Par eiropeisku multinacionālu valsti

Foto: A.F.I.

Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons:

Valoda nav brīnumlīdzeklis, kas cittautietim bezierunu kārtā liks cienīt un godāt latviešus. Valoda nav arī ierocis, ar kura palīdzību veidot riņķa aizsardzības valni ap savas tautas identitāti. Valoda ir barjera, un vienlaikus valoda ir tilts. Divi tik pretrunīgi raksturojumi ataino valodas nozīmi un būtību cilvēka dzīvē. Varbūt tāpēc, izmantojot valodas barjeru kā politisku argumentāciju, nereti tiek lauzts tik daudz šķēpu, lai gan savā dziļākajā būtībā valoda ir spilgtākā no tautas identitātes un valsts vienotības pazīmēm.

Tāpēc loģiski būtu jautāt, vai gaidāmās izglītības reformas pamatā ir saskatāmi kaut nelieli centieni ar latviešu valodas mācīšanas starpniecību asimilēt citu tautību jauno paaudzi un piespiedu kārtā padarīt viņus par latviešiem. Šādu politisko retoriku mēs dzirdam vai ikvienā reformas pretinieku komunikācijā. Krievu valodas vēsturiskās saknes un lietošanas īpatsvars Latvijā ir tik nozīmīgs, ka nevilšus rodas secinājums par gluži citu motivāciju, kā labad pret gaidāmo izglītības reformu tiek vērstas tik nopietnas un masīvas aktivitātes. Proti, latviešu valoda savā dzimtajā zemē trīspadsmit neatkarības gados beidzot var iemantot tai pienākošos goda vietu, kas mazinās šķietami fatālo vienas sabiedrības daļas atkarību no politiskās identifikācijas pēc valodas principa.

Rezultātā valsts, kuras sabiedrības dalījums divās nošķirtās lingvistiskās un etniskās kopienās līdz šim ir bijis labs pamats politisku plānu īstenošanai, tuvākā nākotnē var pārtapt par eiropeisku multinacionālu valsti, kuras pilsoņi absolūtajā vairākumā politiku vērtēs nevis pēc valodas, bet pēc idejiskajiem principiem. Domāju, ka tas ir viens no galvenajiem izskaidrojumiem tai roku izgriešanas politikai, ko pēdējo mēnešu laikā piekopj reformas pretinieki. Esmu par dialogu un sarunu bez nepamatotu baiļu sēšanas skolēnos un viņu vecākos. Esmu par jauniem cilvēkiem, kas jau tagad brīvi runā vismaz trīs valodās un vienlaikus apzinās savu piederību savai tautai.

Tieši tāpēc ir augstākajā mērā neētiski biedēt sabiedrību ar piespiedu asimilācijas draudiem, ja valsts nemainīgi garantē pamatizglītību krievu valodā un tiem, kas vēlas iegūt vidējo izglītību, dod iespēju pamatīgāk apgūt valsts valodas zināšanas jau vidusskolā, kas nākamajos izglītošanās gados un konkurencē darba tirgū ir neatņemama priekšrocība.

Tieši tā - dod iespēju. Un te, manuprāt, savs sakāmais būtu arī darba devējiem, kas ikdienā saskaras ar darba pretendentiem kandidātu atlases intervijās. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka tie krievu mācību valodas skolu absolventi, kas mērķtiecīgi ir apguvuši latviešu valodu, konkurējot ar latviešu skolu beidzējiem, nereti arī mentālo īpašību dēļ spēj daudz pārliecinošāk sevi pieteikt potenciālajam darba devējam. Vienlaikus tas ir labs stimuls arī pašiem latviešiem nezaudēt konkurētspēju un nepaļauties vien uz to, ka tautība varētu dot kādas priekšrocības.

Esmu pārliecināts, ka daudzi jo daudzi krievu un citu tautību bērnu vecāki, kuru dzimtā vai ikdienas saziņas valoda ir krievu valoda, patiesībā izprot to, ka šīs reformas rezultātā ieguvēji būs skolēni un tie bērni, kas vēl tikai sāk savas skolas gaitas. Vienlaikus valsts jau tagad ir nākusi pretī oponentu prasībām un veikusi virkni grozījumu noteikumos par valsts vispārējās izglītības standartu. Tālāka atkāpšanās ceļa vairs nav, jo tas ir kompromiss, pēc kura reformai vairs nebūs nekādas jēgas. To gan visādiem līdzekļiem vēlētos panākt «pret» kustības vadoņi, kuri, aicinot valsti uz diskusiju, patiesībā runā pārliecinošā monologā, cenšoties cits citu pārspēt potenciālās auditorijas priekšā. Viens aicina pāriet «uz ielu kvartāliem», cits proponē, ka «demonstrācijas masveidībā pārspēšot visu, kas bijis Tautas frontes laikos». Es tomēr vēlos palikt pie pārliecības, ka krieviski runājošās sabiedrības vairākums ir pragmatiski un savos spriedumos neatkarīgi cilvēki, kam patiesi rūp savu bērnu izglītība, konkurētspēja un nākotne, brīvi izvēloties, ko mācīties, kur mācīties un ko strādāt.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”;  pēc Ē. Jēkabsona un S. Toča raksta “Valoda kā sabiedrotais, nevis ierocis”