Ar tēvu zemes likteņa atspulgu

Par fundamentālu akadēmisku pētījumu Latvijas 13. gadsimta vēsturē

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Otrā pasaules kara viesuļi aiznesa trimdā arī desmitiem latviešu vēsturnieku. Gandrīz visu profesūru un docentūru, kā arī ne vienu vien muzejnieku un šā priekšmeta skolotāju. Taču var tikai apbrīnot viņu gribu un uzņēmību turpināt savu darbu smagajos pēckara apstākļos Rietumos. Sekojot prof. Dr. Arveda Švābes (1888-1959) aicinājumam, jau 1948. gada 3. un 4. janvārī Pinnebergā (Vācijā) notika trimdas latviešu vēsturnieku konference. Ap 90 tās dalībnieku noklausījās sasauksmes iniciatora ziņojumu par kolēģu uzdevumiem jaunajā situācijā. Deviņu referentu vidū bija prof. Dr. Edgars Dunsdorfs (1904-2002), asoc. prof. Eduards Šturms (1895-1959), doc. Benno Ābers (1909-1990) un citi lietpratēji. Konferencē nolasītos referātus izdeva pat atsevišķā brošūrā, kura tajā pašā gadā nāca klajā Lībekā.

Laika gaitā Latvijas brīvvalsts vēsturnieku pulciņu papildināja jauni profesori un doktori, kuri jau bija ieguvuši augstāko izglītību lielākoties ārzemēs: Edgars Andersons (1900-1989), Andrievs Ezergailis (1930), Andrejs Plakans (1940) un citi. Viņiem 60. gadu sākumā pievienojās aplūkojamās grāmatas autors Indriķis Šterns. Viņa CV īsumā ir šāds.

I.Šterns dzimis Liepājā 1918. gadā. Pēc vietējās ģimnāzijas beigšanas iestājies LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā, kurā studējis līdz 1940. gadam. Mācības atjaunojis Sidnejas universitātē Austrālijā un 1962. gadā turpinājis Pensilvānijas universitātē Filadelfijā (ASV), iegūstot 1964. gadā bakalaura, 1965. gadā maģistra un 1969. gadā doktora grādu vēsturē par disertāciju “Vācu ordeņa statūti: Studija par reliģiskajiem bruņinieku ordeņiem”.

1967. gadā I.Šterns sāka pedagoģisko darbu dažādās ASV augstskolās. No 1976. gada – docents, no 1975. gada – profesors. Lasījis kursus seno laiku un viduslaiku vēsturē un vadījis seminārus historiogrāfijā. Pašlaik emeritētais profesors. Kopš 1997. gada Latvijas Vēstures institūta korespondētājbiedrs, no 1998. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. 2000. gadā saņēmis Zinātņu akadēmijas A.Švābes vārdbalvu. Izdevis angļu valodā grāmatas “Viduslaiku ievērojamākie vēsturnieki: Analīze un bibliogrāfija” (1980), “Viduslaiku ievērojamākie vēsturnieki: Lasāmgrāmata” (1982), latviešu valodā Rīgā – Latvijas vēsture, 1290-1500” (1997). Publicē rakstus “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā” un citos Latvijas un Amerikas vēsturnieku zinātniskajos izdevumos.

Apskatāmā grāmata ir domāta kā 12. sējums Latvijas vēstures sērijā, ko izdod apgāds “Daugava”. Jāatgādina, ka šis 1945. gadā Stokholmā izveidotais apgāds, kas tagad darbojas Latvijā, minēto sēriju sāka laist klajā 1962. gadā. To ievadīja kapitāla E.Dunsdorfa grāmata, kura bija veltīta Latvijas likteņgaitām 17. gadsimtā. Tai sekoja līdzīgi 800-1000 lappušu lieli, augstas raudzes, piedodiet, “ķieģeļi”, kuru autori bija latviešu trimdas vēsturnieku un juristu zieds – pats E.Dunsdorfs, A.Švābe, E.Andersons, Arnolds Spekke (1887-1978) un citi.

I.Šterna jaunākajam pētījumam, kā liecina izdevuma vāka attēls, ir apakšvirsraksts “Krustakari”. Par tiem esam mācījušies vidusskolā un vēsturnieki arī augstskolā. (Bet jau sen...) Tāpēc vēl jo vairāk bija interesanti izlasīt par tiem mūsdienu skatījumā, turklāt pirmām kārtām Latvijas kontekstā. Turklāt zinātnieka redzējumā, kas perfekti orientējas šai problēmai veltītajā literatūrā vairākās valodās, vispirms latviešu, un vēstures avotos.

Precizitātes labad citēsim I.Šterna grāmatas pirmās nodaļas “Krustakaru ideoloģija” pirmo teikumu: “Krustakari (lat. Bellum sacrum, justussimum bellum, peregrinationes, vāc. Kreuzz?ge, ang. Crusades, fr. Croisades, kriev. krestovije pohody) šī vārda klasiskajā un tradicionālajā nozīmē bija katoļu baznīcas sludināti un organizēti svētie kari pret neticīgajiem (muhamedāņiem vai musulmaņiem), kas no 1095. līdz 1291. gadam tika vērsti pret Tuvējiem Austrumiem, vistiešāk – Svēto Zemi (Terra Sancta) jeb Palestīnu, lai panāktu tās nonākšanu kristiešu varā un īpašumā, ar svarīgāko mērķi – atgūt kristiešu rokās Jēzus Kristus kapu Svētajā Pilsētā jeb Jeruzalemē.”

Ir, protams, saistoši lasīt par pāvesta Urbāna II (1095) aicinājumu doties palīgā Bizantijas impērijas kristiešiem cīnīties pret uzbrucējiem turkiem un krusta ceļu uz Svēto Pilsētu Jeruzalemi, latīņiem Svētajā Zemē un Kristus bruņinieku ordeņiem, bet mums vairāk gribas iepazīties ar nodaļu “Cīņa par Baltijas jūru”, kurā stāstīts par vācu austrumu ekspansiju, vikingiem un Hanzu.

Vēl pirms vācu invāzijas senlatviešu pārjūras kaimiņi zviedri kopā ar dāņiem un norvēģiem agrajos viduslaikos veidoja tirgotāju un sirotāju grupas, kas savos kuģos devās braucienos, lai saraustu bagātības. Vikingu laiki ilga apmēram no 780. gada līdz 1070. gadam. Bet ne visur vienādi. Tā skandināvu apmetne Grobiņā konstatējama jau ap 650. gadu, un tā pastāvēja līdz aptuveni 850. gadam. Vikingi siroja Senlatvijā, bet kurši devās vikingos uz Dāniju. I.Šterns atzīmē, ka kuršiem bija savi kuģi, kas droši peldēja pa Baltijas jūru. Šī jūra bija saite starp Kursu, Zviedriju un Dāniju kā vikingiem, tā kuršiem.

12. gadsimta beigās skandināvu vikingu tirgotājus Senlatvijā bija aizstājuši vācu tirgotāji. I.Šterns raksta: “No vācu puses Senlatviju “neuzzēģelēja” ne priesteri, lai sludinātu katoļticību, ne krustakarotāji, lai ar varu pievērstu Senlatvijas pagānus kristīgai ticībai, nedz arī ģeogrāfi un karšu zīmētāji (..), bet tirgotāji, sekodami pa skandināvu vikingu iebraukto ceļu, lai gūtu peļņu, tirgojoties ar iezemiešiem, un, tās pašas peļņas kāres dzīti, ceļotu tālāk, lai tirgotos ar Krievzemi.”

I.Šterna grāmatas pirmo daļu ievada katram nopietnam vēstures izdevumam raksturīgs apskats “Avoti un pētījumi”. Autors tajā rūpīgi un vienlaikus kritiski apcer savas grāmatas publicēto un nepublicēto materiālu bāzi un literatūru, kura veltīta šim periodam Latvijas vēsturē. Viņš vispirms atgādina un pasvītro, ka par krustakariem Latvijā jeb Senlatvijas iekarošanu 13. gadsimtā svarīgākais literārais jeb stāstošais avots ir Indriķa hronika, kas apskata notikumus viduslaiku Livonijā no apmēram 1180. gada līdz 1227. gadam. Par tās autoru pieņem bīskapa Alberta skolnieku un vēlāko Imeras (Straupes novada) priesteri Indriķi. Par viņa tautību izteikti dažādi uzskati. Daži pētnieki pieņem, ka viņš bijis latgaļu cilmes, citi – vācu izcelsmes, vēl citi – rietumslāvu (vendu) cilšu pēctecis. Lai kā tas arī būtu, uzsver I.Šterns, jāņem vērā, ka hronika rakstīta ar cilvēka roku, kam katoļticība un vāciskums bija gandrīz identiski jēdzieni un viss, kas neatbilda tiem, bija iznīcināms, iekarojams vai vienkārši ignorējams. Jāpieņem, ka Indriķis pratis arī latgaļu un igauņu valodu. Viņa hronikas oriģināls diemžēl nav atrasts. Tās labāko latviešu tulkojumu no latīņu valodas devis Ābrams Feldhūns ar ļoti plašiem akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča komentāriem (Rīga, 1993).

Otrs svarīgs stāstošais avots par senlatviešu pakļaušanu ir anonīmā Livonijas vecākā atskaņu hronika, kas uzrakstīta pantos ar atskaņām vidusaugšvācu valodā. Indriķa hronika ir bīskapa Alberta darbības cildinājums, turpretī atskaņu hronika ir kāda Vācu ordeņa brāļa darbs, kas apdzied Livonijas ordeņa cīņas ar aborigēniem – sevišķi kuršiem un zemgaļiem un leišiem līdz 1290. gadam. Lai gan tajā ir daudz pārspīlējumu, šī hronika ir vienīgais avots, kas stāsta par Senlatvijas rietumu un dienvidu daļas iekarošanu. Abu 13. gs. uzrakstīto hroniku ziņas papildina un daļēji ļauj pārbaudīt vēlāko laiku hronikas, kuru ievadā dotas ziņas par krustakariem Latvijā.

I.Šterns nav vienisprātis ar vecākās un jaunākās paaudzes vācu vēsturnieku darbiem, kuros krustakari vērtēti kā Latvijas – viņu kolonijas – militārās vēstures slavenākais posms. Taču viņš atzīst, ka “ikvienam vēsturniekam ir tiesības rakstīt tādu pagātnes tēlojumu, kādu viņš to saskata”. Jāuzsver, ka viņš savā pētījumā izvairās no kategoriskiem spriedumiem, no nepamatojamiem (vai līdz šim nepamatojamiem) apgalvojumiem jeb vīzijām. I.Šterns, piemēram, raksta (153. lpp.): “Vasks un varbūt medus bija lībju eksportprece”, “nav zināms, cik [lībju] bija nodevu maksātāju” (157. lpp.), “priesterus, iespējams, uzturēja pils novada saimnieki” (157. lpp.), “šķiet, ka vairums sagūstīto lībju vecāko būs nācis no Rīgas lībjiem” (162. lpp.) u.tml.

I.Šterns pamatoti norāda, ka latviešu vēsturnieki un arheologi varēja pilnā mērā pievērsties savas zemes un tautas pagātnes izzināšanai tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas. Viņš īpaši uzteic A. Švābes darbus, to autoru uzskatot par latviešu nacionālās vēstures pētniecības nodibinātāju. Par nacionālās arheoloģijas zinātnes izveidotāju I. Šterns ieskata Franci Balodi, kas devis “latviešu arheologu toreizējo atzinumu kopumu iecerētās latviešu vēstures sērijas pirmajā sējumā “Latviešu senvēsture (1938)”. I. Šterns nenoniecina arī šajā laukā padarīto padomju okupācijas gados, bet sevišķi atzīmē pēdējā laikā paveikto (A. Caune, Ē. Mugurēvičs, A. Radiņš u.c.).

Apskatītā nodaļa I. Šterna darbā varēja būt vēl plašāka. Tiesa, tās autors raida lasītājus pie Latviešu konversācijas vārdnīcas un Latvju enciklopēdijas, bet labāk būtu bijis iepazīties ar šo problēmu vienkopus.

Iepazīstoties ar nodaļu “Senlatvja krustakaru priekšvakarā” uzzinām, kāda izskatījās vai varēja izskatīties mūsu dzimtene pirms iekarotāju ierašanās. I. Šterns sāk stāstījumu ar ģimeni un cilti, turpina par karadraudzēm un pilīm un nobeidz ar ciemiem un sētām. Uzmanību izraisīja neierastais apzīmējums “maztautas”. Recenzents sākumā domāja, ka tas attiecas uz, runājot I. Šterna vārdiem, lībjiem (viņš noraida nosaukumu “līvi”), bet izrādījās, ka zinātnieks ar to domājis ko citu: “Senlatvijā dzīvoja kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu un lībju maztautas; katra maztauta tālāk dalījās ciltīs, un katrai ciltij bija sava teritorija jeb valsts, ko vācu sastādītos dokumentos sauca par “zemi”.”

Vēsturnieki joprojām diskutē par iemesliem, kāpēc vācu tirgotāji, krustneši un misionāri devās uz maztautu apdzīvotajiem Daugavas, Gaujas un Ventas krastiem. I. Šterns uzskata, ka pirmais iemesls bija Daugavas tirgus atklāšana ar galamērķi Polockā, otrais – pagānu lībju kristīšana, trešais – igauņu zemju iekarošana, lai caur tām iegūtu tirdzniecības ceļu uz Pleskavu un Novgorodu, un ceturtais iemesls – austrumu ekspansija. Pēdējo zinātnieks komentē sīkāk: “Vāci Senlatvijā sekoja tai pašai metodei kā Vendu zemēs gar Baltijas jūru: sāka ar tirdzniecību, kuras otrā māsa pagānu zemēs bija kristīgās ticības sludināšana, un, miermīlīgai sludināšanai nesekmējoties, kristietību uzspieda ar karu, kura parastā forma šajā laikā pret pagāniem bija krustakarš. Un krustakarotājiem iekarotās vai vēl iekarojamās zemēs uzticīgi sekoja kolonisti no Vāczemes: pilsētās – tirgotāji un amatnieki, laukos — lēņu saņēmēji.”

Bet ko I. Šterns domā par strīdīgo Rīgas dibināšanas jautājumu? Te nav vietas atstāstīt viņa argumentāciju, bet jāaprobežojas ar secinājumiem. Zinātnieks norāda, ka vācu tirgotāji par Rīgas “dibināšanu” bija izšķīrušies jau pirms 1200. gada, un savas izšķiršanās tiesisku apstiprinājumu saņēma 1200. gadā no pāvesta Inocenta III, tā ka gadu vēlāk – 1201. gada vasarā, kad, pēc hronista liecības, tika celta šī pilsēta, Alberts, izpildot pāvesta lēmumu, varēja vienīgi tirgotāju iegūto zemes gabalu iesvētīt, lai uz tā tiktu celta Rīgas pilsēta. Tāpēc, uzskata I.Šterns, par īstiem vācu Rīgas dibinātājiem jāuzskata vācu tirgotāji, un par pilsētas dibināšanas dokumentu uzskatāma 1200. gadā izdotā, bet nozudusī pāvesta bulla. Par bīskapu Albertu kā pilsētas cēlāju var tikai piezīmēt, ka viņš bija vairāk aizņemts ar krustnešu vervēšanu Vāczemē nekā ar Rīgas veidošanu.

I. Šterna grāmatā detalizēti apskatīta Senlatvijas militārā pakļaušana, sākot, kā raksta zinātnieks, ar krustakaru par vācu Rīgu un beidzot ar zemgaļu iekarošanu. Vāciem bija vajadzīgi 20 gadi, lai salauztu šos pēdējos un stingrākos senlatviešus. 1290. gadā pienāca gals beidzamajai varenajai zemgaļu pilij Sudrabenei, kur, kā vēstī Atskaņu hronika, dzīvoja drošsirdīgi varoņi.

Tikpat pamatīgi I. Šterns aplūko Senlatvijas kristīšanu, ievadot to ar īsu stāstījumu par dāņu misionāriem, par kuriem līdz šim bija maz dzirdēts. Viņš polemizē ar A. Švābi, E. Andersonu un Ē.Mugurēviču par pareizticības izplatīšanos Senlatvijā, iebilstot pret viņu apgalvojumu, ka daļa Austrumlatvijas (Tālava, Jersika, Koknese) iedzīvotāju bijuši kristīti šajā ticībā pirms vācu invāzijas. ASV profesors ir kategorisks: “Vēsturnieku rīcībā nav rakstītu liecību, kas pierādītu pareizticības izplatību Austrumlatvijā pirms katoļticības (..). Par vienīgo ticamo pareizticības ieviešanas centru Latvijā paliek viduslaiku Rīga.”

Kāpēc vācu kristīšanas centieni vispirms bija vērsti pret lībjiem? – vaicā I. Šterns. Un pats atbild: “Tieši lībju rokās atradās Daugavas un Gaujas lejteces ūdensceļi, un tikai lībju pakļaušana pavēra tālāku ceļu uz Krievzemi – Polocku un Novgorodu.”

I. Šterns min vēl tādu kristietības jūga aspektu, kas varbūt iezemiešiem bija visgrūtāk pārvarams, – ķīlnieku došana kā apliecinājums ticības paturēšanai, padošanās un neuzbrukšanas nodrošināšanai. Zinātnieks pieņem, ka uz Vāczemi aizsūtītie lībju vecākie kļuva par vergiem. Līdzīgi rīkojās ar labiešu dēliem, labākā gadījumā izskolojot viņus par tulkiem vai priesteriem. Uz Rīgu aizvestās sievas un jaunavas varēja pārvērst par kalponēm, piegulētājām un priekameitām. Par 13. gs. ziņu nav, bet 14. un 15. gs. Rīgā jau bija trīs rātes uzturētas meitumājas... Lūk, kā mūsu zemē atnāca prostitūcija!

I. Šterns skaidro, ka jēdziens “Livonija” īsti radās tikai 14. un 15. gs. Līdz ar landtāga izveidošanos parādījās arī termins “Livonijas konfederācija”. Vēsturnieks, šodien rakstot par vācu koloniju Baltijas jūras austrumu krasta centrālajā daļā – mūsdienu Latvijā un Igaunijā –, nevar iztikt bez vietvārda jeb toponīma “Livonija”, ar to saprotot gan nevis vienu vācu valdītu teritoriju – jo tāda 13. gs. tikai tapa —, bet ģeogrāfisku apgabalu, kas aptvēra tag. Latviju un Igauniju un kura dēļ vāciem bija jācīnās, lai to iekarotu, pakļautu savai kundzībai un nomināli pievērstu katoļticībai. “Ziemeļigaunija, turpina zinātnieks, gan atradās dāņu rokās. Tā nebija vācu kolonija, lai gan viņi arī tur veidoja imigrantu vairākumu.

Zemes kungi Latvijā 13. gadsimtā bez Livonijas ordeņa bija Rīgas arhibīskaps, Kursas bīskaps un Rīgas pilsēta. To teritorija, robežas, pārvalde un iedzīvotāji ir grāmatā vispusīgi apcerēti. Piemēra pēc ielūkosimies lappusēs, kuras domātas tagadējās Latvijas galvaspilsētas ļaužu attēlojumam pirms 800 gadiem. Šo datu pamatā ir rātes vestā “Rīgas parādnieku grāmata” (1286–1352). Tā liecina, ka 13. gs. 30. gadu pirmajā pusē Rīgā dzīvoja vismaz 56 vācu namnieki un 71 ārzemju tirgotājs. I. Šterns pieņem, ka lībju pilsētā būs bijis vairāk nekā vācu. Līdzīgi kā par lībjiem, arī par latviešiem tikai pāris gadījumos var droši pieņemt, ka viņi bija Rīgas namnieki. Pilsētā dzīvoja arī diezgan daudz krievu. Viņi ne tikai tirgojās, dažiem bija arī savas mājas un cits darbs. Kā mēdz teikt mūsdienās, pastāvīgie iedzīvotāji.

Grāmatas pēdējā nodaļā “Iezemieši” ir atainotas visas Senlatvijas maztautas kopumā: to tiesības, nodevas, klaušas, kungi, kara draudzes, ciemi un vecākie. Atbildot uz jautājumu, ko mūsu senči bija zaudējuši ar vācu okupāciju, I.Šterns secina, ka tā bija, pirmkārt, politiskā neatkarība. Otrkārt, senlatvieši zaudēja savus agrākos kungus un viņu valstiņas, kā arī pilis, un laika gaitā agrākie pilskalni kļuva tikai par arheologu izrakumu objektiem. Treškārt, līdz ar valstiņu likvidēšanu iezemieši pazaudēja arī to pašpārvaldes tiesības. Ceturtkārt, viņi bija spiesti izbeigt savus savstarpējos sirošanas karus, kas nebija vācu kolonistu interesēs.

Bet, no otras puses, nāk pie slēdziena pētījuma autors, Latvijas un Igaunijas maztautas pēc kristīšanas un pakļaušanas iebrucēju varai tomēr nezaudēja personisko brīvību, kustības brīvību. Ieroču tiesības, tiesības uz savu nekustamo īpašumu un kustamo mantu, mantošana tiesības, tirgošanas tiesības, tiesāšanās tiesības un lokālās pašpārvaldes tiesības. Saprotams, norāda pētnieks, cits jautājums ir, kā iekarotāji un kolonisti respektēja vai bija spiesti respektēt šīs tiesības.

Kā jau katru solīdu akadēmisku izdevumu, arī I. Šterna grāmatu noslēdz rādītāji, kuru ir neierasti daudz – septiņi. Bez tradicionālā personu rādītāja un bibliogrāfijas īpašu vērību pelnījušas divas oriģinālas tabulas: 13. gadsimta Latvijas iezemiešu valdnieki un 12. un 13. gadsimta Latvijas nominālo un faktisko svešzemju valdnieku gadskaitļu korelācija. Tās ir labi pārskatāmas un sniedz konkrētu informāciju par šiem jautājumiem. Kopsavilkumu angļu valodā būtu derējis papildināt ar analogu noslēgumu vācu valodā, kura tomēr ir un paliek vistuvākā grāmatā iztirzātajiem jautājumiem.

I. Šterna pētījuma iznākšana iespiestā veidā ir liels notikums Latvijas historiogrāfijā.

Autors Latvijas 13. gs. vēsturi ir uzrakstījis, vadoties no pirmavotiem, un to pasniedzis nevis kā vācu kolonijas veidošanās vēsturi, bet kā Senlatvijas pamatiedzīvotāju likteņa atspoguļojumu, krustakaru notikumus skaidrojot no latviešu tautas vēstures viedokļa. Pirmo reizi Latvijas historiogrāfijā tik pamatīgi pa gadu desmitiem ir parādīta Senlatvijas iekarošanas gaita, uzskatāmi atspoguļojot vietējo iedzīvotāju zaudētās politiskās tiesības un krustnešu uzlikto nodevu un klaušu apmērus. Kā rāda šis pamatīgais I.Šterna pētījums, pamatiedzīvotāji jeb iezemieši ne uzreiz zaudēja personīgo brīvību un savu mantu. Krustnešiem bija svarīgi iekaroto zemju iedzīvotājus iesaistīt savu tālāku plānu realizācijā, resp., uzlikt kara klaušas, lai ar vietējo tautu spēkiem varētu pakļaut vēl nekristītos pagānus. Tika saglabāta vietējās pārvaldes mazākā vienība – ciems, lai ar šīs administrācijas palīdzību varētu vieglāk ievākt nodevas, uzlikt klaušas un ar ciema vecāko atbalstu veiktu karakalpu vervēšanu krustakaru kustībā.