Pēterburga kā augstākās tehniskās izglītības metropole

Helmuts Guļevskis, Rīgas Tehniskās universitātes profesors:

Referāts LZA sēdē 2003. gada 4. aprīlī

Baltijas reģiona politiskās, saimnieciskās un kultūrvēsturiskās saites ar Pēterburgu ir tikpat senas kā pati šī pilsēta. Pēterburga dzima Krievijas cara Pētera I reformu laikmetā, kuru mērķis bija pārvarēt Krievijas atpalicību, to eiropeizējot. Baltija kļuva par tādu kā starpnieci starp vācu un krievu zinātnieku aprindām.

Baltijas pilsētās jau pirms 18.gs. mita ne mazums izglītotu, universitāti beigušu vīru. Te bija bibliotēkas un sakari ar Rietumeiropas zemēm. Pēc iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā veidojās ciešāki kontakti arī ar Krieviju, kur Baltijas zinātniekiem pavērās plašs darbalauks. Pēteris I 1724.gadā parakstīja ukazu par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas dibināšanu. Tā bija iecerēta kā zinātniska un izglītības iestāde reizē. Tās ietvaros bija paredzēta arī universitāte (pirmā universitāte Krievijā) un ģimnāzija. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas izveidošanā un turpmākajos likteņos nozīmīga loma bija Baltijai — pirmie naudas līdzekļi jaundibinātās akadēmijas uzturēšanai nāca no Baltijas ostu muitnīcu ienākumiem, akadēmijas rīcībā nonāca 1714. gadā ar Kurzemes hercogienes, vēlākās Krievijas ķeizarienes, Annas Ivanovnas ziņu no Rīgas uz Pēterburgu aizvestā Kurzemes hercoga Jēkaba 3000 sējumu lielā zinātniskā bibliotēka, akadēmiju oficiāli atklāja imperatrise Katrīna I – Alūksnes mācītāja Ernesta Glika audžumeita, akadēmijas prezidenta amatu secīgi ieņēma Baltijas vācieši Hermanis Keizerlings (1733-1734), Johans Albrehts Korfs (1734-1740) un Kārlis Brēverns (1740-1741). J.A.Korfs bija centīgs Pētera I ideju īstenotājs un izcils zinātnes organizators. Tieši ar viņa svētību 1736. gadā uz Marburgas Universitāti Vācijā studiju gaitās devās Mihails Lomonosovs. J.A.Korfs 1737. gadā noteica, ka no katra Pēterburgas Zinātņu akadēmijas izdevuma viens eksemplārs jānosūta Rīgas pilsētas bibliotēkai. Baltijas vāciešu aristokrātijas lielākā daļa tomēr vēl visu 18.gs. savus dēlus labprātāk redzēja mācāmies Rietumeiropas universitātēs.

Kurzemes hercogvalsts galvaspilsētā Jelgavā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons 1775.gadā nodibināja augstākā tipa skolu, kuru nosauca savā vārdā par Pētera akadēmiju (Academia Petrina). Tā bija iecerēta kā universitātei līdzvērtīga mācību iestāde un bija vienīgā šāda līmeņa mācību iestāde Baltijā. Nav izslēgts, ka ierosmi skolas dibināšanai nākamais hercogs Pēteris Bīrons smēlās Pēterburgā, vērojot Pēterburgas Zinātņu akadēmijas darbību un mācoties pie viena no izcilākajiem tālaika Krievijas fiziķiem – akadēmiķa Georga Volfganga Krafta. Par profesoriem Jelgavas Pētera akadēmijā bija uzaicināti vīri ar zinātnē pazīstamiem vārdiem: Vilhelms Gotlībs Beitlers, Johans Jakobs Ferbers, Johans Gotlībs Groške, Johans Melhiors Bēzeke u.c. Par filozofijas profesoru bija aicināts Imanuēls Kants, kurš tomēr no piedāvātās vietas atteicās. Pateicoties Jelgavas Pētera akadēmijas profesoru aktivitātēm, Jelgava 18.gs. beigās izveidojās par ievērojamu zinātnes un izglītības centru.

