Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.74, 20.05.2003.

Latvijas pirmā Pagaidu valdība 1918.gadā. Pirmajā rindā no kreisās: tirdzniecības un rūpniecības ministrs S.Paegle, iekšlietu ministrs Dr.M.Valters, Ministru prezidents K.Ulmanis, satiksmes un darba ministrs T.Hermanovskis, zemkopības ministrs J.Goldmanis. Otrajā rindā no kreisās: zemkopības un apgādības ministra biedrs J.Blumbergs, tieslietu ministra biedrs E.Strautnieks, Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis, apgādības ministrs J.Zālītis un finanšu ministrs K.Puriņš

E.Sinklera vairāk nekā 20 karakuģu lielās eskadras galvenā daļa 19. decembrī atgriezās Liepājā, kura kļuva par vienu no svarīgākajām angļu kara flotes bāzēm Baltijas jūrā. Liepājā admirālis atkārtoja savu solījumu sniegt K.Ulmaņa valdībai maksimālu palīdzību.

Ministru kabineta 1918. gada 22. decembra sēdē K.Ulmanis plaši ziņoja par Latvijas militāro stāvokli, uzskatot to par nopietnu. No angļiem ir saņemts zināms daudzums šauteņu un ložmetēju (cik, netika teikts – R.T.), taču tuvākajās dienās sagaidāma vācu aiziešana, kas atvieglinās lielinieku ceļu uz Rīgu. Vācu karavīri ir gatavi uzņemties Latvijas aizstāvēšanu ar noteikumu, ja viņi var kļūt par valsts pilsoņiem.

Valdība šajā jautājumā galīgu lēmumu nepieņēma. Ministri debatēs izteicās, ka jāorientējas uz Sabiedrotajiem, lūdzot no angļiem ne tikai karaspēku, bet arī pārtiku, naudu un pat tankus (!). K.Ulmanis nekavējoties nodeva Bosenketam kārtējo valdības lūgumu pēc palīdzības.

1919. gada 2. janvārī K.Ulmaņa valdība tomēr bija spiesta atstāt Rīgu, lai dotos uz Jelgavu un pēc tam uz Liepāju. Pēc divām dienām galvaspilsētā ieradās P.Stučkas valdība, lai piecus mēnešus vadītu “proletariāta diktatūras” režīmu Latvijas lielākajā daļā.

A.Vinnigs, atkal pārkāpjot protokolu, 4. janvārī Jelgavā uzaicināja K.Ulmani pie sevis uz sarunām. To temats bija 29. decembra līguma papildinājumi: A. Vinnigs atzina, ka šajā dokumentā trūkst ļoti svarīga noteikuma – brīvprātīgajiem karotājiem nav solītas tiesības par velti iegūt zemi. A.Vinnigs atceras: viņa sarunas biedrs iebildis, ka tas ir kutelīgs jautājums, jo zeme vispirms izlietojama, lai apmierinātu latviešu bezzemniekus. K. Ulmanis gan apsolījis šo jautājumu pārrunāt Ministru kabinetā, bet tas, cik zināms, nav noticis.

Lai gan 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Pagaidu valdība bija saņēmusi no A.Vinniga civilpārvaldes Latvijā iekasētajām summām 2,25 milj. marku, naudas kā trūka, tā trūka. Nemaz nerunājot par ieročiem, kara materiāliem un karotājiem. Tāpēc Ministru kabinets 1919. gada 9. janvārī pieņēma lēmumu sūtīt uz ārzemēm K.Ulmani, finanšu ministru K.Puriņu un zemkopības ministru J. Goldmani, pilnvarojot viņus “izgādāt no Sabiedrotajiem vai neitrālām valstīm militāru pabalstu Latvijas iztīrīšanai no lieliniekiem, noslēgt ārēju aizņēmumu un gādāt par pārtikas un citu preču piesūtīšanu Latvijai, kā arī visās citās Latvijas lietās vest sarunas, noslēgt un parakstīt līgumus un uzņemties pienākumus Latvijas valsts vārdā.” Valdība 11. janvāra sēdē nolēma, ka līdz tam, kamēr atgriezīsies Ministru prezidents, tā pienākumus izpildīs Liepājā palikušie ministri M.Valters, J. Zālītis un T.Hermanovskis. Palīgu viņiem bija maz, jo daudzi Tautas padomes locekļi mazdūšīgi bija sameklējuši patvērumu Rietumeiropas valstīs.

