Ar atjaunotām tradīcijām un vēstures piemiņu

16. maijā Rīgas Latviešu biedrības namā notika pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas balle

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: Andris Kļaviņš Svētdien Latviešu biedrības namā Oskara Kalpaka ballē: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Imants Freiberga kungs, brigādes ģenerālis Raimonds Graube — Tā Laika Karavīru vidū; visi kopīgā polonēzē

Uzruna Oskara Kalpaka piemiņas ballē Rīgas Latviešu biedrības namā 2003.gada 16.maijā

Ekselences, dāmas un kungi!

Man ir prieks būt klāt tādā brīdī, kad Latvijā tiek atjaunota sena un skaista tradīcija, kāda tā bija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Bērnībā, es atceros, par šīm ballēm stāstīja ar lielu aizrautību, ar milzīgu apbrīnu — kā par ko prestižu un cēlu.

Atmiņas par šīm ballēm tika paņemtas līdzi izsūtījumā, trimdā, un droši vien arī šeit, Latvijā, tās tika paturētas sirdīs. Oskara Kalpaka piemiņas balles tradicionāli ir saistītas ar studentu korporācijām, bet vēlāk trimdā tās tika rīkotas sadarbībā ar studenšu korporācijām. Kalpaka balles bija viens no latviskuma tradīciju turpināšanas aspektiem trimdas sākumā, pirmās divās desmitgadēs. Ļaudis svešās zemēs papūlējās savu iespēju robežās iegādāties vakartērpu, nopirkt vai iznomāt fraku un doties uz Kalpaka balli, kur ne tikai atmiņās atcerējās savu dzimteni un brīvības laiku, bet arī jaunajām paaudzēm nodeva tālāk dzimtenes mīlestību, tās tradīcijas un cieņu pret tām. Tika dziedātas dziesmas, tika veidota latviska vide. Tagad esam atpakaļ savā brīvā un neatkarīgā valstī un šeit, Latvijā, varam veidot tādas tradīcijas, kādas vēlamies, – atjaunot senās, veidot jaunas, senām tradīcijām dot jaunu veidolu. Tas nozīmē, ka tiek paturētas saites ar pagātni, uzturēta vēstures nozīmība par vēstures mantojumu, bet tradīcija piemērota tās dienas apstākļiem un iespējām.

Demokrātiskās valstīs tā ir sena tradīcija – balles rīkot labdarības mērķiem. Kalpaka balli rīkojot, tiek sasniegti divi mērķi – tā jaunatnē audzina un veicina piemiņu par Oskaru Kalpaku kā nozīmīgu personību, un tā kalpo arī labdarībai, vācot līdzekļus Kalpaka pieminekļa veidošanai. Nākotnē tā varētu kalpot arī citiem labdarības mērķiem. Arī tā ir tradīcija, ko ir vērts atdzīvināt, – izpriecas savienošana ar labdarību.

Apsveicu balles rīkotājus par šo iniciatīvu, es apsveicu visus klātesošos un novēlu, lai šis būtu skaists un neaizmirstams vakars!

Valsts prezidenta preses dienests

Vai senas tradīcijas atjaunošana?

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kura laipni piekrita būt par balles patronesi, savā uzrunā pieminēja pulkveža Oskara Kalpaka īso, bet spožo uzplaiksnījumu Latvijas armijas veidošanās pirmsākumā. Vēlāk, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Oskara Kalpaka piemiņas balles kļuva par bruņoto spēku, studentijas, kultūras un saimniecisko darbinieku konsolidējošu sarīkojumu. Ar laiku tās pārtapa ļoti prestižās ballēs, kurās piedalījās augstākās valsts amatpersonas un bruņoto spēku vadība, kā arī studentu korporācijas.

