Par nezaudētajām iespējām ekonomikā

Foto: A.F.I.

Ekonomikas un finanšu konsultāciju firmas “Konsorts” prezidents Dr.oec. prof. Uldis Osis:

Var teikt, ka Krievijas uzvedība šobrīd neizraisa nekādu, pat ne vismazāko uzticību. Tā kā Krievija ir mūsu kaimiņvalsts, tās nestabilitātei mūsu politiķos vajadzētu izraisīt nopietnas bažas. Turklāt Krievijas nacionālajā enerģētikas programmā uzsvērts, ka Krievijas valdībai ar likumiem un lēmumiem jāatbalsta savas valsts kompāniju investīcijas ārzemēs, lai iegūtu kontroli pār to uzņēmumiem. Saliekot šīs tēzes kopā ar pašreizējo attieksmi pret “Ventspils naftu”, kļūst nepārprotami skaidrs, ka pašreizējie notikumi nav nejaušība, bet Krievijas valdības programmatiska politika! Ko tur vairs komentēt?

Ko tad ekonomikas konsultants Osis tagad ieteiktu darīt?

Latvijas valdība diemžēl nostādīta neveiklā situācijā. Pašlaik iznāk, ka gan krievi, gan amerikāņi mums pārmet ar vieniem un tiem pašiem argumentiem. Respektīvi, Krievija prasa mums samazināt naftas tranzīta tarifus un saka: mēs negribam pārmaksāt kaut kādiem nesaprotamiem ofšoriem vai vismaz gribam zināt, kam Latvijā tiek peļņa par Krievijas naftas tranzītu! Krieviem varētu pateikt - nav jūsu darīšana. Mēs jums servisu, jūs mums - samaksu. Bet to pašu tagad jautā amerikāņi: ja Latvija grib, lai mēs jūs aizstāvam pret Krieviju, tad mēs vismaz gribam zināt, kurš te būs aizstāvamais!

Vienkāršāk sakot, prasa, kam īsti pieder “Ventspils nafta”?

Jā, grib zināt īpašniekus - ieguvējus no Krievijas naftas tranzīta. Latvijas valdība no savas puses tranzīta atjaunošanā ir centusies - mūsu valsts vērsusies gan Eiropas Komisijā, gan pie Savienoto Valstu prezidenta. Es baidos, ka neko daudz vairāk valdība šajā gadījumā izdarīt nevar.

Tad jau taisnība vien Ministru prezidenta biedram Šleseram, kurš prasa, lai vispirms ventspilnieki “uzrāda papīrus”?

Agri vai vēlu civilizētās valstīs jebkurš bizness nonāk situācijā, kad jāatklāj visa informācija par īpašniekiem, ieņēmumiem un daudz ko citu.

Krievijas naftas bumba Latvijā ir sprāgusi, un rezultāts ir tukšs naftasvads, zaudēta nauda Latvijas budžetā, karsti strīdi, kā arī daudz kas cits. Bet vai patiesībā aizvien skaļāk netikšķ arī dabasgāzes bumba? Pēdējos gados daudzas pašvaldības un uzņēmumi pārgāja uz ērto un it kā lēto dabasgāzi, aizmirstot, ka šā kurināmā vienīgais avots mums ir Krievija un no tās cenas vai politiskā diktāta izvairīties nebūs gandrīz nekādu iespēju. Vai nevajag sākt nodrošināties pret dabasgāzes risku?

Izslēgt risku, protams, nevar. Es gan domāju, ka šāda notikumu attīstība ir maz ticama...

Kāpēc jūs domājat, ka Krievija nevar aizgriezt gāzesvadu tikpat vienkārši kā naftasvadu?

Īstenot pieminēto politiku ar naftasvadu Krievijai bija vieglāk tieši tādēļ, ka Latvijā viņiem bija darīšanas ar privātu naftas tranzīta kompāniju. Bet dabasgāzes gadījumā šāds solis patiešām skartu plašu sociālo sfēru. Turklāt “Latvijas gāzes” īpašnieki ir labi zināmi - bez Krievijas “Gazprom” tās ir pazīstamas, respektablas Rietumu kompānijas, ar kurām nevar tik vienkārši izrīkoties.

Vēl cits faktors, kas samazina šādu varbūtību, ir pati gāzes transportēšanas shēma. Jo vispirms Krievija iesūknē gāzi Inčukalnā, lai vēlāk no turienes sadalītu pa Latviju un pārējām Baltijas valstīm. Turklāt arī pati Krievija ziemā ņem atpakaļ no Inčukalna gāzi Pleskavas un citu Krievijas apgabalu apgādei. Protams, Krievija gan varētu prasīt gāzi priekš Pleskavas atpakaļ, bet Latvija tad varētu vadu aizgriezt no savas puses.

Speciālisti ir aprēķinājuši, ka ar Inčukalnā iesūknētajām gāzes rezervēm Latvija iztiktu trīs gadus. Bet trijos gados varētu konfliktu vai nu atrisināt, vai sliktākajā gadījumā pāriet uz oglēm vai citu kurināmo.

Visbeidzot varam sevi drošināt ar atziņu, ka drīz būsim Eiropas Savienībā, kas gāzesvada noslēgšanu uz Latviju var novērtēt kā diversiju. Tad pret Krieviju vērsīsies nesalīdzināmi lielāks pretspiediens nekā pašlaik.

Kur palikusi iecere būvēt uz Latviju gāzesvadu no Norvēģijas?

Šī ideja neīstenojās, jo celtniecība izmaksātu dārgi, bet gāzes noieta tirgus Latvijā ir mazs. Taču šo ieceri var aktualizēt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, izmantojot divus argumentus. Pirmkārt, ka ievērojama daļa no paplašinātās savienības paliek atkarīga tikai un vienīgi no Krievijas gāzes. Otrkārt, atsaukties uz pašreizējā naftas tranzīta bēdīgo pieredzi. Ja Brisele to ņemtu vērā un atbalstītu gāzesvada būvi, tam droši vien piekristu arī Norvēģija un Zviedrija. Šāds scenārijs patiešām ir iespējams. Es pat teiktu, tieši tāds scenārijs būtu vajadzīgs.

Vai, jūsuprāt, mums jāpiekāpjas somu prasībai piešķirt celulozes rūpnīcai ieņēmumu nodokļa atlaides nevis uz 10 gadiem, kā ļauj Latvijas likumi, bet uz 20 gadiem?

Celulozes rūpnīca Latvijai tomēr ir vajadzīga. Nav runa tik daudz par tām 350 jaunajām darbavietām rūpnīcā, bet par attīstības iespējām mežistrādei un kokapstrādei Latgalē un Vidzemē. Protams, ka būs arī zaudētāji - Latvijas ostas, piemēram, Rīga zaudēs daļu savas peļņas, jo celulozes apgrozījums tajā būs ievērojami mazāks nekā pašreizējais kokmateriālu apgrozījums.

Vēl somi prasa, piemēram, pārbūvēt vairākus ceļus, lai pa tiem varētu pārvadāt smagākas kravas - taču tas Latvijai agrāk vai vēlāk būtu jādara tik un tā, ja vien gribam kļūt par tranzītvalsti ar augstāko konkurētspēju. Turpretī no mežu izmantošanas viedokļa rūpnīcas darba rezultātā tikai iegūsim - koksni pārstrādāsim ar augstāku pievienoto vērtību. Bet to, vai mums būs izdevīgi somiem piešķirt viņu prasīto ienākumu nodokļa atlaidi, manuprāt, gan jau izrēķinās valdības īpašā darba grupa, kas nodarbojas ar celulozes projekta lietām.

Vai rūpnīca pārāk nepiemēslos tuvu un tālu apkaimi?

Man nācās pabūt līdzīgā celulozes rūpnīcā Somijā pie Saimas ezera, kurā joprojām ir pa pilnam zivju un no kura ņem dzeramo ūdeni blakus pilsētiņai. Tehnoloģija un attīrīšanas iekārtas ir tik modernas, ka nelielu smaku sajutu, vienīgi staigājot starp plašajiem korpusiem.

Savulaik tieši jūsu “Konsortā” tapa cits vērienīgs projekts, kas diemžēl netika īstenots - plāns celt bioetanola rūpnīcu. Kāpēc tas apstājās līdz ar Peimaņa noslepkavošanu?

Tāpēc, ka Peimanis bija bioetanola projekta vilcējspēks, kas katrā biznesā ir pats galvenais.

Latvijā par rūpnīcas celtniecību sākuši runāt vācieši. Ko darīt, lai no tā visa iegūtu Latvijas zemnieki un uzņēmēji, nevis importētāji?

Valdībai vajadzētu piedāvāt uzņēmējiem, kas grasās celt rūpnīcu, ieguldīt tajā no 20 līdz 30 procentiem pamatkapitāla. Tas būtu svarīgi ne tik daudz no finansiālā viedokļa kā kalpotu par drošības garantu - ja nākamā valdība nezin kāpēc nodomātu atcelt pašreizējos atvieglojumos biodegvielai, tad uzņēmēja ieguldītie miljoni būtu vējā. Turpretī, ja valsts būs rūpnīcas līdzīpašniece, tā piesargāsies no tamlīdzīgām nepārdomātām izmaiņām.

Tagad gaidām, kad Eiropas Savienība pirmajos trijos gados pēc iestāšanās dos Latvijai miljardu eiru. Bet bažīgie jau vaicā - vai kāds labums no tā tiks katram vai arī visa palīdzība aizplūdīs nezin kādos fondos?

No iestāšanās Eiropas Savienībā un no šīs finansiālā palīdzības Latvijā radīsies jaunas darbavietas. Pašlaik Latvijā starp visām kandidātvalstīm ir vienas no zemākajām pensijām un vienas no zemākajām algām, viens no zemākajiem kopproduktiem uz iedzīvotāju un tā tālāk. Varētu ironizēt, ka mēs demonstrējam izcilu konsekvenci. Protams, ka lielākas pensijas mūsu pensionāriem Brisele nemaksās. Taču, kad par savienības naudu Latvijas uzņēmēji būvēs te ceļus, no viņu maksātajiem nodokļiem ar laiku droši vien varēs paaugstināt arī pensijas. Bet, starp citu, lai pie tās ceļu būves naudas tiktu, vēl nāksies papūlēties un uzrakstīt labus projektus. Iestāšanās Eiropas Savienībā vēl nenozīmē automātiski dāvātu labklājību, bet tikai iespēju. Cita lieta, kā pratīsim to izmantot.

Tātad vienkārši tāpat nedz rokā, nedz aploksnē nevienam nedos?

Nedos gan. Taču dos labu iespēju to nopelnīt. Bet, ja savienībā neiestāsimies, tad šīs izredzes palaidīsim garām! Piedevām arī investori no Rietumiem šurp droši vien vairs nenāks. Jo tad šie ārzemnieki vairs nebūs droši, kas nākotnē sagaida Latviju, kā tālāk rīkosies Krievija un kas notiks ar viņu ieguldīto naudu.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa un V. Krustiņa intervijas “Zaudētās iespējas un vēl nezaudētās iespējas”