Jelgavas Pētera akadēmijas profesori uzturēja ciešus sakarus ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju. Dabaszinātņu profesors mineralogs, ķīmiķis un kalnrūpniecības speciālists Johans Jakobs Ferbers publicējās “Akadēmijas Vēstīs”, rakstīja recenzijas par Pēterburgas zinātnieku darbiem un 1783. gadā tika ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekli. Matemātikas profesors Vilhelms Gotlībs Fridrihs Beitlers sarakstījās ar akadēmiķi G.Kraftu, kurš V.Beitlera vēstuļu fragmentus publicēja “Akadēmijas Vēstīs”. 1795.gadā V.Beitleru ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Vēlāk viņam piedāvāja arī kārtējā akadēmiķa vietu Pēterburgā. V.Beitlers no piedāvājuma atteicās, taču viņa sadarbība ar akadēmiju kļuva vēl ciešāka. Matemātikas profesoru Magnusu Georgu Paukeru 1822.gadā ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. 1831.gadā viņu aicināja uz Pēterburgu par akadēmijas īsteno locekli, bet viņš no šī piedāvājuma atteicās. 1832. gadā Paukeram par Krievijas mēru un svaru sistēmas pētījumiem piešķīra Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Lielo, Demidova vārdā nosaukto prēmiju.

Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekļu godu vēlākajos gados izpelnījās arī vairāki Pētera akadēmijas mantinieces — Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas — audzēkņi: ģeofiziķis, metrologs un meteorologs Ādolfs Teodors Kupfers, dabaszinātnieks Eduards Eihvalds, fiziologs Frīdrihs Biders, bioķīmiķis un hidroķīmiķis Karls Šmits, botāniķis Rūdolfs Trautfeters, astronoms Vilhelms Dellens, ģeologs un paleontologs Aleksandrs Keizerlings, matemātiķis Hermanis Paukers. Vēl jāpiebilst, ka Ā.T.Kupfers no 1841. līdz 1865.gadam bija Krievijas mēru un svaru etalonu palātas pārzinis Pēterburgā, bijis D.Mendeļejeva skolotājs. F.Biders no 1859. līdz 1865. gadam bija Tartu Universitātes rektors, A.Keizerlings no 1862. līdz 1869. gadam bija Tērbatas mācību apgabala kurators, un H.Paukers mūža beigās ieņēma Krievijas satiksmes ceļu ministra amatu.

1802.gadā atklāja Tērbatas Universitāti, un Tērbata drīz vien kļuva par ievērojamu zinātnes un izglītības centru Baltijā. Uz Tērbatu studēt devās gan vācu muižnieku, gan latviešu turīgāko pilsētnieku un saimnieku dēli. Vāciešu pārorientēšanās uz Tērbatu un citām Krievijas augstskolām lielā mērā saistīta ar 1798. gadā noteikto Krievijas imperatora Pāvila I aizliegumu Krievijas pavalstniekiem mācīties ārzemēs. Šī aizlieguma mērķis bija mazināt franču revolūcijas “kaitīgo ietekmi”.

Paralēli Tērbatas Universitātei 19.gs. arvien populārākas vāciešu, un kopš 19.gs. otrās puses arī latviešu, vidū kļuva Pēterburgas augstskolas. Kā liecina F.Mīlenbaha sniegtās ziņas, 19.gs. otrajā pusē (līdz 1908.gadam ieskaitot) Pēterburgas tehniskajās augstskolās studējuši 73 latviešu tautības studenti, no kuriem 30 studijas beiguši ar diplomu, 32 – turpina studijas, pārējie 11 dažādu iemeslu dēļ studijas nav pabeiguši, pie kam divus no viņiem piemeklējis “atraitnes dēla” liktenis – miruši studiju laikā.

Pēc J.Leimaņa sniegtajiem datiem, Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā laikā līdz 1917. gadam studējuši dažādu tautību 54 inženieri no Latvijas.

Liela daļa no Pēterburgas augstskolās studējušajiem latviešu inženieriem Latvijā neatgriezās, taču tajā pašā laikā Pēterburgas augstskolu absolventu vidū sastopami arī Latvijā samērā plaši pazīstami vārdi, piemēram, Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtu absolvējuši Alfreds Vītols, Pēteris Stakle, Nikolajs Rozenauers, Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu 1908. gadā absolvējis Jānis Linters.

