• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Lielo teroru pret latviešiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.05.2003., Nr. 74 https://www.vestnesis.lv/ta/id/75044

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 8. burtnīca

Vēl šajā numurā

20.05.2003., Nr. 74

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Lielo teroru pret latviešiem

Par mocekļiem un mocītājiem no 1937. līdz 1938. gadam

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Lielā terora inkvizitori

Par Lielā terora tiešajiem iniciatoriem, iedvesmotājiem un režisoriem — J.Staļinu, citiem VK(b)P CK Politbiroja locekļiem, tāpat kā par H.Jagodu, N.Ježovu, citiem PSRS IeTK, Augstākās tiesas Kara kolēģijas un Prokuratūras augstākajiem ierēdņiem, kuri ar vienu spalvas vilcienu nosūtīja nāvē simtiem tūkstošu pilnīgi nevainīgu cilvēku, — pēdējā laikā ir pateikts daudz. Nav šaubu, ka tuvākajā vai tālākajā nākotnē, kad pētniekiem būs pieejami daudzi vēl tagad slepenie PSRS augstāko varas ešelonu dokumenti, šo noziegumu vēriens un saturs tiks izzināts vēl plašāk un pilnīgāk.

Diemžēl pagaidām maz ir zināms par to, kā Lielā terora apstākļos “tiesu sprieda” IeTK pārvalžu vietējie trijnieki un PSRS republiku, apgabalu un novadu trijnieki, uz kuru sirdsapziņas arī ir daudzu nomocīto un nošauto cilvēku likteņi.

Taču vismazāk mēs tomēr zinām, ar kādām izmeklēšanas metodēm un kādiem spīdzināšanas paņēmieniem no pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem IeTK moku kambaros tika panāktas atzīšanās liecības vissmagāko noziegumu izdarīšanā.

Pēc iekšlietu tautas komisāra N.Ježova aresta daudzas IeTK izmeklētāju kabinetos safabricētās apsūdzības lietas tika pārskatītas un apsūdzētie no ieslodzījuma atbrīvoti. Tolaik tika notiesāti daudzi visnežēlīgākie IeTK izmeklēšanas daļu darbinieki — gan par spīdzināšanu un lietu viltošanu, gan arī apsūdzībā par darbošanos visdažādākajās “spiegu” un “kontrrevolucionāru” organizācijās.

Taču būtiski ir atzīmēt divas lietas: pirmkārt, šo sadistu noziegumu izmeklēšana netika veikta par tām personām, kuras jau bija “notiesātas” un bieži vien arī nošautas, be tikai par tām, kuras tolaik atradās vēl izmeklēšanā. Un, otrkārt, arī pēc mocītāju notiesāšanas viņu safabricētās lietas un pieņemtos lēmumus tolaik neviens nepārskatīja. Tomēr šajā laikā notikušie tiesu procesi atklāja tiešām šausmīgu ainu — masveida arestēto piekaušanu, nežēlīgu spīdzināšanu, atzīšanās liecību izsišanu, apsūdzības lietu viltošanu.

Visai raksturīgi bija tas, ka tos “spiegus”, “diversantus”, “kontrrevolucionārus”, “nacionālistus”, pret kuriem Lielā terora laikā neizdevās safabricēt apsūdzības lietas un dabūt atzīšanās liecības un kurus no ieslodzījuma nācās atbrīvot, piespieda parakstīt klusēšanas solījumu par IeTK moku kambaros un cietumos redzēto un pārdzīvoto.

Tikai pēc J.Staļina nāves, kad aizsākās arī Lielā terora mocekļu apsūdzību pārskatīšana, pamazām atklājās arī visi Lielā terora inkvizīcijas šausmu darbi. Kaut arī šeit daudzkārt nācās aprobežoties tikai ar puspatiesībām: daudzi IeTK dokumenti vairs nebija atrodami, bet paši Lielā terora inkvizitori, dažāda ranga pensionāri un citi, pēkšņi bija zaudējuši atmiņu — vairs neatcerējās ne savu mocekļu vārdus, ne līdzekļus, ar kādiem izsita atzīšanās liecības.

Tomēr viņu izdarītie noziegumi vairs nebija noslēpjami. To apliecina arī publicētie dokumenti.

