Latvijas cilvēktiesības

2003.gada 1.ceturksnis Valsts cilvēktiesību biroja apkopojums

Saturā

Sūdzību izskatīšana Valsts cilvēktiesību birojā

2003. gada 1. ceturksnī Valsts cilvēktiesību birojā saņemtas 372 rakstveida sūdzības un sniegtas 825 mutvārdu konsultācijas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Mutvārdu konsultāciju skaits, salīdzinot ar 2002. gada pēdējo ceturksni, ir samazinājies, bet strauji ir pieaudzis rakstveida sūdzību skaits. Salīdzinot ar 2002. gada 4. ceturksni — par 17%, bet ar līdzīgu laika periodu pirms gada — pat par 39%.

Šajā laika periodā atrisinātas 63 sūdzības, izbeigtas ar ieteikumu — 330, bet atteiktas kā nepamatotas 83 sūdzības.

2003. gada 1. ceturksnī aktuālākā cilvēktiesību problēma, spriežot pēc saņemto rakstveida sūdzību skaita, ir iespējamie personu tiesību pārkāpumi uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu. Par šo problēmu saņemta 61 sūdzība un sniegtas 28 mutvārdu konsultācijas. No rakstveida sūdzībām šajā laikā atrisinātas 5, izbeigtas ar ieteikumu – 66, bet atteiktas kā nepamatotas 13 sūdzības.

Izvērtējot VCB saņemtās sūdzības no apcietinātām un tiesājamām personām, kurās tiek izteiktas pretenzijas par tiesu sistēmas neefektīvo darbību, VCB konstatēja vairākas nopietnas problēmas. To skaitā — tiesas pieļauj procesuālos pārkāpumus, kā rezultātā tiek pārkāptas apcietināto un tiesājamo personu tiesības.

Viens no šādiem pārkāpumiem ir sprieduma un rīkojuma par sprieduma izpildi laicīga nenosūtīšana ieslodzījuma vietai.

Persona A. savā iesniegumā VCB norādīja, ka 2002.gadā viņa dēlam Rīgas apgabaltiesa apelācijas kārtībā pasludināja spriedumu — 9 mēneši reālas brīvības atņemšanas atklāta režīma cietumā. Taču dēls vairāk nekā trīs mēnešus pēc sprieduma pasludināšanas atradās Rīgas Centrālcietumā (izmeklēšanas cietumā).

No iesnieguma, kā arī no Rīgas apgabaltiesā iegūtās informācijas izriet, ka notiesātais sprieduma norakstu saņēmis tikai pēc trim mēnešiem. Un tas ir būtisks Kriminālprocesa kodeksa (KPK) 320.panta 1.daļas pārkāpums. Šis pants paredz: ne vēlāk kā trīs dienu laikā pēc sprieduma pasludināšanas tā noraksts jāizsniedz notiesātajam vai attaisnotajam. Jāpiebilst, ka A. dēls ir latvietis, līdz ar ko sprieduma tulkošana nosūtīšanu nevarēja aizkavēt.

Pēc sprieduma noraksta saņemšanas notiesātais īsu laiku netika nosūtīts uz brīvā režīma cietumu, jo no tiesas nebija saņemts sprieduma izpildes rīkojums, kas savukārt ir Sodu izpildes kodeksa 15.panta 1.daļas un KPK 360.panta 1.daļas pārkāpums. Tas paredz: spriedumu un lēmumu nodod izpildei tiesa (tiesnesis), kas taisījusi spriedumu vai pieņēmusi lēmumu pirmajā instancē. Tiesnesis vai tiesas priekšsēdētājs kopā ar rīkojumu par sprieduma izpildi nosūta sprieduma norakstu (kopiju) tai iestādei, kurai uzlikts pienākums izpildīt spriedumu. Šajā lietā notiesātais bija vienīgais tiesājamais, līdz ar to VCB nesaskatīja nekādu likumīgu pamatu sprieduma laicīgai neizpildei.

No iegūtās informācijas VCB secināja, ka notiesātais gandrīz pusi no piespriestā termiņa izcietis smagāka režīma cietumā, nekā paredzēts spriedumā, un tas ir kvalificējams kā cilvēktiesību pārkāpums.

VCB arī ir konstatējis neefektīvu Kriminālprocesa kodeksa 35. panta, kas paredz pēc iespējas ātrāku lietas izskatīšanu, piemērošanu.