Ievērojams notikums Baltijas reģiona vēsturē bija Rīgas Politehnikuma atklāšana 1862. gadā. Jaunās tehniskās augstskolas dibināšanu diktēja mašinizētās rūpniecības, dzelzceļu un ostu būves, pilsētu celtniecības straujā attīstība, kā arī tirdzniecības un lauksaimniecības intensifikācija. Tehniskas augstskolas izveidošanas iniciatīva nāca no Rīgas tirdznieciskajām un rūpnieciskajām organizācijām. Tostarp par augstākās tehniskās izglītības metropoli šajā laikā bija izveidojusies Pēterburga ar Kalnu (dib.1773.g.), Satiksmes ceļu inženieru (dib.1810.g.), Civilo inženieru (dib.1842.g.) u.c. institūtiem. Šajā sakarā Rīgas Politehnikuma dibināšanas iniciatoriem, lai saņemtu atļauju augstskolas dibināšanai Rīgā, turpat divu gadu garumā Pēterburgā bija jāpārvar dažādas birokrātiskas grūtības. Lielā mērā tās bija saistītas ar absolventiem piešķiramajām tiesībām. Rīgas Politehnikuma dibināšanu 1861.gada 16.maijā imperators Aleksandrs II akceptēja, taču tā absolventiem piešķirt līdzīgas tiesības ar Pēterburgas tehnisko augstskolu absolventiem neatvēlēja. Tā bija izsprieduši Pēterburgas tehnisko augstskolu eksperti. Tikai vēlāk ar Baltijas ģenerālgubernatora Pētera Bagrationa atbalstu izdevās panākt, ka Krievijas valdība atzina Rīgas Politehnikuma absolventu tiesības vismaz Baltijas guberņās. Paradoksāli, bet dažus desmitus gadu vēlāk pēc Rīgas Politehnikuma parauga Krievijā nodibināja vairākus šāda tipa institūtus, arī Pēterburgas Politehnisko institūtu (dib.1902. gadā).

Studēt uz Rīgas Politehnikumu, kurš no Krievijas pārējām augstskolām atšķīrās ar savu demokrātisko nolikumu un vācu mācību valodu, jau kopš tā atklāšanas brauca no daudzām Krievijas guberņām, arī no Pēterburgas. Kā liecina Rīgas Politehniskā institūta “Album academicum” publicētie dati, Rīgas Politehnikuma sagatavošanas kursos jau 1863. gadā iestājies pirmais klausītājs no Pēterburgas — Georgijs Štāls, kurš pēc sagatavošanas kursu pabeigšanas 1864.gadā uzsācis studijas RP Ķīmijas nodaļā. Turpmākajās desmitgadēs Rīgas Politehnikumā studijas uzsāka arvien vairāk pēterburdziešu, un 19.gs. deviņdesmitajos gados RP ik gadu jau iestājās 10 līdz 15 studenti no Pēterburgas. Laikā no 1863. līdz 1908.gadam Rīgas Politehnikumā, vēlāk Rīgas Politehniskajā institūtā, no Pēterburgas nākušo imatrikulēto studentu kopskaits pārsniedza jau divus simtus. Ziņojuma autors minētajā “Album academicum” atradis ziņas par 228 studentiem no Pēterburgas.