 

1. Ļeņingrada

Izvilkums no ziņojuma par Ā.Pauriņa nāvi

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes sevišķā pilnvarotā

valsts drošības kapteiņa Vjatkina raports

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes

priekšnieka vietniekam valsts drošības majoram Ļeņingradā

biedram Hateneveram 1938. g. 10. augustā

 

Š.g. naktī no 5. uz 6. augustu pa IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes ēkas logu izlēca arestētais Pauriņš Ādolfs Andreja dēls.

Ar veikto izmeklēšanu ir noskaidrots: š.g. 2. augustā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes 5. daļa kā kontrrevolucionārās nacionālistiskās Latvijas organizācijas dalībnieku arestēja Pauriņu Ā. Š.g. 5. augustā pulksten 23 Pauriņš tika izsaukts uz pratināšanu 5. daļas darbinieka Pavļenko kabinetā Nr. 362.

Pauriņu pratināja 5. daļas operatīvais pilnvarotais Babkins apmēram 4 stundas un 30 minūtes. Š.g. 6. augustā Pauriņš atzinās, ka viņš ir Latvijas izlūkdienesta aģents. (..)

Pēc tam Pauriņš palūdza Babkinam, lai tas viņu aizved uz tualeti, ko Babkins arī izdarīja.

Atrodoties tualetē, Pauriņš negaidīti metās uz krēsla, kas stāvēja pie loga, un izlēca pa tualetes atvērto logu. (..)

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes

sevišķais pilnvarotais valsts drošības kapteinis Vjatkins

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4857.l., 23., 24. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Ā.Pauriņš – Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas darbinieks.

Izmeklēšana Ā.Pauriņa pašnāvības lietā netika veikta. Daudzi dokumenti tika falsificēti. IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks Ivanovs 1939. gada novembra ziņojumā Baltijas flotes kara prokurora vietas izpildītājam Makuhinam izteica pieņēmumu, ka Ā.Pauriņa nāve iestājusies, nevis izdarot pašnāvību, bet gan “nelikumīgu izmeklēšanas metožu lietošanas rezultātā”. Tā tas acīmredzot arī bija.

 

 

Pārskata izziņa M.Homjakova un citu apsūdzības lietā

Slepeni

 

Arhīva – izmeklēšanas lietā Nr. P-208453

par Homjakova M.M. un citu apsūdzību

1956. gada 29. janvārī

 

Šī izziņa ir sastādīta, papildinot Galvenās kara prokuratūras 1955. gada 20. maija izziņu sakarā ar nepieciešamību konkretizēt atsevišķus lietā esošos pierādījumu faktus.

Lietas materiālu analīze dod pamatu apgalvot, ka izmeklēšana Homjakova un citu bijušo SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes] IeTK Sevišķās daļas operatīvo darbinieku, kuri 1937.–1938. gadā nodarbojās ar izmeklēšanu, lietā ir veikta bez dziļas visas apsūdzēto noziedzīgās darbības izpētes, galvenokārt par tām personām, kuras 1939. gadā no ieslodzījuma atbrīvotas, no kurām lielais vairums pie atbildības tika sauktas pēc falsificētiem materiāliem par “nacionālistiskām kontrrevolucionārām organizācijām”.

Vairāku flotes komandieru un politdarbinieku arestu pamatotība, kuri tika apsūdzēti par piederību militāri fašistiskajai sazvērestībai, kontrrevolucionārai monarhistiskai organizācijai “ROVS” un spiegošanā, pēc būtības netika pārbaudīta, sakarā ar to par šo kategoriju ir tikai atsevišķas liecinieku un apsūdzēto liecības, kuras liecina, ka arī šīs lietas bija falsificētas.

Kara tribunāla 1939. gada 14./VII spriedumā par Homjakova noziedzīgo darbību SBF Sevišķās daļas darbā ir teikts:

“(..) Homjakovs, būdams Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķās daļas priekšnieks, laika posmā no 1938. gada janvāra līdz augustam veica noziedzīgu naidīgu darbību, izdarot apkalpojamos objektos flotes militārpersonu un civilo pilsoņu masu arestus – vairāk nekā divsimt cilvēku, vienu trešo daļu no visiem arestētajiem bez materiāliem par viņu noziedzīgo darbību, bet tikai uz izdomātu izziņu un lēmumu par arestu pamata, kurus pēc viņa – Homjakova – norādījuma bija sastādījuši nodaļu priekšnieki Babičs, Silovs, Rezņiks, Soloduhins (..).

Tajā pašā laikā Homjakovs operatīvajās apspriedēs daudzkārt Sevišķās daļas vadošajam un operatīvajam sastāvam uzspieda pretpadomju norādījumus par to, ka visi no flotes atvaļinātie nacionālisti ir tautas ienaidnieki (..) un viņi, neatkarīgi no kompromitējošo materiālu esamības, ir jāarestē.

(..) Homjakovs Sevišķās daļas operatīvo darbinieku sastāvā ieviesa noziedzīgas-naidīgas izmeklēšanas veikšanas metodes lietās par to, ka visi arestētie ir tautas ienaidnieki un ka par to viņiem ir jādod liecības, ka nevar būt vienpatņu kontrrevolucionāru un ka no arestētajiem par katru cenu ir jādabū liecības par viņu kontrrevolucionāro darbību, līdz ar to viņš deva arī norādījumu par arestēto piekaušanu (..).

Šīs Homjakova noziedzīgās-naidīgās vadības rezultātā SBF Sevišķajā daļā gandrīz nekāds īsts čekistu operatīvais – izmeklēšanas darbs netika veikts, bet tās operatīvie darbinieki, izpildot Homjakova noziedzīgos norādījumus, lietas noformēja šādā veidā:

a) 1938. gada februārī–martā gandrīz visus arestētos ilgu laiku turot stāvus uz “konveijera” un masveidā, līdz trīsdesmit cilvēku, turot vienā kamerā dažādās pozās: ar paceltām rokām, ar noliektām galvām, uz vienas kājas – kā bezdelīgas un ar pret sienu atspiestām galvām;

b) falsificējot arestēto liecības, ierakstot tajās izdomātus faktus un personas un saistot tās ar kontrrevolucionārām organizācijām, un

c) piekaujot gandrīz visus arestētos un līdz ar to piespiežot viņus dot izdomātas liecības un parakstīt falsificētas liecības.

Tas viss noveda pie tā, ka divsimt cilvēku, kuri bija nevainīgi arestēti un devuši liecības vai parakstījuši falsificētas liecības, pēc visāda veida ņirgāšanās par viņiem, par viņu it kā kontrrevolucionāro darbību vēlāk, pēc papildizmeklēšanas viņu lietās, reabilitēti un no ieslodzījuma atbrīvoti (..).”

(..) Spriedumā norādīti arī konkrēti fiziskās iedarbības fakti pret arestētajiem un viņu liecību falsifikācijas, kuras izdarījuši Silovs, Rezņiks, Jakuņins, Soloduhins, Timofejevs, Boltenko, Fursiks, Kondraševs, Godenovs, Garbuzovs un Smirnovs.

Tiesas sēdē apsūdzētie un liecinieki deva liecības par arestēto masveida piekaušanu SBF Sevišķajā daļā, par viņu liecību falsifikāciju un kontrrevolucionāro grupu mākslīgu radīšanu.

Homjakovs tiesā liecināja:

“(..) Es zināju, ka arestēto melnrakstiem tika rakstīti pratināšanas protokoli bez arestēto klātbūtnes, un es to neuzskatīju par noziedzīgu rīcību, jo tāda prakse IeTK bija (..).

Es uzskatu, ka Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķajā daļā bija ne tikai nevainīgi arestētie, bet arī nevainīgi nošautie (..).

(..) Babičs, kurš sevi par vainīgu neatzina, bet apstiprināja vairākus arestēto piekaušanas un viņu lietu falsifikācijas faktus, savā pēdējā vārdā liecināja:

“(..) līdz 1937. gada rudenim es izpildīju Kriminālprocesa normas. 1937. gadā sākās izmaiņas KPK pielietošanā ar stingrām direktīvām — ar īsu triecienu sagraut ienaidnieku. Cilvēkus sāka arestēt pēc nacionālām pazīmēm un pēc citiem motīviem. Izmeklēšanas veikšanas metodes tika vienkāršotas, un bija nepieciešama tikai arestētā viena atzīšanās par viņa noziedzīgo darbību, un lieta aizgāja uz trijnieku (..).

Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķā daļā arestētos piekāva tamdēļ, ka aresti tika izdarīti bez pietiekamiem materiāliem un priekš tā, lai lietu nosūtītu uz trijnieku, no arestētā liecības izsita (..).

Par lietu noformēšanas metodēm trijniekam tiesā liecināja arī apsūdzētais Soloduhins V.P.: “(..) Lietas, kuras sūtīja Kara tribunālam, noformēja atbilstoši KPK, bet tajās, kuras gāja uz trijnieku, apsūdzēto liecības sasummēja vienā pratināšanas protokolā, un tie tika rakstīti tā: vispirms no arestētā dabūja pašrocīgas liecības, pēc tam bez viņa klātbūtnes izmeklētāji sastādīja pratināšanas protokolu, kuru deva arestētajam parakstīt. Ja arestētie protokolu parakstīja uzreiz, tad viņus nesita, bet tiem, kuri atteicās, lika stāvēt un sita tik ilgi, kamēr viņi protokolu parakstīja (..).”

Apsūdzētais Silovs V.D. par arestēto pratināšanas metodēm SBF Sevišķajā daļā liecināja:

“Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķajā daļā aresti tika veikti bez materiāliem par noziedzīgu darbību. Cietums bija pārpildīts, un darbinieki darbā smaka nost (tā tekstā — J.R.). Tajā laikā Sevišķajā daļā parādījās jauna arestēto kolektīvas pratināšanas forma, arestētos (..) lielā istabā nolika stāvus pie sienas, grupās pa 30—40 cilvēkiem, kur dežurēja pilnvarotie, un prasīja, kurš gribot dot liecības. Arestētos stāvus turēja ļoti ilgi, un viņi pēc tam, kad zaudēja spēkus, piekrita dot liecības. Šī pratināšanas metode pastāvēja 1937. gadā un 1938. gada sākumā un pēc Homjakova atbraukšanas tika aizliegta, bet pēc tam, pēc otrās masu operācijas, atkal atjaunojās un pastāvēja apmēram līdz 1938. gada aprīlim–jūnijam. (..)

Sevišķajā daļā (..), sākot no vakara un pa naktīm, notika arestēto masveida piekaušana (..).

(..) Bijušais SBF Sevišķās daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Pančenko I.S., kurš tiesā tika nopratināts kā liecinieks, pr šo jautājumu liecināja:

“(..) Arestētie neizturēja ilgstošu stāvēšanu un piekrita dot liecības. Tad viņus no stāvēšanas atbrīvoja, iedeva papīru, un viņi rakstīja liecības. Arestēto uzrakstītās melnraksta liecības tika koriģētas, un tajās ierakstīja ziņas par spiegošanu. Šā iemesla dēļ arestētie atteicās protokolu parakstīt. Tad viņus piekāva, un viņi, neizturējuši fizisku vardarbību, falsificētos protokolus parakstīja. (..)

Babičs deva norādījumus — protokolus no arestētajiem ņemt tikai par spiegošanu, jo trijnieks lietas pēc KK 58.-7. panta nepieņēma (..).”

Tiesas sēdē Homjakova un citu lietā 1939. gada 27. jūnijā kā liecinieki uzstājās bijušais kreisera “Aurora” komandieris Emme V.J., kurš arestēts par līdzdalību organizācijā “Rovs” un spiegošanā, un bijušais torpēdu kuteru diviziona kara komisārs Šahovs K.V.

Emme tiesai paskaidroja, ka viņš no savām liecībām izmeklēšanā atteicies, jo “tās izsita izmeklētāji Garbuzovs, Babičs, Černovs un Fursiks un tās neatbilda īstenībai”. (..)

Izmeklētājs Jeršovs J.P. — bijušais SBF Sevišķās daļas kontrolieris, kurš tieši strādāja iepriekšējā ieslodzījuma namā, tiesai liecināja:

“Arestētos piekāva no 1937. gada decembra līdz 1938. gada martam. Arestētie stāvēja lielajā un mazajā iepriekšējā ieslodzījuma namā. Operatīvajā apspriedē Babičs teica, ka arestēto kolektīvā pratināšanas metode esot ļoti rentabla un viens cilvēks varot apkalpot vairākus arestētos un ka šī kolektīvās pratināšanas istaba dodot labus rezultātus. Arestētajiem no stāvēšanas plīsa vēnas, bet medicīniskā palīdzība viņiem netika sniegta. Ļoti bieži tika pielietota metode, kad lika stāvēt ar paceltām rokām, un tādā stāvoklī arestētie stāvēja pa 12–15 stundām. (..)”

