Lai katrs novads mirdz savās krāsās un daiļumā

Sigurds Rusmanis, novadpētnieks un kultūrvēsturnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Pulksteņa bedre Mērniekos

Sarkanās klintis pie Salacas

Nēģu tači Salacā Foto: A.F.I.

Ugunsdzēsēju parks Staicelē Foto: Sigurds Rusmanis

Lielo folkloras balvu par izcilu devumu novadu savdabības aizsardzībā un kopšanā pērn saņēma Sigurds Rusmanis. Augsti izglītots inženieris, skaitļošanas tehnikas speciālists, bet nu jau vairākus gadu desmitus labāk pazīstams kā kultūrvēsturnieks un novadpētnieks. Vēl strādājot Fizikāli enerģētiskajā institūtā, viņš sāka organizēt tematiskas ekskursijas — vispirms darbabiedriem, pēc tam arī plašākai sabiedrībai. Kurzemes pilis un baznīcas, ievērojamu cilvēku dzimšanas un apbedījuma vietas - pavisam vairāk nekā 30 maršrutu pa Latviju un vairāki ceļojumi pa Lietuvu un Igauniju. Kopš 1976. gada novadītas 727 ekskursijas. Savas zināšanas viņš papildināja Kultūras tautas universitātē un ģeogrāfijas skolotāju kursos. Pēc tam pats sāka lasīt lekcijas par Latvijas kultūras, vēstures un dabas pieminekļiem. Divu gadu garumā Rīgā un Liepājā tika lasīts lekciju cikls par tautas celtniecības, kultūrvēstures un dabas objektiem Baltijas jūras piekrastē no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas robežas līdz Somijai. Publicētas sešas grāmatas un ap 260 rakstu periodikā.

Ap 1990. gadu sākusies aktīva sadarbība ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu folkloras krātuvi. Arhīva vadītāja Māra Vīksna par to izsakās ļoti atzinīgi: “Sigurdu Rusmani esam iepazinuši kā aizrautīgu ceļotāju un novadpētnieku. Viņš cenšas pamanīt katru kultūrvēsturisku objektu, uzklausīt satiktos cilvēkus. Latviešu folkloras krātuvē viņam ir savs personālais fonds, kurā reģistrēts jau vairāk nekā tūkstoš nodotu vienību, lielākoties teiku un nostāstu. Arī pats savā mājā viņš izveidojis priekšzīmīgu krātuvi ar lielisku kartotēku un lielām mapēm katram Latvijas pagastam. Var tikai apbrīnot, ar kādu neatlaidību un sparu viņš pieraksta, kārto un krāj faktus un ļaužu liecības.”

Aprīlī Sigurds Rusmanis piepulcējas sešdesmitgadniekiem. Šo publikāciju viņš sev un lasītājiem dāvina dzimšanas dienā.

“LV” informācija

Skrien atvērts zibens – Salaca, Skrien sāpošs zigzags – Salaca...

— Jānis Peters

Aicinu lasītājus līdzi uz Ziemeļvidzemes skaistāko upi, kas iedvesmojusi daudzus dzejniekus un tiek minēta veselā birumā senu teiku un nostāstu. “Un atradīs kājeles basas Salacu manā vietā” – šīs Klāva Elsberga rindas iecirstas piemiņas akmenī pie Staiceles astoņgadīgās skolas, kur katru gadu sākas šī novada Dzejas dienas.

