmīgi. Pirmo augstskolas izglītību baudījušo latviešu sarakstu 1883. gadā sastādīja Kažoku Dāvis, un tā kopija atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 1908. gadā Fricis Mīlenbahs publicēja pētniekiem labi zināmo apkopojumu “Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās”. Balstoties tajā, kā arī atmiņās, KMA audzēknis Jēkabs Prīmanis 1970. gadā trimdā žurnālā “Universitas” publicēja biogrāfisku pārskatu “Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas nozīme medicīnas attīstībā Latvijā”, kas 1994. gadā pārpublicēts krājuma “Acta medico-historica Rigensia” 2. sējumā. Tā kā J. Prīmanim nebija pieejami vēstures avoti Latvijā, precizējot un papildinot viņa darbu, 1999. gadā šī krājuma 4. sējumā tika publicēts pilnīgots pārskats, klāt liekot vēl 16 personas.

Sekojot J. Prīmaņa izvēlei, tika aptverti tie latvieši, kas KMA iestājušies līdz 1918. gadam, kā arī vēl tie, kas KMA aizstāvējuši disertāciju, kas studējuši KMA, bet beiguši citu augstskolu, vēl daži cittautieši, KMA absolventi – LU profesori un Latvijas armijas ārsti.

Kara medicīnas akadēmijas latviešu absolventu (iestājušies līdz 1918. gadam) saraksts hronoloģiskā beigšanas secībā:

Kara medicīnas akadēmijā studēja, bet kādu citu augstskolu beidza Fricis Andreika (1891–1968), Jēkabs Bullis (1852–1887), Dāvids Kessels (1892–1955), Jānis Kārkliņš (1896–1966), Jēkabs Knostenbergs (1893–pēc 1974), Juris Kraulis (1882–ap 1960), Justīns Liepa (1889–1952), Augusts Lietavietis (1893–1984), Aleksandrs Mežaks (1863–pirms 1904), Kārlis Miķelis Veidemanis (1895–1945), Ludvigs Zeltkalns (1898–1998) un Kārlis Zentelis (1883–1936). Simt gadu vecumu sasniedza nesen ASV mirušais L. Zeltkalns. Pavisam iznāk 40 latviešu absolventi un vēl 12 tādi, kas kādu laiku studējuši KMA.

Mēģinot izdarīt aptuvenu aplēsi (skat. 1. tabulu), jāizmanto ne visai korekti dati, jo pagrūti izrādījās noteikt audzēkņa piederību konkrētai augstskolai (vienā sāka, otrā beidza studijas, trešajā pētīja, bet ceturtajā aizstāvēja disertāciju) un vismaz daļa dublējas, tomēr priekšstatu tas ļauj veidot.

Vairāk pētīta ir Tērbatas universitāte un KMA, nedaudz – Maskavas universitāte, bet par citām augstskolām šāds darbs vēl veicams. Taču jau tāpat ir labi nojaušams ļoti augstais profesoru īpatsvars KMA audzēkņu vidū.

KMA medicīnas doktora disertāciju līdz 1918. gadam aizstāvēja astoņi latvieši: pieci tās absolventi J. Bērziņš, J. Martinsons, P. Sniķers, P. Spalviņš, K. Zuments un vēl trīs, kas beiguši citas augstskolas – Jēkabs Alksnis (1870–1957), Jānis Jankovskis (1876–1925), Jēkabs Šīrons (1870–1945), kā arī trīs cittautieši, kas vēlāk bija LU profesori – Ernsts Fērmanis (1872–1947), Eduards Gartjē (1872–1959), Vasilijs Kļimenko (1868–1941), viens cittautietis – Latvijas armijas ārsts Jermolajs Kanskis (1872–1946), bet Eduards Zariņš (1876–1947), kas nebija KMA absolvents, tur aizstāvēja farmācijas maģistra disertāciju. Salīdzinājumam: Tērbatā līdz 1918. gadam medicīnas doktora grādu ieguva 44 un farmācijas maģistra grādu – 12 latvieši.

Par profesoriem vēlāk kļuva 10 KMA latviešu absolventi – J. Bune, E. Bušs (darbojās Ļeņingradā), P. Jākobsons, P. Mucenieks, J. Prīmanis, K. Rudzītis, P. Sniķers, R. V. Sniķers, P. Stradiņš, A. Šmits, divi KMA latviešu disertanti – J. Alksnis, J. Jankovskis, vēl divi KMA studējušie, bet beiguši citur – A. Lietavietis (darbojās Maskavā), K. M. Veidemanis, kā arī jau minētais farmaceits E. Zariņš. Par Dr. med. honoris causa tika ievēlēts J. Alksnis, par Dr. pharm. honoris causa – E. Zariņš.