VCB ar sūdzību par krimināllietas izskatīšanas atlikšanu un ilgo atrašanos apcietinājumā bez tiesas sprieduma vērsās persona B. 2002. gada aprīlī šīs personas krimināllieta tika nodota Rīgas apgabaltiesas rīcībā un tiesas datums tika nozīmēts uz 2003. gada februāri. Tiesas procesa paātrināšanas nolūkos, ko paredz Kriminālprocesa kodeksa 35. pants, krimināllieta tika nodota Augstākajai tiesai, lai izlemtu jautājumu par lietas nodošanu citai piekritīgai tiesai. Ar Augstākās tiesas lēmumu krimināllieta tika pārsūtīta uz Vidzemes apgabaltiesas Madonas pastāvīgo sesiju, kura savukārt nozīmēja lietas izskatīšanu uz 2003. gada martu.

No iepriekšminētā var konstatēt, ka likumīga iespēja paātrināt procesa gaitu nebija objektīvi izvērtēta, lietas pārsūtīšana no vienas tiesas uz citu tikai pasliktināja personas B. stāvokli, tādā veidā nenodrošinot Satversmē garantētās tiesības uz savlaicīgu lietu izskatīšanu tiesā.

VCB martā sagatavoja un nosūtīja Tieslietu ministrijas Tiesu departamentam vēstuli ar lūgumu pievērst uzmanību šīm un arī citām VCB konstatētajām problēmām. Ņemot vērā Tieslietu ministrijas kompetenci, VCB lūdza attiecīgi rīkoties un iespējamā veidā ietekmēt neefektīvo tiesas sistēmas darbības mehānisma uzlabošanu, lai nodrošinātu Satversmē un Latvijas valstij saistošajos cilvēktiesību dokumentos garantētās cilvēka pamattiesības.

Otra aktuālākā cilvēktiesību problēma 2003. gada 1. ceturksnī bija personas tiesību uz sociālo drošību pārkāpumi. VCB saņēma 48 rakstveida iesniegumus un sniedza 137 mutvārdu konsultācijas. Lielākā daļa no sūdzībām un konsultācijām bija par pensiju piešķiršanu un aprēķināšanu, kā arī par pašvaldību pabalstiem.

VCB saņēma iesniegumu no 2.grupas invalīda Olaines iedzīvotāja C., kas 2000.gadā smagi saslima un pusgadu atradās slimnīcā. Tā kā ārstēšanai bija nepieciešamas dārgas zāles, kuru iegāde bija jāapmaksā pašam, viņa ģimenei izveidojās komunālo maksājumu parāds. C. dzīvo kopā ar savu māti un māsu, kuras ir bezdarbnieces un atrodas nodarbinātības dienesta uzskaitē, un brāli. Vienīgie ģimenes ienākumi ir brāļa alga un C. invalīda pensija. Pēdējā gadā ģimene ir maksājusi kārtējos maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem un ir mēģinājusi arī daļēji dzēst iepriekš uzkrāto parādu, bet ienākumu trūkuma dēļ parāds tomēr saglabājās. Rīgas rajona Olaines pilsētas BOAS “Olaines ūdens un siltums” 2002.gadā iesniedza tiesas prasību par komunālo maksājumu parāda piedziņu.

Personas C. ģimenes locekļi bija arī vērsušies pie sociālā darbinieka ar lūgumu sniegt viņiem sociālo palīdzību, bet saņēma mutisku atteikumu.

Tā kā personas C. ģimenes kopējie ienākumi bija zemāki par krīzes iztikas minimumu, VCB vērsās Olaines pašvaldībā ar lūgumu izskatīt jautājumu par sociālo atbalstu šai ģimenei un norādīja uz tiesību normām, kas nodrošina iedzīvotāju tiesības uz sociālo drošību. C. ģimenes problēma veiksmīgi tika atrisināta un viņi saņēma nepieciešamo palīdzību.

Spriežot pēc VCB saņemtajiem iesniegumiem un sniegtajām mutiskajām konsultācijām, 2003. gada 1. ceturksnī trešā nozīmīgākā cilvēktiesību problēma Latvijā bija personu tiesību uz humānu apiešanos un cieņas respektēšanu pārkāpumi. VCB trijos mēnešos ir saņemti 43 rakstveida iesniegumi un sniegtas 58 mutvārdu konsultācijas. Liela daļa rakstveida sūdzību saņemtas no ieslodzījuma vietām, samērā daudz — 7 iesniegumi saņemti arī par personu tiesību uz humānu apiešanos un cieņas respektēšanu pārkāpumiem Valsts policijā.

