Latvijas cilvēktiesības

2003.gada 1.ceturksnis

Valsts cilvēktiesību biroja apkopojums

Saturā

Nobeigums. Sākums — “LV” 16.05.2003., Nr.73

Cilvēktiesību problēmu apskats Latvijā

Likumdošanas izmaiņu rezultātā samazinās trūcīgās ģimenes (personas) pabalsts

Iepriekš pieņemtā likuma “Par sociālo palīdzību” 32. pants noteica pašvaldību sociālo pabalstu veidus un tie bija:

— trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts;

— dzīvokļa pabalsts;

— pabalsts aprūpei;

— apbedīšanas pabalsts.

Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām bija tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus.

Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmēru noteica pašvaldība saskaņā ar 1996. gada 26. marta Ministru kabineta noteikumu Nr.75 “Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu” 38. pantu. Šie noteikumi paredzēja, ka trūcīgās ģimenes pabalsts sastāv no pamatsummas un papildsummas — faktiskajiem izdevumiem par mitekli (15.p.). Pamatsummu izmaksāja, ja ģimenes ienākumi bija mazāki par 12 LVL uz katru ģimenes locekli (16.p.). Neatkarīgi no tiesībām saņemt pamatsummu ģimene varēja saņemt arī papildsummu, kas aprēķināma kā starpība starp faktiskajiem izdevumiem par mitekli un dzīvoklī pierakstīto īrnieku ienākumiem, kuri pārsniedz 12 LVL katrai personai. Papildsummas apmērs nepārsniedza 9 LVL cilvēkam (17.p.).

Tātad MK noteica trūcīgās ģimenes pabalstu 21 LVL apmērā, kas bija jānodrošina pašvaldībām.

2003. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunais Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Šā likuma 35. pants nosaka sociālās palīdzības pabalstu veidus:

1) pašvaldība no sociālās palīdzības budžeta izmaksā pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai;

2) pašvaldība, neizvērtējot personas (ģimenes) ienākumus, var piešķirt personai (ģimenei) vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, ja stihiskas nelaimes vai iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ tā nespēj apmierināt savas pamatvajadzības;

3) pašvaldība ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības trūcīgo iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai.

Garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai nosaka un katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pārskata Ministru kabinets (36.p.).

2003. gada 25. februārī MK apstiprināja jaunus noteikumus “Par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai” un “Pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība”. Līdz ar to Ministru kabinets noteica, ka garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis personai tagad ir 15 LVL mēnesī un pabalsta lielumu aprēķina kā starpību starp Ministru kabineta noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgās ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem, t.i., 15 LVL uz vienu ģimenes locekli, bet ne vairāk kā 90 LVL (trīskāršs valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts) uz ģimeni. Citus garantētos pabalstus Ministru kabinets neparedz.

Līdz ar to var secināt, ka 1996. gada 26. martā Ministru kabinetā noteiktais trūcīgās ģimenes (personas) pabalsts — 21 LVL tiek samazināts par 6 LVL.

Atteikums aprēķināt pensiju no jauna personām, kas pieteikušās uz priekšlaicīgu pensiju, bet nav to saņēmušas

VCB ir saņemtas vairākas vienāda rakstura sūdzības ar lūgumu paskaidrot, vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk tekstā VSAA) ir rīkojusies pareizi, atsakot piešķirt vecuma pensiju no jauna, ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas dienas ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Sasniedzot attiecīgo vecumu, šīs personas 1999. gadā VSAA iesniedza iesniegumu par priekšlaicīgu pensiju. Tobrīd tām nebija stabila pamatdarba un, baidoties palikt bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, izmantoja šo likumā paredzēto iespēju. Taču personas šo pensiju nesaņēma, jo tika atrasts darbs un tās turpināja strādāt līdz šim gadam, kad radās tiesības uz parasto vecuma pensiju. Likuma “Par valsts pensijām” Pārejas noteikumu 31. punkts nosaka: personām, kuras izmantojušas priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas, laikā, kad tās kļuvušas par obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem), vecuma pensija nav izmaksājama līdz šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanai (ievērojot šo pārejas noteikumu 8. punktu).

Sūdzību pamatā ir likuma “Par valsts pensijām” 30. panta 5. daļas piemērošana. Šis pants nosaka: pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz to. Atjaunojot pensijas izmaksu, pensija pārskatāma saskaņā ar šā likuma 26. pantu. Ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas dienas pagājuši vairāk nekā trīs gadi, pensiju piešķir no jauna.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 109. pantu ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Līdz ar to tiesības uz vecuma pensiju valsts atzīst par vienām no cilvēka pamattiesībām.