(..) Kā liecinieks tiesā nopratinātais bijušais SBF Sevišķās daļas 1. nodaļas priekšnieks Kuzminihs I.I. liecināja:

“(..) Ar Homjakova sankciju es piekāvu arestēto Elksneru un piespiedu viņu parakstīt Homjakova falsificēto pratināšanas protokolu (..)”. (..)

PSRS MP VDK Sevišķās daļas

vecākais izmeklētājs kapteinis A.Koroļevs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4790.l., 107., 108., 109., 110., 111., 112., 114., 115. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Baltijas flotes IeTK Sevišķā daļa safabricēja arī lietu par bijušo Kronštates nocietinātā rajona štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Elksneru, bijušo Baltijas flotes Pretgaisa aizsardzības daļas priekšnieka vietnieku Vladimiru Jurri, kā arī daudzām citām latviešu tautības militārpersonām un civilajiem iedzīvotājiem.

 

 

Izvilkums no bijušā Baltijas flotes IeTK Sevišķās daļas

1. nodaļas priekšnieka I.Kuzminiha pratināšanas protokola

Pratināšanas protokols 1956. gada 6. februārī

(..) Jautājums: Jums tiek uzrādīta arhīva izmeklēšanas lieta Nr. P-404340 par K.J.Elksnera apsūdzību. Norādiet, kāds tieši protokols ar Homjakova līdzdalību tika falsificēts un pēc tam fiziskas iedarbības rezultātā parakstīts?

Atbilde: — Izskatījis Elksnera izmeklēšanas lietas materiālus, es varu precīzi apgalvot, ka ar Homjakova līdzdalību Elksnera 1938. gada 7. janvāra pratināšanas protokols, kurš ir izrakstīts uz 11 lapām un kuru nav parakstījušas tās personas, kuras pratināja, ir falsificēts, jo lietai pievienots tikai šā protokola otrais eksemplārs. (..) Elksnera paraksts zem šā protokola tika dabūts ar manu līdzdalību, pielietojot pret viņu fiziskas iedarbības mērus. (..)

Jautājums: — Kādi materiāli SBF Sevišķajā daļā bija par Latvijas nacionālistisko organizāciju, kuras lietā tika arestēti Elksners, Jurre, Stūrmanis, Ližins un vairākas citas personas?

Atbilde: — Cik man zināms, SBF Sevišķajā daļā nekādu operatīvo materiālu par Latvijas nacionālistisko organizāciju nebija, un izmeklēšanas laikā es redzēju tikai viena arestētā liecības par otru.

Šajā lietā lielais apsūdzēto vairākums bija latviešu tautības personas vai tie, kuri kaut kad bija dzīvojuši Latvijā.

(..) Pratināja: PSRS MP VDK Sevišķās daļas

vecākais izmeklētājs 8. Jūras kara flotē kapteinis Koroļevs

1956. gada 7. februārī

LVA, 1986. f., 2.apr., P-4790.l., 120., 125., 126.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

 

 

2. Maskava

Izvilkums no PSKP CK komisijas ziņojuma

par masu represijām

PSKP CK Komisijas ziņojums PSKP CK Prezidijam

par masu represijām pret VK(b)P CK locekļiem un locekļa kandidātiem,

kuri ievēlēti partijas XVII kongresā

PSKP CK Prezidijam (..)

K.J. Baumaņa lieta 1956. gada 9. februārī

 

(..) Pirms aresta K.J. Baumanis strādāja par PSKP CK daļas vadītāju.

PSRS IeTK Baumani arestēja 1937. gada 12. oktobrī, tūdaļ viņu pakļāva nežēlīgai piekaušanai un divas dienas pēc aresta, 14. oktobrī, Baumanis bez tiesas un izmeklēšanas tika nosists Ļefortovas cietumā.

Baumaņa lietā ir tikai viens dokuments – nāves dienā izrakstītais Baumaņa paziņojums. Šis paziņojums ir apliets ar asinīm. (..)

Реабилитация: как это было, т.1, c. 334. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!