Lai katrs lats mūsu pašvaldībām dotu trīs

Aija Bauere, organizācijas “Reģionu attīstība” izpilddirektore, – “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jēdziens “reģionālā attīstība” arvien biežāk iegūst plašāku skanējumu. Tas notiek laikā, kad Latvija gatavojas pievienoties Eiropas Savienībai (ES) un līdz ar to paveras iespējas piesaistīt Eiropas Savienības strukturālo fondu, tajā skaitā Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzekļus. Arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters tikšanās reizēs ar Latvijas pašvaldību vadītājiem ir uzsvēris, ka gan valdības, gan ministrijas mērķis ir veicināt attīstību visā valsts teritorijā. Latvijā jēdziens “reģioni” ir salīdzinoši jauns, un tas vairāk saistās ar teritorijām, kuras ir izveidojušās vēsturiski, – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali, Latgali. Šo teritoriju starpā vienmēr ir pastāvējušas daudzas un dažādas atšķirības – dabas vides, resursu, klimata u.c. Taču saistībā ar jēdzienu “reģioni” īpaša vērība būtu jāvelta sociālajām un ekonomiskajām atšķirībām. Līdzīgi tas notiek arī daudzās Eiropas valstīs, kur gadu desmitiem valsts ar dažādiem stimuliem cenšas līdzsvarot attīstību starp reģioniem.

Par reģionālo attīstību kā nozīmīgu un valstij prioritāru jautājumu aizsāka runāt jau 1994.gadā. Šobrīd var atzīt, ka reģionu sociālā un ekonomiskā attīstība ir notikusi un notiek salīdzinoši lēnām.

1998. gadā Latvijā darbību sāka bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību (BO VSIA) “Reģionu attīstība”, kuras uzdevums bija pārvaldīt Reģionālo fondu. Šo fondu valdība izveidoja saskaņā ar likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, lai veicinātu sociāli un ekonomiski atpalikušo teritoriju attīstību. Fonda līdzekļi valsts īpaši atbalstāmajos reģionos tiek izlietoti uzņēmējdarbības attīstības atbalstam, tajā skaitā ieguldījumiem uzņēmumu statūtkapitālā, daļējai kredītprocentu kompensācijai par veiksmīgi izlietotu kredītu, ekonomiskās izglītības pasākumiem, pašvaldību rīkotu uzņēmējdarbību veicinošiem pasākumiem un uzņēmējdarbībai nepieciešamās infrastruktūras izveidošanai un attīstībai. Piecus gadus “Reģionu attīstības” darbinieki ir strādājuši ar Latvijas īpaši atbalstāmo reģionu uzņēmējiem un pašvaldībām, apmācot, palīdzot projektu sagatavošanā un, kā atzīst šo reģionu uzņēmēji un pašvaldību vadītāji, snieguši reālu un naudā skaitāmu valsts palīdzību uzņēmējdarbībai Latvijas reģionos. Tas joprojām ir viens no nedaudzajiem reģionālās attīstības atbalsta veidiem valstī. Iestādes vadītāja – izpilddirektore – no tās izveides brīža ir Aija Bauere.

Izpratne un skaidrība nāk lēnām

— Pirms pieciem gadiem jūsu iestāde aizsāka valsts reģionālās attīstības atbalsta un veicināšanas politikas īstenošanu. Vai šī ideja ir sevi attaisnojusi?