Kā zināms, Latvijas brīvības cīņu laikā Rīgā esošās studentu korporācijas bija pieņēmušas lēmumu, ka visiem šo korporāciju locekļiem jāpiedalās brīvības cīņās. 1918. gada 20. decembrī tika nodibināta Studentu rota, kas 1919. gada janvārī kopā ar citām vienībām izveidoja 1.latviešu atsevišķo bataljonu Oskara Kalpaka vadībā, kas vēlāk, jau pēc O.Kalpaka nāves, kļuva par pamatu 1. latviešu atsevišķās brigādes izveidošanai. O.Kalpaks Brīvības cīņās komandēja bataljonu, kura karavīri sevi dēvēja par kalpakiešiem, un tā skaitliskais sastāvs līdz Kalpakam liktenīgajai kaujai pie Skudru mājām bija sasniedzis gandrīz tūkstoti. Vēsturiski pareizi būtu dēvēt Oskaru Kalpaku par vienu no pirmajiem Latvijas armijas komandieriem, jo latviešu vienības bija arī Ziemeļlatvijā un Igaunijā. Pagaidu valdība savukārt par latviešu karaspēka vienību komandieri bija iecēlusi Jorģi Zemitānu. Kalpakiešu uzvaras gājiens sākās 1919. gada marta pirmajās dienās, tāpēc vēlāk O.Kalpaka piemiņas balles tika rīkotas tieši tajās dienās.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atzīmēja balles kā tradīcijas atjaunošanas vēsturisko nozīmīgumu, uzsverot, ka to apliecina valsts augstākās amatpersonas apmeklējums. Līdzās atjaunotās valsts attīstībai, tās tradīciju un latviskuma atjaunošanai ministrs atzina, ka tautai “bijuši da?ādi brīži, dažkārt tie bijuši iedvesmas, pacilātības un ticības pilni, ka mēs visi sasniegsim augstu dzīves standartu, sasniegsim tos mērķus, pēc kuriem esam ilgojušies daudzus gadus”. Ģ.V. Kristovskis turpināja:

“Jātzīst, ka šajos grūtajos gados tomēr šādi brīži bija reti. Lielākoties, ieskatoties vēsturē, mēs redzam, ka vairāk bijuši apjukuma pilni gadi par mūsu atjaunoto valsti, tās vērtībām, izredzēm un iespējām pastāvēt brīvajā pasaulē, par ko mēs visi iestājamies.” Ģ.V. Kristovskis, atgriežoties tālākā vēsturē, kad daudziem tālaika politiķiem un militāriem cilvēkiem bija līdzīgas šaubas un izjūtas, pieminēja pulkveža O.Kalpaka fenomenu: “Kalpaks ir tā vērtība, kas stāv pāri parasta cilvēka mēram, un būtu labi, ja tā kļūtu par mūsu ikdienas pamatvērtību sistēmas pamatu.” Ministrs runāja par studentu lomu, par studentu korporāciju iesaistīšanos Brīvības cīņās kalpakiešu bataljonā, kuriem cīņa par Latvijas neatkarību bija svēta lieta, kuri ne tikai apguva zināšanas, lai kalpotu savai jaunizveidotajai valstij, bet grūtā brīdī bija gatavi liet asinis par to. Ģ.V. Kristovskis aicināja mūsdienu studentus ar kalpakiešu enerģiju un pārliecību iesaistīties valsts darbā, lai katrs no mums nestu sev līdzi O.Kalpaka ticības liesmu, ka apjukuma laiks nevar turpināties, ka mums jāspēj precīzi un mērķtiecīgi rīkoties.

Atjaunotās un kopjamās pamatvērtības

Balli rīkoja Latvijas Studentu korporāciju Prezidiju konvents, Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonds un Kalpaka pieminekļa fonds. Par vakara ideju un rīkotāju rūpēm pastāstīja balles vadītājs, LU Juridiskās fakultātes 5. kursa students, studentu korporācijas “Vendia” “tā laika seniors” Rūdolfs Enģelis:

— Latvijā pašlaik ir 23 studentu korporācijas, kuras apvienotas Latvijas Studentu korporāciju Prezidiju konventā, kur arī radās ideja par šīs Latvijas brīvvalsts laika tradīcijas atjaunošanu, saistot to ar ziedojumu vākšanu Oskara Kalpaka piemineklim. Mēs no korporāciju filistriem un vēstures grāmatām centāmies noskaidrot, kā līdzīgas balles tika rīkotas pirms Otrā pasaules kara, kad tās bija studentu korporāciju un virsnieku kopējās balles, kļūstot par nozīmīgu notikumu tālaika studentu dzīvē un Kara ministrijai. Šo tradīciju elementiem pievienojām vēsturisko militāro uniformu demonstrējumus. Domāju, ka pirmā balle ir izdevusies, un turpmāk tā notiks katru gadu februāra beigās vai marta sākumā, kā tas bija vēsturiski. Zināmā mērā tā studentiem aizstās Valentīna dienas balli, kas ienākusi kā anglosakšu tradīcija. Korporācijām vajadzētu atgriezties pie savām vēsturiskajām saknēm, jo studentu korporācijas bija kultūras nesējas trimdas zemēs, arī pēc kara tās turpināja organizēt, turklāt tās stiprinātu saites ar bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministriju.

Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonda dibinātāja, Oskara Kalpaka brāļameita Ārija Kalpaka–Grundmane:

— Mans tēvs bija ļoti stingrs un uzskatīja, ka vidusskolniecei nav ko pa ballēm staigāt, tāpēc par Oskara Kalpaka piemiņas ballēm varu pastāstīt tikai no tajā laikā dzirdētā. Tās izcēlās ar priekšzīmīgu organizāciju, tās uzskatīja par paraugu, kā balles vispār jārīko. Korporācijas, akadēmiskā saime un virsnieki skaitījās mūsu sabiedrības zieds. Tā ka pati ideja atjaunot šo tradīciju ir apsveikšanas vērta. Jaunatnes patriotiskā audzināšana, kas arī ir viena no pulkveža piemiņas fonda sastāvdaļām, tādējādi tiks tālāk attīstīta paralēli tam darbam, ko fonds veic Oskara Kalpaka dzimtajās “Liepsalās”. Pēc talkas dienai, kas nesen notika “Liepsalās”, būs Varoņu diena jūnijā, kā arī Karoga svētki, ko iedibinājām 1998.gadā. Balles atjaunošanas idejai jau pagarš ceļš aiz muguras. Tās tradīcijas gribēju iedzīvināt tikko atgriezos Latvijā. Tām vajadzētu notikt līdz 6. martam, Kalpaka nāves dienai, un paust prieku par laiku, kad kalpakieši pārtrauca atkāpšanos un devās uz priekšu. Un Māmuļa ir tā, no kurienes kalpakieši aizgāja cīņās par Latviju. Šajā mājā 1. atsevišķajam latviešu bataljonam bija kabinets, tagad te ir mājvieta fondam.

— Kā Kalpaka balles tradīcijas tika saglabātas latviešu mītnes zemēs?

— Esmu bijusi uz šīm ballēm Čikāgā, Filadelfijā, Ņujorkā, Bostonā, Toronto un citur, kur bija lielākās latviešu kopienas, kur mita korporāciju pārstāvji. Tur bija iespējams organizatoriski šo tradīciju saglabāt visu trimdas laiku. Tā kā es dzīvoju Kalifornijas galvaspilsētā Sakramento, kur latviešu bija nedaudz, tad nācās braukt uz latviešu centriem.

— Kurš no konkursā iesniegtajiem Oskara Kalpaka pieminekļa metiem jums šķiet visizteiksmīgākais?

— Es nevēlētos nevienu ne izcelt, ne nopelt. Vēsturiska tēla veidošanā neatbalstu ultramodernisku pieeju, tāpat zinu, ka pulkvedis negribētu sevi ieraudzīt kā statuju. Manuprāt, Oskara Kalpaka gars varētu izpausties saules un zobena simbolos. Saule ir mūžīga, kā Kalpaka gars, zobens kā praktiskais elements varētu aizsargāt saulaino ideju un mērķi.

Kādā veidolā iemūžināsim pulkvedi Oskaru Kalpaku

Pirmo reizi sabiedrības apskatei bija pieejami Kalpaka pieminekļa metu konkursam iesniegtie darbi. “LV” lūdza savus personiskos iespaidus un domas izteikt sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, balles viesiem.

Arhitektu savienības priekšsēdētājs Juris Poga:

“Varbūt pāragri spriest, kamēr žūrija vēl nav sākusi strādāt, bet domāju, ka tai būs grūti, un, iespējams, ka pirmajā kārtā neizdosies atrast kādu risinājumu. Idejas ir realizētas vai nu ar skatu uz vakardienu, vai arī kā uzmanīgs eksperiments. Man personiski patīk kvalitatīvā ģeometriskā kompozīcija, kur melna plakne pāršķelta tā kā ar cirvi. Bet kāds tam sakars ar Oskaru Kalpaku? Varbūt netieša, jo viņš cīnījās pret melno varu.”

Ventspils pilsētas galvenā arhitekte Daiga Dzedone:

“Daži darbi risināti kompozicionāli veiksmīgi un šodienīgi ar modernu piesitienu, bet tiem trūkst Oskara Kalpaka klātbūtnes. Emocionāli pozitīvs ir darbs ar ģeometrisko plakni, kuru pāršķeļ “kara cirvis”, ja to tā uztver. Tas veiksmīgi varētu piedalīties jebkurā kompozīcijas konkursā. Uzmanību pievērsa arī karavīru godasardze kā goda un cieņas apliecinājums, bet kāpēc tā ievietota it kā bedrē? Darbi runā ar tiem cilvēkiem, kuri par Kalpaku zina. Šai vietai ir jāinformē arī tie cilvēki, kuri par Kalpaku neko nezina. Mēs nezinām, kā būs izglītota tā paaudze, kas šodien aug, vai viņi zinās pietiekami par Kalpaku un viņa laika vēsturi. Iespējams, ka zinās labāk nekā mūsu paaudze, un tomēr – piemineklim jābūt stāstošākam un runājošākam. Varbūt es nesaskatu dažu darbu būtību, varbūt jāpaiet kādam laikam, tomēr kādam darbam vajadzētu tūlīt aiziet līdz sirdij.”

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:

“Es balsotu par zobenu, kas kā šķēps stiepjas debesīs. Bet daži darbi ir, kā lai to pasaka, – vienkārši briesmīgi. Kaut vai tie vīri, kas stāv kā pie mauzoleja. Gribētos redzēt estētiskus, vienkāršākus, atbilstoši latviešu gaumei veidotus darbus. Var redzēt, ka mums atstāts zināms mantojums, kas tagad izpaužas.”

Latvijas Nacionālās operas režisors Guntis Gailītis:

“Kalpaks ir simbols. Interesanti, dažādā stilistikā veidoti darbi, bet stilistikai jākalpo saturam un tēmas atspoguļojumam. Mākslinieka problēma ir savākt šo saturisko jēgu ļoti koncentrētā mākslinieciskā formā. Esmu apstājies pie šī zobena, kas nav masīvs, bet elegants, kā šķēps, kas šķeļ ienaidnieku. Kalpaks tur nedominē, viņš ir tikai jaušams šai šķēpā, jo viņš nebija diktators.”

Komponists Romualds Kalsons:

“Mēs ar kundzi pievienojamies Gunta Gailīša domām, bet pamatni gan vajadzētu pārstrādāt.”

Brigādes ģenerālis Raimonds Graube:

“Saskatu labu ideju darbā, kur kopā kā slietenī saistīti vairāki zobeni, jo mums zināms, ka Kalpaks bija vienotājs. Piestrādājot pie detaļām, varētu izveidot idejiski skaistu kompozīciju.”

Balle ar dziļāku jēgu un uzdevumu

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis balles beigu daļā, jautāts par tās izdošanos, sacīja:

“Pirmkārt, balle bija viens no Kalpaka tēla nacionālās vērtības attīstīšanas procesa sastāvdaļām, tāpēc jāsaka, ka galvenais nav pati balle, bet iespēja tās laikā vērst cilvēku uzmanību uz nacionāli patriotiskām vērtībām, ko tādos publiskos pasākumos bie?i vien grūti izdarīt. Domāju, ka šoreiz izdevās atpūtas pasākumā veiksmīgi ievīt nopietnu valstisku tēmu. Kopā bija dažādas sabiedrības grupas, īpaša bija korporāciju loma, jo tās pārstāv akadēmiski izglītotus, daudzās vietās varbūt neredzamus, bet ietekmīgus cilvēkus, kuri var nest pozitīvo ziņu savā vidē par mūsu valsts aizsardzību, drošību un ar to saistītiem uzdevumiem.”

Brigādes ģenerālis Raimonds Graube:

“Viena no šīs balles pamatvērtībām ir tā, ka šovakar kopā ir Valsts prezidente, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku pārstāvji un sabiedrībā pazīstami cilvēki, korporāciju pārstāvji, studenti. Te ir pārstāvētas sabiedrības kopas, kas šodien strādā un veido mūsu valsti un arī nākotnē to darīs. Tam ir dziļi simboliska jēga, pamatdoma visam sarīkojumam saistībā ar labdarības iniciatīvu veicināšanu Kalpaka pieminekļa veidošanai. Kalpaks simboliski turpina pildīt savus pienākumus, aicinot mūs atkal kopā.”

Balle bija izdevusies. Vecās, labās Māmuļas zeltītās sienas atkal pieredzēja tradicionālās polonēzes līgani šūpojošās rindas, kurās roku rokā slīdēja Valsts prezidente ar kungu, ministrs, Latvijas Universitātes rektors, augstas militārpersonas svētku uniformās, sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki, studentu korporāciju seniori, virsnieki un studenti, lai pēc brīža visu balsis saplūstu vareni vienojošajā studentu himnā “Gaudeamus”. Tā vienoja, slavēja, lika pārdomāt un atcerēties. Arī tos, kuri krita pie Ventas, pie Airītēm, lai viņu mazmazdēli varētu lepni un brīvi uzsaukt “Vivat academia, vivat professores!” Rīgas Latviešu biedrības namā, kur savulaik dzima kalpakiešu varoņgars.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”