Tālāk, aplūkojot KMA audzēkņu lomu LU Medicīnas fakultātes veidošanā, redzams, ka tā ir bijusi visai nozīmīga (skat. 2. tabulu), taču ne dominējoša.

Laikposmā no 1919. līdz 1950. gadam starp 12 Medicīnas fakultātes dekāniem četri bija KMA absolventi, turklāt fakultātes vadība viņu rokās pakāpeniski nonāca trīsdesmito gadu otrā pusē, lai gan šī procesa motivācija nebūtu īpaši saistāma ar KMA, jo iemesli bija citi.

No daudziem izciliem KMA audzēkņiem ziņojuma ierobežotā apjoma pēc jāpiemin kaut daži.

J. Jankovskis bija latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes virsārsts, Latvijas Sarkanā Krusta dibinātājs un pirmais priekšnieks, LU Hospitālās ķirurģijas katedras vadītājs. Zinātniskos pētījumos daudzpusīgs un tehniski spožs ķirurgs bija profesors P. Mucenieks. Abi viņi nomira no pārstrādāšanās, nesasnieguši piecdesmit gadu vecumu.

Profesora S. Fjodorova skolnieks KMA klīnikā bija P. Stradiņš, kas 1923. gadā KMA aizstāvēja doktora darbu “Perifērisko nervu bojājumi un to ārstēšana”. Profesors P. Stradiņš darbojās ķirurģijas, onkoloģijas, iedzīvotāju veselības aprūpes u. c. jomās, izveidoja plašu zinātnisko skolu, nodibināja pasaulē pazīstamu Medicīnas vēstures muzeju un tiek uzlūkots par visievērojamāko Latvijas ārstu.

K. Rudzītis KMA mācījās pie profesora N. Čistoviča, taču vairāk uzlūkojams par profesoru Heinriha Šādes (1876–1935) un Mārtiņa Zīles (1863–1945) skolnieku. Internā klīnikā viņš izvērsa pētījumus par saistaudu fizioloģiju un patoloģiju, fokālo infekciju, koloīdķīmiskām reakcijām, holesterīnu; sagatavoja monumentālo vārdnīcu “Terminologia medica”. Profesors K. Rudzītis bija visoriģinālāk domājošā personība Latvijas medicīnā, un viņa daudzie skolnieki un skolnieku skolnieki turpina šo tradīciju.

Anatoms J. Prīmanis, lai arī KMA absolvents, savos pētījumos tomēr vairāk turpināja Tērbatas universitātes (kurā studēja pirmos divus gadus) un profesora Gastona Bakmaņa (1883–1964) tradīcijas. Organizējot ekspedīcijas, viņš veica sistemātiskus pētījumus latviešu antropoloģijā, publicēja “Latviešu anatomisko vārdnīcu”, bet emigrācijā no 1948. līdz 1964. gadam strādāja Pitsburgas universitātē ASV. Pateicoties J. Prīmanim, ir apkopots plašs datu materiāls par Kara medicīnas akadēmijā studējušiem latviešiem.

P. Sniķers profesora T. Pavlova klīnikā KMA sagatavoja un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju “Par papulonekrotiskā tuberkulīda būtību”. Šai darbā viņš ļoti tuvu nonāca pie atklājuma, kas, pareizi izprasts, eksperimentāli vispārināts un klīniskā praksē ieviests, būtu varējis atnest viņam pasaules slavu, proti, sešiem pacientiem konstatēja tuberkulīna ādas reakciju. Diemžēl ne jaunais censonis, ne viņa pieredzējušais šefs nespēja novērtēt tā nozīmi diagnostikā. Profesors P. Sniķers kā prasmīgs kara ārsts izveidoja Latvijas armijas medicīnas dienestu un bija LU Ādas un venerisko slimību katedras vadītājs; pazīstams arī kā turīgs mākslas darbu kolekcionārs.

A. Šmits bija profesora Mihaila Galvjalo (1875–1942) skolnieks un KMA docētājs no 1921. līdz 1935. gadam; Latvijā atgriezās 1945. gadā. Viņa pētījumu lokā ietilpa insulīns, askorbīnskābe un parenterālā barošana. Profesors A. Šmits izveidoja bioķīmiķu skolu, kuras darbība pēc šefa nāves gan ir apsīkusi.

Jānosauc arī ķirurgs profesors J. Bune, kas rosīgi darbojās pēckara gados, izcilais praktizējošais ķirurgs J. Jēgermanis, bet daudzi citi vārdi lai paliek plašākam apcerējumam.

Lai skaitliski raksturotu KMA audzēkņu darbību Latvijas armijā, dati aizgūti no Ē. Jēkabsona un V. Ščerbinska 1998. gadā publicētā apkopojuma “Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940” (skat. 3. tabulu).