Domās apceļosim Salacu, ieklausīdamies dziesmās un teikās, kas to pavada līdz pat jūrai. Lasām Ausekli: “Salaciņa, svētmeitiņa, Ko tu vedi vezumā? ... Senie darbi, sirmā slava Iraid manis lolojumis.” Iztekot no Burtnieku ezera Valmieras rajonā, tā ir pāris simtu metru plata un līkumo gar starp lēzeniem krastiem. 1929.-1930. gadā upes gultne 7 km garā posmā no iztekas tika padziļināta, ar to kritās arī Burtnieku ezera līmenis. Pie iztekas daudzviet minēta Riņņukalna apmetnes vieta, kas paceļas 2,3 metrus virs apkārtnes līmeņa un bijusi visintensīvāk apdzīvota otrā gadu tūkstoša pirmajā pusē pirms Kristus dzimšanas. Tālāk tās ceļā stājas augstākas vietas, un aiz Vecates tilta upe jau sašaurinās līdz 30 metriem. Tā izmet neskaitāmus līkumus, tomēr nekad nemaina savu gultni, kā to dara viņas māsa Gauja. Augštecē gultnē parasti ir smiltis un dūņas. Salacai atšķirībā no Gaujas nav vecupju, smilšaino sēru gultnē un ūdensaugu joslas krastos. Salacas ieleja kopš 1977. gada ir kompleksais dabas liegums un ietilpst Ziemeļvidzemes reģionālajā dabas kompleksā. Salacas baseina zemienes ainavu aprakstu 1956. gadā publicējusi ģeogrāfe V. Klane.

Pie Sēļu ceļa aug 1967. gadā bojā gājušā Tūteres ozola dēls. Dzejnieka Edvarta Tūtera (1893-1984) dzimta saistīta ar Lieltūteru mājām. Nepublicēta palikusi viņa poēma “Tūteres svētozols”, nepiepildīta viņa vēlēšanās nešķirami sakļauties ar savu zemi, kaut senču kapu kalnā Salacas krastā. Ozols, pēc teikas (LFK 834, 4515 — šeit un turpmāk tā atzīmēts materiāla numurs Latviešu folkloras krātuves fondos), esot izaudzis no spieķa, kuru zviedru ķeizars, ejot ārā no mūsu zemes, esot iespraudis. Valdim Rūjam tas figurē pat vairākos dzejoļos, viņa atziņa: “Ozoli dzīvo Zīlēs un tēlos, Ozolu vīros, Ozolu dēlos.” Pat dubulta taisnība – no vētrā nolauztā ozola koksnes tapuši daudzi talantīgā tautas koktēlnieka Valtera Hirtes darbi, kas skatāmi novada muzejā Mazsalacas bijušajā baznīcas krogū.

Tuvāk pilsētai vienā upes krastā atrodas bijusī draudzes skola (varētu minēt, ka te mācījušās tādas ievērojamas personas kā lauksaimniecības zinātņu doktori Pauls Lejiņš un Jānis Apsītis, akadēmiķis Augusts Kirhenšteins), bet pretējā krastā– Promulti, kurus 1901. gadā uzcēla Pēteris Hincenbergs, vīrs, kura vadītais Mazsalacas vīru koris pirmajos Vispārējos dziesmu svētkos 1873. gadā ieguva augstāko balvu – sudraba liru. “Atziņa veca kā Tūteres ozols: Dziesma spēj spārnot un nest, Sildīt bez uguns, dzirdīt bez ūdens, Sirdis caur negaisiem vest” (Eižens Vēveris).

Un tad nāk Mazsalaca. Pie pašas Salacas: “Kur pilsēta izkāpj krastā/ Kā sena pasaku sala,/ Kur viņas robežu bruģi/ Lepnā Salaca skalo” (Tamāra Skrīna).

Iepretim upes otrā krastā ir Skulberģi, kas esot saistīti ar Salacas nosaukuma rašanos. Senos laikos pie Skulberģu muižas klints sienā bijis avots, no kura izplūdis sāļš ūdens, ko senči lietojuši sāls vietā. Tad uzcelta pils, un nu avota ūdeni ļaudīm atļāvuši smelt tikai par maksu. Ļaudis par tādu netaisnību sūdzējušies Dievam. Drīz vien avota sāļais ūdens satecējis upē, pats avots izsīcis. Bet upe no tā laika ieguvusi vārdu Sālsace, kas vēlāk pārtapis par Salacu.

