Reģionālās politikas izstrāde ir nobriedusi nepieciešamība

Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks:

Liepāja šobrīd ir Kurzemes lielākais centrs ar vislielākām attīstības potencēm. Tas ir pats svarīgākais manas uzstāšanās motīvs. Tāpēc mēs Liepājā ļoti uzmanīgi gatavojamies strādāt ar reģionālās attīstības politikas instrumentiem.

Es uzskatu, ka reģionālās attīstības politikas ideja ir ļoti savlaicīga ideja un ir svarīgi turpināt pagājušajā gadā aizsākto diskusiju, kuras laikā daudzi valsts politiķi un novadu pārstāvji sāka meklēt savu veidokli un to izteikt.

Tā ir valstiski svarīga tēma, kas būtībā skar visu Latviju un ikvienu valsts iedzīvotāju. Runa ir par to, cik varas ir vēlētajām pašvaldībām un cik tās ir nacionālajā līmenī Rīgā.

Latvijā reģionu atšķirības pastāv — tas ir fakts, bet valstiskas reģionālās attīstības politikas nav. Man šķiet, ka valdība joprojām vēl tikai mēģina izkristalizēt savu nostāju attiecībā uz reģionālās attīstības politiku. Mēs atbalstām valdības vēlmi sākt darbu pie Latvijas reģionu attīstības.

Gudri sākt, tālredzīgi izvērtēt un mērķtiecīgi virzīt.

Dažas pašlaik vērojamās tendences es vērtēju kā bīstamas Latvijai kopumā. Latvija ir jauna valsts, un ja mēs to salīdzinām ar mazu, augošu cilvēku, tad redzam, ka Latvijas valstij ir liela, stipra un bagāta galva — tā ir galvaspilsēta Rīga, bet rokas un kājas — bez muskuļiem. Lai cik būtu spēcīga un vērtīga galva, bez mugurkaula tā neturēsies.

Uzskatu, ka reģionālā attīstība ir Latvijas pašvaldībās "nobriedis" un praktisks jautājums. Latvijas novadi vēlas un ir gatavi uzņemties lielāku politisko un ekonomisko varu. Un tā ir pozitīva tendence, jo varai ir jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājam. Pašreizējā prakse, kad gandrīz katra svarīga lēmuma saskaņošanai vai "izsišanai" ir jābrauc uz Rīgu pie premjera, uz Saeimu vai pie n–tajiem ierēdņiem, vairs neatbilst laikmeta garam un attīstības tempiem. Piemēram, lai ārvalstu investors Latvijā uzsāktu savu biznesu, viņam šobrīd ir nepieciešamas 35 (!) reģistrācijas un saskaņošanas! Kam tas ir izdevīgi?!

Administratīvi teritoriālā reforma un reģionālā politika ir dažādas lietas. Dažādas jau pēc definīcijas, un tās ir jānošķir. ATR ir centrēta uz valsts administratīvās pārvaldes problēmu risināšanu, kas, protams, pats par sevi ir patstāvīgs un sāpīgs jautājums. Strīdi par administratīvajām robežām, teritoriju skaitu un tamlīdzīga kņada ir pateicīga augsne politizētajām varas spēlēm, bet tas, diemžēl, nav vairojis argumentus par labu teritoriālai reformai un tās priekšrocībām.

Šobrīd jēdziens "reģions", no vienas puses, reālajā dzīvē iezīmējas ar satraucošām ekonomiskām atšķirībām starp dažādiem Latvijas novadiem, un, no otras puses, kā pilnīgi mākslīga konstrukcija zem segvārda "apriņķis" tik sasteigtajā likumprojektā "Par reģionālo pašvaldību izveidošanu".

Es esmu pret. Jo neredzu nekādu ekonomisku, politisku vai kā citādi lietderīgu un efektīvu pamatojumu, kāpēc vispirms ir jāizveido administratīva pārvaldes struktūra (reģiona pašvaldība) tam (reģionam!), kas vēl Latvijā nav ne izveidojies, ne definēts reālajā Latvijas ekonomiski saimnieciskajā telpā.

Tāpēc uzskatu, kamēr nav skaidri redzamas reformas realizēšanas priekšrocības — kamēr valsts pati sev un savam iedzīvotājam nespēs atbildēt, kur un kā būs izmērāms ekonomiskais ieguvums no visas šīs "ekvilibristikas", ir lietderīgi saglabāt esošo administratīvi teritoriālo struktūru un turpināt strādāt pie reģionālās attīstības.

Reģionālā attīstība ir vērtība pati par sevi — un pie tās arī jāstrādā. Jāturpina pagastu pašvaldību apvienošanās uz brīvprātības un savstarpējās ieinteresētības principiem. Jāveido plānošanas reģioni un reģionālās attīstības aģentūras, kuru efektivitātes kritērijs ir kopēju projektu definēšana un attīstīšana. Pēc plānošanas reģionu izveidošanas un pirmo kopīgo projektu realizācijas ir nepieciešams analizēt to darbības efektivitāti. Un, ja šāda plānošanas reģionu izveide pierāda ekonomisko un saimniecisko lietderību, kā arī spēju piesaistīt, apgūt un administrēt finansu resursus, tikai tad var lemt par to pārstrukturēšanu pēc administratīvi teritoriāliem principiem.

ATR ir otršķirīgs jautājums attiecībā pret reģionālās attīstības politikas jautājumiem. Pakārtots.

Svarīgi ir apzināties Eiropas Savienības komponentu. Latvija integrējas Eiropas Savienībā, un šī integrācija izvirza jaunus uzdevumus ne tikai nacionālajam jeb valsts pārvaldes līmenim, bet arī pašvaldībām. Reģionālā politika ir Eiropas Savienības viena no centrālajām politikām. Tik tālu ES un pašvaldību intereses saskan. Šo interešu attīstīšanai ir iedarbināti dažādi instrumenti un resursi. Starp pašvaldībām tiek slēgti līgumi par kopēju projektu izstrādi, kļūst pieejamas ES dažādas programmas, pirmsstrukturālie fondi, aktīvi tiek veidotas starppašvaldību attīstības aģentūras. Šo tendenci Latvijas reģionu attīstībā vērtēju ļoti pozitīvi, jo tā ir papildu resurss pašvaldību sociālekonomiskajai attīstībai.

Tas prasa plašu sadarbību — vairāku pagastu, pilsētu, novadu sadarbību. Daudzām pašvaldībām ir jāatrod kopīga valoda, lai noformulētu projektu un to sekmīgi aizstāvētu un saņemtu palīdzību. Tas nozīmē, ka integrācija Eiropas Savienībā aizvien vairāk aicina mūs domāt reģionālās attīstības kategorijās — procesi iegūst paātrinājumu, pakāpeniski tiek apgūta arvien lielāka spēles un sadarbības telpa. Mūsu pieredze mums viennozīmīgi saka — ārvalstu līdzekļus var piesaistīt ar projektiem, tāpēc nav jāveido reģioni.

Man vissvarīgākais šķiet tieši tas arguments, ka Latvijas novadi vēlas un ir gatavi ņemt vairāk atbildības par savu attīstību. Taču tas no valsts puses paredz arī resursu pārdali par labu pašvaldībām, lai saņemtā atbildība nebūtu tikai politiska, bet pamatota ar reālu finansu plūsmu. Valdībai jāiegulda nauda reģionu to ekonomiski pamatoto projektu līdzfinansēšanā, kuri būtiski ietekmē reģiona infrastruktūru un tā rezultātā arī ceļ reģiona konkurētspēju. Valdībai ir mērķtiecīgi jāfinansē reģionālās attīstības aģentūras, kuras izstrādā reģionu attīstības ilgtermiņa plānus. Paralēli tam ir jāsekmē pagastu apvienošanās, jo Latvijas pagastu sadrumstalotajā struktūrā "ekonomisko dzīvību varēs iepūst nevis ar aritmētiskiem vingrinājumiem", bet gan ar ekonomiski izskaitļotu sadarbības projektu veiksmīgu realizāciju. Formula ir vienkārša — sākumā laba biznesa ideja, tad vēlāk attīstības pārvaldes modelis izaugs pats — dabīgā ceļā un darboties spējīgs.

Vēlos pasvītrot vēl vienu būtisku jautājumu reģionālās attīstības politikas kontekstā. Straujākai reģionu attīstībai ir nepieciešama laba, ļoti laba administrācija. Es šeit nerunāju par birokrātiju, bet par jaunu paaudzi administrācijā, kas ir spējīga administrēt un menedžēt attīstības institūcijas un resursus. Administratīvā mazspēja ir tas, uz ko Latvijai norāda arī Eiropas Komisija.

Izskanējušie priekšlikumi par ministriju līdzšinējo funkciju iecerēto decentralizāciju un deleģēšanu jaunveidojamajām reģiona pašvaldībām mani nepārliecina par to, ka tas būs kvalitatīvs "izrāviens" valsts administratīvās kapacitātes palielināšanā. Gluži otrādi, — tā kā joprojām nav aprēķinātas AT reformas izmaksas saistībā ar administratīvo pārkārtošanos, tad paredzu, ka tās varētu daudzus desmitus reižu pārsniegt iespējamos ieguvumus iespējamās pārvaldes racionalizācijas rezultātā.

Domājot par Latvijas valsti, es tajā redzu ne tikai Rīgu, bet daudzas pašvaldības, kas pašas grib un var domāt par sava novada un tā iedzīvotāju nākotni ilgtermiņā. Es aicinu arī valdību reģionālās atšķirības starp Latvijas novadiem vispirms skatīt un pamatīgi nomērīt ar ekonomiski saimniecisku "olekti", nevis šo mērījumu trūkumu aizstāt ar administratīviem un juridiskiem argumentiem, kas nebūt nav galvenais un pietiekamais reģionālajā attīstībā.

Turpinājumā ļaujiet man ieskicēt vairākas atziņas, kuras izriet no mūsu jau uzkrātās pieredzes Liepājā. Kurzemē jau ir uzkrāta pirmā reģionālās attīstības politikas pieredze.

Reģionālās attīstības politika, lai arī joprojām tiek pilnveidota, ir ļāvusi mums izveidot jaunus kontaktus ar tiešajiem kaimiņiem. Šeit es domāju Liepājai kaimiņos esošos rajonus.

Kopā ar Ventspili un citiem partneriem esam izveidojuši projektu jeb drīzāk vīziju, kā attīstīt piekrasti. Jūras piekraste ir viena no mūsu vērtībām, tā ir unikāla dabas bagātība. Tās loma tā sauktā zaļā tūrisma attīstīšanā var būt gan ar nacionālu nozīmi, gan arī ar starptautisku skanējumu. Iekārtojot piekrasti un tās infrastruktūru, mēs iegūtu labu atpūtas un tūrisma vidi, un iegūtu tādējādi papildussfēru uzņēmējdarbībai. Tas nozīmē, ka reģionālā politika ir cieši saistīta un virzīta uz saikni ar privātuzņēmēju.

Otrs ieguvums no sadarbības piekrastes apgūšanā ir tas, ka mēs strādājam, lai ieviestu vides aizsardzības standartus. Tā ir viena no tām jomām, kas prasīs lielu uzmanību Eiropas Savienības kontekstā.

Līdzīgu produktīvu sadarbību esam iecerējuši veidot ar saviem kaimiņu reģioniem Dienvidkurzemē. Raugoties uz Liepāju, Liepājas un Saldus rajonu, var saskatīt transportu, infrastruktūru, vides aizsardzību kā tās jomas, kurās ir iespējama kopēja darbība. Tā piemēram, jau tūlīt, 5.februārī, tiks prezentēts pirmais reālais kopīgā projekta darba rezultāts — informatīvs tūrisma buklets "Izklaide Dienvidkurzemē". To varēs iegādāties degvielas uzpildes stacijās, preses pārdošanas vietās un citur.

Atsevišķi es vēlos minēt to, ka, strādājot un domājot par novada attīstību šeit, Kurzemē, mums rodas papildu konteksts, kas savukārt palīdz Liepājas domei plānot Liepājas pilsētas attīstību. Reģionālā attīstība kā politika veido savu kontekstu atsevišķo pilsētu — manā gadījumā Liepājas — attīstības politikai.

No reģionālās attīstības politikas Liepājas dome var iegūt papildu resursus, kas ļautu risināt Liepājas problēmas, bet risināt tās tādā veidā, ka iegūtu viss novads. Lai man nevarētu pārmest šauru egoismu, minēšu vienu piemēru. Tas attiecas uz reģionālajām augstskolām. Kā zināms, Liepājā, arī Jelgavā un Ventspilī ir augstskolas. Tanīs mācās jaunieši no visas Kurzemes. Es domāju, ka būtu mērķtiecīgi kopīgi plānot šīs izglītības infrastruktūras nākotni, lai izvairītos no nevajadzīgas dublēšanās, lai saglabātu un izvērstu visu potenciālu.

Runājot par reģionālās attīstības politiku, jābūt skaidrībā par vienu centrālo lietu. Šī politika prasa varas pārdali par labu reģioniem. Šeit neviens nedrīkst sevi mānīt. Es runāju par aizvien lielāku varu novadiem, tas ir — vēlētajām pašvaldībām.

Līdz šim ir bijuši mēģinājumi "uzgrūst" vietējām pašvaldībām lielāku atbildību, bet it kā "piemirstot" tām dot līdzi arī atbilstošo finansējumu. Tas ir tuvredzīgi un nav pieļaujami.

Par decentralizāciju ir jau daudz runāts. To vajag darīt. Un Liepāja ir tam gatava. Taču tas jādara, uzreiz sniedzot arī atbilstošos finansu līdzekļus, skaidri nosakot, kādi papildusnodokļi tiks novirzīti pašvaldībām. Tikai tādā uzstādījumā mēs varam to atbalstīt.

Ir dzirdētas idejas par to, ka katrs novads saņemtu arī ieceltu gubernatoru. Es varu saprast šo loģiku, jo tāds iecelts gubernators it kā varētu īstenot centrālās varas idejas. Tomēr vai tas nenovedīs atkal pie kārtējām varas spēlēm? Man ir šaubas, vai iecelta gubernatora modelis veicinātu novadu attīstību. Novadiem taču nav jābūt akliem izpildītājiem, bet jākļūst aizvien vairāk patstāvīgiem nākotnes veidotājiem un jāspēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Latvijā esam sākuši nopietnāk runāt par reģionālās attīstības politiku. Nevaru runāt par visiem novadiem, bet es zinu, ka Liepāja ir gatava un vēlas aktīvi piedalīties šajā politikā. Tas nenozīmē, ka mēs grasītos noniecināt kādu citu pilsētu. Gluži otrādi — mēs vēlamies padziļināt sadarbību ar saviem kaimiņiem novadā. Bet vienlaikus tas nozīmē to, ka mēs saskatām arī savus resursus un nākotni. Tādējādi spēsim apvienot pilsētas, novada, valsts un arī Eiropas Savienības spēku, veidojot kopēju nākotni.

Vēl konferences materiāli — 6.lpp.