Šo tiesību saturs noteikts LR likumā “Par valsts pensijām”. Saskaņā ar šā likuma 11. pantu (ņemot vērā Pārejas noteikumu 8. punktu) tiesības uz vecuma pensiju ir personām, kas sasniegušas 62 gadu vecumu. Vienlaikus likums paredz gadījumus, kad personai ir iespējams aiziet pensijā priekšlaicīgi, un viens no šādiem gadījumiem ir paredzēts likuma Pārejas noteikumu 29. punktā (likuma redakcija 1999. gada 7. janvārī). Tātad likumdevējs personai ir devis tiesības izvēlēties laiku, kurā viņai iet pensijā ir izdevīgāk.

Iespējai priekšlaicīgi pensionēties ir gan pozitīvās, gan negatīvās iezīmes. Tā kā pensijas apmērs ir atkarīgs no iemaksu lieluma un pensionēšanās vecuma, tad, aizejot priekšlaicīgi pensijā, tās apmērs būs mazāks, jo lielāks ir laika posms, kurā pensija būs jāizmaksā. Aizejot priekšlaicīgi pensijā, likumdevējs personai ir noteicis arī citu papildu ierobežojumu: personām, kuras izmantojušas priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas, laikā, kad tās kļuvušas par obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem), vecuma pensija nav izmaksājama līdz šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanai (ievērojot šo Pārejas noteikumu 8. punktu). Tātad personai, aizejot priekšlaicīgā pensijā, tās apmērs būs mazāks un pensijas izmaksa tiks pārtraukta, ja persona nodibinās darba attiecības. Taču, ja persona nestrādā, aizejot priekšlaicīgā pensijā, tā šo pensiju varēs saņemt ilgāku laika periodu, un tai būs nodrošinātas sociālās garantijas.

Likuma 30. panta 1. daļa nosaka, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Par periodu pēc vecuma pensijas piešķiršanas, ja pensionārs turpina strādāt ne mazāk kā 12 mēnešus, piešķirtā pensija, pamatojoties uz tās saņēmēja pieprasījumu, tiek pārrēķināta, bet ne biežāk kā reizi trijos gados (24.p.). Pārejas noteikumu 24. punkts nosaka arī, ka ar 1999. gada 1. septembri apdrošinātajām personām — vecuma vai izdienas pensiju saņēmējām — vecuma vai izdienas pensiju no jauna nepiešķir. Tātad personai, kurai ir piešķirta vecuma pensija un kura ir pensijas saņēmēja, ja viņa turpina strādāt, pensiju no jauna nepiešķir, bet tā tikai tiek pārrēķināta.

Vienlaikus likuma 30. panta 5. daļa nosaka: pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz to. Atjaunojot pensijas izmaksu, pensija pārskatāma saskaņā ar šā likuma 26. pantu. Ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas dienas pagājuši vairāk nekā trīs gadi, pensiju piešķir no jauna. Tātad, ja uz vecuma pensiju, kura piešķirta uz mūžu, ir likumā noteiktajos gadījumos zaudētas tiesības un pensijas izmaksa ir pārtraukta vairāk par trim gadiem, pensiju piešķir no jauna.

Ņemot vērā iepriekšminēto, var secināt: uz personām, kas ir priekšlaicīgi pensionējušās, turpina strādāt un atbilstoši Pārejas noteikumu 31. punktam pensiju nav saņēmušas, attiecas likuma 30. panta 5. daļa, jo pārejas noteikumu 24. punkts attiecas uz personām, kurām ir piešķirta pensija un kuras šo pensiju saņem.

VCB ieteica personām griezties tiesā, lai apstrīdētu administratīvo aktu, kas ierobežo tiesības uz sociālo drošību — VSAA atteikumu piešķirt pensiju no jauna.

Par Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistra izveides rīkojuma atbilstību cilvēktiesību principiem

VCB saņēma sūdzību par Labklājības ministrijas (turpmāk LM) 1998. gada 28. janvāra rīkojuma Nr.24 “Par psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistra izveidi” atbilstību LR likumdošanai un cilvēktiesību principiem. Rīkojumā ir paredzēts, ka psihiatram ir jāziņo reģistram par ikvienu savu pacientu (arī tādiem, kuriem ir ļoti viegli un ātri pārejoši psihiski traucējumi), turklāt sniedzot par pacientu ļoti plašu informāciju (vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta, pilsonība, dzīves apstākļi, izglītība, pamatiztikas līdzekļu avots, sociālais stāvoklis, pamatdiagnoze, blakusdiagnozes u.c.).

LR Satversmes 96. pants un Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Personas datu vākšana, reģistrēšana, izpaušana un līdzīgas darbības pašas par sevi ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tādēļ šādi ierobežojumi var notikt tikai stingri reglamentēti, likumā paredzētos gadījumos un ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tikumību.Turklāt, lai ierobežojumi tiktu attaisnoti, tiem ir jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un līdzekļiem ir jābūt samērīgiem sasniedzamajam mērķim. Samērīgam ierobežojumam ir jābūt atbilstošam konkrētā mērķa sasniegšanai, kā arī samērīgam ar iespējamiem indivīda zaudējumiem. Sabiedrības guvumam no tiem ir jābūt reālam un lielākam nekā indivīdam piemērotajam ierobežojumam.