Lai gan armijas medicīnisko dienestu līdz 1933. gadam vadīja KMA audzēknis P. Sniķers, tomēr citu KMA audzēkņu īpatsvars tajā nebija īpaši augsts. Latvijā pašlaik nav kara medicīnas vēstures speciālistu, bet, ja būtu, tad viņiem būtu jānoskaidro, vai Latvijai ir pastāvējusi sava militārmedicīnas doktrīna. Armijas medicīniskais dienests tika nodibināts 1919. gada 19. jūlijā un Atbrīvošanas cīņu noslēguma posmā vēl tikai veidojās, bet turpmāk, mierlaika apstākļos, teorētiskās atziņas pārbaudīt praksē nebija iespējams. Ja šāda doktrīna pastāvēja, tad būtu jānoskaidro, kāda bija KMA stratēģijas un taktikas mācībspēku ietekme un ar ko tā atšķīrās no Krievijas kara medicīnas tradīcijām, jo mērogi taču bija pavisam citi.

Latvijas armijā bija divi ārsti ģenerāļi – Pēteris Sniķers un Alberts Brambats (1884–1943?), Tērbatas universitātes audzēknis. Literatūrā reizēm tiek minēts, ka P. Sniķers ir pirmais latviešu ārsts šādā dienesta pakāpē, kas ir pareizi, ja aplūko Latvijas armiju, taču Krievijas armijā īstena valsts padomnieka (ģenerālmajora) pakāpi tika sasniedzis latvietis Georgs Zemmers (1849–1910), Tērbatas universitātes audzēknis un pazīstamā mikrobiologa profesora Eižena Zemmera (1843–1906) jaunākais brālis.

Latvijas armijas ārsti pulkveži bija KMA audzēkņi K. Kalniņš un J. Kanskis, doktorants J. Alksnis, kā arī Jēkabs Bērziņš (1873–1935), kurš KMA bija pilnveidojis zināšanas. No tiem KMA audzēkņiem, kuri neatgriezās Latvijā, Krievijas armijā valsts padomnieka (pulkveža) pakāpi bija sasnieguši A. Balodis, Jānis Bērziņš, N. Grundulis un J. Martinsons. Sarkanarmijas medicīnas dienesta pulkveži bija J. Bune un E. Bušs. Pēc pagaidām apzinātiem datiem kopā iznāk desmit pulkveži.

Ārsta pulkveža leitnanta pakāpe Latvijas armijā bija KMA audzēkņiem latviešiem J. Manasam, J. Paeglem, E. Pumpuram, A. Šķipsnam un E. Vanagam, kā arī diviem cittautiešiem – Rihardam Hjordam (1884–1945) un Paulam Struvem (1891–1941).

Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots E. Vanags, ar Triju Zvaigžņu ordeni J. Alksnis, R. Hjords, J. Lībietis, J. Manass, J. Prīmanis, P. Sniķers, P. Struve, E. Zariņš un K. Zentelis, ar Ļeņina ordeni – J. Jēgermanis, A. Lietavietis (3 gab.) un A. Šmits (3 gab.); Darba varoņa (bet ne sociālistiskā!) nosaukums piešķirts E. Bušam. Krišjāņa Barona prēmiju saņēmuši J. Prīmanis, K. M. Veidemanis un E. Zariņš, Ļeņina prēmiju – A. Lietavietis, Staļina prēmiju – A. Lietavietis un A. Šmits, Latvijas PSR Valsts prēmiju – A. Šmits.

Augstākās akadēmiskās virsotnes sasnieguši Latvijas PSR ZA akadēmiķi P. Stradiņš un A. Šmits, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis A. Lietavietis, korespondētājlocekļi P. Stradiņš un A. Šmits. Goda nosaukumi: LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks – J. Bune, K. Rudzītis, P. Stradiņš, A. Šmits, LPSR Nopelniem bagātais ārsts – P. Jākobsons, J. Jēgermanis, J. Liepa, J. Romans, PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars – A. Lietavietis.

Piemiņas iemūžināšana: publiski pieminekļi – P. Stradiņš (2), piemiņas plāksnes un akmeņi – J. Alksnis, J. Jēgermanis, J. Lībietis, K. Rudzītis, A. Skrinda, P. Sniķers, P. Stradiņš (4), P. Struve, ielas un alejas – J. Lībietis, A. Lozinskis, K. Rudzītis, P. Stradiņš (3), iestādes – Jāņa Jankovska Kaulu tuberkulozes sanatorija, Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzejs, Brāļu Skrindu Atašienes vidusskola, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skola, Rīgas Stradiņa universitāte, virsotne un kalnu pāreja – A. Lietavietis, pastmarka – P. Stradiņš.