Saskaņā ar likumu “Par Valsts cilvēktiesību biroju” viens no VCB uzdevumiem ir: nekavējoties reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus. 2003. gada janvārī laikrakstā “Vakara Ziņas” tika publicēta informācija par Liepājas un Cēsu policijas darbinieku iespējamo prettiesisko rīcību pret iedzīvotājiem, tāpēc VCB darbinieki apmeklēja šīs pilsētas, kur tikās gan ar konfliktos iesaistītajām personām, gan atbildīgajām amatpersonām (sk. sadaļu “Izbraukumi un tikšanās”).

Vairākas problēmas VCB ir konstatējis arī saistībā ar nelegālo imigrantu aizturēšanas vietām.

VCB saņēma informāciju par personu D., kura Olaines nelegālo imigrantu pagaidu uzturēšanās nometnē (turpmāk NIPUN) pavadījusi pusotru gadu. D. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izbraukšanas rīkojumu un Rīgas Galvenās policijas pārvaldes lēmumu par personas aizturēšanu pārsūdzēja tiesā. Tiesa atzina, ka minētie lēmumi bijuši nelikumīgi un atbrīvoja prasītāju no turēšanas apsardzībā. Pamatojoties uz likumu “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” cietusī persona iesniedza Tieslietu ministrijai pieteikumu par zaudējumu atlīdzību. Tieslietu ministrija pieteikumu noraidīja, jo nekonstatēja zaudējumu atlīdzināšanas tiesisko pamatu.

Tieslietu ministrija norādīja, ka cietusī persona bija aizturēta nevis kriminālprocesuālā kārtībā, bet gan pamatojoties uz Rīgas Galvenās policijas pārvaldes lēmumu par personas aizturēšanu saskaņā ar likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”, kas nav administratīvais arests, Kriminālprocesa kodeksā minētais drošības līdzeklis — apcietinājums vai aizturēšana Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā.

Cietusī persona Tieslietu ministrijas lēmumu pārsūdzēja civilprocesuālā kārtībā. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atzina, ka prasītājs bija nepamatoti aizturēts administratīvā kārtā un tādēļ viņam ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti, viņu aizturot un ievietojot nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā. Ņemot vērā, ka likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” tieši neparedz zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja persona administratīvā kārtā aizturēta, pamatojoties uz likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”, tiesa, izspriežot konkrēto lietu, vadījās no Civilprocesa likuma 5. panta ceturtās daļas, kas paredz: ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskas attiecības, bet, ja tāda likuma nav, vadās pēc vispārējiem principiem un jēgas. Tiesa prasību apmierināja un piesprieda piedzīt par labu prasītājam atlīdzību par nepamatotās aizturēšanas laiku. Pēc VCB rīcībā esošās informācijas, Tieslietu ministrija minēto tiesas spriedumu apelācijas kārtībā nepārsūdzēja.

Aprakstītais gadījums norāda uz to, ka jautājums par nelegālo imigrantu aizturēšanu un uzturēšanos Olaines NIPUN Latvijā vēl joprojām nav pietiekami noregulēts — šīm personām nav legāla statusa, nav garantētas elementārās cilvēktiesības. Nometnei nav noteikts nedz ieslodzījuma vietas, nedz īslaicīgās aizturēšanas izolatora statuss, tāpēc tur ievietotajām personām nav paredzēts minimālo garantiju minimums. VCB plāno šo problēmu aktualizēt un risināt, sadarbojoties ar atbildīgajām iestādēm.

Spriežot pēc VCB saņemto rakstveida sūdzību skaita, personas tiesību uz mājokli pārkāpumi 2003. gada 1. ceturksnī ieņēma tikai ceturto vietu (pagājušajā gadā tā bija aktuālākā problēma). Šajā laikā saņemts 41 iesniegums, bet no izskatītajām sūdzībām atrisinātas 5, izbeigtas ar ieteikumu — 44, bet atteiktas kā nepamatotas — 15 sūdzības. Savukārt pēc mutvārdu konsultāciju skaita (189) tiesības uz mājokli vēl joprojām ieņem pirmo vietu. Lielākā daļa no saņemtajām sūdzībām un sniegtajām konsultācijām ir par problēmām ar izīrētājiem vai apsaimniekotājiem un par dzīvokļa piešķiršanu.