Rīkojums ir izdots, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 8. panta 4. punktu. Tajā ir noteikts, ka viena no LM funkcijām, ko tā pilda veselības aprūpes jomā, ir ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistru veidošana, papildināšana un uzturēšana kārtībā. Tomēr, lai piemērotu iepriekšminēto pantu, vispirms jāņem vērā LR Satversmes 96. un 116. pants, kā arī speciālais likums, kas regulē darbības ar personas datiem — Fizisko personu datu aizsardzības likums.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2. panta 8. punktu personas dati, kas sniedz informāciju par personas veselību, ir uzskatāmi par sensitīviem personas datiem. Savukārt saskaņā ar šā likuma 11. pantu sensitīvo personas datu apstrāde ir aizliegta. Šajā pantā ir noteikti arī izņēmuma gadījumi, kad tomēr var tikt sniegta informācija par sensitīviem personas datiem. Saskaņā ar LR Datu valsts inspekcijas sniegto skaidrojumu, uzskatāms, ka reģistram informācija sniedzama saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. panta 5. punktu. Tajā noteikts, ka var apstrādāt sensitīvus personas datus gadījumos, kad personas datu apstrāde ir nepieciešama ārstniecības vajadzībām, veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai vai to administrēšanai un ārstniecības līdzekļu izplatīšanai. Konkrētajā gadījumā — Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistra nolikumā (LM 1998. gada 28. janvāra rīkojuma Nr.24 1. pielikums) ir norādīts pamatojums šāda reģistra izveidošanai. Taču VCB uzskata, ka šeit nav konkrēti minēts neviens no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. panta 5. punktā noteiktajiem pamatojumiem. Nolikumā reģistra izveidošana būtībā ir pamatota ar statistikas vajadzībām. Ja arī varētu uzskatīt, ka kāds no Nolikumā noteiktajiem mērķiem ir uzskatāms par tādu, kas nepieciešams ārstniecības vajadzībām, pieprasītais personas datu apjoms būtu uzskatāms par nesamērīgi lielu, tādējādi pārkāpjot personu cilvēktiesības.

VCB arī vērš uzmanību uz to, ka vairākos starptautiskos dokumentos (Principi garīgi slimu personu aizsardzībai un garīgās veselības aprūpes uzlabošanai; Madrides deklarācija u.c.) ir noteikts, ka attiecībā uz personām ar garīgās veselības traucējumiem ir īpaši jāievēro informācijas konfidencialitāte, lai nodrošinātu nepieciešamo pacienta uzticēšanos psihiatram, ņemot vērā psihiatrijas jomas specifiku.

VCB uzskata, ka šāda reģistra izveidošana ir atzīstama par diskriminējošu attiecībā pret personām ar garīgās veselības traucējumiem. Pamatojoties tikai uz to, ka personai ir psihiski traucējumi un neņemot vērā Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktos priekšnoteikumus cilvēktiesību ierobežošanai, tiek ierobežotas personas tiesības uz privāto dzīvi. Vienlaikus VCB atzīst, ka saskaņā ar Satversmes 116. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. daļu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var ierobežot likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tāpēc attaisnojams ir fakts, ka tiek veidoti sabiedriski bīstamo personu ar psihiskiem traucējumiem reģistri. Taču reģistra izveidošana attiecībā uz visām personām ar psihiskajiem traucējumiem nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, kā arī konkrētais mērķis nav samērīgs un atbilstošs personas tiesību ierobežojumam, līdz ar ko tiek nepamatoti ierobežotas personu ar garīgās veselības traucējumiem cilvēktiesības.

Pilsonības piešķiršana bērnam, kurš atrodas aizbildniecībā

VCB martā ar mutisku iesniegumu vērsās kāda persona, kura apstrīdēja Naturalizācijas pārvaldes (turpmāk NP) rīcības likumību, liedzot viņai tiesības iesniegt dokumentus par pilsonības piešķiršanu viņas aizbilstamajai.

Saskaņā ar LR Pilsonības likumu iesniegumu par pilsonības iegūšanu bērnam līdz 15 gadu vecumam ir tiesīgi iesniegt tikai bērna vecāki vai bērna adoptētāji (3.1. panta otrā daļa ), savukārt, ja bērnam nav vecāku, tad bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā (2. panta 4. punkts).