Apkopojot KMA audzēkņu likteņus, pirmajā vietā jāatrodas viņu pašu izvēlētajam karadienestam. Tie latviešu jaunekļi, kas devās Krievijas armijā un nokalpoja paredzētos 25 gadus, bija labi atalgoti, centīgākie sasniedza valsts padomnieka pakāpi, apprecējās ar cittautietēm un pēc atvaļināšanas kaut kur izgaisa Krievijas tālēs (aptuveni desmit cilvēki). Kā daudzi pirmie izglītotie latvieši, viņi zuda savai dzimtenei un tautai. Savukārt tiem, kuri centās veidot zinātnieka karjeru, lai arī skan paradoksāli – jo ātrāk viņi bija prom no armijas, jo tā bija sekmīgāka. Vēl kāda daļa pārnāca civildienestā vai privātpraksē. 1941. gada jūnijā tika represēti J. Dille, J. Kraulis, E. Pumpurs, P. Struve (nošauts), E. Vanags. Otrā pasaules kara beigu posmā emigrēja J. Alksnis, F. Andreika, E. Gartjē, D. Kessels, J. Knostenbergs, J. Lībietis, J. Manass, J. Prīmanis, R. V. Sniķers, E. Zariņš un L. Zeltkalns.

Par latviešiem, kas KMA studējuši padomju laikā, dati nav vākti un apkopoti, taču atzīmējams, ka divi ir kļuvuši par KMA profesoriem, ko agrāk latvieši nebija iespējuši.

Medicīnas dienesta pulkvedis Osvalds Plēpis (dzimis 1931. gadā Mažeiķu raj.) KMA docēja no 1967. līdz 1986. gadam, medicīnas zinātņu doktora disertāciju aizstāvēja 1986. gadā un par profesoru tika ievēlēts 1989. gadā. Viņa pētījumu loks ir vestibulārās sistēmas reakcijas uz ekstremāliem faktoriem un intracerebrālā asinsrite; publicējis vienu monogrāfiju un piecas mācībgrāmatas. Pēc atgriešanās Latvijā 1989. gadā O. Plēpis strādāja Jelgavas un Liepājas augstskolās, kopš 1993. gada ir firmas Surdovest prezidents.

Medicīnas dienesta pulkvedis Oļģerts Stikāns (dzimis 1935. gadā Daugavpilī) KMA docēja no 1970. līdz 1990. gadam, medicīnas zinātņu doktora disertāciju aizstāvēja 1986. gadā, par profesoru ievēlēts 1989. gadā, pēc atvaļināšanas – Sanktpēterburgas Ārstu kvalifikācijas celšanas institūta katedras vadītājs. Pētījumi par nervu sistēmas funkcionālām pārmaiņām, galvas smadzeņu un veģetatīvās nervu sistēmas slimībām; divu monogrāfiju un vienas mācībgrāmatas (izdota Vjetnamā) autors.

Noslēdzot šo pārskatu, turpmākas diskusijas ievirzei divi jautājumi.

Pirmais ir par Kara medicīnas akadēmijas kā savrupas medicīnas augstskolas parauga nozīmīgumu Latvijai, kas pirms dažiem gadiem tika pausts sakarā ar centieniem Latvijas Medicīnas akadēmiju pievienot Latvijas Universitātei. Risinājums tika gūts, LU sastāvā atjaunojot Medicīnas fakultāti, bet Medicīnas akadēmija tika pārveidota par universitātes tipa augstskolu – Rīgas Stradiņa universitāti, kura izvēlējusies šo ceļu un, domājams, to sekmīgi ies, pakāpeniski pieaudzējot sev klāt klasiskas universitātes veidolam nepieciešamās fakultātes (bez medicīnas vēl filosofija, jurisprudence un teoloģija).

Otrs jautājums ir par savas militārmedicīnas doktrīnas nepieciešamību Latvijai sakarā ar gaidāmo pievienošanos NATO un mūsu mediķu aizvien biežāku iesaistīšanos starptautisko spēku sastāvā. Domājams, ka pagātnes pieredzei te īpašas lomas nebūs, arī pašiem sava īpaša doktrīna diez vai būs vajadzīga, taču armijas medicīniskais dienests sasniegs augstāku kvalitatīvu līmeni.

1. tabula

Vairāku augstskolu audzēkņi — latviešu mediķi līdz 1918. gadam — un turpmākie profesori

2. tabula

LU Medicīnas fakultātes mācībspēki (pēc augstskolām) no 1919. gada līdz 1949. gadam

3. tabula

Latvijas armijas ārstu virsnieku dalījums pēc augstskolas