Latvijas delegācija ieradās Kopenhāgenā 21. janvārī, jau nākamajā dienā laikraksts “Berlingske Tidende” publicēja interviju ar tās vadītāju. K. Ulmanis teica: “Mēs lūdzam Eiropas palīdzību cīņā pret boļševikiem. Palīdzību ar brīvprātīgiem, ar ieročiem, munīciju, pārtiku. Lūdzam arī palīdzību nokārtot mūsu finanses.”

23. janvārī K.Ulmanis tikās ar ASV pārstāvi Kopenhāgenā L.Osbornu. Pēdējais telegrāfiski ziņoja uz Vašingtonu, ka atbraucējs lūdzis Sabiedroto intervenci Latvijā, bet, ja tas nebūtu iespējams, atļaut rekrutēt brīvprātīgos Savienotajās Valstīs un Francijā dislocētajā amerikāņu un Antantes karaspēk,ā apgādāt tos ar ieročiem, munīciju utt. “Desmittūkstoš vīru kā kodols (sic! – R.T.) varbūt pietiktu,” teicis viesis. Vajag 40-50 tūkstoš tonnu miltu, lai apgādātu pilsētas un izpostītos laukus. Lūgts 4–5 milj. mārciņu liels aizdevums. Nepieciešama komisija, kas pārraudzītu [Kompjenas] pamiera noteikumus ar vāciešiem, kuri deva ieročus tikai vācbaltiešiem. Beidzot ir vēlams nosūtīt uz Liepāju Sabiedroto karakuģus, lai uzturētu kārtību un, ja rastos vajadzība, evakuēt ap 1000 vīru lielu latviešu karaspēku no Liepājas.

Atbildot uz L. Osborna jautājumu, šīs sarunas sakarā, valsts sekretāra v.i. no Vašingtonas aizrādīja, ka brīvprātīgo vervēšanu ASV kara ministrs ir aizliedzis, tāpēc tā nav iespējama. Par aizdevumu jāved sarunas ar amerikāņu misiju Parīzē.

Tajā pašā 23. janvārī Latvijas delegācijai bija saruna ar dāņu finansistu O.Vestholstu par brīvprātīgo sūtīšanu uz Latviju. Pēc avīzes “Kōbenhavn” ziņām latviešu ministriem esot izdevies baņķieri ieinteresēt, un viņš solījis mēģināt nodibināt 500–1000 vīru lielu dāņu korpusu, kas ieročus un munīciju saņemšot no Sabiedrotajiem. Vēl K.Ulmanim veicās vienoties ar Anglijas lietvedi Kopenhāgenā V.Kilmarnoku par piectūkstoš šauteņu piegādi. Tās tika atvestas uz Liepāju.

1919. gada 25. janvārī K.Ulmanis, K.Puriņš un J.Goldmanis ieradās Stokholmā. Tur Ministru prezidents apmeklēja ārzemju sūtņus (kādus, nav zināms), kopā ar K.Puriņu bija vizītē pie Zviedrijas finanšu ministra Tūrsona un iepazinās ar brīvprātīgo rekrutēšanas biroja darbu. Uz Latviju bija gatavi doties vairāk nekā 100 (pēc citām ziņām — 400) virsnieku, ap 4 tūkstoši kareivju, kā arī daudz ārstu, žēlsirdīgo māsu, lidotāju utt., turklāt ar Zviedrijas valdības akceptu. Tā kā K.Puriņam, kas palika vēl Stokholmā pēc K.Ulmaņa aizbraukšanas, neizdevās dabūt no Zviedrijas 12 milj. kronu aizdevumu brīvkorpusa vajadzībām, zviedru karotgribētāji Latvijā nenokļuva.

