Ar pasaulisku skatu, kas paplašina mūsu kultūras telpu

Apgāds “Zinātne” nesen laidis klajā LZA akadēmiķa Viktora Ivbuļa grāmatu par seno hindu filozofisko un praktisko reliģiju “Šiva izdejo un sagrauj pasauli”

“Atsakoties no ķildām, nāks visi pārējie uzlabojumi. Nekādu slimību dīgļi nemitināsies ķermenī, kura dzīvības asinis ir sīkstas. Mūsu dzīvības asinis ir garīgums. Ja tās tek dzidras, ja tās tek spēkpilnas, šķīstas un sparīgas, viss ir kārtībā; politiskās, sociālās un materiālās dabas nepilnības, pat zemes nabadzība tiks izārstēta, ja asinis būs šķīstas...”– tā ir viena no indiešu reliģiskā domātāja Vivekānandas (1863–1902) atziņām, ko varam izlasīt 570 lappušu biezajā Viktora Ivbuļa lieldarbā. Pirmā daļa “Filozofiskā reliģija” sniedz ieskatu senās hindu reliģiski filozofiskās literatūras avotos un skaidro tādus jēdzienus un parādības kā varnas un kastas, jogi un sādhu, āšramas jeb četras dzīves pakāpes. Otrā daļa “Praktiskā reliģija” vēsta par cilvēka, dieva un pasaules attiecībām hinduismā. Te var iepazīties ar lielo dievu trijotni – Brahmā, Šivu un Višnu, lasīt par to, kā tradicionālā hindu doma uztver un skaidro pārdabisko dabā, pielūgsmi, cilvēku un viņa uzvedību. Un tad nāk Antoloģija – autora latviskoti (no angļu, vācu un bengāļu valodas) teksti no Upanišadām, no “Brahmā Purānas”, no “Mahābhāratas”... līdz galvenajiem mūsdienās pielūgtajiem dieviem veltītās mitoloģijas un beidzot ar nodaļām no Mohandasa Karamčanda Gandhi (1869–1948) rakstiem.

Grāmatas kristības notika Latvijas Universitātes Senāta zālē, jo tās autors ir arī Moderno valodu fakultātes profesors. Apgāda “Zinātne” direktore Ieva Jansone izdevēju vārdā sveica autoru un viņa ģimeni, grāmatas mākslinieciskā ietērpa veidotājus Gunāru Krolli un Ināru Jēgeri un teica paldies Latvijas Universitātei, Latvijas Zinātnes padomei un Kultūrkapitāla fondam par atbalstu grāmatas izdošanā.

Viktors Ivbulis ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, un grāmatas iznākšanas svētkos autoru sveica Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

“Mani šī grāmata tiešām pārsteidza un aizrāva. Tas ir četrdesmit mūža gadu darbs, ļoti izsvērts un objektīvs hindu domāšanas apcerējums. Latvijā par indiešiem ir diezgan daudz rakstīts, bet rakstīts ir lielākoties pavirši. Nopietnāk par Indiju ir interesējušies Kārlis Egle un Rihards Rudzītis, arī Mirdza Ķempe. Tomēr Indija palikusi Latvijai stipri pasveša zeme. Es gribētu teikt, ka neatkarīgās Latvijas laikā tā ir pat svešāka, nekā varbūt politisku iemeslu dēļ tas bija padomju laikā. Mēs šo milzu pasauli, šo ļoti īpatnējo pasauli, savā ziņā izolēto pasauli maz pazīstam. Un, ja pazīstam, tad ar zināmiem aizspriedumiem, ar kaut kādu mistikas devu. Varētu teikt, ka šī grāmata ir Indijas demitiloģizācija. Man te bija daudzi pārsteidzoši atklājumi. Es daudz uzzināju par kastām un par indiešu īpatnībām, arī par viņu ēšanas un čurāšanas tradīcijām, par to, ko uzskata par pieklājīgu un ko par nepieklājīgu.