Saskaņā ar tiesību aktiem bērnam bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā jebkuram citam bērnam, kā arī papildu tiesības uz īpašu valsts un pašvaldības aprūpi, sociālo palīdzību un aizsardzību. Civillikuma 252. pants nosaka, ka aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Tas nozīmē, ka aizbildņi ir tie, kas vecāku vietā uzņemas tiesības un pienākumu rūpēties par bērnu un viņa mantu, kā arī pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Tāpēc VCB uzskata, ka aizbildņiem ir jānodrošina iespēja realizēt tās pašas tiesības, kādas ir paredzētas vecākiem, lai aizstāvētu bērna likumiskās intereses.

Vērtējot situāciju cilvēktiesību un starptautisko dokumentu normu kontekstā, kā arī ņemot vērā NP kompetenci analizēt tiesību aktu pilsonības jautājumos piemērošanas praksi un izstrādāt priekšlikumus ar Latvijas pilsonību saistītajos jautājumos, VCB lūdza NP pievērst pastiprinātu uzmanību un attiecīgi rīkoties, lai novērstu Pilsonības likuma nepilnības, kas būtiski ietekmē bērna tiesības.

Atbildes vēstulē NP atzina, ka atsevišķām bērnu grupām, kuri atbilst Pilsonības likuma 3.1. panta nosacījumiem, tiek liegtas iespējas tikt atzītiem par Latvijas pilsoņiem, jo pašreizējā Pilsonības likuma redakcija neparedz iespēju iesniegt iesniegumu par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni, ja kādam no bērna vecākiem vai abiem vecākiem ir atņemta (pārtraukta) vecāku vara un vecāku varu realizē aizbildņi, vai arī viens no bērna vecākiem nav sasniedzams un neuztur kontaktus ar bērnu. NP arī informēja, ka, jau sākot no 2001. gada, par minēto problēmu ir informējusi gan Valsts bērna tiesību aizsardzības centru, gan Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisiju. Patlaban tiek gatavoti priekšlikumi Pilsonības likuma grozījumiem.

Pilnībā atbalstot Naturalizācijas pārvaldes iniciatīvu, VCB tomēruzskata, ka ikvienas konkrētas lietas izskatīšanā ir jāņem vērā bērna intereses, kuras saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta 1. punktu tiesiskajās attiecībās ir prioritāras. Ja kāds jautājums nav pietiekami noregulēts likumdošanā, tas nevar būt par šķērsli bērna tiesību īstenošanā. Grozījumu izstrādes process ir darbietilpīgs un laikietilpīgs, bet saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20. panta otro daļu iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties. Ņemot vērā iepriekšminēto, VCB lūdza Tieslietu ministrijas Publisko tiesību departamentam izvērtēt minētās Pilsonības likuma normas un sniegt VCB atzinumu par likuma normu interpretācijas iespēju izmantošanu, lai arī aizbildņiem, kas saskaņā ar Civillikuma 252. pantu atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus, nodrošinātu tiesības iesniegt lūgumus par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni līdz attiecīgo grozījumu pieņemšanai.

VCB turpinās sekot šī jautājuma risināšanai.

VCB atzinumi un viedokļi par tiesību aktu projektiem

Par iespējamiem grozījumiem Ieroču aprites likumā

VCB ir saņēmis vairākas sūdzības par Ieroču aprites likuma 20. panta neatbilstību cilvēktiesību normām, it sevišķi attiecībā uz medību ieročiem. Tā kā šobrīd šis likums ir atvērts grozījumiem, VCB vēlētos norādīt uz problēmām, ar kurām ir saskāries praksē.

“Ieroču aprites likuma” 13. pants nosaka kārtību, kā tiek anulēta vai nepagarināta ieroču iegādāšanās, glabāšanas un nēsāšanas atļauja (turpmāk atļauja). Atļauja tiek anulēta, ja iestājušies 20. pantā minētie ierobežojumi. Strīdīgie atļauju izsniegšanas ierobežojumi attiecas uz personu sodāmību. Atļauju aizliegts izsniegt personai:

1) kura vienreiz sodīta par kriminālpārkāpuma izdarīšanu, — trīs gadus pēc soda izciešanas;

2) kura divas vai vairākas reizes sodīta par kriminālpārkāpuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas);

3) kura sodīta par nozieguma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas);

Tas rada situāciju, kad, piemēram, personai tiek anulēta atļauja pat ja no tās izdarīta nozieguma jau ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi un pa to laiku viņam 15 gadus ir piederējis medību ierocis un nav bijuši gadījumi, kas liecinātu, ka tai nevar to uzticēt. Turklāt noziegums bija ekonomiska rakstura, par to piemērots tikai nosacīts sods, kas nekad reāli nav bijis jāizcieš. VCB uzskata, ka šāds ierobežojums nav samērīgs, kā arī neatbilst tiesiskās paļāvības principam.

Tiesības nēsāt ieroci ir specifiska tiesība, ko valsts piešķir personām, balstoties uz noteiktiem kritērijiem. Taču ir svarīgi, lai tas notiktu tiesiski un uz vienlīdzības pamatiem. Ja valsts izlemj kādu tiesību vai privilēģiju piešķirt, tas jādara bez diskriminācijas un izvērtējot ierobežojumu mērķi un samērību sabiedrības interesēm.

LR Satversmes 91.pants nosaka: visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ar diskrimināciju saprot nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas līdzīgos (salīdzināmos) apstākļos (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedums lietā Nr.2001-02-0106).

Šajā gadījumā jāizvērtē, vai personas, kuras ir bijušas sodītas un sodāmība dzēsta vai noņemta, atrodas vienādos apstākļos ar personām, kuras nekad nav sodītas. No krimināltiesībām izriet, ka sodāmība nav beztermiņa statuss. Krimināllikuma 63. pants nosaka: sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. Sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Līdz ar to persona, kam dzēsta sodāmība, savā statusā ir pielīdzināma nesodītai personai un tai nevarētu ierobežot tiesības uz šī pamata.

LR Satversmes 105. pants garantē ikvienam tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Ieroči ir īpaša īpašuma kategorija un to lietošanai var tikt piemēroti stingri noteikumi sabiedrības drošības interesēs, lai nepieļautu tādu to izmantošanu, kas apdraud citu cilvēku dzīvību vai veselību. Protams, jāņem vērā valsts drošības politika un tiesības kontrolēt sabiedrību, bet arī tai jābūt pamatotai un samērīgai. Samērīguma princips nozīmē, ka sabiedrības guvumam no tā ir jābūt reālam un lielākam nekā indivīdam piemērotajam ierobežojumam. Samērīgam ierobežojumam ir jāsasniedz konkrētais mērķis un jābūt atbilstošam konkrētā mērķa sasniegšanai. Taču šis balanss starp sabiedrības un indivīda interesēm nav saskatāms, ja cilvēkam, kuram pirms 20 gadiem tikai piespriests nosacīts sods par kaušanos bārā, tiek anulēta viņam 10 gadus piederoša medību ieroča atļauja un kuram liek atdot tā īpašumu valstij bez atlīdzības. Tāpat ir jāņem vērā, ka daudzi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem sodīti cilvēki Latvijas PSR laikā, šobrīd vairs neskaitās noziedzīgi nodarījumi (spekulācija, imports, eksports, valūtas maiņa u.c.).

VCB uzskata, ka attieksmei, izskatot katru konkrēto gadījumu, jābūt diferencētai. Tik plašs ierobežojums, aizliedzot izsniegt ieroča atļauju ikvienam, kas reiz bijis sodīts, nav samērīgs. VCB uzskata, ka aizliegums izsniegt medību šaujamieroča lietošanas atļauju neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas varētu attiekties tikai uz personām, kas izdarījušas sevišķi smagus noziegumus, vai arī izdarījušas noziegumus atkārtoti. Ja tas netiek ņemts vērā, tad vismaz nevajadzētu attiecināt ar atpakaļejošu spēku šos ierobežojumus uz personām, kas jau ieroču atļaujas saņēmušas.

VCB arī vērš uzmanību uz 20. panta 9. apakšpunktu, kas aizliedz izsniegt atļauju personai, kas tiek saukta pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, jo tas ir pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu. Neviens nevar tikt atzīts par vainīgu pirms viņa vaina nav pierādīta tiesā. Nevajadzētu ierobežot cilvēka tiesību apjomu tikai tāpēc, ka viņš tiek apsūdzēts, bet vēl nav notiesāts.

Izbraukumi un tikšanās

Pārbaudes par iespējamu Valsts policijas darbinieku prettiesisku rīcību Liepājā un Cēsīs

Reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos publicēto informāciju par iespējamo policijas darbinieku prettiesisko rīcību, kā rezultātā tika pārkāptas iedzīvotāju tiesības, VCB direktors Olafs Brūvers un Sūdzību izskatīšanas daļas juriste Ineta Vaivare 2003. gada 15. janvārī apmeklēja Liepāju un 22. janvārī Cēsis.

Liepājas apmeklējuma laikā VCB pārstāvji tikās ar cietušo un Liepājas policijas atbildīgajām amatpersonām, iepazinās ar lietas materiāliem, cietušā paskaidrojumiem, kā arī veica pārrunas ar personām, kuru lietvedībā atradās izmeklēšanas materiāli.

Kā apgalvoja cietušais, pagājušā gada 25. decembrī viņam uzbrucis kaimiņš kopā ar savu paziņu, kas strādā Liepājas policijas pārvaldē par inspektoru, un nodarījis miesas bojājumus. Kad izsaukta policija, tā nevis aizturējusi uzbrucējus, bet nogādāja viņu Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Izolatora darbinieki nav reaģējuši uz vairākkārtējiem lūgumiem pēc medicīniskās palīdzības. Viņš arī izteica pretenzijas, ka policijas pārvalde neizmeklē šo lietu.

