Par augšupeju, inerci un kursa maiņu

Georgs Lībermanis, LU Dr. h.c., valsts emeritētais zinātnieks, — “LV”

Visupirms gribas Ekonomikas ministrijas darbinieku sastādīto dokumentu “Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību” (2002. gada decembris) aizstāvēt pret nepamatotu kritiku. Ir lasītāji, kas saka: mūs atkal baro ar vakardienas panākumiem; mēs labprāt lasītu, kāpēc Latvija gandrīz visos rādītājos atpaliek no Igaunijas, kāpēc vēlētāji izbalsoja “Latvijas ceļa” dižkungus, kas pēc Tautas frontes valdības visu laiku vadīja un virzīja Latvijas ekonomiku. Un par jaunās valdības soļiem jaunā virzienā “Ziņojumā” ir visai skopa informācija.

Lasītāju vēlmi var saprast. Bet, ko nevar celt, to nevar nest.

Pirmkārt, “Ziņojums” tika rakstīts ļoti neizdevīgā brīdī. 2002. gads vēl nebija beidzies. Statistiskā informācija par gada noslēguma rezultātiem kļūst pieejama tikai janvāra nogalē vai februārī. Bija jālāpās ar prognozēm un vērtējumiem. Lai cik kvalificēti arī būtu Ekonomikas ministrijas autori, minētās prognozes un vērtējumi sirgst ar neizbēgamu kaiti: tie ar lielāku vai mazāku plusu vai mīnusu atšķiras no reālā rezultāta; nenoliegsim, gadās arī tā, ka trāpa tieši desmitniekā.

Otrkārt, E.Repšes jauno spēku valdība uzņēma startu nākotnei tikai 7. novembrī. Vēl nepagāja tradicionālās 100 dienas, kad var izvērtēt šīs valdības virzības pirmos reālos asnus. Valdības deklarācija un no tās izrietošie secinājumi “Ziņojumā” iespēju robežās ir atspoguļoti. Arī pirmajiem jaunās ievirzes pasākumiem nav paiets garām. Vienai kritikas smailei gan jāpiekrīt: panākumu atliku likām, bet no Igaunijas un šur tur arī no Lietuvas mēs atpaliekam. Likumīgam jautājumam “kāpēc?” atbildi nerodam.

Treškārt, “Latvijas ceļa” negaidītais klupiens presē aprakstīts pietiekami plaši. Tas nekādā gadījumā nav tikai ekonomisks fenomens. Te galvas jāsaliek kopā gan politologiem, gan sociologiem un ekonomistiem. Patiesības kripatiņas šai visai sarežģītajā jautājumā rodamas “Ziņojuma” apakšnodaļā 3.7. “Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība”.

Ceturtkārt, bez pagātnē sasniegtā izvērtējuma nevar būt mērķtiecīgas virzības uz priekšu. Tikai jāizvairās no apoloģētikas.

Šīs ievada rindiņas pret nepamatotu “Ziņojuma” kritiku nebūt nenozīmē, ka viss tur rakstītais jāpieņem kā patiesība pēdējā instancē, ka nav strīdus ābolu, apgalvojumu, metodoloģisku pieeju, kas prasītu zinātnisku kritiku, šķēpu laušanu.

Vai iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir valstu ekonomikas attīstības precīza mēraukla?

Nemocīsim lasītāju ar gariem skaidrojumiem. Atbildēsim īsi un skaidri: nekādā gadījumā! Kur te ir suns aprakts? “Tīrā veidā” IKP ir pievienotais vērtīgums1 (vērtība) plus amortizācijas atskaitījumi. Savukārt pievienotais vērtīgums (vērtība) ir valstī visu radīto ienākumu kopsumma (dabas resursu rente, darba alga, kapitāla dabiskais procents, peļņa). Lai izvairītos no atkārtotā rēķina, kategoriski liegts IKP ieskaitīt materiālās izmaksas. Vienīgais izņēmums ir amortizācijas atskaitījumi, ievērojot to īpatnējo raksturu un izlietojumu. Šāda metodoloģija nav Latvijas statistiķu izdomājums. Tas ir ANO un “Eurostat” gudro vīru stingrais priekšraksts. Tā tiek mēģināts panākt, lai pasaules un zemju grupu mērogā valstu ekonomikas attīstības līmenis un izaugsme būtu salīdzināma.