— Lai gan šī tēma apritē nonāca jau 1994.gadā, man šķiet, ka vēl joprojām daudziem nav īsti skaidrs, ko nozīmē reģionālā attīstība. Reizēm šis jēdziens tiek saistīts tikai ar plānošanu vai kādu atsevišķu pasākumu ārpus Rīgas vai arī atsevišķu nozares programmu. Reģionālā attīstība nav atsevišķas nozares, bet visu nozaru koordinēta attīstība, lai izveidotu līdzvērtīgus dzīves apstākļus visā valsts teritorijā. Tagad par to sāk runāt arvien biežāk, jo, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES), paveras iespējas piesaistīt ievērojamus līdzekļus tieši reģionālās attīstības veicināšanai. Lai tas kļūtu par realitāti, ir jāizveido un jāattīsta spēcīgi reģionālās attīstības instrumenti, kas darbojas valsts līmenī. Koncepcija par valsts atbalstu tām teritorijām, kurām raksturīgas sociālas un ekonomiskas problēmas, Latvijā ir ienākusi no Eiropas. Kopš 1998. gada īpaši atbalstāmajās teritorijās darbojas Reģionālais fonds.

Sākotnēji Reģionālais fonds un sabiedrība, kas to pārvalda, tika izveidota un nodota Ekonomikas ministrijas pārziņā. Varbūt tāpēc arī, izvērtējot atsevišķu valsts teritoriju attīstību, sevišķi akcentēta tika ekonomiskā attīstība un uzņēmējdarbība. Lai noteiktu tās valsts teritorijas, kurām nepieciešams valsts atbalsts, rajoni, pilsētas un pagasti tika salīdzināti, izmantojot tādus rādītājus kā bezdarba līmenis, iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju, demogrāfiskā slodze un citus. Ekonomikas ministrijas darba grupa, kurā darbojās arī mūsu iestādes darbinieki, salīdzināšanas mērķiem izstrādāja īpašu metodiku. Iegūtie rezultāti palīdzēja noteikt īpaši atbalstāmās teritorijas. Saistošajos tiesību aktos tika noteikts, ka īpaši atbalstāmajos reģionos iedzīvotāju skaits nedrīkst pārsniegt 15% no valsts iedzīvotāju skaita. Šādam skaitlim toreiz nebija nekāda īpašā pamatojuma. Tie vairāk bija finanšu ierobežojumi, jo sākotnēji bija paredzēts, ka Reģionālajam fondam katru gadu valsts budžetā tiks piešķirts viens miljons latu.

Ja tagad paskatāmies Latvijas kartē, tad ir redzams, ka īpaši atbalstāmās teritorijas, kurās dzīvo ne vairāk kā 15% no valsts iedzīvotājiem, ir gandrīz puse no visas Latvijas. Un Reģionālais fonds kā reģionālās attīstības līdzeklis līdz šim ir bijis par vāju, lai nodrošinātu labus dzīves apstākļus valsts nomalēs un sociāli un ekonomiski atpalikušajās teritorijās. Arī analizējot iedzīvotāju kustību pēdējos piecos gados, ir redzama arvien pieaugoša iedzīvotāju virzība tuvāk lielajiem, ekonomiski attīstītajiem centriem. Drīzumā šī situācija var kļūt par nopietnu problēmu, kas prasīs lielas pūles, lai panāktu reālu un veiksmīgu risinājumu. Es nedomāju, ka cilvēku piesaistei dzīvot un strādāt Latvijas reģionos ir vajadzīgas vienīgi subsīdijas. Valstij ir jārada iespēja cilvēkiem dzīvot un strādāt jebkurā vietā.

Gandarījums par padarīto darbu un nepietiekamības sajūta

— Kādus projektus atbalsta Reģionālais fonds?

— Tie ir uzņēmēju un pašvaldību projekti, kas tiek īstenoti valsts īpaši atbalstāmajos reģionos. Līdz šim tie bija arī mazo zemnieku saimniecību projekti. Vērtējot aizvadītajā gadā Reģionālā fonda atbalstītos projektus pēc nozarēm, redzams, ka lielākā daļa ir tradicionālās lauksaimniecības jomas projekti. Tad seko pakalpojumu sfēra un mežizstrāde. Salīdzinoši mazāks atbalstīto projektu skaits ir infrastruktūrā, rūpnieciskajā ražošanā, uzņēmējdarbības veicināšanā un tūrismā.

Jau šobrīd mēs redzam, ka Reģionālā fonda darbībai būtu jāmainās. Galvenokārt būtu jāatbalsta tie projekti, kas veido ievērojamu papildus pievienoto vērtību. Mazo zemnieku saimniecību saglabāšana turpmāk varētu būt nozares problēma. Tas nav ne noslēpums, ne jaunums, to mēs redzam dzīvē – nelielās zemnieku saimniecības, ja tās turpina senas tradīcijas un nodarbojas tikai ar lauksaimniecību, cīnās par izdzīvošanu. Šādi strādājot, nevar runāt par attīstību. Reģionālā fonda uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbības attīstību. Pozitīvā pieredze liecina, ka mazajām zemnieku saimniecībām ir nopietni jādomā par alternatīvo saimniekošanu un kooperāciju, pretējā gadījumā šādam zemniekam, kas turas vien pie sentēvu darba metodēm, pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā būs vēl nopietnākas izdzīvošanas problēmas.

— Vai sniedzat arī padomus šādu mazo zemnieku saimniecību īpašniekiem?

— Protams, to darījām un darām joprojām. Sākotnējā viņu izpratne par projektu pieteikumu sagatavošanu bija visai neliela un attieksme pret projektu rakstīšanu – samērā negatīva. Vajadzēja pacietīgi skaidrot, kāpēc ir vajadzīgs projekts, kurā skaidri redzami mērķi, to sasniegšanas līdzekļi, laika grafiks un sagaidāmie rezultāti. Pirmkārt, jau pašam uzņēmējam ir jāplāno sava uzņēmuma vai zemnieku saimniecības attīstība. Savukārt valsts iestādei, kas realizē projektu atbalstu, izmantojot mūsu visu kopējo naudu, ir jāplāno un jānovērtē šīs naudas izlietošanas lietderība un rezultāti.

Reģionālo fondu Latvijas īpaši atbalstāmajos reģionos pazīst arī pēc izglītības programmas. Jau vairākus gadus mēģinām zemniekus un lauku uzņēmējus “apbērt ar informāciju”. Stāstām par dažādām projektu atbalsta iespējām, bet galvenokārt par labo un veiksmīgo pieredzi. Tas uz uzņēmējiem iedarbojas vislabāk. Nereti līdzās mītošais pagrimums un kūtrums cilvēkā nomāc jebkuru vēlmi sarosīties un mēģināt izkļūt no bezcerības. Mēs rosinām apmeklēt citus lauku uzņēmējus un pārliecināties par stāstīto, meklēt sadarbības iespējas.

Mēs esam ieinteresēti, lai reģionu cilvēki sāktu rosīties, lai taptu vairāk labu projektu. Ar tādiem ir vieglāk strādāt un veidot Reģionālā fonda pozitīvo tēlu. Ir patīkami, ka cilvēki reģionos mūs pazīst un pat skeptiski noskaņotie ir spiesti atzīt, ka valsts reģionālās attīstības atbalsts ir reāla lieta.

— Fondā iesniegtie projekti nereti neatbilst vispārpieņemtajām prasībām. Jūs sniedzat padomus arī projektu sagatavošanā. Vai tas pārlieku nenoslogo fondā strādājošos skaitliski nedaudzos darbiniekus?