Pēc iepazīšanās ar lietas apstākļiem VCB darbinieki secināja, ka jau sākotnējā stadijā šis incidents, kurā bija iesaistītas divas privātpersonas un Liepājas policists, netika procesuāli pareizi noformēts. Piemēram, uz notikuma vietu netika izsaukta operatīvā grupa. Tā rezultātā netika veikta notikuma vietas apskate, notikuma vietā netika izņemts uzbrukuma ierocis, netika objektīvi izvērtēti lietas apstākļi.

VCB pārstāvji arī konstatēja, ka personai, kas uz īsu laika periodu bija ievietota īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, netika sniegta medicīniskā palīdzība, lai arī tā tika lūgta. Tas ir vērtējams kā cilvēktiesību pārkāpums, jo aizturētajai personai ir tiesības pieprasīt mediķa palīdzību un policijas pārstāvjiem tā jānodrošina pat gadījumos, kad nav vērojamas pazīmes par personas veselības stāvokļa krasu pasliktināšanos.

Liepājas policijas pārvaldes darbiniekiem tika norādīts uz konstatētajiem pārkāpumiem un tika lūgts veikt rūpīgu izmeklēšanu par šajā incidentā iesaistīto policijas darbinieku rīcību.

Iepazīstoties ar februārī saņemto dienesta pārbaudes slēdzienu, VCB konstatēja, ka pārbaude ir veikta profesionāli. Slēdzienā atzīta policijas darbinieku neprofesionālā rīcība un attiecīgi piemērota disciplināratbildība.

Cēsīs VCB pārstāvji pārbaudīja informāciju par Cēsu policijas pārvaldes Ceļu policijas inspektora iespējamo prettiesisko rīcību, apvainojot kādu privātpersonu mobilā telefona zādzībā un telefonu nelikumīgi atņemot. Šī persona arī izteica pretenzijas par to, ka prokuratūra, veicot pārbaudi, nav saskatījusi pārkāpumus policista rīcībā, bet policijas pārvalde nereaģē uz viņa iesniegumiem.

VCB pārstāvji uzklausīja mobilā telefona zādzībā apvainoto personu, iepazinās ar viņa rīcībā esošajiem dokumentiem, kā arī tikās ar Cēsu Policijas pārvaldes priekšnieku Jāni Kalniņu. Tika konstatēts, ka šajā gadījumā policijas darbinieks pieļāvis rupjus izmeklēšanas procesuālo darbību pārkāpumus. Pat gadījumā, ja šī persona tiešām mobilo telefonu ieguva negodīgā ceļā, nevienam policijas darbiniekam nav tiesību to izņemt nelikumīgā veidā un, kā apgalvo cietušais, draudēt ar iespējamām sekām, ja par šo rīcību tiks ziņots. VCB arī secināja, ka sākotnēji tiesībsargājošās institūcijas pasīvi izmeklēja šo konfliktu, bet prokuratūras atbildē bija vairākas neskaidrības.

Tiekoties ar Policijas pārvaldes priekšnieku Jāni Kalniņu, VCB lūdza veikt rūpīgu izmeklēšanu, lai netiktu pieļauta visatļautība no policistu puses. VCB pārstāvji īpaši uzsvēra, ka VCB mērķis nav norādīt uz konfliktā iesaistītās personas vainu vai nevainīgumu, bet gan vērst policijas uzmanību uz nepieciešamību precīzi ievērot likumdošanas aktos paredzēto izmeklēšanas procedūru.

Martā VCB saņēma atbildi par dienesta pārbaudes rezultātiem, kurā atzīts, ka policists pārkāpis “Likuma par policiju” 9. pantu, par ko saukts pie disciplināratbildības.

Situācijas vērtējums Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros

2003. gada 22. janvārī VCB direktors Olafs Brūvers un Sūdzību izskatīšanas daļas juriste Ineta Vaivare apmeklēja Cēsu un Valmieras Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorus (turpmāk ĪAI), kur tikās ar darbiniekiem un aizturētajām personām. Apmeklējuma mērķis bija iepazīties ar aizturēto personu tiesību ievērošanas nodrošināšanu.

VCB pārstāvji konstatēja, ka problēmas abu pilsētu izolatoros ir līdzīgas. Telpās nav nodrošināts lasīšanai un rakstīšanai pietiekams apgaismojums, pat ziemā, kad temperatūra kamerās ir zema, apsūdzētajām personām tiek liegta iespēja pieņemt tuvinieku sagādātās segas. Cilvēka cieņu pazemojošs ir fakts, ka personas uz tualeti tiek vestas tikai reizi dienā. Cēsīs no aizturētajiem arī izskanēja informācija par rupju ĪAI darbinieku attieksmi, tajā skaitā necenzētas leksikas lietošanu.

VCB uzskata, ka šo pārkāpumu novēršanai nav nepieciešami papildu finansiāli resursi, ar kuru trūkumu parasti aizbildinās. Nepieciešams vienīgi precīzi ievērot ĪAI darbību reglamentējošos noteikumus, un tas lielā mērā ir atkarīgs no darbinieku attieksmes pret saviem pienākumiem.

VCB situācijai aizturēto personu uzturēšanās apstākļiem ĪAI pievērš pastiprinātu uzmanību, tāpēc šis jautājums tika skarts 2003. gada 4. februārī VCB direktora Olafa Brūvera, direktora vietnieces Diānas Šmites un Sūdzību izskatīšanas daļas juristes Inetas Vaivares tikšanās laikā ar jauniecelto Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieku Andri Dzeni.

VCB darbinieki Rīgas ĪAI apmeklēja pagājušajā gadā un situāciju tur vērtē kā apmierinošu. Cik tas ir iespējams, aizturētajām personām tiek nodrošināti minimālie uzturēšanās noteikumu standarti.

Tikšanās laikā VCB pārstāvji vērsa Andra Dzeņa uzmanību uz to, ka būtu nepieciešams lielāku vērību veltīt šīs iestādes darbinieku attieksmei pret aizturētajiem. VCB saprot, ka ievērot pilnīgi visas likumdošanā un starptautiskajos līgumos paredzētās prasības nepietiekamo finansiālo resursu dēļ nav iespējams, taču pilnīgi iespējams nodrošināt normālu apgaismojumu, regulārus dušas un tualetes apmeklējumus, iespējas saņemt pienesumus no tuviniekiem. RGPP vadītājs šim viedoklim piekrita un savukārt kā vienu no aktuālākajām problēmām, ko vajadzētu risināt, minēja arī pastaigu laukuma nepieciešamību.

Tikšanās ar izglītības iestāžu pārstāvjiem, skolēniem un viņu vecākiem

2003. gada 1. ceturksnī VCB darbinieki turpināja iepriekšējā gadā sāktos informatīvi izglītojošos izglītības iestāžu apmeklējumus. Par šādu pasākumu lietderību liecina fakts, ka apmeklējumu iniciatīva nāk no pašām izglītības iestādēm, tai skaitā no skolām, kurās VCB pārstāvji jau kādreiz viesojušies. 2003. gada 13. februārī VCB direktors Olafs Brūvers Rīgas Franču licejā tikās ar 8. un 9. klases skolēniem, 12. martā Valkas rajona Smiltenes ģimnāzijā — ar pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem, bet 20. martā Olafs Brūvers uzstājās Bauskas Kristīgās pamatskolas vecāku pilnsapulcē.

Tikšanās laikā Olafs Brūvers informēja pedagogus, skolēnus un viņu vecākus par VCB darbību, aktuālām cilvēktiesību problēmām, to skaitā par bērnu un pedagogu tiesībām un pienākumiem. Tika pārrunāta arī vecāku atbildība dažādu problēmu risināšanā. Tikšanās dalībniekiem bija iespēja uzdot jautājumus, kā arī informēt par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem. Patīkami, ka no skolēniem šāda informācija netika iegūta.

Bērnu tiesību jautājumi tika pārrunāti arī VCB direktora tikšanās laikā ar Krustpils pamatskolas direktori 27. martā. Galvenā problēma — šajā izglītības iestādē mācās vairāki skolēni ar nopietnām uzvedības problēmām, kā rezultātā netiek nodrošinātas pārējo audzēkņu tiesības mācīties tādā vidē, kas sekmē kvalitatīvu mācību vielas apguvi un nerada papildu spriedzi. VCB jau vairākkārt ir saskāries ar līdzīgām situācijām (pagājušā gada beigās VCB iesaistījās šādas problēmas risināšanā Jēkabpils rajona Ābeļu pamatskolā) un uzskata, ka jāmeklē iespējas šādu skolēnu apmācībai atsevišķi no pārējiem. VCB viedoklis ir, ka arī bērniem ar dažādiem mācību traucējumiem, to skaitā – arī uzvedības problēmām, ir jānodrošina viņu tiesības uz izglītību, taču nepieciešams valsts mērogā meklēt veidu, kā to vislabāk īstenot. Jau šā gada maijā VCB plāno organizēt diskusiju par šo jautājumu. Uz to tiks aicināts īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks, Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, dažādu izglītības iestāžu un citu ieinteresēto institūciju pārstāvji.

Citi pasākumi, kuros piedalījās VCB pārstāvji

• 22. janvārī VCB Sūdzību izskatīšanas daļas vadītāja Lolita Andersone Rīgas Ziemeļu rajona Sociālās palīdzības dienestā Invalīdu atbalsta grupai nolasīja lekciju “Cilvēktiesības un invalīdu tiesības”.

• 23. janvārī VCB Sūdzību izskatīšanas daļas juristi Rolands Beļevičs un Zeltīte Kurzemniece piedalījās Namīpašnieku biedrības sanāksmē. Tajā VCB pārstāvji informēja par VCB nostāju attiecībā uz mājokļa jautājumiem.

• 28. janvārī VCB direktors Olafs Brūvers Ieslodzījuma vietu pārvaldē tikās ar jauniecelto Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku Daili Lūku. Sarunu laikā tika panākta vienošanās par VCB līdzdalību ieslodzījumu vietu darbību reglamentējošo tiesību aktu izstrādāšanā un ieslodzīto informēšanā par viņu tiesībām un pienākumiem.

• 4. februārī Olafs Brūvers VCB tikās ar Rīgas domes Dzīvojamo telpu izīrēšanas komitejas priekšsēdētāju Andri Kravali. Tika pārrunātas aktuālākās problēmas, kas saistītas ar mājokļa nodrošināšanu sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju kategorijām.

• 4. februārī VCB direktors Olafs Brūvers, direktora vietniece Diāna Šmite un Sūdzību izskatīšanas daļas juriste Ineta Vaivare VCB tikās ar jauniecelto Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieku Andri Dzeni. Tikšanās laikā tika pārrunāti trīs galvenie jautājumi – sadarbība policijas darbinieku informēšanā un izglītošanā par cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem, situācija Rīgas GPP Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, kā arī problēmas, kas saistītas ar RGPP Kārtības policijas nepilngadīgo profilakses centru Alises ielā.

• 7. februārī VCB direktors Olafs Brūvers un direktora vietniece Diāna Šmite VCB tikās ar ANO pastāvīgo koordinatori un ANO Attīstības programmas (UNDP) pastāvīgo pārstāvi Latvijā Gabriēli Kēleri un pastāvīgās pārstāves vietnieci Initu Pauloviču. Sarunas laikā tika pārrunātas aktuālākās cilvēktiesību problēmas Latvijā un panākta vienošanās par abu institūciju pārstāvju regulārām tikšanām, kas varētu veicināt sadarbību aktuālu cilvēktiesību problēmu risināšanā.

• 10.februārī VCB Sūdzību izskatīšanas daļas vadītāja Lolita Andersone piedalījās LM Latvijas Invalīdu lietu nacionālās padomes sēdē.

• 11. februārī VCB direktors Olafs Brūvers apmeklēja Balvus un Gulbeni, kur tikās ar Balvu, Gulbenes un Alūksnes rajonu bāriņtiesu un pagasttiesu priekšsēdētājiem. Tikšanās laikā VCB direktors informēja bāriņtiesu un pagasttiesu pārstāvjus par VCB darbu un aktualitātēm, īpaši saistībā ar sūdzībām, kas saņemtas par bērna tiesību ievērošanas jautājumiem. Tika arī uzklausītas problēmas, ar kurām praktiskajā darbā saskaras šo institūciju pārstāvji.

• 17. februārī VCB viesojās Baltijas jūras valstu padomes komisāre Helle Degne. Tikšanās laikā ar VCB direktoru Olafu Brūveru un direktora vietnieci Diānu Šmiti tika pārrunāti aktuālākie cilvēktiesību jautājumi un ombudinstitūcijas loma un attīstības perspektīvas Latvijā.

• 19. februārī VCB Sūdzību izskatīšanas daļas vadītāja Lolita Andersone Liepājā Garīgi slimo bērnu māmiņu atbalsta grupai nolasīja lekciju “Cilvēktiesības un invalīdu tiesības”.

Lai iepazītos ar cilvēktiesību ievērošanas situāciju Latvijā un VCB darbību, 21. februārī VCB apmeklēja Bosnijas un Hercegovinas cilvēktiesību ombudsmenis Franks Ortons.

• 11. martā VCB direktors Olafs Brūvers apmeklēja Dobeles rajona Bikstu pagastu, kur piedalījās Bikstu pagasttiesas organizētajā sanāksmē par čigānu problēmām.

• 16.martā VCB Sūdzību izskatīšanas daļas vadītāja Lolita Andersone Cēsu rajonā, Drustos, uzstājās Lauku invalīdu apvienības konferencē par tematu “Cilvēktiesības un invalīdu tiesības”.

• 17. martā VCB direktors Olafs Brūvers un Sūdzību izskatīšanas daļas juristes Ineta Vaivare un Inga Lange apmeklēja Šķirotavas cietumu. Apmeklējuma mērķis — iepazīties ar apstākļiem Šķirotavas cietumā un izskatīt kāda ieslodzītā sūdzību.

• 24. martā VCB Sūdzību izskatīšanas daļas juriste Svetlana Zaiceva piedalījās Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds” organizētajā apaļā galda diskusijā “Lai bērni Latvijā dzimtu gaidīti”.

VCB 2003. gada 1. ceturksnī saņemtās un izskatītās sūdzības