Savā laikā Latviju ļoti ir ietekmējis Gandhi, viņa nevardarbīgās pretošanās filozofija. Pat varbūt vairāk nekā joga. Ja atceramies Trešās atmodas laiku, mūsu Barikāžu laiku, tad šī nevardarbīgās pretošanās ideja bija tā reālā doma, kas mūs ietekmēja. Kā rāda arī šī grāmata, hinduisms nav tik daudz reliģija, cik filozofija, dzīvesveids. Tā vērtības mums savā ziņā ir svešas. Katram cilvēkam, kas Latvijā gribētu ar tām iepazīties, šis darbs varētu būt vislabākā, visobjektīvākā rokasgrāmata. Jums ir liela laime, ka esat spējis uzrakstīt grāmatu, kas mums visiem tik daudz var dot un katrā ziņā var darīt mums šo pasauli saprotamāku.

Sākumā man ne visai patika grāmatas nosaukums – “Šiva izdejo un sagrauj pasauli”. Šķita, ka vajadzētu kaut kā vienkāršāk, varbūt – “Šivas pasaulē” vai kā citādi. Bet, kad izlasīju līdz galam, sapratu, ka pateikts precīzi. Tur ir tā savdabīgā indiešu pasaule, ar savu īpatnību, ar vieglumu un varbūt arī ar zināmu norobežošanos. Un tajā pašizolācijā ir kaut kas destruktīvs. Tas varbūt neļauj Indijai tā attīstīties un ieņemt tādu vietu pasaules civilizācijā, kādu ieņem Eiropa, kurā arī mēs tagad cenšamies ieiet, un kādu ieņem Ķīna un Japāna.

Un vēl dažas citāda rakstura piezīmes. Man ļoti patīk, kā jūs rakstāt par latviešu valodā iesakņojušos “valodnieciski un cilvēciski briesmonīgo praksi”, kad pilnīgi tiek izmainīta tulkoto īpašvārdu nozīme. Tas patiešām ir ārkārtīgi nekorekti, un nevar vienmēr pamatoties uz kādiem šauriem valodnieciskiem kritērijiem.

Jāpiekrīt jūsu minētajam bengāļu autoram, kas 2000. gada janvārī ir rakstījis: “Patiesībā ir kļūdaini šo tūkstošgadi nosaukt par trešo. Vai tad cilvēce būtu veltīgi nodzīvojusi iepriekšējos gadu tūkstošus, ja tiek atzīti tikai divi? Vai visi pirms Kristus atzīmētie notikumi ir priekšvēsture, un civilizācija sākas tikai ar viņa piedzimšanu?” Un arī jūsu grāmata pierāda, ka mēs – ja runājam par cilvēkiem kopumā – esam daudz senāk sākušies. Šī patiesi ir ļoti vienojoša, ļoti iedvesmojoša grāmata, kas palīdz labāk saprast šo izdejoto un sagrauto pasauli. Varētu aicināt, lai mēs savu mazo pasauli ar tādu pašu vieglumu izdejojam, bet lai to nesagraujam!”

Pats šai dienā atrazdamies ārzemju komandējumā, apsveikuma vēstuli autoram grāmatas iznākšanas svētkos nodevis ievērojamais Dienvidaustrumāzijas pētnieks un teologs profesors Leons Taivans:

“Austrumu pētniecība ir īpaša nozare, kuras sekmīgai apguvei ir nepieciešams daudzreiz lielāks darbs un gadi, nekā tas mēdz būt citās zinību nozarēs. Tās ir vairākas svešvalodas, to skaitā Austrumu valoda vai valodas; tā ir prasme domāt ne tā, kā tas ir pieņemts mūsu – kristīgajā vai postkristiāniskajā civilizācijā, tā ir iedziļināšanās tekstos, kur katram vārdam un frāzei ir grūti izlobjams saturs un nozīme. Orientālistika ir līdzīga labai teoloģijai – tā ir prasme saskatīt aiz mazpazīstamiem simboliem un ikonām citas pasaules un agrāk neatskārstas vērtības.