K.Ulmaņa ceļš tālāk veda caur Helsinkiem uz Tallinu, lai stātos sakaros ar Igauniju un izveidotu savienību cīņā pret kopējiem ienaidniekiem – vispirms lieliniekiem, bet pēc tam arī vāciešiem. Sarunas ar igauņu vadītājiem, Ministru prezidentu K.Petsu ieskaitot, noritēja sekmīgi un principā tika izlemts jautājums par Ziemeļlatvijas armijas organizēšanu, izraugot par tās virspavēlnieku kapteini Jorģi Zemitānu un pilnvarojot to kopā ar konsulu J.Ramanu slēgt ar otro pusi nepieciešamos līgumus. Vienošanos ar Igauniju par militāru savienību viņi Latvijas vārdā parakstīja 1919. gada 18. februārī. Pēc šā līguma K.Ulmaņa valdība varēja organizēt latviešu karaspēku Igaunijas teritorijā. Līdz nonākšanai Latvijā tā daļas bija pakļautas Igaunijas virspavēlniecībai. Tomēr latviešu karavīrus varēja izmantot tikai igauņu Dienvidfrontes operācijās. Kaimiņvalstij vajadzēja, cik bija tās spēkos, apgādāt Ziemeļlatvijas armiju pret samaksu ar visu nepieciešamo. Uz šā līguma pamata izveidoja divus kājnieku pulkus, divas baterijas un jātnieku eskadronu.

Nenogurstošais K.Ulmanis ceļā uz Berlīni un Kauņu atkal iegriezās Stokholmā (šķiet, 13. februārī), kur viņš informēja ASV sūtni A.Morisu, ka Tallinā izdevies panākt vienošanos ar Igauniju par kopēju cīņu pret lieliniekiem un ka viņš cerot noslēgt līdzīgu līgumu arī ar Lietuvu. Stokholmā K.Ulmanis un K.Puriņš tikās ar Lietuvas Padomes priekšsēdētāju A.Smetonu un finanšu ministru M.Iču, lai pārrunātu kopējas frontes nodibināšanu pret lieliniekiem un citus sadarbības jautājumus. Zviedru avīze “Stockholms Dagblad” informēja, ka Latvijas premjerministrs, uzturoties dažas dienas Stokholmā, ticies arī ar zviedru, norvēģu un angļu banku, tāpat tirdzniecības firmu pārstāvjiem, lai apspriestos par Latvijas preču, īpaši kokmateriālu, pārdošanu.

Uz Kauņu K.Ulmanis devās caur Berlīni. Tur neviens viņu neesot sagaidījis, un arī Vācijas Ārlietu ministrijā noticis līdzīgi. Vairākas stundas velti izgaidījies ministrijā, augstais viesis sadusmojies un aizbraucis uz Lietuvu.

Kamēr K.Ulmanis turpināja savu ārzemju turneju, K.Puriņš un J.Goldmanis jau bija atgriezušies Liepājā. Viņi valdības sēdē 1919. gada 18. februārī ziņoja par brīvprātīgo vervēšanas gaitu Zviedrijā un Dānijā, kā arī ieroču dabūšanu ar Anglijas palīdzību. J.Goldmanis informēja par sarunām ārējā aizņēmuma un Latvijas mežu bagātību izmantošanas jautājumā.

Stokholmā parafēto līgumu ar Lietuvu tās Ministru prezidents M.Sleževičs un K.Ulmanis parakstīja Kauņā 1919. gada 1. martā. Šā dokumenta latviešu pusei tik svarīgais pirmais punkts skanēja: “Lietuvas valdība garantē 1919.g. 28. februārī Lietuvas Tirdzniecības–rūpniecības bankā ar Latvijas valdību noslēgtā aizņēmuma (iespējams, ka to arī parakstīja K.Ulmanis – R.T.) izmaksu 5 miljonu vācu marku (..) apmērā.” Savukārt Latvijas valdība apņēmās pieņemt Liepājas ostā neierobežotā daudzumā Lietuvas valdībai adresētās preces un militārās kravas, to apsargāšanai atļaut lietuviešiem nosūtīt uz minēto ostu nepieciešamos bruņotos spēkus, īrēt vai iegūt ostā noliktavas vai vietu tām, kravu tālākai nosūtīšanai iespēju robežās nodot Lietuvas valdības rīcībā pietiekamā daudzumā dzelzceļa ritošo sastāvu, atbrīvot kaimiņvalsts tranzītpreces no muitas nodokļiem utt. Lakonisks, bet visnotaļ nozīmīgs bija līguma 11. punkts: “Lietuvas un Latvijas valdības savstarpēji saskaņo savu darbību cīņā pret boļševikiem.”