— Mēs nedrīkstējām citādi rīkoties. Bieži vien lauku uzņēmējs atzīst, ka saskarsme ar valsts iestādēm viņam saistās ar birokrātiju un vienaldzību, ka šajās iestādēs nerēķinās ar to, ka cilvēks braucis vairākus simtus kilometru, lai nokārtotu kādu jautājumu. Lauku cilvēkiem ir vajadzīga sapratne. Ja nepareizi sagatavots projekts tiks bezpersoniski atdots atpakaļ iesniedzējam, norādot, ka rakstītais neatbilst priekšrakstiem, mūsu vērtība šo cilvēku acīs kritīs. Mēs cenšamies palīdzēt pēc iespējas vairāk. Taču tas nenozīmē, ka prasības, kādas ir Reģionālā fonda atbalstītajiem projektiem, drīkst arī nepildīt. Pašlaik vēl ir tas laiks, kad jebkurš uzņēmējs, sevišķi mazais un vidējais, nav spējīgs algot konsultantu, kas viņam palīdzētu sagatavot projektu. Pārsvarā uzņēmēji to dara paši. Mūsu fonda līdzfinansētajos pašvaldību informācijas centros strādā konsultanti, kas palīdz zemniekam vai uzņēmējam sagatavot projekta pieteikumu.

Zemnieku saimniecības labprāt izmanto arī Lauksaimniecības konsultāciju biroja pakalpojumus, bet uzņēmējiem projektu izstrādē bie?i palīdz pašvaldību speciālisti. Tā kā mūsu klienti ir arī pašvaldības, ļoti labprāt turpmāk vairāk vēlētos saņemt pašvaldību apvienotos projektus. Piemēram, ap Rāznas ezeru Latgalē, apvienojoties četrām pašvaldībām, ir izveidots šāds informācijas centrs, un šajā reģionā patlaban strauji palielinās lauku tūrisma iespējas. Informācijas centri būs noderīgi arī turpmāk, strādājot ar SAPARD un citiem Eiropas fondiem.

— Kuri ir veiksmīgākie īpaši atbalstāmajos reģionos darbojošies uzņēmumi, kas saņēmuši atbalstu no fonda?

— Noteikti jāmin Krāslavas rajona mēbeļu un sagatavju ražošanas uzņēmums “Krebsar” un šūšanas uzņēmums “Nemo”, kuri gandrīz visu saražoto produkciju eksportē. Līvānos ir uzņēmums “Anda Optec”, kas ražo kvarca optiskās šķiedras medicīnas iekārtu un citu augstu tehnoloģiju vajadzībām. Ir vairāki kokapstrādes uzņēmumi, kas izgatavo lielmetrāžas brusas, guļbūves mājas un pirtis. Starp veiksmīgākajiem jāmin arī Ludzas rajona uzņēmums “Saule–5”, Jēkabpils rajona “Ošukalns”, Valkas rajona “Valkas meži”, Balvu rajona “Agroserviss”, Gulbenes rajona “Agrotehnika”.

No Zemgales reģiona vēlētos nosaukt linu pārstrādes uzņēmumu “Larelini”, kas sadarbojas ar daudziem linu ražotājiem Latgalē. Starp lielākajiem tūrisma uzņēmumiem minama ir Ērgļu viesnīca un Jumurdas atpūtas komplekss. Ir daudz interesantu, labu un veiksmīgu projektu. Skaitliski salīdzinoši daudz fonda atbalstītu projektu ir bijis Preiļu, Jēkabpils, Krāslavas, Madonas un Balvu rajonā.

Emocijas negarantē ekonomisko efektu

— Kādas nozares pelna atspaidu valsts īpaši atbalstāmajos reģionos?

— Attīstības līmeni kādā konkrētā teritorijā var raksturot, izmantojot dažādus rādītājus, viens no tiem ir iekšzemes kopprodukts uz vienu konkrētās teritorijas iedzīvotāju. Sociāli un ekonomiski atpalikušajos rajonos iekšzemes kopprodukta līmenis ir ļoti zems. Lai to paaugstinātu, ir jāveicina rūpnieciskās pārstrādes un pakalpojumu sfēras uzņēmējdarbība, kas var radīt papildus pievienoto vērtību. No valsts puses īpaši atbalstāmajās teritorijās vispareizāk būtu veicināt tieši šo nozaru attīstību. Šī atziņa nav jauna un sarežģīta, tāpat domāju, ka nav grūti rast risinājumu. Vajag tikai vēlēties.

Diemžēl iepriekšējo gadu pieredze liek secināt, ka reizēm tika strādāts tikai emociju līmenī, tādēļ arī reģionālās attīstības problēmas tika risinātas ļoti lēnām. Es esmu ekonomiste, tādēļ labprāt rēķinu, kāds varētu būt rezultāts. Tā vajadzētu rīkoties katrreiz, kad tiek ieguldīti kopēji līdzekļi. Man ir patiešām patīkami apzināties, ka katrs no Reģionālā fonda izlietotais lats ir ienesis trīs latus valsts un pašvaldību budžetos. Politiskajam atbalstam būtu jābūt saskaņotam ar ekonomisko efektu, un sauklis “palīdzēsim savējiem” nedrīkstētu ekonomiskās darbībās gūt virsroku.

— Aplūkojot jūsu iestādes sagatavotajā materiālā “Reģionu attīstība Latvijā” kartogrāfisko materiālu, kas atspoguļo statistikas datus par dažādiem ekonomisko attīstību liecinošiem rādītājiem, rodas priekšstats, ka visa Latvija, ar nelieliem izņēmumiem, ir viens liels īpaši atbalstāmais reģions. Vai tā ir?

— Šobrīd reģionālās attīstības problēmu risināšana notiek tikai valsts īpaši atbalstāmajos reģionos. Piecu gadu darba pieredze ir pierādījusi, ka šis mehānisms var darboties efektīvi, taču turpmāk Reģionālajam fondam būtu jāstrādā visā valsts teritorijā. Attīstības problēmas nav tikai īpaši atbalstāmajām teritorijām. Katrā administratīvajā teritorijā ir atšķirīgas grūtības, tās ir arī lielajām un salīdzinoši attīstītajām pilsētām, taču pavisam citādas tās ir mazajos pagastos. Fondam būtu jāstrādā gan ar lieliem infrastruktūras projektiem, kas saistoši lielām pašvaldībām, gan ar uzņēmējdarbības veicināšanu vietās, kur ir zemi ieņēmumi, sekmējot uzņēmējdarbības attīstību. Doma par šādu reģionālās attīstības veicināšanu ir izskanējusi jau sen, taču šis process ir laikietilpīgs. Tas saistīts ar tiesību aktu izmaiņām, ir vajadzīga zināma pieredze un zināšanas par reģionālās attīstības instrumentu darbību, kā arī, protams, ievērojami finanšu resursi. Lielākās grūtības sagādā arī tas, ka tūlīt nav redzami rezultāti. Reģionālās attīstības problēmu risināšana prasa lielu pacietību. Tās rezultāti ir vērojami tikai pēc četriem pieciem gadiem. Ir jāsaprot, ka citādi nav iespējams. Uz Reģionālā fonda piecu darba gadu jubileju izdoto informatīvo materiālu “Reģionu attīstība Latvijā” vēlamies nodot politiķiem, tajā skaitā arī Saeimas deputātiem, pašvaldību vadītājiem, valsts institūciju darbiniekiem. Ļoti ceram, ka viņi tajā ieskatīsies. Ļoti ceram, ka tas palīdzēs labāk izprast reģionālās attīstības problēmas.

— Kā vērtējat reģionālās attīstības lietu deleģēšanu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai?

— Vērtēju to pozitīvi. Šai ministrijai ir reģionālās politikas vadības, reģionālās attīstības atbalsta pasākumu vadības un koordinācijas, kā arī kontroles funkcijas. Tiek gatavots jauns Reģionālā fonda nolikums, kas atbildīs Reģionālās attīstības likumam. Arī VSIA “Reģionu attīstība” saskaņā ar Publisko aģentūru likumu varētu tikt pārveidota par valsts aģentūru. Viss, kas tiks iestrādāts jaunajos tiesību aktos un ko atbalstīs valdība, veidos pamatu reģionālajai attīstībai Latvijā.

— Valsts finansējuma sadalījums nav Reģionālā fonda kompetence, to veic neatkarīga komisija. Vai tas attaisnojas?

— Projektus iesniegšanas kārtībā vērtē neatkarīga ekspertu komisija, kurā ir valsts institūciju un pašvaldību pārstāvji. Tas attaisnojas, jo nepieļauj patvaļīga un nepamatota lēmuma pieņemšanu. Fonda pastāvēšanai reģionu uzņēmēji noticēja, un tas kļuva populārs tikai trešajā gadā pēc tā izveidošanas. Pārlieku liela ir negatīvā pieredze ar finansējuma sadali dažādos bijušos fondos.

Naudas sadale projektu atbalstam Reģionālajā fondā ir noteikta ļoti stingrā uzraudzībā. No 1998. gada līdz 2002. gada beigām valsts Reģionālajā fondā ir ieguldījusi 4,5 miljonus latu, kas nonākuši īpaši atbalstāmajos reģionos. Vissmagāk bija 2001.gadā, kad ar valsts piešķirto naudu pietika vien saistību izpildei. Kaudzēs uz rakstāmgaldiem gūlās un savu rindu gaidīja gandrīz 200 projekti. Daudziem uzņēmējiem jau bija zudušas cerības saņemt valsts atbalstu no Reģionālā fonda, citiem vajadzēja būtiski mainīt savus plānus. Visi bija rēķinājušies ar valsts atbalstu. Gaidīšanas laiks mums bija psiholoģiski ļoti smags. Viss kolektīvs šos gadus bija smagi strādājis, lai Reģionālais fonds būtu pazīstams reģionos, lai tas tiktu vērtēts pozitīvi.

Katrā Latvijas vietā ir jābūt pienācīgai dzīvei

— Kā jūs saskatāt reģionu līdzsvarotu attīstību?

— Manuprāt, valstij ir jārada, jāsaglabā un jāstimulē katrā reģionā tam atbilstošās īpatnības, lai cilvēkiem tiktu nodrošināta kvalitatīva dzīves vide. Nav mazpilsētās jāveido lielveikali, tie iederas pavisam citur. Lauku ainava, ezeri, kultūrvēsturisko vērtību, zemes un citu resursu saudzīga izmantošana šādās vietās ir primāra. Valsts atbalstam ir jābūt virzītam uz to, kas šim reģionam ir visizdevīgākais. Tas ir mīts, ka visā valstī vajag attīstīt tūrismu. Arī pašvaldībām, gatavojot savas teritorijas attīstības plānu, ir nopietni jāpārdomā, vai tūrisms būs tur plaukstošs bizness un kam tas būs saistošs. Savukārt valsts līmenī ir jādomā par cenu politiku un tās konkurētspēju ar kaimiņvalstīm. Salīdzinājumā ar mūsu valsti Igaunijā lauku tūrisma sniegtie pakalpojumi ir vienlīdz vērti servisa ziņā, bet salīdzinoši lētāki. Attīstības rezultātus sekmēs valsts, pašvaldību un uzņēmēju koordinēta rīcība. Valsts pārziņā būtu konkurētspējas radīšana, valsts finansējums varētu tikt novirzīts vienreizēju, tikai Latvijai raksturīgu objektu sakopšanai, bet pašvaldība līdzdarbotos šo objektu uzturēšanā.

— Nav noslēpums, ka statistikas rādītāji reizēm neatbilst patiesajai situācijai. Kādu ietekmi tas atstāj uz attīstību?