Bet iznāca, ka salīdzinām nesalīdzināmo. Šī vispārpieņemtā metodoloģija ir ar prāvu zemūdens akmeni. Dažādu valstu iedzīvotājiem raksturīga visai atšķirīga vecuma struktūra, līdz ar to atšķirīgs ir strādājošo īpatnējais svars. Tieši pēdējie reāli rada IKP, nevis bērni, nestrādājošie pensionāri un sievas, bezdarbnieki. Visneizdevīgākā situācijā šai jomā nonākusi Latvija. Jo iedzīvotāju sastāvs mūsu valstī pakāpeniski un neatvairāmi noveco. Skaidru valodu runā skaitļi: 1989. gada iedzīvotāju kopskaitā bērnu vecumā līdz 14 gadiem bija 21,4%, 2002. gada sākumā – vairs tikai 15,6%; vienlaikus 60 gadus un vecāku iedzīvotāju gada gājumu īpatnējais svars no 17,4% 1989. gadā pieauga līdz 21,9% 2002. gada sākumā.2 Demogrāfu prognozes ir neiepriecinošas: šis nepārprotami negatīvais process turpinās. Daudzās citās valstīs vecuma struktūra ir labvēlīgāka. Šai problēmai pieslejas atšķirīgais bezdarbnieku īpatnējais svars dažādās valstīs. Nešķetināsim šinī rakstā šo kamolu: bezdarba apmēri ir katras valsts ekonomikas politikas efektivitātes auglis, kas turklāt vēl saķēdēts ar tehnikas un tehnoloģijas, arī organizācijas progresu, jo mazina produkcijas un pakalpojumu darbietilpību. Secināsim: minētais apliecina mūsu uzskata pareizību, ka IKP aplēses metodika uz vienu iedzīvotāju salīdzina nesalīdzināmo; šis rādītājs nav precīza salīdzināšanas mēraukla.

Iekšzemes kopprodukts, “pelēkā” un “melnā” ekonomika

Nav nekāds valsts noslēpums, ka ikvienā tirgus ekonomikas zemē pastāv lielāka vai mazāka “pelēkā” ekonomika. Kas ir “pelēkā” ekonomika”? Nezinātājiem paskaidrosim, ka oficiāli reģistrēto uzņēmumu ietvaros, liekot lietā “divkāršu” grāmatvedību roku rokā ar mērķtiecīgu blēdību, pastāv nelegāls sektors, kas statistikai neatskaitās, maksā algas vai to pielikumu aploksnēs, uzkrāj fondu kukuļdošanai “vajadzīgiem” cilvēkiem. Saprotams, no šīs nelegālās, kaut arī principā atļautās, ekonomikas, nodokļi netiek maksāti. Visi to it labi zina, arī tiesībsargājošās iestādes, nodokļu dienesta atbildīgie un mazāk atbildīgie darbinieki. Nekādas pārbaudes, kvalificēts audits “pelēkai” ekonomikai klāt netiek: legālā grāmatvedība ir pilnīgā kārtībā. Vienlaikus “pelēkā” ekonomika ir korupcijas finansiālais balsts.

No “pelēkās” ekonomikas jāatšķir “melnā” ekonomika. Pēdējai galvenās iezīmes ir darbība, kas ar likumu ir aizliegta, oficiāli neeksistē, tai nav juridiskās adreses, visi norēķini apiet likumu ar lielu līkumu. Šī nelegālā ekonomika jēdzienu “nodokļi” nepazīst. Kā piemēru var minēt narkobiznesu, visādu viltotu dzērienu, ieroču un sprāgstvielu neatļautu ražošanu un pārdošanu, arī prostitūciju (tā nav atļauta). Ar “melno” ekonomiku cenšas cīnīties, šo to atklāj, kādu pieķer, sauc pie kriminālatbildības, bet tas ir piliens ekonomiskās noziedzības okeānā.

Statistiķi ir pietiekami gudri un, lēšot pa ceturkšņiem un gadiem IKP lielumu, visās valstīs “baltajai” ekonomikai jeb oficiāli saņemtajiem datiem pieskaita arī daļu no “pelēkās” ekonomikas.