Šo kvalitāti mēs atrodam Viktora Ivbuļa nule iznākušajā grāmatā – grāmatā, kas lielā mērā apkopo pazīstamā akadēmiķa mūža darbu orientālistikā. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Viktors Ivbulis ir tas, kurš stāvēja pie Latvijas akadēmiskās orientālistikas šūpuļa. Okupācijas laikos viņš spēja sevi apliecināt kā Padomju Savienības labākais bengāļu literatūras dižgara Rabindranata Tagores pētnieks un lietpratējs. Septiņdesmitajos gados viņš strādāja Visvabhārati universitātē Indijā, 1991. un 1992. gadā – Viskonsinas-Madisonas universitātē ASV. Viņa grāmata par R. Tagori iznāca 1981. gadā krievu valodā, kurai sekoja vēl vairāki monogrāfiski darbi, kas rakstīti krieviski, latviski, angliski un ieraudzījuši dienasgaismu Krievijā, Latvijā, Indijā. Kopš 1970. gada profesors Ivbulis ir mēģinājis pārvarēt padomju birokrātiskos žņaugus, kas kavēja Austrumu pētniecību mūsu zemē. Viņš darīja to, gan popularizējot orientālistiku, gan mācot studentiem bengāļu valodu, gan aicinot uz Latviju Padomju Savienības lielākās autoritātes Indijas literatūras pētniecībā, rīkojot konferences. Pateicoties viņa enerģijai, uz Orientālistikas nodaļu tika ataicināti orientālisti, kas līdz tam darbojās citviet Latvijā un ārpus tās robežām.

Ikvienam zinātniskam traktātam ir tieksme kļūt par sarunu ar amata brāļiem un māsām tikai viņiem vien saprotamā zinātnes žargonā. Viktors Ivbulis nav tāds. Viņš ir labs stāstnieks, un man bija prieks lasīt sava kolēģa grāmatu vakaros, kad jau māc nogurums un ir grūti koncentrēties uz sarežģītām lietām. Šīs grāmatas lasītājs netiks apgrūtināts ar bezgalīgu, nesaprotamu terminu rindām un piņķerīgiem domu gājieniem. Viegli, it kā pastaigādamies, viņš iepazīsies ar Vēdām, Upanišadām, Manu likumiem un Purānām. Ja nu lasītāju augsta gudrība nomāc, bet saista pretējais dzimums un baudas, arī tad viņš atradīs šai grāmatā sev patīkamas ziņas. Ja kāds meklē noslēpumaino Austrumu gudrību, tad Viktora Ivbuļa grāmata liks atmosties no letarģiska miega un parādīs bengāliski runājoša latvieša acīm redzēto un dzirdēto – arī par reliģiju un slavēto ezotēriku. Vai vēlaties zināt, kurā brīdī jauna sieva var ieiet vīra mājā? Vai arī – ielūgt vai neielūgt kāzās viesi ar ķermeņa defektiem? Kā Indijā uztver laiku un telpu? Arī šāda veida gudrības jūs atradīsiet reprezentējamā grāmatā.

Ir tāds teiciens: to, ko zinātņu kandidāts stāsta kā kaut ko neiedomājami sarežģītu, profesors pastāstīs kā pavisam vienkāršu lietu. Teiktais visā pilnībā attiecas uz Viktora Ivbuļa grāmatā aprakstīto.”

Tālos laikus pirms trīsdesmit un vairāk gadiem, kad Aizrobežu literatūras katedras asistents un vēlāk docētājs Viktors Ivbulis sāka aizrauties ar Indiju un aplipināja ar indoloģijas bacili Angļu valodas un literatūras fakultātes studentes, atcerējās kādreizējie fakultātes dekāni un ilggadējie kolēģi Andrejs Bankavs un Edgars Ošiņš. “Viņš gan pats ir izcils zinātnieks, gan ļoti rosīgs citu atraisītājs un mudinātājs. Vienmēr nāk ar padomu īstajā brīdī. Ne tikai mūsu pirmais orientālists, bet arī pirmais postmodernisma teorētiķis postpadomju telpā. Viņš prata izlauzties pasaulē jau pirms impērijas sabrukuma. Sākumā bija mūsu vienīgais profesors un daudz darīja fakultātes zinātniskā potenciāla attīstīšanai.”

Savam skolotājam paldies teica Karina Pētersone: “Bengāļu valodu es neiemācījos, bet dažus vārdus vēl atceros. (Viņa saka “eta ki?”, un tas nozīmējot “kas tas ir?”) Jūs iekarojāt mūs ar savu latgalisko spītu un aizrautību. Ar fanātismu, bez kura zinātnē nekas nav panākams. Jūs pratāt pietuvināt mūs, studentus, pasaules kultūras tautām, pavērāt mums kosmoloģisko pasauli. Biju jūsu disertante un tieši no jums mācījos izteiksmes, ne satura vienkāršību. Tā piemīt arī jūsu jaunajai grāmatai. Tai noteikti būs daudz lasītāju, jo jūs daudzus esat saindējis ar Indiju.”

Viktors Ivbulis pateicās savai dzīvesbiedrei Artai Dumpei un ģimenei, Latvijas Universitātes un Zinātņu akadēmijas vadībai un kolēģiem, kuru atbalsts un sapratne ļāvusi nodoties darbam, stundas neskaitot. “Mūsu fakultātē dekāni šo gadu laikā ir mainījušies, bet attieksme nav mainījusies. Es vienmēr esmu sajutis apkārtējo cilvēku labvēlību. Strādājis esmu daudz. Nekad nav bijis brīva laika. Visus svarīgākos avotus esmu lasījis dažādās ārzemju bibliotēkās.

Tā kā grāmata ir domāta katram interesentam, indiešu vārdi krietni sarežģītākās transkripcijas vietā ir uzrakstīti transliterācijā. Vārdi, kas latviešu lasītājiem jau labi pazīstami, tiek rakstīti ierastā veidā: Buda – Buddhas, Tagore – Thākura vietā utt. Bet nespēju pieņemt nekādi neattaisnojamo “Gandhi” pārvēršanos par “Gandiju” vai “Bengāles” – par krievisko “Bengāliju”. Hinduismā vistuvākā mūsdienu pasaules raibumam ir neaprakstāmā viedokļu dažādība. Varbūt ne viss tajā atbilst eiropiešu priekšstatiem, bet jāatceras, ka runa ir par reliģiju, kas līdz mums ir atnākusi no sirmas senatnes. Un tajā ir arī lielas vispārcilvēciskas vērtības – visās kultūrās saglabājas tikai tas, kas noderīgs daudziem.”

Šādā skatījumā jaunās grāmatas lielo nozīmi Latvijas kultūras telpas paplašināšanā izcēla arī Latvijas Universitātes zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. Akadēmiķis atzinīgi izteicās par kolēģa prasmi pārliecināt, iniciatīvu un spēju atrast sadarbības partnerus savu labo nodomu piepildīšanai. Viņa sekmīgi iedibinātais orientālistikas studiju virziens ir svētīgs ar valodu zināšanu kopsakarību apzināšanos. Svešvalodas ir svarīgs valodu un kultūru studiju instruments. Apzinoties, ka daudziem indologiem un indiešu valodu zinātājiem Latvijā būtu grūti atrast piemērotu darba lauku, interese par Indiju tomēr katrā ziņā būtu veicināma. “Ir parasts par Indiju runāt kā par trešās pasaules valsti, bet – kādas milzu investīcijas tā iegulda savā izglītībā un zinātnē! Savus kopīgos gēnus mēs varbūt neapzināmies, bet tie runā un dara mums indiešus aizkustinoši tuvus.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore