Par farmāciju veselības ķēdē

Piektdien, 9. maijā, desmito reizi uz Aptiekāru dienām Latviešu biedrības namā pulcējās Latvijas farmaceiti. Aptiekāru dienu pirmsākumi meklējami 1994. gadā, un to dibinātāji bija akciju sabiedrības “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons un Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs. Šogad Aptiekāru dienas rīkoja šajos deviņos gados izveidotā Latvijas Farmaceitu biedrība un tās prezidents Aigars Eniņš.

Atklāšanas uzrunā V. Jākobsons uzsvēra, ka pēdējie desmit gadi farmācijas nozarē ir bijuši ļoti labvēlīgi – ir uzlabojusies likumdošana, stabilizējušās lieltirgotavas, notikusi strauja aptieku attīstība. “Faktiski visus šos desmit gadus farmācija ir gatavojusies iestājai Eiropas Savienībā (ES), tā ir vienīgā izvēle mūsu nozarei.”

Aptiekāru dienās uzrunu teica arī Veselības ministrijas valsts sekretārs Uldis Līkops, kurš, turpinot V. Jākobsona teikto, atzina, ka likumdošana farmācijas jomā pilnībā atbilst ES prasībām. U. Līkops atzinīgi novērtēja farmaceitu sabiedrisko organizāciju izveidi un aicināja tās aktīvi sadarboties ar valsts institūcijām. Pabeidzot savu uzrunu, U. Līkops izteica daudzu pacientu vēlmi: “Aptiekas ir ne tikai uzņēmums, kas izplata zāles, bet vieta, kur pacients tiek uzklausīts un var saņemt arī konsultāciju.”

Desmitajās Aptiekāru dienās savus kolēģus sveica arī Lietuvas Farmācijas savienības prezidents Eduards Tarasevičs. Viņš klātesošajiem atgādināja, ka pirms kara notikuši Baltijas valstu vienotības kongresi, kuru pirmajā dienā tikušies valstu prezidenti, bet otrajā – profesionālās grupas, to vidū arī farmaceiti. E. Tarasevičs uzsvēra, ka šāda tautas diplomātija mums būtu nepieciešama arī šodien, īpaši gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā.

Par Latvijas farmāciju desmit gados

Veselības ministrijas konsultants Tālis Tālents savā referātā par farmācijas attīstību kā galvenās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu iezīmes minēja pārāk lielo centralizāciju, neattīstītu neatkarīgas kontroles sistēmu, konkurences trūkumu un nepietiekamu zāļu apgādi. Tolaik attiecībā uz zālēm divi populārākie vārdi bija “deficīts” un “blats”. Līdz ar to galvenās tā laika prioritātes bija zāļu tirgus izveide, zāļu kontroles sistēmas radīšana, likumdošanas sakārtošana, orientācija uz starptautisko sadarbību un farmācijas vietas nostiprināšana kopējā veselības aprūpes sistēmā. Kā atzina T. Tālents, šie uzdevumi ir veiksmīgi izpildīti: ir radīts gan zāļu tirgus, gan sakārtota likumdošana.

Pēdējie desmit gadi farmācijā iezīmējas ar trim posmiem:

krīzes stabilizācija (1990. – 1995. gads);

sistēmas pilnveidošana (1995. – 2000. gads), kam raksturīga valsts institūciju – Zāļu cenu aģentūras, Valsts farmācijas inspekcijas – izveide, likumdošanas izstrāde, privatizācijas procesa pabeigšana, izglītības sistēmas pilnveidošana un sistēmas ietekmes nostiprināšana (sabiedrisko organizāciju attīstība);

sistēmas integrācija Eiropas Savienībā (2000. – 2005. gads), kad īpaši nozīmīga ir iesaistīšanās starptautiskās organizācijās, kopējas Baltijas valstu farmācijas sistēmas izveide, farmaceitiskās aprūpes attīstīšana un, kas īpaši būtiski, konkurence ES zāļu tirgū.

Savu referātu T. Tālents beidza ar aicinājumu farmaceitiem: “Nebūsim daļa no problēmas, bet gan daļa no risinājuma!”

Latvijas farmācija šodien

Labklājības ministrijas Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis savā referātā uzsvēra, ka šodienas farmāciju raksturo strukturēta likumdošana, optimāls funkciju un resursu sadalījums un profesionāls, uz rezultātu virzīts dialogs. Kā ļoti būtisku J. Bundulis uzskata farmaceitu un viņu asistentu reģistra izveidi, kuru pārrauga Latvijas Farmaceitu biedrība, kas ir lielākā profesionālā asociācija Latvijā. Beidzot ir sakārtotas aptieku īpašumu tiesības – tās var piederēt tikai farmaceitiem. Par farmācijas jomas sakārtotību liecina arī tas, ka 2002. gadā pieaudzis vidējais apgrozījums uz vienu aptieku. Ir samazinājies to aptieku skaits, kuru gada apgrozījums bija līdz 50 000 latu, un pieaudzis to aptieku skaits, kurām šis apgrozījums ir lielāks. J. Bundulis savā referātā atzina, ka farmācijas nākotni Latvijā noteiks zāļu kompensācijas sistēma. Tās veidošanas pamatprincipi ir: slimības smaguma pakāpe, zāļu terapeitiskā nozīme slimības ārstēšanā, zāļu izmaksu efektivitāte un ietekme uz valsts budžetu.

Lai sakārtotu nozari un palielinātu pacientu uzticēšanos aptiekām, ir apstiprinātas prasības aptiekas vadītājiem. Tās ir: atzīta izglītība, reģistrācija Latvijas Farmaceitu biedrībā, profesionālā pieredze, atbilstoša veselība, nevainojama reputācija (nav kriminālas sodāmības, nav atzīts par maksātnespējīgu parādnieku, nav gada laikā atkārtoti administratīvi sodīts par farmaceitiskās darbības pārkāpumiem), dalība tālākizglītības programmās, farmaceitu ētikas kodeksa ievērošana. Ar šā gada 1. jūliju aptieku licences izsniegs Valsts zāļu aģentūra, tiks ieviestas beztermiņa licences, kas aptieku vadītājiem ļaus vieglāk plānot savu darbību un, piemēram, saņemt kredītu. Runājot par aptieku sadarbību, J. Bundulis minēja, ka tā var radīt arī dažus riskus: apvienojoties aptiekām, mazināsies konkurence, kas negatīvi varētu ietekmēt zāļu cenas un pacientu tiesības izvēlēties, kā arī izraisīt monopolizēšanu. Taču tie ir tikai potenciāli riska faktori, uz kuriem Labklājības ministrija vērš aptiekāru uzmanību. Kas attiecas uz aptieku darbu, īpaši būtiskas pacientam ir iespējas saņemt neatkarīgu informāciju par pieejamajiem medikamentiem. Tādēļ par zāļu reklāmas noteikumu pārkāpšanu juridiskajām personām maksimālo administratīvo sodu paredzēts palielināt līdz 10 000 latiem.

Aptiekāru asociācija par problēmām

“LV” lūdza Aptiekāru asociācijas prezidentu Gunti Belēviču dalīties pārdomās par farmācijas jomas attīstību. G. Belēvičs atzina, ka nevienā jomā likumdošana netiek mainīta tik bieži kā farmācijā. Farmācijas likums tiek grozīts katru gadu. Pozitīvi ir tas, ka Latvijā zāles var nopirkt tikai licencētās aptiekās, kuru īpašnieki ir farmaceiti. Atzīstot likumdošanas sakārtotību, G. Belēvičs atzina, ka nenoliedzami farmācijas nozarē ir lielas problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju zemo maksātspēju. “Lielai daļai iedzīvotāju, īpaši laukos, medikamenti nav pieejami vispār. Jā, mums ir zāļu kompensācijas sistēma, taču daudzus medikamentus valsts apmaksā tikai daļēji, pacientam ir jāveic līdzmaksājums, kuru daudzi cilvēki nevar atļauties, īpaši ja ir nepieciešamas nevis vienas, bet vairākas zāles. Bez tam nepietiekamā valsts finansējuma dēļ kompensējamiem medikamentiem arī ir noteiktas kvotas, un var būt un ir situācija, ka gada otrajā pusē ārsts pacientam kompensējamās zāles vairs neizraksta, jo ir beigušās kvotas.” G. Belēvičs atzina, ka nabadzīgas valsts vienīgā iespēja ir zāļu kompensēšanā ieviest tā saukto references sistēmu. Tas nozīmē, ka konkrētajā zāļu grupā tiek apmaksāts tikai lētākais medikaments, ja pacients vēlas iegādāties dārgāku un var to atļauties, viņš piemaksā klāt. Uz iebildumu, ka lētākajiem medikamentiem mēdz būt negatīvas blaknes, G. Belēvičs atteica, ka būtiskākais ir tas, lai cilvēks vispār tiktu ārstēts, jo šobrīd daudzi nevar iegādāties nekādas zāles. Pēc G. Belēviča uzskata par trūkumiem sistēmā liecina tas, ka kompensējamos medikamentus par Labklājības ministrijas noteikto un apmaksāto bāzes cenu aptiekas daudzos gadījumos nemaz nevar iegādāties no ražotāja. Ražotājs prasa dārgāku cenu, un aptiekām ir jāstrādā ar zaudējumiem. Līdz ar to daudzas aptiekas nemaz nevēlas strādāt ar kompensējamiem medikamentiem, kas savukārt rada problēmas pacientiem.

Labklājības ministrija par zāļu pieejamību

LM Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis atzina: lai medikamenti būtu pēc iespējas pieejami iedzīvotājiem, kompensējamo medikamentu sarakstā būtu jāiekļauj 70% – 80% recepšu zāļu. Tas būtu iespējams, ja valsts finansējums šim mērķim nākamo piecu gadu laikā palielinātos līdz 50 miljoniem latu. Šogad LM bija prasījusi finansējumu kompensējamiem medikamentiem 27 miljonus latu, taču tika piešķirts tikai 16, 1 miljons latu. Tas nozīmē, ka daudzām kompensējamām zālēm tiks noteikts pacienta līdzmaksājums. Jautāts par LM atbalstu Latvijas Diabēta asociācijas prasībai apmaksāt diabēta slimniekiem 50 teststrēmeles nevis 50%, bet gan 100% apmērā, J. Bundulis atzina, ka pieņemtais lēmums ir kompromiss esošā finansējuma apstākļos. Šobrīd 12% no visa finansējuma kompensējamiem medikamentiem ir paredzēti tieši diabēta slimniekiem. Jāņem vērā, ka ne mazāk sāpīga ir problēma ar kompensējamiem medikamentiem arī, piemēram, onkoloģiskajiem slimniekiem. Pašlaik finansējums kompensējamiem medikamentiem Latvijā ir divas reizes mazāks nekā Lietuvā un trīs reizes mazāks nekā Igaunijā, bez tam uz iekļaušanu apmaksājamo sarakstā gaida vairākas nopietnas diagnozes. Taču LM nostādne ir tāda, ka nevar iekļaut jaunas diagnozes sarakstā bez finansiālā seguma. Viens no ceļiem, kā samazināt zāļu izmaksas kompensējamiem medikamentiem, būtu fiksēt paralēlā importa cenas, jo vienām un tām pašām zālēm dažādās Eiropas valstīs ir dažādas cenas. Un zāļu lieltirgotāji drīkst ievest Latvijā zāles no Eiropas. Runājot par kvotām kompensējamiem medikamentiem, J. Bundulis atzina, ka problēma vairs nav tik akūta kā 2001. gadā, tomēr 30% ārstu atzīst, ka nevar izrakstīt tik daudz kompensējamo zāļu, kā būtu vajadzīgs. Arī tās ir nepietiekamā finansējuma sekas. Kas attiecas uz G. Belēviča minēto cenu references sistēmu, LM uzskata, ka pašreizējās kompensēšanas sistēmas priekšrocība ir tā, ka ļauj iegādāties dārgākās zāles arī tiem pacientiem, kuriem tās ir patiešām nepieciešamas un kuru slimības gaita nepieļauj, ka pacientam rastos kādas negatīvas lētāka preparāta izraisītas blaknes. Bez tam ir parādījušās jaunas recepšu veidlapas, kurās ārsts var norādīt, ka viņa izrakstīto preparātu farmaceits aptiekā var aizstāt ar lētāku, ja vien nav ārsta norādes, ka to nedrīkst darīt. J. Bundulis atzina, ka to ir uzsvērusi arī Pasaules veselības organizācija, kompensējamo medikamentu sistēma Latvijā ir izveidota efektīva un darbotiesspējīga, ja vien tai būs atbilstošs valsts finansējums.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore