Par skatu uz Latviju pēc diviem gadiem

Uzņēmējs Māris Gailis:

Atgriezies konstatēju - Latvijā joprojām jūtama pīļu dīķa situācija jeb grozīšanās šaurā, ierobežotā vidē, kurā spēli vada nenovīdība un skaudība. Garajos gados pirms aizbraukšanas es tajā biju adaptējies, to pat nepamanīju un šajās nevajadzīgajās pieņemšanās un tikšanās tērēju ļoti daudz laika, ko varētu daudz prātīgāk izlietot. Biznesā, paldies Dievam, daudz kas gājis uz priekšu. Aizdevumu procentu likmes kritušās, daudzas būšanas sakārtotas, valdība, cik esmu dzirdējis, uzlabo administratīvās procedūras, ieķīlāšana tagad esot ātrāka, Zemesgrāmata veiklāk strādā. Es vēl neesmu īsti atradis vietu savā biznesā. Pirms došanās burājumā aizgāju no visiem amatiem, ieskaitot sev piederošo firmu vadību. Esmu tikai īpašnieks, kas reizi gadā sarīko sapulci pats ar sevi un nospriež, kā rīkoties turpmāk.

Gribu un palikšu nekustamā īpašuma attīstības biznesā. Būvēšu visādus namus. Tas ir interesanti, aizraujoši, tā nav rutīna. Būt saistībā ar radošiem cilvēkiem - arhitektiem, dizaineriem, māksliniekiem -, ēkām ir nepieciešami interjeri, kuru izveidē viņu pakalpojumi ir ļoti nepieciešami. Tie ir cilvēki, kas tuvi manai mentalitātei. Pilnīgi droši, ka politikā neatgriezīšos.

Mani visvairāk interesē Ķīpsala. Tajā padarītais man gluži labi patīk. Protams, jāpiekrīt tiem, kas kritizē lielo universālveikalu - veidols ir neinteresants. Būvniecībā Latvijā provinciālisms spiežas ārā pa visām vīlēm. Rīgā pēdējos gados uzceltas ēkas par simtiem miljonu latu, bet nav noticis neviens starptautisks konkurss. Tā ir Rīgas vadības, varbūt arī likumdevēja atbildība. Uzcēla jauno Latvijas Bankas ēku, Rātsnamu, Triangula bastionu, citus namus, tagad būvē “Saules akmeni”... Diemžēl pasūtījumi sabiedriski nozīmīgu ēku projektēšanai tiek veikti vietējā bodītē.

Vecrīgā Melngalvju nama atjaunošana ir laba lieta, lai ko arī teiktu mana sieva un citi arhitekti. Protams, tā ir no falšiem materiāliem taisīta konfektīte, bet to pieremontēs un pēc simt gadiem aizmirsīs, kad tā īsti būvēta. Bet jaunais Rātsnams, manuprāt, gan ir stulbums. Vajadzēja elegantu ideju. Bet šī fasāde, tas stikla loks tur augšā - tā ir bezgaumība. Vēl viens piemērs tam, ka vārāmies savā sulā.

Kamarina namu nevajadzēja atļaut tur būvēt. Kaut gan - cilvēks nopirka zemi, būvēja. Strīdīgi... Nebiju redzējis šo ēku pabeigtu, situācijā, kurā tā aiztaisa ciet Kaļķu ielu. Tāpat Rolanda viesnīca man ne pārāk patīk. Atklāti sakot, labu neko neesmu redzējis.

Piebraucot pie Triangula bastiona, aiz stikliem ieraugu krāmu bodi, astoņdesmito gadu beigu Sporta pili. Pati ēka - pieklājīga būve. Tikai tai nevajadzēja atrasties Vecrīgas priekšplānā, bet, teiksim, Krasta masīvā. Tā ir mūsu cienījamā Pētera Blūma vaina. Viņš attaisīja Pandoras lādi. Tā bija viņa ideja - Triangula bastionā iebūvēt autogarāžas. To apturēja, lai... turpinātu vēl sliktākā versijā.

Burājuma laikā izlasīju Tolstoja “Karu un mieru”. Šā krievu rakstnieka interpretācijā Barklajs de Tolli, atvainojiet par izteicienu, ir īsts zābaks. Man par šo zēnu ir vissliktākais iespaids. Iedomīgs, neveiksmīgs un nemākulīgs karavadonis. Bet es neesmu vēsturnieks. Katrā ziņā tas apzeltītais vīrs parka stūrī izskatās bezgaumīgi.

Latviešu lielākā problēma, ka esam baigi nīgrie veči. Mēs nemākam pateikt labu vārdu, nepasakām paldies, neuzslavējam cilvēku, ja viņš savu darbu ir izdarījis labi. Tā bija arī uz jahtas. Ja kāds kārtīgi izpildījis savu pienākumu, to vienkārši pieņem zināšanai un neizsaka pretenzijas. Par pateicību nav runas. Bet, ja esi pieļāvis mazāko kļūdu, visi ar prieku uz to norādīs, profilakses dēļ pieminot vēl divas trīs iepriekšējās, lai viss izklausītos svarīgāk. Tas cilvēkus depremē.

Sevišķi jutīgi ir radošie cilvēki. Viņi lasa kritikas un ārkārtīgi gaida atzinību, vismaz vērtējumu. Ļoti bieži, ja viss ir labi, vērtējums izpaliek vispār. Jo kuru gan interesē pozitīva kritika? Mēs visi gaidām upuri, ko saplosīt. Vai, to apēduši, kļūsim labāki?

Esmu ticies ar dažādu mentalitāšu cilvēkiem. Izņemot drūmo nīgrumu, visas pārējās īpašības latviešiem ir cienījamas. Viņiem var uzticēties, viņi lielākoties tur savu vārdu, ir prognozējami. Dienvidu zemēs cilvēki ir priecīgāki, jautrāki un atraisītāki, bet lietišķajās attiecībās (romantisku man nebija) uz viņu solījumiem nevar rēķināties ar adekvātu atbildi. Viņi saka jā, lai tevi iepriecinātu. Bet tas nenozīmē, ka šim solījumam sekos rīcība.

Latvija ir pati lieliskākā vieta uz pasaules, mūsu drūmums nāk tikai no saules trūkuma. Tur, kur tā spīd vairāk, nav jāuztraucas par izdzīvošanu, ģimenes un pēcteču nodrošināšanu ar pārtiku, kā arī citu rūpju mazāk. Jebkuras mājas būve izmaksā vismaz trīs reizes lētāk. Plānas sienas, viegli pamati, logā viens stikliņš, nekādas apkures...

Mūsu sabiedrībā vai katrs, kas ticis pie pārticības, tiek nonievāts. Bieži vien jau arī ir par ko, bet ne vairākumā gadījumu. Tomēr pārticība lielākoties tiek identificēta ar nelikumībām privatizācijā, valsts vai personu apkrāpšanā u.tml. Piemēram, Amerikā bagātību godā, par nabadzību kaunas. Pie mums ir gandrīz vai otrādi.

Cerams, ka šī attieksme mainīsies. Šo dažu nedēļu laikā esmu konstatējis, ka mazie uzņēmēji Latvijā daudzās nozarēs nostiprinājušies. Tas ir apsveicami. Šāda tendence nostiprina cilvēku, padara viņu par īpašnieku. Ja cilvēkam kaut kas vērtīgs pieder, viņš kļūst atbildīgs, grib stabilitāti un uztraucas par spējām pārmaiņām.

Jo plašāks vidējais slānis, jo sabiedrība drošāka. Jo vairāk līdzekļu un laika var veltīt ģimenes, dzimtas attīstībai. Ir svarīgi, lai mēs varētu lepoties ar saviem bērniem.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “MĒS”;  pēc D. Caunes pieraksta “Atgriezies sasprindzinājumā”