3. martā K.Ulmanis atgriezās Liepājā un tajā pašā dienā informēja finanšu ministru K.Puriņu, ka noslēdzis Lietuvā līgumu par ārēju aizņēmumu 2,5 milj. ostrubļu vērtībā. Saņemti Kauņā 750 tūkstoši ostrubļu. Pārējo summu dabūs šādos termiņos: 15. martā – 750 tūkstošus rubļu, 1.aprīlī – 500 tūkstošus un 15. aprīlī – 500 tūkstošus rubļu. Kā kārtīgs valsts darbinieks premjers lūdza ministru ierakstīt saņemto naudu valsts parādu grāmatā un par tās saņemšanu izdot viņam kvīti.

ASV, Anglijas un Francijas militāri politiskās misijas, kuras darbojās Baltijas valstīs, bija ne tikai solidāras ar K.Ulmaņa valdību 1919. gada 16. aprīļa puča laikā, kuru organizēja bundesvēra trieciengrupas komandieris H.Manteifels, bet arī pēc tam visiem iespējamiem līdzekļiem atbalstīja šo kabinetu, nevis sazvērnieku safabricēto A.Niedras valdību. Sākās ar to, ka visvairāk meklētie K.Ulmanis un J.Goldmanis paglābās angļu misijas ēkā Liepājā. Pēc tam Pagaidu valdība pārcēlās uz ostā esošo kuģi “Saratov” angļu karakuģu apsardzībā.

H.Grents-Vatsons, britu Ārlietu ministrijas pārstāvis, par šo akciju vēlāk rakstīja: “Kamēr vācu ģenerāļiem bija vara uz sauszemes, britu admirālis bija suverēns jūrā. Ulmanim un viņa biedriem tikai bija jāizvairās no baltiešu (vāciešu – R.T.) sargiem un ar airu laivu jādodas uz ostā noenkuroto kuģi. Mūsu iznīcinātāju lielgabalu aizsegā viņi nonāca britu aizsardzībā. Latviešu valdība tāpēc novietojās uz tvaikoņa “Saratov”, un sabiedrotie viņus uzskatīja par likumīgo valdību. Ar satiksmes kuģīti devos katru dienu uz kuģi un pārrunāju ar Ulmani sarežģīto notikumu norisi.”

Angļu kontradmirālis V.Hovens aiztrieca no kreisera Caledon klāja puča vadītāju sūtņus, bet Antantes oficiālie pārstāvji pieprasīja Kurzemē un Ziemeļlietuvā dislocētā vācu 8. rezerves korpusa komandierim ģenerālim R. fon der Golcam vainīgo karaspēka daļu izformēšanu, komandieru sodīšanu un K.Ulmaņa valdības atjaunošanu. Lielbritānijas valdība 22. aprīlī pieprasīja Vācijas valdībai un Antantes komitejai Parīzē fon der Golcam atsākt Latvijas ministru kabineta darbību, nosakot tomēr, lai tajā sadarbotos visi nacionālie elementi.

K.Ulmaņa valdība, svaidīdamās un manevrēdama starp A. Niedras kabinetu, P. Stučkas valdību un vāciešiem, piekāpās Antantei aizvien vairāk. Pagaidu valdībai un Sabiedroto misijām vienojoties, 1919. gada 30. jūnijā angļu armijas pulkvedis V. Grovs tika iecelts par galveno apmācības un apgādības priekšnieku visām Latvijas karaspēka daļām un jaunformējamiem spēkiem. Apsardzības ministra J.Zālīša pavēlē bija teikts: “Tamdēļ ir izpildāmi visi no viņa dotie aizrādījumi un pavēles karaspēka iekārtas, apmācīšanas un apgādības lietās. Viņš ir visu instruktoru priekšnieks. Viņa rīkojumi tiks karaspēkam paziņoti un dzīvē izvesti caur ministriju. Tieši dotās pavēles visiem Latvijas kareivjiem tūliņ jāizpilda un par dabūtām pavēlēm jāziņo saviem tiešiem priekšniekiem.

