Skolotājs kā pamatu licējs visai dzīvei

Piektdien, 16.maijā, Valsts prezidente un Valsts valodas komisija izteica valstisku atzinību 22 skolotājiem par dzimtās valodas mācīšanu

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga izsaka pateicību Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotājai Dacei Simsonei Foto: Juris Krūmiņš

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Valsts prezidentes un Valsts valodas komisijas rīkotajā pieņemšanā dzimto valodu skolotājiem Rīgas pilī 2003.gada 16.maijā

Ļoti cienītā Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja! Godātie komisijas locekļi! Cienītie skolotāji, īpaši skolotājas, kuras, es redzu, šeit ir vairākumā! Dārgie viesi!

Šajā ceremonijā mēs vēlamies īpaši atzīmēt, ka dzimtās valodas skolotājs veic valstij svarīgu un nozīmīgu darbu, tamdēļ esam aicinājuši jūs uz pili un jums tiks pasniegts pateicības raksts no Valsts prezidenta rokas, tā izrādot visaugstāko cieņu tam, ko jūs kā skolotāji, kā personas esat paveikuši, un arī visaugstāko cieņu jūsu sūtībai, kas ir dzimtās valodas mācīšana. Vispirms vēlētos jums pateikties katrai un katram kā skolotājiem par jūsu personīgo ieguldījumu un sasniegumu. Bērns skolā veidojas gan pēc intelektuālās attīstības, gan pēc ētiskās un morālās, estētiskās attīstības, gan pēc savas rakstura attīstības tiešā, būtiskā un neatgriezeniskā skolotāja iespaidā. Protams, pirmos pamatus liek ģimene, plašākā radu saime, vide un līdzcilvēki, ar kuriem ikdienā nākas saskarties, bērni uz ielas, ar kuriem iznāk spēlēties. Bet skolotājiem ir iespējams ļoti bieži ieviest korekcijas tur, kur dzīve varbūt dažam labam bērnam ir atstājusi trūkumus, vai viņa vidē un ģimenē - nepilnības. Tā ir ļoti būtiska loma, un skolotājam var būt katra bērna dzīvē ārkārtīgi svētīga un nopietna loma. Es domāju, ka ārkārtīgi daudzi ļaudis teiks: “Es nebūtu tas, kas šodien esmu, nebūtu man bijis tā vai cita skolotāja”.

Otrais, ko vēlētos uzsvērt, ir jūsu loma tieši kā valodas skolotājiem. Jo valoda, kā jau Māra tik skaisti to izteica, nav tikai kā jebkurš cits priekšmets. Valodai ir sava dvēsele, savs skanējums, kaut kas netverams un vārdos neaprakstāms, kas ir valodas paradokss. Valoda savā emocionālajā rezonansē katra cilvēka sirdī ir tas, ko skolotājs var vai nu atmodināt, vai apslāpēt.

Cik reižu kāds nav novērsies gan no valodas, gan no literatūras tamdēļ, ka bargs vai neizprotošs skolotājs viņam šīs durvis ir aizcirtis, dažreiz uz mūžu. Valoda ir īpašs mācību priekšmets, tā nav tāda kā citi, tā prasa īpašu iejūtību un izpratni, arī īpašu māku, lai tās mīlestību nodotu tālāk.

Mūsu laikos ir skaidrs, ka modernam cilvēkam dzīvē ir nepieciešama ne viena vien valodas prasme. Katram vispirms ir jāapgūst un jāizkopj tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo. Bez tā neiztikt, tas ir nepieciešams, lai iekļautos sabiedrībā, lai būtu visas tās iespējas, ko sabiedrība piedāvā un atļauj, lai sevi izkoptu, cik tālu tas vien ir iespējams, izmantotu visu to, ko sabiedrība piedāvā. Valsts valoda ir nepieciešams darbarīks, katram tā ir jāapgūst pēc iespējas augstākā līmenī. Protams, Latvijai drīz vien, es ceru, iesaistoties ES valstu saimē, būs nepieciešamas svešvalodu zināšanas un būs jāmācās ne viena vien svešvaloda. Es domāju, ka nākotnē Latvijas cilvēks būs poliglots – daudzvalodis. Ne tikai kā mūsu tautasdziesmā – “lakstīgala trejvalode”, varbūt pat vairāk – mūsu cilvēki būs četrvaloži, piecvaloži. Un tas nebūt un nekādā veidā nekaitē intelektuālajai attīstībai, taisni otrādi – tas ir tāds rūgts un sāpīgs mīts, kas savulaik izplatījās par to, ka valodas mācība uzliek bērna intelektam tādu slodzi, ka tas, tā teikt, pārslogos viņa nabaga smadzenes, un draud viņam gluži vai ar nervu sabrukumu. Katra jauna valoda ir izaicinājums bērna intelekta attīstībai, tas ir stimuls, kas mudina viņu attīstīties varbūt tālāk, nekā viņš būtu to darījis, tikai vienu vien valodu prazdams. Emocionāli tā ir jauna pasaule, kas atveras, bet dzimtā valoda ir īpaša, jo to apgūst jau ģimenē, taču, lai to izkoptu tādā līmenī, kā izglītotam cilvēkam pienākas, ar ģimeni vien nepietiek, tur vajag skolas palīdzību. Un te nu skolotājs ir tas, kas iedēsta šo izpratni arī par savu mātes valodu kā par ko tādu, kas ir kopjams, saudzējams un izkopjams, turklāt ne jau tikai skolas solā, bet visa mūža garumā.

Mēs Latvijā ceram izveidot integrētu sabiedrību, kurā visi mācēs valsts valodu vienādā kompetences līmenī. Līdz ar to nevienam šajā ziņā nebūs nekādu traucējumu savā dzīvē. Tā ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa – šī vienlīdzība, ko nodrošina vienādi kompetenta valsts valodas prasme. Mums Latvijā ir valsts politika un dziļa izpratne par to, ka valsts valodas prasmes iegūšanai nav jānotiek uz dzimtās valodas rēķina, ir iespējas tiem, kas vēlas šo dzimto valodu saglabāt un izkopt. Pilnīgi iespējams to paturēt mācību priekšmetu skaitā un skolā, kur ir pietiekami daudz zināmas tautības audzēkņu, to kopt un saudzēt un, kas zina, kādu dienu izaudzināt arī dzimtās valodas literātus. Mēs zinām daudzus literātus pasaulē, kas ir daudzvaloži un ir darbojušies ļoti sekmīgi.

Sveicu jūs visus par jūsu ieguldījumu! Mēs gribam veidot plurālistisku zemi, kur katram ir sava vieta, kur katrs apzinās savu vērtību, savu vienreizīgumu, kur katrs respektē to, kas ir citam, kur visi kopā mēs mākam sadzīvot. Un tikai tādi – stipri paši savā daudzveidībā un esamībā – mēs arī varēsim stāties pretī visiem pasaules vējiem un arī tur doties ar pilnu pašapziņu un rēķināties ar sekmēm. Sveicu jūs visus! Prieks jūs redzēt!

Valsts prezidenta preses dienests