Izvirzās vismaz divi nozīmīgi jautājumi. Vai visās valstīs “pelēkās” un “melnās” ekonomikas īpatsvars visaptverošā pievienotā vērtīgumā (vērtībā) ir vienāds? Kādā apmērā Latvijā tiek noteikts šo statistikai neziņotu nelegālās ekonomikas lielums, rūpīgi rēķinot pēc starptautiski atzītās metodoloģijas un metodikas IKP apmēru? Atbilde uz pirmo jautājumu ir skaidrāka par skaidru: katrai valstij dažādu konkrēto apstākļu dēļ tā sauktās neformālās ekonomikas lielums ir visai atšķirīgs. Var minēt F.Šnaidera un D.Ernstes nopietnu pētījumu “Ēnu ekonomikas. Lielums, ražošanas cēloņi un sekas”, kura datus pārpublicējis krievu laikraksts “Argumenti i fakti” 2001. g. 17. nr. Tā vecās kapitālisma valstīs “ēnu” ekonomikas (“pelēkās” un “melnās”) īpatsvars reālā IKP sastāvā ir šāds: viszemākais procents ir Šveicei – 8,1%, pēc tam ASV – 8,9%, Japānai – 11,1%, likumpaklausīgajai Vācijai – 14,9%, visumā godīgajai Zviedrijai – 19,9%; visaugstākie ēnu ekonomikas īpatsvari ir Grieķijai – 29,0%, Itālijai – 27,3%, Spānijai un Portugālei – 23,1%. Cita aina vērojama tagad neatkarīgajās valstīs, agrākās PSRS savienotajās republikās. Izņēmums esot Uzbekistāna (lasi un brīnies) – tikai 8%. Visaugstākais ēnu ekonomikas īpatnējais svars raksturīgs tautsaimnieciski noplicinātajā Gruzijā – 63,0%, Ukraina var lepoties ar “tikai” 47,3%, Krievija – ar 41,0%.

Kāda ēnu ekonomikas daļa ārzemju pētnieku vērtējumā ir Baltijas trijotnei? Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis esot Latvijā – 34,8% (Kazahstāna – 34,2%), Lietuvā – 25,2%, Igaunijā – 18,5%. Bijušā sociālistisko valstu blokā attiecīgais rādītājs vispieticīgāks esot Slovākijā – 10,2%, toties Čehijā – 14,5%, Polijā – 13,9%, Ungārijā – 28,4%, Bulgārijā – 32,7%. Kas jāsecina no šiem procentiem? Pirmkārt, tikai tas, ka atšķirības “ēnu” ekonomikas relatīvajā lielumā ir krietni raibākas nekā dzeņa vēders. Otrkārt, visi šie īpatnējie svari ir iegūti sarežģītu vērtējumu rezultātā, kam obligāti ir subjektīva piegarša. Tā savukārt ir ideāla augsne nopietnām kļūdām. Piemērs tālu nav jāmeklē: saskaņā ar Latvijas statistikas pārvaldes aplēsēm (būtībā vērtējuma) “ēnu” ekonomikas daļa no IKP ir 16—17%. Kam īsti ticēt – Latvijas kroņa statistiķiem vai ārzemju speciālistiem, kuru vērtējums ir divas reizes augstāks par pašmāju aplēsēm?

Vai pašražojošā ekonomika iekļaujama IKP?

ANO statistiķi un “Eurostat” uz virsraksta jautājumu atbild ar kategorisku “nē”! Arguments vienkāršs: ne naturālā saimniecība (ja tā kaut kur pastāv), ne Latvijā izplatītā pašražošana nav preču ražošana, tirgus kategorijas, tirgus saimniecības sastāvdaļas. Šā iemesla dēļ šīs reālās ekonomikas elementi nav ieskaitāmi IKP, kura uzdevums ir raksturot mūsdienas ekonomikas pamatu – preču ražošanu, tirgus attiecības.

Cienījamie, augsti mācītie statistiķi! Jūs taču nenoliegsit, ka bez pašražošanas, kuru jūs ignorējat abstraktu, tīri teorētisku iemeslu dēļ, izprast Latvijas ekonomikas proporcijas, attīstības īpatnības, iedzīvotāju reālo dzīves līmeni nekādi nevar. Diez vai jūs uzdrošināsities apgalvot, ka pašražošana nav reāla ražošana un reālo pakalpojumu sniegšana, kas visai jaušami apmierina iedzīvotāju reālās vajadzības. Tīrā veidā naturālā saimniecībā bez jebkādiem sakariem ar tirgu jau sen vairs Latvijā neeksistē. Latviešu zemnieks savā kaktiņā, savā stūrītī zemes, ražojot sev, savai ģimenei pārtiku pats, neko nepārdodams, ir spiests šo to pirkt, kaut vai elektrību, sāli, metāla darbarīkus, apģērbu, skolas grāmatas un rakstāmpiederumus bērniem, kaut ko vēl. Taupīgi (teiksim atklāti – trūcīgi) dzīvojot, šāda zemnieku ģimene kaut kā iztiek ar bērnu naudu, gadījuma izpeļņu, ja gados vecāki – no nelielās pensijas. Galvenā saite ar tirgu ir nepieciešamā pirkšana, arī nelielei naudas ienākumi.

Turpmāk — vēl