Rīgas Politehnikuma darbības sākumposmā tā profesori, kas lielākoties bija ieradušies no Rietumeiropas, turpināja uzturēt zinātniskos sakarus ar Rietumeiropas zinātniskajiem centriem un augstskolām. Tikai vēlāk, ap 19.gs. astoņdesmitajiem gadiem, Rīgas Politehnikuma vadošajiem ķīmiķiem sāka veidoties zinātniski sakari arī ar Pēterburgas augstskolu profesoriem. Tā, piemēram, profesors Vilhelms Ostvalds sarakstījās ar D.Mendeļejevu. Ar Dmitrija Mendeļejeva un Aleksandra Butļerova ieteikumu V.Ostvaldu uzņēma Krievu fizikas un ķīmijas biedrībā, kuras žurnālā viņš publicēja vairākus savus darbus. Biedrībā līdzdarbojās arī Karls Ādams Bišofs. D.Mendeļejevs savukārt līdzdarbojās V.Ostvalda Leipcigā izdotajā žurnālā “Zeitschrift fūr physikalische Chemie”. Sakari ar Pēterburgas ķīmiķiem jau studiju laikā izveidojās latviešu izcelsmes ķīmiķim Paulam Valdenam. Viņu ar Pēterburgas ķīmiķu Nikolaja Kurnakova, Nikolaja Menšutkina un Ivana Šrēdera rekomendācijām 1887.gadā uzņēma Krievu fiziķu un ķīmiķu biedrībā, un tās žurnāls publicēja P.Valdena rakstus. Savukārt ar P.Valdena ieteikumu minētajā biedrībā vēlāk uzņēma vairākus citus Rīgas Politehnikuma ķīmiķus: 1895.g. — Karlu Blaheru, 1900.g. — Maksimilianu Glāzenapu, Heinrihu Treiju, Mečislavu Centneršvēru. P.Valdens 1902. gadā kopā ar Pēterburgas profesoriem D.Mendeļejevu, N.Kurnakovu un N.Menšutkinu piedalījās Pēterburgas Politehniskā institūta organizācijas komitejas darbā, viņu aicināja ieņemt vispārīgās ķīmijas katedru. 1906.g. P.Valdenu ievēlēja Krievu fiziķu un ķīmiķu biedrības padomē, un viņš bija pirmais ārpus Pēterburgas dzīvojošais zinātnieks, kurš izpelnījies šādu godu. P.Valdens pēc D.Mendeļejeva nāves kļuva par viņa pirmo biogrāfu. 1910. gadā P.Valdenu ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, taču viņam izņēmuma kārtā, pārkāpjot ZA statūtus, atļāva strādāt Rīgā, jo visi Pēterburgas ķīmiķi bija labi informēti par RPI ķīmijas laboratoriju moderno iekārtojumu un zinātniskā darba apstākļiem 1901. gadā uzceltajā ķīmijas laboratoriju ēkā Puškina (tagad Kronvalda) bulvārī 4.

Sakarā ar to, ka tehniskajām augstskolām Krievijā nebija tiesību piešķirt zinātniskos grādus, RPI docētāji bija spiesti savus zinātniskos darbus aizstāvēt kādā universitātē. Tā Pēterburgas Universitātē 1899.g. disertāciju aizstāvēja un doktora grādu ieguva Pauls Valdens, ķīmijas maģistra grādu 1904.g. ieguva Mečislavs Centneršvērs, 1905.g. — Ivans Zavidzkis, 1909.g. — Ivans Teļetovs, 1913.g. — Emīls Frēlihs.

1893.gadā ar Krievijas Izglītības ministrijas rīkojumu Rīgas Politehnikumā sākās pāreja uz krievu mācību valodu. Ne visi vācu valodā runājošie mācībspēki bija tam gatavi. Līdz ar to pasniegšanai Rīgas Politehnikumā arvien vairāk sāka aicināt Krievijas, tajā skaitā arī Pēterburgas, augstskolas beigušus speciālistus. Piemēram, Inženieru nodaļas mācībspēki Jūlijs Augusts Hāgens, Arnolds Ādams Jenšs un Ernsts Frīzendorfs beiguši Pēterburgas Civilo inženieru institūtu; Mehānikas nodaļas mācībspēki Mihails Berlovs un Boriss Ivanovs — Pēterburgas Tehnoloģisko institūtu. Pēterburgas Mākslas akadēmiju beiguši Gerhards Rozens un Roberts Pflūgs.