— Oficiālā statistika un reālā dzīve atšķiras visās valstīs. Cik lielas atšķirības ir mūsu valstī, to grūti pateikt. Kļūdas apjoms varētu būt 25%. Šādi dati tika publicēti presē saistībā ar uzņēmumos strādājošo aplokšņu algām – ir uzskats, ka 25% nopelnītā darbinieks saņem aploksnē. Tas pats ir ar bezdarba rādītājiem. Fondā ir griezušies pagastu pašvaldību vadītāji, atzīstot, ka viņu vadītajā pašvaldībā reāli bezdarbs ir 30% un vairāk. Tomēr oficiālā statistika apliecina, ka tikai 9%. Kā uzdevums ir sekot līdzi, lai pašvaldības iedzīvotājs, kas nestrādā un nav pašnodarbinātā persona, reģistrētos kā bezdarbnieks? Cilvēkiem ir jāstāsta, kādus ieguvumus un kādus zaudējumus par vieglprātību saņem pats iedzīvotājs un kādus pašvaldība. Manuprāt, nākotnē līdzās oficiālajai statistikai ir jābūt vietējo cilvēku novērtējumam – sabiedriskajai domai, lai varētu apjaust atšķirības starp oficiālo un reālo, tad to samērot un iegūt kopainu.

— Kādu redzat šo gadu Reģionālajā fondā un kādu tā nākotni?

— Šobrīd es droši varu apgalvot, ka pašvaldības nav kūtras un neieinteresētas. Dotās iespējas mācīties, apmeklēt kursus cilvēkus izglīto un rosina domāt analītiski. Arī šādu izdevumu kā “Reģionu attīstība Latvijā” pašvaldības, manuprāt, novērtēs. Viens no kartogrāfiskajiem materiāliem rāda pašvaldību Reģionālajā fondā iesniegto un atbalstīto projektu skaitu piecu gadu laikā. Tas liks padomāt īpaši tiem, kas interesi nav izrādījuši un piedāvātās iespējas nav izmantojuši.

Šis gads mūsu kolektīvam ir pārmaiņu gads saistībā ar pārveidošanu par valsts aģentūru. Top arī vairāki jauni tiesību akti, piemēram, par reģionālās attīstības pasākumu atbalstīšanas kārtību. Svarīgi, lai, gatavojot jaunus normatīvos dokumentus, tajos būtu iekļautas vērtīgās lietas no iepriekšējiem. Fondam ir nepieciešami arī jauni darbinieki. Ar astoņiem cilvēkiem, kas strādā fondā, pieaugot projektu skaitam un citām ar tiem saistītām darbībām, ir kļuvis par maz. Domāju, ka tuvākajā nākotnē būtu vajadzīgi vēl vismaz trīs darbinieki un, atkarībā no darbu apjoma, gada beigās varbūt ap 15.

Nākotnē būs jādomā arī par tādiem regulāriem informatīvajiem izdevumiem, kāds ir “Reģionu attīstība Latvijā”. Datiem ir jāseko līdzi pastāvīgi, kaut vai tāpēc, lai valdībai būtu pamats izvērtēt un pieņemt pareizus lēmumus reģionālās attīstības veicināšanā. Un vēl ir jāveic apkopoto datu analīze un secinājumi, kāpēc ir tā kā ir.

Taču Reģionālais fonds nav vienīgā iespēja, kā, galvas kopā saliekot, saņemt no valsts naudu. Pašvaldībām un uzņēmējiem iespējas piedāvā arī Nodarbinātības valsts dienests, Sabiedrības integrācijas fonds un citi, tajā skaitā arī ārzemju fondi. Savukārt, lai ieinteresētu uzņēmējus, ir jāatrisina problēma ar projektu sagatavošanu. Pats par sevi saprotams, ka mazajiem uzņēmumiem ikdiena ir pamatdarbs un par projektu rakstīšanu uzņēmējs var sākt domāt vien vēlās vakara stundās. Galvenais ir, lai uzņēmējam un pašvaldībai būtu skaidri un reāli nākotnes plāni, ko vajadzētu izdarīt, uzlabot, pilnveidot, lai šie plāni nokļūtu līdz tiem, kas pieņem lēmumus par valsts atbalstu, un kopīgi tiktu īstenoti.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore