Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

No Latvijas valdību vadītājiem (1918–1940) attēlā nav tikai Ministru prezidenta Ādolfa Bļodnieka (24.03.1933.–16.03.1934.)

Gads, kurā patlaban dzīvojam, jau sasniedzis ziedu mēnesi. Gads, kurā dzīvojam, ir rets un notikumiem bagāts laiks. Padomāsim tikai – Eirovīzijas dziesmu festivāls un lielie Dziesmu svētki, Valsts prezidenta vēlēšanas un referendums. Tad Lāčplēša diena un 18. novembris – neatkarīgās Latvijas dibināšanas 85. jubilejas reize. Par pēdējo atceri nevar nerunāt plaši un vispusīgi. Ir jāatminas vispirms tie cilvēki, kas stāvēja pie suverēnās valsts šūpuļa, un tie, kuri vadīja Latviju ilgāk nekā 20 gadus.

Tie bija valsts un ministru prezidenti, ministriju un departamentu vadītāji, pilsētu galvas un pagastu vecākie. Tie bija četri Latvijas valsts prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis — un deviņi ministru prezidenti – K. Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Pauļuks, Voldemārs Zāmuēls, Hugo Celmiņš, Antons Alberings, Marģers Skujenieks, Pēteris Juraševskis un Ādolfs Bļodnieks. Pēdējie sastādīja un ilgāku vai īsāku laiku vadīja 19 (!) valdības (tās, tāpat kā mūsdienās, diemžēl bieži mainījās). Šajā “Latvijas Vēstneša” laidienā sākam publikāciju sēriju par tā laika ministru prezidentiem.

Pirmās Pagaidu valdības galvgalī

Kāpēc par Latvijas pirmās – Pagaidu – valdības vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis? Pirmkārt, tāpēc, ka viņš bija labi pazīstams agronoms Vidzemē. Otrkārt, K. Ulmanis vadīja 1917. gadā nodibināto lielāko pilsonisko partiju Latviešu zemnieku savienību. Treškārt, viņš bija viens no Demokrātiskā bloka līderiem vācu okupētajā Rīgā 1917. un 1918. gadā. Ceturtkārt, K.Ulmani ieteica šim augstajam amatam nelielas viņa domubiedru grupas sanāksmē, kura notika 1918. gada 15. novembrī Valkā. Piektkārt, K. Ulmanis pats ļoti gribēja kļūt par premjerministru. Zemnieku savienības priekšsēdētāja biedrs Ā.Klīve atceras, ka pēc Valkas sapulces, tiekoties Rīgā ar K.Ulmani, pēdējais teicis, ka par Tautas padomes prezidentu viņš domājot likt J. Čaksti, bet ministru prezidenta pienākumus uzņemšoties pats. Z.Meierovics palikšot par ārlietu ministru.

K. Ulmaņa biogrāfs prof. Dr.Edgars Dunsdorfs, kas nepieder pie vadoņa ne apbrīnotājiem, ne ienaidniekiem, raksta: “Kārļa Ulmaņa ārkārtīgi lielajai enerģijai un darba priekam ar to bija pavērtas iespējas, kādas viņam nebija nevienā citā no viņa iepriekšējiem darbiem. Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais ministru prezidents. Nav, šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi kas būtu varējuši ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes (..). Ulmanim šāda drosme bija.”

K.Ulmanis un viņa atbalstītāji bija tik labi sagatavojuši augsni, ka Latvijas priekšparlamenta – Tautas padomes – konstituēšanās sēdē 1918. gada 17. novembrī visi tās dalībnieki (Zemnieku savienības, LSDSP, demokrātiskās, radikāldemokrātiskās, revolucionāro sociālistu, nacionāldemokrātiskās, republikāņu un neatkarības partijas pārstāvji un Latgales Zemes padomes priekšstāvis S. Kambala) vienbalsīgi ievēlēja K.Ulmani par pirmo Latvijas ministru prezidentu, vienlaikus pieņemot priekšlikumu, ka “ministru kabineta galva ir atbildīgs par katra atsevišķa ministra politiku Latvijas Tautas padomes priekšā”.

Pirmais ministru prezidents savu pirmo nelielo programmas runu teica Latvijas valsts svinīgās proklamēšanas aktā 18. novembrī. K.Ulmanis akcentēja divus svarīgākos izpildvaras – valdības – uzdevumus: nokārtot sarežģīto pārtikas jautājumu, kura risināšanai kabinets “izlietos visus spēkus un līdzekļus” un bez kavēšanās veikt demokrātisku zemes reformu. Viņš solīja arī plašas un dziļas sociālās reformas un sociālo likumdošanu, lai nodrošinātu darba cilvēku tiesības, kā arī gādāt par to, lai visi gūstekņi varētu atgriezties mājās un ātri atrastu darbu un maizi. Ministru prezidents neaizmirsa minoritātes, sacīdams: “Visu tautu tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts.”

Nākamajā dienā pēc neatkarības pasludināšanas K. Ulmanis un Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs G. Zemgals (priekšparlamenta vadītājs J. Čakste šajā laikā neatradās Rīgā) ieradās pie Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga, lai informētu viņu par nule notikušo. E. Dunsdorfa ieskatā, to, bez šaubām, var uzskatīt par kļūdu, jo valsts vadītāji “neiet pie kādas ārvalsts sūtņa (īstenībā pilnvarnieka, jo par sūtni A.Vinnigu iecēla tikai 24. decembrī), bet ataicina sūtni pie sevis. Tomēr visi šīs sastapšanās dalībnieki bija nepiedzīvojuši savos jaunajos amatos, un tā neviens nezināja, ka noticis protokola pārkāpums”.

Pirmais panākums K.Ulmanim kā ārlietu ministra amata faktiskajam izpildītājam Latvijā (Z.Meierovics šajā laikā darbojās Londonā) bija panākt, lai jauno valsti atzītu Vācija. Attiecību noregulēšana ar Berlīni bija jo svarīgāka tālab, ka faktiskā vara Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas iestāžu rokās. Līdzīgi domāja arī Vācijas demokrātiskā valdība, kura dažas dienas pēc 18. novembra nolēma atzīt K.Ulmaņa kabinetu par provizorisku augstāko varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi par tās “kontrolējošo instanci”. Izpildot savas valdības lēmumu, A. Vinnigs 1918. gada 25.novembrī nosūtīja K. Ulmanim paziņojumu, kurā bija sacīts, ka Vācijas valdība “ir gatava atzīt Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu pie varas esošu sapulci un Pagaidu valdību par tās izpildkomisiju līdz turpmākam, kad savu lēmumu būs pieņēmusi Miera konference, kas attiecīgi lems par Latvijas turpmāko stāvokli, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām”.

Nevilcinoties ne stundu, K.Ulmanis sastādīja Pagaidu valdību un jau 19. novembrī ziņoja par tās sastāvu Tautas padomes sēdē. Visus ministru kandidātus gan vēl nebija izdevies atrast. Sēdes dalībnieki neiebilda pret nosauktajām kandidatūrām, un pirmie ministri tika apstiprināti. Pārējos resoru vadītājus Tautas padome akceptēja 2. decembrī.

K.Ulmanis pagaidām kļuva arī par zemkopības ministru. Viņa biedri – Jānis Blumbergs un Augusts Kalniņš. Ārlietu ministrs – Z. Meierovics, iekšlietu – Dr. Miķelis Valters. Viņa biedri – Rūdolfs Benuss un Alfreds Birznieks, finanšu ministrs – Kārlis Puriņš, izglītības (tautas apgaismošanas) – Kārlis Kasparsons, satiksmes un darba ministrs – Teodors Hermanovskis. Tieslietu – Pēteris Juraševskis, viņa biedrs – Euards Strautnieks. Tirdzniecības un rūpniecības ministrs – Spricis Paegle, viņa biedrs — Aleksandrs fon Klots. Valsts kontrolieris – barons Eduards fon Rozenbergs, 4. decembrī par apsardzības ministru apstiprināja Jāni Zālīti un 20. decembrī par zemkopības ministru – Jāni Goldmani.

Tautas padomes 2. decembra sēdē K. Ulmanis arī referēja plašāk par valdības programmu. Viņš norādīja, ka ministru kabinets par savu galveno uzdevumu uzskata drīzu Satversmes sapulces sasaukšanu. Ārpolitikā tas sevišķas cerības liek uz Antanti, panākot no tās Latvijas atzīšanu un materiālu pabalstu. Premjers ar īpašu gandarījumu atzīmēja ASV prezidenta Vudro Vilsona nopelnus mazo tautu atsvabināšanas labā, miera sasniegšanā un Tautu Savienības sagatavošanā. Viņš uzsvēra, ka valdība grib nodibināt visciešākās draudzības attiecības ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, jau visdrīzākajā laikā nosūtot uz turieni savus priekšstāvjus (uz Tallinu diplomātiskajā darbā komandēja J.Ramanu, uz Kauņu – V.Bandreviču – R.T.). K.Ulmanis izteica cerību, ka Sabiedrotie stāsies pretim tam vilnim, kas nāk no Krievijas, nesdams “trūkumu, varmācību, tukšumu un netaisnību,” ka kaimiņš austrumos atkal “atgriezīsies pie kultūras valsts dzīves”.

Viņš uzsvēra, ka iekšpolitikā valdībai jāstrādā tajās robežās, kuras noteiktas partiju vienošanās līgumā (17. novembrī – R.T.), proti, kabinets nevar grozīt pastāvošo sociālo iekārtu. Par to lemj tikai Satversmes sapulce. Valdībai jāsniedz sociālā palīdzība bezdarbniekiem; jāgādā, lai pastāvošās fabrikas turpinātu darbu; jānodibina šķīrējtiesas konfliktu kārtošanai starp darba devējiem un darba ņēmējiem; jāievieš strādnieku apdrošināšana; jāgādā par gūstekņiem un bēgļiem; nekavējoties jāstājas pie agrārā jautājuma risināšanas, izveidojot zemes fondu un naudas fondu, no kura izsniegt līdzekļus lauksaimniecības kultūras paaugstināšanai; jādomā ne vien par lauksaimniecību, bet arī par rūpniecības un tirdzniecības atjaunošanu.

Pārtikas jautājums ir nopietns, pasvītroja K.Ulmanis. Kurzeme ir galīgi tukša, jo kurzemnieki paklausīgi izpildījuši visas vācu militārvaras uzliktās nodevas. Vidzemē pārtikas ir vairāk. No Igaunijas dabūs kartupeļus. Delegācija ir nosūtīta uz Lietuvu. Droši gaidāms, ka Latvija dabūs daļu no tā miljarda pudu labības, kas nāk no ASV (saņēma arī – R.T.).

K.Ulmanis informēja sēdes dalībniekus, ka jau izstrādāti likumprojekti (apskaužama operativitāte! – R.T.) par preses, sapulču un biedrošanās brīvību, pašvaldībām un iekšējo apsardzību, kurus nodos izskatīšanai Tautas padomei. Taču viens no vissvarīgākajiem ir ārējās apsardzības jautājums. Diemžēl valstij trūkst ieroču un munīcijas, bet vācu okupācijas vara neļauj dibināt pastāvīgu armiju. Katrā apriņķī iecels apsardzības priekšnieku.

Tautas apgaismošanas ministrija, deklarēja premjers, veltīs sevišķu vērību tautskolai. Latviešu valoda tiks ieviesta visās skolās kā obligāts mācību priekšmets. Jāgādā par latviešu akadēmisko spēku apvienošanu, fakultāšu un universitātes pakāpenisku nodibināšanu.

Debates par kabineta deklarāciju nolēma pārcelt uz Tautas padomes nākamo sēdi, bet nevar neatzīmēt, ka šajā – 2. decembra – sēdē pirmo reizi notika uzticības balsojums Pagaidu valdībai. To sociāldemokrātu frakcijas vārdā ierosināja F.Menders, kā ieganstu izmantojot vācu policijas izklīdināto Rīgas strādnieku sapulci 1. decembrī, iesniedzot šajā jautājumā arī interpelāciju. Uzticības votumu kabinetam, LSDSP pārstāvjiem atturoties, Tautas padome izteica vienbalsīgi.

Apspriežot valdības deklarāciju, 4. decembra sēdē runāja 10 priekšparlamenta locekļi. Visasāk šo dokumentu kritizēja sociāldemokrātu lielrunātnieks F.Menders. Viņš īpaši vērsās pret valdības Antantes orientāciju, norādot, ka viņa partija ir Anglijas imperiālistiskās politikas pretinieki, tāpat kā bija Vācijas imperiālistiskās politikas pretinieki. Sociāldemokrāti ir jaunās sociālistiskās revolucionārās Vācijas draugi. F.Menders aizrunājās tik tālu, ka apgalvoja: “Sociālā miera Latvijas valstī nebūs, kamēr nebūs dzīvē izvests sociālisms.” Viņa iesniegtajā 8 punktus lielajā pārejas formulā valdības deklarācija bija pēc būtības noraidīta. Pārējie runātāji ar lielākiem vai mazākiem iebildumiem atzina šo dokumentu. Par LSDSP pārejas formulu balsoja 15 Tautas padomes locekļi, par Zemnieku savienības iesniegto formulu – 48.

2. decembra sēdē uz sociāldemokrātu iesniegto interpelāciju K.Ulmaņa uzdevumā atbildēja iekšlietu ministrs M.Valters, bet 4. decembrī, izskatot vairāku frakciju pieprasījumu par lielinieku karaspēka iebrukumu Latgalē, Krustpils un Jēkabpils ieņemšanu un ar to saistīto teroru, vārdu ņēma pats Ministru prezidents. Taču viņam nebija pēc būtības ko teikt. K.Ulmanis vainu uzvēla A.Vinnigam, kas esot solījis darīt visu, kas iespējams, lai apturētu ienaidnieka uzbrukumu, bet tas nav izdarīts. Premjers atzina, ka latviešu karaspēka mobilizācijai ir vajadzīgs laiks, tāpēc tas pagaidām tiks organizēts par algu no brīvprātīgiem. Vienīgais glābiņš esot ņemt visu aizsardzību savās rokās un meklēt ieročus tur, kur tie dabūjami un kur tos piedāvā. K.Ulmanis pašpārliecināti apgalvoja, it kā “ir sperti visi praktiskie soļi valsts apsardzības organizēšanā.” Tā bija vēlamā pieņemšana par realitāti.

Diemžēl K.Ulmaņa valdība, kurai sava karaspēka 1918. gada rudenī vēl nebija, lai atvairītu padomju Krievijas armijas, latviešu sarkanos strēlniekus ieskaitot, iebrukumu Latvijā, bija spiesta slēgt nepopulārus, tolaik un vēlāk apstrīdētus un kritizētus līgumus ar Vāciju tās pārstāvja A.Vinniga personā.

7. decembrī apsardzības ministrs J.Zālītis un A.Vinnigs parakstīja līgumu, paredzot saformēt uz brīvprātības pamatiem kopēju 6 tūkstošus vīru lielu landesvēru, kas sastāvētu no 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu baterijām. Vācu puse apņēmās piešķirt uz kredīta šā karaspēka vajadzībām Pagaidu valdībai ieročus un formas tērpus, kā arī naudas līdzekļus.

Stāvoklim pasliktinoties un lielinieku karaspēkam tuvojoties Rīgai, K.Ulmaņa valdība 29. decembrī noslēdza ar A.Vinnigu jaunu līgumu, kas paredzēja piešķirt Latvijas pilsonību vācu brīvprātīgajiem par vismaz četru nedēļu ilgu cīnīšanos pret sarkanarmiju. Tiesa, Ministru prezidents par šīs vienošanās parakstīšanu konsultējās ar Anglijas pārstāvi Baltijā V.Bosenkotu, kas neiebilda pret šādu soli, bet tas lietas būtību nemainīja – atkarība no Vācijas palika: katrs, kas ieguva Latvijas pilsonību, varēja saņemt arī zemi (šo privilēģiju vēlāk gan reti kurš izmantoja).

Pagaidu valdība, kura vienīgi bezizejas stāvokļa dēļ slēdza tai neizdevīgus līgumus ar Vāciju, joprojām visas cerības lika tikai uz Antanti. Tālab, padzirdējis, ka, apstājoties tikai Liepājā, bet ne Rīgā, uz Tallinu dodas angļu eskadra admirāļa E.Aleksandera-Sinklera vadībā, K.Ulmanis un finanšu ministrs K.Puriņš 4. decembrī devās uz Igaunijas galvaspilsētu, lai stātos sakaros ar ilgi gaidītajiem palīgiem (pareizāk sakot, noteicējiem) un lūgtu viņu atbalstu. Tikšanās tomēr aizgāja secen, jo angļu karakungi bija iestrēguši mīnu laukos. Tad 6. decembrī K.Ulmanis vēstulē angļu flotes komandierim Baltijas jūrā lūdza Antantes palīdzību, norādot, ka vācu karaspēks nespēj nopietni pretoties sarkanarmijas uzbrukumam, bet viņa valdībai nekādu bruņotu spēku nav. Viņš lūdza sūtīt uz Latviju kā sauszemes, tā jūras vienības un kara materiālus. Vēstījuma nobeigumā tā autors aizrādīja, ka, ciktāl padomju Krievijas armijas virzīšanās uz priekšu ir pretrunā ar sabiedroto valstu interesēm, Pagaidu valdība cer, ka tās darīs visu iespējamo, lai apturētu lielinieku uzbrukumu.

K.Ulmanis vienlaikus nolēma griezties pēc atbalsta arī pie ASV. Šajā nolūkā no Tallinas devās uz Helsinkiem, kur tikās ar šīs valsts pilnvaroto pārtikas lietās, kas bija komandēts uz somu galvaspilsētu, lai iepazītos ar uzturlīdzekļu stāvokli Baltijā. Rīgas viesis prasīja ne vairāk un ne mazāk kā maizi 650 tūkstošiem (!) cilvēku, pavisam 2,5 miljonus pudu miltu, kā arī citas preces. Angļu konsuls pieņēma K.Ulmani kā privātpersonu un, kā teikts viņa 8. decembra ziņojumā savai valdībai, “saņēma diezgan auksti, jo no lielinieku laikiem latviešus uzskatot par Vācijas draugiem. Cik šajā sarunā bija iespējams, es raudzīju vest viņu pie cita uzskata. Tiklab Amerikas priekšstāvis, kā arī angļu konsuls vēlas īsu memorandumu par politisko stāvokli Latvijā”. Uzturoties Helsinkos, K.Ulmanis tikās arī ar Somijas ārlietu ministru, cita starpā apspriežot jautājumu par Latvijas konsula iecelšanu somu galvaspilsētā. (Pirmais Latvijas sūtnis Helsinkos bija Kārlis Zariņš – R.T.)

Diezin vai to var uzskatīt par K.Ulmaņa vai viņa igauņu un lietuviešu kolēģu nopelnu, bet fakts paliek fakts, ka ASV Senāts 1918. gada 10. decembrī pieņēma rezolūciju par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību. Šajā dokumentā bija teikts: “Pieņemts, ka no Senāta viedokļa Lietuvai jābūt atdalītai no Krievijas un [tai] jāpiešķir neatkarība un ka tādām pašām tiesībām jābūt Latvijai un Igaunijai. Visām šīm tautām jābūt brīvām un neatkarīgām, jo Baltijas jūras krasta piederība tām padara to neatkarību par nozīmīgu pasaules brīvības un miera nosacījumu nākotnē.”

Latvijas Tautas padomi vai Pagaidu valdību de facto 1919. gadā atzina vairākas valstis: Japāna (10. janvārī), Haiti (30. janvārī), Somija (26. septembrī), Polija (22.oktobrī), Lietuva (23.oktobrī) un Ukrainas Tautas Republika (10.decembrī). Taču šo valstu vidū nebija ne Anglijas, ne Francijas, kuras turpināja rēķināties ar vecās Krievijas aizstāvju interesēm. Tautas padomes priekšsēdētājs J. Čakste gandrīz vienlaikus ar K.Ulmani meklēja palīdzību Stokholmā. ASV sūtnis Zviedrijā A.Moriss 1918. gada 8. decembrī ziņoja valsts sekretāram, ka Latvijas valdības pārstāvji lūguši viņam Rīgas, Liepājas un Ventspils ostā stacionēt Sabiedroto karakuģus, kā arī piegādāt Latvijai ieročus un munīciju.

Jaunās valsts vadītāju lūgums tika apmierināts – angļu eskadra no Tallinas 17. decembrī ieradās Rīgā. Kopā ar E.Sinkleru kā Anglijas Ārlietu ministrijas pārstāvis atbrauca agrākais britu konsuls Rīgā jau minētais V.Bosenkets. 18. decembrī notika Pagaidu valdības locekļu apspriede ar šiem Anglijas emisāriem. Par tās rezultātiem tika publicēts šāds paziņojums: “Daļa angļu flotes paliks pastāvīgi Rīgā. Bez tam angļu valdība dod Latvijas Pagaidu valdībai ieročus un visus citus vajadzīgos piederumus Latvijas armijas uzstādīšanai, kā arī citādi apņemas pabalstīt Latvijas valsts patstāvību un tās cīņu pret lieliniekiem.”

Turpinājums — seko