Par politiskā laika skumjo prognozi

Ir grūti organizēt demonstrācijas pret uzvarētājiem. Īpaši grūti tas ir tagad, kad kļūdas dēļ sabombardēto Bagdādes šiītu graustu rajonu iedzīvotāji ar entuziasmu sveica pilsētā iebraucošos amerikāņu jūras kājniekus, kuru ierašanos tie bija gaidījuši trīs nedēļas. Pakāpeniski sabrūkot Sadāma režīmam un atklājoties tā izdarītajiem noziegumiem, arvien skaidrāk būs saskatāms Eiropas kara pretinieku lozungu melīgums par to, ka karš ir bijis vērsts pret Irākas tautu un nevis pret tās asiņaino diktatoru. Turpretim, Parīzei un Maskavai aizvien uzstājīgāk pieprasot garantēt savu kompāniju līdzšinējo līdzdalību Irākas naftas tirgū, arvien labāk kļūs redzams, kam šajā konfliktā galvenās bija naftas intereses. Karš drīz vien beigsies ar angļu un amerikāņu koalīcijas uzvaru. Tomēr tagad, pirmkārt, nāksies atrast pierādījumus tam, ka Sadāma rīcībā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči, vai arī atteikties no šādiem apgalvojumiem, kā iepriekš amerikāņi atteicās no apsūdzībām par Sadāma sadarbību ar Al Qaida. Ņemot vērā šī jautājuma politisko nozīmi, visus eventuālos atradumus būtu jāpārbauda starptautiskajiem ekspertiem no neitrālajām valstīm vai no ANO, lai izvairītos no apsūdzībām par blēdīgām manipulācijām. Otrkārt, uzvarētāju koalīcijai nāksies kaut kādā veidā sakārtot savas attiecības ar asi Parīze-Berlīne-Maskava un ar ANO. Tas nenāksies viegli, jo jau tagad ir redzams, ka tieši iekšpolitiskās problēmas un ne tik daudz ārpolitiskās ir diktējušas Rietumeiropas kara pretinieku lēmumus. Turklāt šīs problēmas ir tik nozīmīgas, ka diezin vai ir sagaidāma dramatiska kursa maiņa pēc koalīcijas uzvaras.

Lai gan pretkara kustība karu neaizkavēja, un turklāt amerikāņi tajā ir uzvarējuši, miljoniem Eiropas musulmaņu demonstrācijas ir kļuvušas par politisku triumfu. Tieši viņi, kas līdz šim bija marginalizēti un izslēgti no iedomātā judeokristietiskā Eiropas mantojuma, tagad uzreiz atradās politiskās vienprātības centrā savās jaunajās mītnes zemēs. Francija, kur musulmaņu skaits jau sasniedz 7% no iedzīvotāju skaita, patiesībā viņus atbalstīja, maksājot par to ar attiecību pārtraukšanu ar saviem kādreizējiem atbrīvotājiem pirms 50 gadiem. Pat karā iesaistītajā Anglijā vairāk pilsoņu atbalstīja musulmaņu, un nevis savas valdības pozīciju. Šie panākumi vairs nav vērtējami kā politiski, bet gan kā eksistenciāli. Tā ir Eiropas musulmaņu pilsoniskošana - bet pilsoņiem ir balsstiesības. Tādēļ arī atklāta nostāšanās ASV pusē valdošajām partijām varētu beigties ar smagu sakāvi tuvākajās vēlēšanās, kuru izraisītu musulmaņu vēlētāju balsis. Ar tādu perspektīvu, neraugoties uz militāro triumfu, ir jārēķinās pat premjeram Blēram. Vēl jo vairāk tādēļ ne Parīze, ne Berlīne savu kursu nemainīs. Vienīgi prezidents Putins, kurš vēl joprojām karo ar musulmaņiem, varētu izlauzties no antiamerikāniskās solidaritātes loka.

Eiropas musulmaņu triumfs ir laba vēsts demokrātijai. Tā nozīmē arī izšķirošo soli multikulturālās Eiropas virzienā, kurā - gluži tāpat kā ASV - asimilācija būs tikai viena no izvēlēm, bet nevis neizbēgams rezultāts. Amerikāņu musulmaņi pilnīgi noteikti karu neatbalsta, taču Amerikā ir pieraduši pie viedokļu dažādības, arī politiskajā jomā. Eiropai tas būs jāiemācās. Bet pagaidām Eiropa gandrīz droši kļūs vēl vairāk noskaņota pret Ameriku un arī Izraēlu. Tā ir sliktā vēsts, jo tāds noskaņojums nostiprinās galēji radikālos palestīniešus un nākamos irākiešu antiamerikāniskos teroristus, kuri būs pārliecināti, ka var vismaz rēķināties ar eiropiešu Schadenfreude (vācu val. - ļauno prieku). Eiropa būtu varējusi kļūt par starpnieku Tuvajos Austrumos. Bet būtībā tā šo iespēju ir zaudējusi neatgriezeniski.

Pēc “GAZETA WYBORCZA”