VCB vērsās persona E., kas Liepājā īrē dzīvokli. Viņa tēvs miris 1996. gadā, par māti nav nekādu ziņu kopš 1997. gada, bet māsa dzīvo Rīgā. Sakarā ar iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā īres līgums ar izīrētāju tiks izbeigts un viņam dzīvoklis būs jāatbrīvo (jo nav līdzekļu, ko maksāt). Šajā sakarā rodas problēma — kur uzglabāt iedzīvi un personīgās mantas militārā dienesta laikā. Slēgt glabājuma līgumu ar fizisku vai juridisku personu un maksāt naudu, lai saglabātu savu kustamo mantu, pildot pilsoņa pienākumu pret valsti, nešķiet pamatoti. Šai personai nav pamata arī pildīt alternatīvo dienestu, jo nepastāv Obligātā militārā dienesta likuma 2. pantā norādītie iemesli — nespēja pildīt militāro dienestu savu domu, apziņas vai reliģiskās pārliecības dēļ.

VCB vērsās LR Aizsardzības ministrijas Juridiskajā departamentā, lūdza iepazīties ar iesniegumu un sniegt sīkāku informāciju par to, kā tiesiski pareizi būtu risināma aprakstītā problēma — ko darīt ar iedzīvi (kustamo mantu) cilvēkam, kurš dzīvo viens īrētā dzīvoklī un tiek iesaukts obligātajā militārajā dienestā.

Diemžēl saņemtā atbilde un no atbildes sagatavotājas telefoniski iegūtā informācija liecina, ka Aizsardzības ministrijai nav risinājuma varianta šādai problēmai. Līdz ar to kā vienīgais problēmas risinājums personai E. tika ieteikts lūgt pašvaldības palīdzību.

2003. gada pirmajos trīs mēnešos aktualitāti saglabāja arī personas tiesību uz īpašumiem pārkāpumi (saņemtas 30 rakstveida sūdzības un sniegtas 50 mutvārdu konsultācijas), personas uz drošību, brīvību un personas neaizskaramību (saņemta 21 rakstveida sūdzība un sniegtas 25 mutvārdu konsultācijas), kā arī personas tiesību subjektības atzīšanas pārkāpumi (saņemtas 17 rakstveida sūdzības un sniegta 41 mutvārdu konsultācija).

Valsts cilvēktiesību birojā 2003. gada februārī vērsās persona F. ar mutisku iesniegumu, ka kopš 1993. gada skaitās mirusi kļūdas dēļ. Viņas draudzene 1993. gadā, reģistrējoties slimnīcā, uzdevās par F., jo pašai nebija personu apliecinoša dokumenta. 1993. gadā draudzene nomira un Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas miršanas aktu reģistrā tika veikts akta ieraksts par viņas miršanu. Par radušos kļūdu F. uzzināja tikai neilgi pirms atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādes 2002. gadā.

Neizpratni izraisa fakts, ka F. saņēma jaunu pasi 1996. gada oktobrī. VCB sazinājās ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un noskaidroja, ka 1996. gadā, apmainot pases, pēc Iedzīvotāju reģistra netika pārbaudīti personas dati un tāpēc kļūda netika konstatēta.

VCB rīcībā bija informācija, ka F. lietu izskata Specializētā vairāku nozaru prokuratūra. Sazinoties ar šīs instances prokurori, VCB uzzināja, ka sastādīts un tiesā iesniegts prasības pieteikums F. lietā par juridiska fakta konstatāciju. Diemžēl tiesa pieteikumu noraidīja, norādot, ka F. jāvēršas Dzimtsarakstu nodaļā ar lūgumu grozīt miršanas ierakstu. Savukārt Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki uz prokurores pieprasījumu sniedza informāciju, ka miršanas ierakstu drīkst grozīt tikai uz tiesas sprieduma pamata, tāpēc prokurore iesniedza tiesā protestu. Lieta vēl nav izskatīta, un VCB arī turpmāk sekos līdzi lietas izskatīšanas procesam.

Pēc saņemto rakstveida sūdzību skaita tālāk seko personas tiesības uz labu administrāciju valsts un pašvaldību iestādēs, personas tiesības uz darbu, personas tiesības uz medicīnisko aprūpi, kā arī bērna tiesību problēmas. Bērna tiesību jautājumiem VCB pievērš īpašu uzmanību, un jau 2003. gada maijā VCB darbu sāks Bērnu tiesību aizsardzības nodaļa.