Kādreiz Salacai bijuši arī tādi nosaukumi Salis, Salis flumen, Saletsa. Senais Saletsas vārds tagad lasāms tūristu apkalpošanas uzņēmuma “Saletsa” nosaukumā, bet vāciskais Salis atrodams kādā tagad stipri postītā ar 1664. gadu datētā uzrakstā “Matias Bach Salis” lībiešu upuralās pie Svētupes. Tagad jau aizsaulē esošais Ivars Vīks savas diemžēl nepublicētās grāmatas “Salaca un tās pietekas” (1986) manuskriptā citē kādu lībiešu teiku ar Salacas nosaukuma skaidrojumu: “Kā visiem labi zināms, lībieši no veciem laikiem dzīvojuši pie ūdeņiem un bijuši labi jūras braucēji. Kādam lībiešu kuģim jūrā uzbrucis ienaidnieka kuģis. Cīņā ievainoti vadoņa (tagad teiktu kapteiņa) dēli. Jaunāko dēlu tēvs nosaucis par Salatsodu, t.i., Sašauto. Šis dēls vēlāk apmeties pie upes grīvas, kurai dots viņa vārds. Vēlāk tas pārvērties par Salatsi vai Salaci. Vecākais dēls Goive apmeties pie citas upes (Goiwe, Goiva – senais Gaujas nosaukums). Vēl tagad igauņi Gauju sauc Koiva. Latviskā hidronīma Salaca cilme nav īsti skaidra – par lībisku to uzskatījuši gan J. Endzelīns, gan K. Būga un M. Rudzīte.

Bet varbūt labāk tīk šāda teika (LFK 1771, 5786)? Kad Velns nolēmis pamest Burtnieka ezeru, viņš pa zemi uz jūras pusi vilcis lielu maisu ar naudu, un tajā vietā palikusi dziļa rieva. No to cilvēku asinīm, kuras Velns ezerā nomaitājis, cēlusies upe un tecējusi prom pa naudas maisa atstāto rievu. Vēlākos laikos ļaudis to nosaukuši par Salacas upi.

Arvīds Grigulis savās “Īsajās rindās par dzimtenes ūdeņiem” raksta: “Vienpadsmit zivis Ienāca Salacā. Ienāca. Apskatījās. Atgriezās atpakaļ jūrā. Muļķa zivis! Par Salacu taču skaistāks nav nekas.” Rakstnieks dzimis tagadējā Limbažu rajona teritorijā, tiesa, gan pie citiem ūdeņiem. Arī kurzemnieks, Priekulē dzimušais Jānis Peters veltījis “Mīlas vārdus Salacai”: Lībju un igauņu brūte. Salace, Salaciņa. Salaca-mantrausīte. Šajos mīlas vārdos viņa saraususi rūgtas ievas, pat trīs pilsētiņas. Par Salacu dainojuši arī Harijs Heislers (“Ko lai tev sūtu no Salacas krasta? Ievas? Varbūt sapalu, krūzi ūdens vai sveicienu.”) un Edvarts Tūters, kas 1992. gadā ASV iznākušajā grāmatā “Dzīvošu dziesmā” Salacu sauc par savu upi.

Laikam pats pirmais dzejolis par Salacu, Lapas Mārtiņa (1846-1909) sacerēts, radies tajā laikā, kad Mazsalacas pilsētas vēl nemaz nebija: “Draugs, nāc man līdzi uz Valbēģi,/ Un apskaties tur Salaci,/ Kā tā ar savām straumēm steidz,/ No Burtniekiem uz jūru trauc.”

Valbēģis jau nav nekas cits kā Valtenbergas muižas pils – tagadējās Mazsalacas vidusskolas kompleksā, tikai latvietim vieglāk izrunājamā formā.

Aiz muižas sākas Skaņākalna parks. Par Vilkaču priedi stāsta tā, ka te jāprot pareizi izlīst caur sakņu starpu: cilvēks varot kļūt pasargāts no visām nelaimēm, bet varot palikt par vilkati, jo pārvērsties atpakaļ par cilvēku ir daudz grūtāk. Mēs labāk kā Skaidrīte Kaldupe: “Es kļuvu ceļinieks, kas apstājies pie priedes, Ar savu likteņkoku dziesmā parunā.” Vai citā dzejolī: “Es gan redzēju tikai brīnuma svečturus, Viens bija pārvērsts par Vilkaču priedi...” Sapņu trepēm ne vien savas teikas, bet arī Veltas Kaltiņas dzeja: “Iegrimsti zemē kā laukakmens kluss, Kā kārtējais pakāpiens kāpnēm...”

Teikas par Velpagrabupierakstītas ne vien tuvākajā apkārtnē, bet arī Krapē un Rīgā. Stāsta, ka no tā izskrējis Velns un ar asti ievilcis lielu gravu (LFK 1978, 2209). Vācu mācītājiem neesot izdevies viņu aizdzīt, bet kāds jauns latviešu mācītājs to paveicis (LFK 919, 209). Laikam — skaitot Tēvreizi no otra gala (LFK 293, 326). Ja ticēsim teikai (LFK 1978, 2626), tad viņš tepat vien palicis, ala esot Velna mute. Bet pretējā krastā no lielas skriešanas Velns ar labo ragu, to aizlaužot, izcirtis dobumu (LFK 1978, 3209). Tajā pašā pretējā upes krastā atrodas arī Eņģeļu ala, kur, pēc teikas (LFK 1978, 2505), Dievs nosūtījis dzīvot eņģeli sargāt cilvēkus, lai Velns tos nerautu Salacas dzelmē. Valdim Rūjam par to dzejolis “Eņģeļu velns”. Pie Velpagraba alas Velnam vienmēr bijis dzeramais trauks. Ātri skrienot, šis to apgāzis, tā radies avotiņš (LFK 834, 4513), ko tagad sauc par Velna skābuma ķērni. Bet vai zināt, kā tas ūdens jādzer? Mazsalacietis Atis Sloka, grāmatas “Salacas atspulgos raugoties” (2001) autors, teic, ka agrāk tas bijis jādzer, iepriekš iedomājot domu. Ja ūdens bijis skābs – doma piepildīsies, ja ne – viss paliks pa vecam. Kad Velnam dzīve apnikusi, lēcis Salacā, lai slīcinātos. Dvēsele pārvērtusies par akmeni, kas tagad saucas Velna akmens (LFK 1086, 6). Citi akmeņi – Velna klēpis pie Kukurbaļļu mājām – Salacā no Velna iecerētās tilta celtniecības (LFK 1980, 2536).

Tas par teikām, bet Velna alai tiešām bijis liels pievilkšanas spēks. 1990. gadā naktī no 18. uz 19. augustu, zinātnieka un kādreizējā valstsvīra Augusta Kirhenšteina piemineklis no Mazsalacas centra patvaļīgi pārvietojies uz Velna alu. Tagad tas esot iesprostots skolas muzejā.

“Skaņamkalnam dziesmu dūdo Salaca. Skaņamkalnam nesiet dziesmas skaņās... Glaužas Salaca pie Skaņākalna vaiga.” — (Rūta Venta) Par Skaņokalnu pašu šoreiz ne, par to jau rakstīts daudz, arī par atbalss veidošanās tehnoloģiju.

Skaidrīte Kaldupe par Skaņākalna apmeklējumu stāsta grāmatā “No jūras līdz ošu zemei” (2001): “Baidos skaļi uzrunāt šo apburto klinti (man gan visas Latvijas klintis šķiet apburtas), baidos iztraucēt šo vietu, kuras daiļumu šķiet veidojusi pati Dieva roka.” Skaņākalna atbalsi apdzejojuši Arvīds Skalbe: “Tavu savādu kalnu, Balsi dod atpakaļ!”, Laimonis Vāczemnieks: “Ādam, kas būs tava sieva? Ieva! Ieva! Ieva...”, Ojārs Vācietis: “Te visi kļūst bērni, gan jaunie ar bārdām, gan vecie bez bārdas”. “Skaņais kaln, šeit pie tevis balsij tās apziņa mostas”. Skaidrīte Kaldupe: “Tēvu dziesma, mana dziesma, Dzimtā valodā, kas atskan, Izsaukta no kalna dzīles...”. Māris Čaklais: “Skaņais kalns nu skanēs manī, nu mēs iesim skanēdami” un Valdis Rūja: “Gaismas akords līst dvēselē silts.” Veltai Kaltiņai savukārt iznācis tā: “Es laikam čukstēju pret vēju – Kalns mani nesadzirdēja”. Uzkāpusi Velna kancelē, viņa aicina: “Tad nu pabūsim brīdi bez vārdiem Starp debesīm zaļām Un Salacu lejā. Ne jau tik bieži paklusēt gadās Priežu templī uz sarkanas klints”.

Lejpus Mazsalacas, zem Skaņākalna, atrodas Silmaču iezis, ar avotiem un alām. Tālāk Govs ala, Dauģēnu klintis, kas tiek vērtētas kā noslēpumainākās klintis Ziemeļvidzemē. Skaņākalna parkā pie Silmaču ieža — Salacas pati straujākā vieta. Šajā posmā līdz Mērniekiem gultne ir smilšaina, vietām ar granti un akmeņiem. Te jau Salaca paliek bagāta pietekām, ik pēc kilometra, diviem tās ūdeņus papildina ja ne upīte, tad vismaz strauts. Aiz kreisās puses pietekas Nātrenes tālāk straumei pievienojas 8 m dziļā ielejā tekošā Ramata, mazliet uz priekšu arī Peida. Aiz tās – Jaunutēnu krāces. Kā rakstīja Gunārs Selga: “Tek uz jūru Salaca, ik pār oli palecas”.

Ja ne apciemota, tad vismaz vārda pēc daudziem ir pazīstama 1856. gadā dibinātā Līču skola, kuras tagadējā ēka celta 1931. gadā. Pašlaik te atrodas Raimonda Paula mūzikas centrs. Mazākās upītes un strauti nosaukti to māju vārdos, pie kurām upe ietek. Tā no Saklauru purvā esošā Mazezera (Latvijā ir vismaz 10 ezeru ar šādu nosaukumu) gar Piģelnieku mājām šurp steidzas Piģele.

Ar robežupi Iģisākas Limbažu rajona teritorija. Ar saviem 34 kilometriem tā ir garākā Salacas pieteka. Tās lejtecē sarkano smilšakmeņu atsegumi, kur dažkārt sastopamas bagātas fosilas faunas atliekas. Te arī nelielas alas. Jānim Liepiņam ir dzejolis “Iģes palejas dūmakā” ar kādām rindām: “Kā rudzu lauks pret sauli kaist, kā koki paceļ svēteļus... Tai dūmakā, tai palsumā cik ērti paslēpties, Kad, darbos izrīkodams, mums garām paiet Dievs!”.

Vīķu muižas pils (1890) uzcelta gandrīz pašā upes krastā. Kad tā bijusi Augusta Kirhenšteina īpašumā, viņš muižas pagalmā esot pulcējis apkārtējos zemniekus klausīties radio pārraides. Vīķu dzirnavās vēl ķeizara laikā bijusi koka pulciņu dreijātava. Tiem vidū bija rieva, ar ko tos piesiet paciņām veikalā. Un bijis laiks, kad no šiem kociņiem muižā bijusi uzbūvēta piramīda. Kā atcerējās Jānis Viņķis, tā bijusi “bailīgi skaista, visa izkrāsota”. Pie Vīķu saliņas (savulaik baļļu un teātra izrāžu vieta) atsegums – Mazais Skaņaiskalns. Bermonta laikos uzceltais pirmais Vīķu tilts esot bijis uz eņģēm, lai nebūtu problēmu ūdens līmeņa maiņas laikos.

Pie kreisā krasta pietekas Karogupītes 19. gs. sākumā ierīkots dzelzs ceplis. Ražotne darbojusies ar ūdens spēku, kas kādreiz bijis pietiekams, lai uz Salacu aiznestu kādas sievietes kūtiņu ar visu govi (LFK 2049, 454). Vietējie iedzīvotāji savulaik izmantojuši okera atradni, gatavojot krāsas savu māju rotāšanai. Labajā krastā, Staiceles ceļa malā pie Lejasrīgaļu mājām, aug Nikolaja Karagodina gleznotā Līkā priede.

Staicelē darbojas Lībiešu muzejs “Pivālind”, lēni top Stārķu muzejs, kura ekspozīciju var jau apskatīt, un pilsētiņu rotā ievērojams skaits tēlniecisku darbu. Vērīgs skatītājs uzreiz pamanīs, ka pie daudzām ēkām ir ne tikai parastais numurs, bet arī celšanas gads. Tiesa, tās lielākoties celtas reizē ar papīra un papes fabrikas ēkām. Pie skolas ir piemiņas akmens dzejniekam Klāvam Elsbergam —, te ne dzimušam, ne augušam, bet daudzas vasaras basketbola sporta nometnēs vadījušam. Par Staiceli 1997. gadā iznākusi pamatīga grāmata “Labrīt, Staicele”. Arī Intas Jurkas komponētā dziesma ar pašas vārdiem saistās ar upi: “Pilsētā visskaistākie ziedi zied viskrāšņākie, Salacas krastā, Staicelē manā.”

Starp Vīksnu alu (pie kuras 1999. gadā atklāta vēl otra ala) upes krastā un Ķekariem, bijis Krustakmeņa tilts. Te bijusi Velna galvenā rezidence (LFK, 1748, 1893), kur viņš žāvējis naudu (LFK 2049, 675), tāpēc te gan situšies cilvēki (LFK 1728, 112), gan mašīnas tīšām (LFK 2049, 661) un netīšām (LFK 2049, 662) gāzušās upē, gan rādījies suns (LFK 2049, 673) vai vecene, no kuras netiekot vaļā, kamēr nenobučojot (LFK 2049, 673a), un cilvēks ar asti zābakā (LFK 2049, 674).

Kreisajā krastā pie Rungām pievienojas pieteka Jogla, citreiz to sauc arī par Rungu. Jogla ir līvu izcelsmes vārds un nozīmē upe.

Mačkalnos, kur viesu māja, gan neapgrozās velni. Dzejniece Daina Avotiņa saka, ka te apkārt staigājot viņas vecāsmātes velis (LFK 2049, 664). Te viņa redz: “Aiz mana loga pavasaris mostas Un Salaca veļ palu ūdeņus.” Blakus esošā Ziedugrava ar sarkanām klintīm pavasaros ārkārtīgi piezied pilna ar vizbuļiem (LFK 2049, 663).

Rozēnu Dripatās, kādreizējā Dripatu muižā, dzīvojis kungs Majors, turpat aprakts, uz kapa izaugusi trīsžuburaina priede (nav saglabājusies), jo augusi caur Majora sirdi (LFK 1728, 3328). Stāsta, ka šo māju saimnieks kādreiz savu šķūni uzcēlis virsū tieši muižnieka kapenēm, lai tās varētu netraucēti izlaupīt. Bet par kalpiem un kalponēm te ņemti tikai poļu viesstrādnieki, bez piederīgiem Latvijā, lai pēc padarītā darba varētu nemaksāt, bet nogalināt un tuvumā aprakt.

Bet kāpēc nav pilskalna pie Rozēnu Pilskalnu mājām (1925), kas atrodas blakus vecajai magazīnas klētij? Nellija Kolle man stāstīja (LFK 2049, 676), ka viņas vecamtēvam prasīts, kāpēc nepērkot nevienu māju. Atteicis, ka krājot, kamēr tikšot pie pils. Bet mājas vēlāk viņam piešķirtas kā krituša un Brāļu kapos apglabāta karavīra tēvam. Tad tiešām juties kā pilskungs.

Lejpus Rozēniem Salacā ietek Glāžupe, tās smilšakmenī izgrauztajā grīvā lielā daudzumā sastopamas sārtaļģes, kur tās pārklāj vairākumu ūdenī atrodošos akmeņu virsmas. Pie Kalndzirnavām pamatīgs laukakmens. Pužupei lejtecē krāšņi augsti krasti, ar grotu, kuru Pužu saimnieks saucis par mazo Gūtmaņalu. Savulaik tajā bijis daudz vēžu. Skaisti un strauji upes Salacas posmi atsākas pie Rozēniem, tur upes kritums pieaug no 0,1-0,2 m/km līdz 1,0-1,3 m/km. Vecvietās savulaik uzņemtas filmas “Nakts bez putniem” un “Ilgais ceļš kāpās”.

Lejpus bijušās Mērnieku skolas (1926—2000) sākas Mērnieku krāces. Interesanti, ka 1987. vai 1988. gadā pie Mērniekiem noķerta līdaka, kurai iekšā bija ... kabatas baterija. Blakus Mērniekiem ir vairāki ciemi: Ozlejciems, Lejaki, Lampužciems, Surču ciems. Mailīšciemā dzīvojuši vecticībnieki, pie Urgājiem tiem bijuši pat savi kapi. Īpatni ir Mērnieku meži – ļoti pirmatnējs, vietām gandrīz necaurejams melnalkšņu, bērzu un egļu dumbrājs. Uz pietekas Melnupes (Mālupes) bijušas Mērnieku dzirnavas, kur dzirnavnieka ģimenē dzimis nākamais ķīmiķis profesors Eižens Rozenšteins (1886-1933) un ģenerālis Hugo Rozenšteins (1892-1941). Salacā izveidojusies Pulksteņa bedre. Kā stāsta teika (LFK 661, 151), te stāvajā krastā bijusi baznīca. Kad šurp ar vēršiem vests torņa pulkstenis, vērši sākuši bizot un ar visu pulksteni iekrituši upē. Vecie makšķernieki naktīs te esot dzirdējuši dziļumā zvanam. Cits teikas variants (LFK 2049, 670) vēstī, ka, sākoties karam, zvans vests pāri upei un iekritis atvarā, nekādi vairs nav dabūts ārā. Ja Pulksteņa bedri kādreiz atrodat, peldēties gan nevajadzētu – dziļš un velk iekšā.

Tālāk uz leju upe paplašinās, pieaug straumes ātrums, kreisajā krastā 6 m augstās Sarkanās klintis, lielākās Salacas lejtecē. Tām arī citi nosaukumi – Pietrags, Mačperu klintis.

“... te ir klints/ un tikai klints/ te ir tikai zemes krokas/ mūžu krokas/ tautu krokas...” (Klāvs Elsbergs).

No kreisās puses Salacā ietek Korģe. Pēc valodnieces M. Rudzītes pētījuma, nosaukums saistāms ar Salacas lībiešu adjektīvu korg – augsts. Upītei lejtecē tiešām augsti krasti.

Daži teikumi par ievērības cienīgo Vecsalacu, kādreizējo Salishoff, kas savulaik bija barona Ferzena īpašums. Vēl tagad muižas parkā atrodas 1793. gadā uzstādītais piemineklis. Viņš jau 18. gs. otrajā pusē izveidojis jūrniecībai veltītu muzeju, kas atradies Salacas upes labajā krastā netālu no tagadējās luterāņu baznīcas.

Zemāk – Jaunupe. Kā stāsta teika (LFK 1682, 269), to zviedru laikos kādā neražas gadā licis izrakt varens kungs, lai sagādātu darbu saviem ļaudīm. Šis 4 km garais kanāls daļu Svētupes ūdeņu atdod Salacai.

Jau Indriķa hronikā Salacas upe tiek minēta kā nozīmīgs ūdensceļš. 1215. gadā sāmsalieši pa Salacu daudzos kuģos iebrauca Burtnieka ezerā. Tāpēc vācu celtā pils kā cietoksnis sargāja ieeju Salacas baseina ūdensceļos.

Salacgrīvas pilsēta sākas ar bijušo mācītājmuižu. To 2000. gadā gleznojusi Īra Rozentāle.

“Skrien bize ievās – Salaca, Un klāt jau viņas grīva” - tā Jānis Peters. Alfrēds Krūklis sacerējis par šo pilsētu “Salacgrīvas romanci”: “Tur jūras krastā pie Salacgrīvas no apaļkokiem stāv namiņš mazs. No garas pīpes tur dūmu sīvu velk bocmanis domīgs un bārdā pūš...”. Ja atmetam apaļkokus un bocmani, domās varam skatīt paša dzejnieka māju Avotu ielā 5. Ne jau tik reizi vien viņš pieskāries Salacgrīvas tēmai: “Sen viļņi Salacgrīvā kā noguruši miglā snauž. Vien kuģi upes grīvā par tāliem ceļiem pauž”.