20.gs. sākumā RPI bija kļuvis par nozīmīgu Baltijas reģiona zinātnes centru ar plašiem zinātniskiem sakariem gan Rietumeiropā, gan Krievijas impērijā. Šajā sakarā RPI, līdzīgi kā daudzās prestižajās Eiropas augstskolās, ieviesa tradīciju vēlēt par augstskolas goda locekļiem ievērojamus zinātniekus no citiem izglītības un pētniecības centriem. Par pirmo goda locekli 1903.gadā ievēlēja ievērojamo ķīmiķi V.Ostvaldu, kurš tolaik jau no Rīgas Politehnikuma bija aizgājis un strādāja Leipcigas Universitātē. 1912. gadā sakarā ar augstskolas darbības 50. gadskārtas svinībām vienlaikus ievēlēja sešus goda locekļus. Viņi visi bija no Krievijas zinātniskajiem centriem, un trīs no viņiem pārstāvēja Pēterburgu: Civilo inženieru institūta un Satiksmes ceļu inženieru institūta arhitektūras profesors, akadēmiķis Hieronīms Kitners, Tehnoloģiskā institūta profesors, inženieris, Krievijas tehniskās biedrības priekšsēdētājs, Pēterburgas ZA goda biedrs Nikolajs Petrovs un Universitātes mikrobioloģijas profesors, Pēterburgas ZA korespondētājloceklis Sergejs Vinogradskis. Rīgas Politehniskais institūts savā pusgadsimta jubilejā 1912. gadā saņēma apsveikumus no Pēterburgas Politehniskā institūta, Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūta, Pēterburgas Politehniskās biedrības, Pēterburgas Sieviešu politehniskajiem kursiem un citām Pēterburgas mācību iestādēm, biedrībām un organizācijām.

Pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas 1919.gadā tajā kopā ar bijušajiem RPI profesoriem ienāca daudzi latviešu zinātnieki un docētāji, kas bija studējuši un akadēmisko karjeru uzsākuši Krievijas augstskolās. Piemēram, Arhitektūras fakultātē strādāja Pēterburgas Mākslas akadēmijas absolventi Vilhelms Purvītis (1872-1945), Ernests Štālbergs (1883-1958), Sergejs Antonovs (1884-1956) un Kārlis Bikše (1887-1955). Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē pasniedza Pēterburgas Universitātes absolventi Reinholds Valdemārs Putniņš (1881-1934), Edvards Gēliņš (1883-?), Fricis Gulbis (1891-1956) un četrus gadus minētajā universitātē studējušais Aleksandrs Zāmelis (1897-1943); Pēterburgas Augstāko sieviešu kursu absolvente Marija Tīlmane (prec.Tauja,1889-1975); Pēterburgas kara topogrāfu skolas absolvents Ģederts Ramans (1889-1964). Ķīmijas fakultātē dažādos laikos ienāca Pēterburgas Universitātes absolventi: mineralogs un kristalogrāfs Boriss Popovs (1871-1970), ķīmiķis organiķis Aleksandrs Liepiņš (1880-1971), koloīdķīmiķis Aleksandrs Janeks (1891-1970); Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta absolvents Jūlijs Auškāps (1884-1942), Pēterburgas Elektrotehniskā institūta absolvents Ernests Dišlers (1880-1964), Pēterburgas kalnu institūta absolvents Marģers Gūtmanis (1885-1957), Pēterburgas Politehniskā institūta absolvents Arvīds Veidemanis (1893-1980). Mehānikas fakultātes mācībspēku sastāvu papildināja Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūta absolventi Georgs Nolteins (1854-1936), Alfreds Vītols (1878-1945), Nikolajs Rozenauers (1890-1970); Pēterburgas kalnu institūtā četrus gadus studējušais Aleksandrs Delvigs (1891-1975). Inženierzinātņu fakultātē strādāja Pēterburgas Civilo inženieru institūta absolvents Aleksandrs Siksne (1882-1934), Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūta absolvents Jānis Leimanis (1881-?) un Krievijas Ģenerālštāba akadēmijas absolvents Eduards Laimiņš (1882-1982).

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas augstākā tehniskā izglītība un zinātniskā pētniecība tika iekļauta PSRS vienotā centralizētā augstākās izglītības un zinātnes koordinēšanas sistēmā un līdz ar to ievērojami paplašinājās sakari ar citām PSRS pilsētām, arī ar Pēterburgu, kas tolaik bija pārdēvēta par Ļeņingradu.

Latviešu studentu sadalījums pa Pēterburgas augstskolām