VCB saņēma informāciju par Jēkabpilī dzīvojošu repatriantu, kurš nav varējis atrisināt sadzīves problēmas — nav atradis darbu, līdz ar to nav spējis samaksāt par dzīvesvietu. Viņam nav nokārtots arī pieraksta jautājums, kā rezultātā no Krustpils pamatskolas varēja tikt izslēgti viņa divi nepilngadīgie bērni.

Lai risinātu šo problēmu, 2003. gada 27. martā VCB direktors Olafs Brūvers Jēkabpilī tikās ar ieinteresēto personu, pilsētas domes, bāriņtiesas un Krustpils pamatskolas pārstāvjiem.

VCB par nepieļaujamu uzskata situāciju, ka nenokārtoto sadzīves jautājumu dēļ bērniem tiktu liegtas tiesības uz izglītību, un VCB vienmēr cenšas novērst šādas situācijas. Tikšanās laikā tika panākts Jēkabpils pašvaldības solījums piešķirt šai ģimenei dzīvokli un sniegt sociālo palīdzību, kā arī nokārtot visus ar personas reģistrāciju saistītos jautājumus. Tika arī panākta vienošanās, ka bērni varēs turpināt mācības skolā un viņiem tiks piešķirtas brīvpusdienas.

Par pārējiem jautājumiem VCB 2003. gada 1. ceturksnī ir saņēmis mazāk par 10 rakstveida sūdzībām. Neviens iesniegums nav saņemts par personas tiesību uz domu, apziņas un reliģijas brīvību pārkāpumiem, 1 iesniegums — par tiesību vēlēt un tikt ievēlētam pārkāpumiem, bet 2 iesniegumi saņemti par iespējamo diskrimināciju.

VCB saņēma sūdzības par iespējamu dzimumu diskrimināciju darba attiecībās Valsts Robežsardzē (turpmāk VRS). No VCB rīcībā esošās informācijas varēja secināt, ka Valsts Robežsardze liedz Valmieras pārvaldes darbiniekam G. viņam likumā paredzētās tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Viņš vairākas reizes vērsās savā darbavietā ar iesniegumiem piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu, kā to paredz Darba likuma 156. pants, taču šie viņa lūgumi tika noraidīti. Savu tiesību aizstāvībai viņš vērsās Valmieras rajona tiesā, kura viņa prasību apmierināja un uzlika par pienākumu Valsts Robežsardzes Valmieras pārvaldei piešķirt G. bērna kopšanas atvaļinājumu. Arī Vidzemes apgabaltiesa 2003. gada februārī atstāja spēkā Valmieras tiesas spriedumu. Taču, neraugoties uz tiesas spriedumiem, VRS institūcijas atteicās piešķirt viņam šo atvaļinājumu.

Izskatot lietas materiālus, VCB secināja, ka šī lieta skar cilvēktiesību jomu un ir attiecināma uz diskrimināciju darba attiecībās. Darba likums, kas stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, paredz ikvienam darbiniekam tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju.

Nediskriminācijas princips ir cilvēktiesību sistēmas pamatā un ir attiecināms uz visu tiesību īstenošanu. Tas ir ietverts Darba likuma 7. pantā un LR Satversmes 91. pantā. Saskaņā ar ANO Starptautiskajiem paktiem un Eiropas cilvēktiesību konvenciju, kas ir saistoši arī Latvijai, dalībvalstis apņemas garantēt, lai personas tiesības, tai skaitā personas tiesības uz darbu, taisnīgiem darba apstākļiem, tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas — tai skaitā arī neatkarīgi no personas dzimuma.

Šajā gadījumā VCB saskatīja arī dzimumu diskrimināciju un norādīja, ka personas dzimums vai stereotipiski uzskati par pienākumu sadali ģimenē nekādā gadījumā nevar būt par pamatu cilvēka tiesību ierobežošanai. Izskatot lietas materiālus, radās pamatotas aizdomas, ka VRS, novilcinot spriedumu spēkā stāšanos ar to pārsūdzēšanu, nosakot nesamērīgus termiņus iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu izskatīšanai u.tml., mēģināja atrast formālus iemeslus, lai neļautu izmantot G. likumā garantētās tiesības.

Pamatojoties uz iepriekšminēto, VCB lūdza amatpersonas iepazīties ar lietas apstākļiem un savas kompetences robežās novērst pārkāpumus. VCB ar gandarījumu atzīst, ka minētie apsvērumi tika ņemti vērā un iesniedzējam tika piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums.

Turpmāk vēl