Tajā pašā dienā notika Pagaidu valdības sēde, uz kuru ieradās arī J.Čakste. Viņš ziņoja, ka “Sabiedrotie izteikuši noteiktu vēlēšanos, lai kabineta rekonstruēšanās notiktu Liepājā un vēl šodien (izcēlums mans – R.T.); viņš domā, ka šī vēlēšanās jāievēro un tādēļ liek kabinetam priekšā atkāpties, lai varētu sastādīt jaunu”. Pēc īsām debatēm, iebilstot vienīgi tirdzniecības un rūpniecības ministram Sp.Paeglem, ministri nolēma šo prasību apmierināt un iesniegt atlūgumus.

Ar to vēl nepietika. Vienlaikus ar Strazdumuižas pamiera noslēgšanu 3. jūlijā pēc Cēsu kaujām Sabiedroto militārā misija paziņoja, ka ne vairāk, ne mazāk kā līdz Tautas padomes sasaukšanai un jauna ministru kabineta sastādīšanai varu Rīgā “saņem savās rokās sabiedroto gubernatori”. Par civilgubernatoru tika iecelts S.Talents, par militārgubernatoru — E.Daulijs. Nu gluži kā kolonijā!

Otrais ministru kabinets

Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada 22. maijā Pagaidu valdība 8. jūlijā varēja atgriezties galvaspilsētā. K. Ulmaņa pirmais uzdevums pēc atbraukšanas bija, pakļaujoties Sabiedroto spiedienam, sastādīt jaunu kabinetu, kurā no desmit locekļiem būtu trīs vācbaltieši un viens krievu minoritātes pārstāvis. Saprazdams, ka latviešu sabiedriskā doma neatbalstīs šādu valdību, premjers Tautas padomes 13. jūlija sēdē pēc viņa atkalievēlēšanas par valdības vadītāju (balsošanā no 87 deputātiem 22 atturējās) lūdza apstiprināt jauno kabinetu šādā sastāvā: Ministru prezidents, zemkopības un apgādības ministrs K. Ulmanis, iekšlietu ministrs Dr. M. Valters, ārlietu ministrs Z. Meierovics, apsardzības ministrs ģen. D. Sīmansons, skolu ministrs Dr. K. Kasparsons, satiksmes un darba ministrs T. Hermanovskis, tirdzniecības un rūpniecības ministrs J. Zēbergs, tieslietu ministrs E. Magnuss, finanšu ministrs Dr. R. Erhards un valsts kontrolieris P.Mincs. Pēdējais valdības loceklis pēc tautības bija ebrejs, tieslietu un finanšu resora vadītāji – vācbaltieši.

K. Ulmanis nolasīja kabineta deklarāciju Tautas padomes trešās sesijas otrajā sēdē 15. jūlijā. Tā bija krietni apjomīgāka nekā iepriekšējā. Premjers šoreiz sāka ar teritoriāliem jautājumiem. Viņa ieskatā, pirmā vietā bija jāizvirza Latgales atbrīvošana, jo tur valda posts un trūkums un tā “stāv mums tikpat tuva kā Kurzeme un Vidzeme”. Latgalei būs jāiet palīgā arī ar pārtiku. Jāpanāk, lai, cik ātri vien iespējams, vācu karaspēks aizietu no Kurzemes, “lai apstātos visas patvarības, lai izbeigtos visas laupīšanas, pāridarīšanas”.

K. Ulmanis atkal uzsvēra, ka Latvijai ir “spēcīgi Sabiedrotie, kuri nāks mums palīgā visplašākos apmēros”. Īpaši stipras armijas izveidošanā, ar kuru rēķinātos valsts ienaidnieki.

Iekšpolitikā valdība par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem uzskatīs kārtības un miera nodrošināšanu valstī. Tā veltīs lielāku vērību pašvaldību darba ievadīšanai normālā gaitā un gatavos pilsētu domju vēlēšanas.

Sociālajās lietās, norādīja Ministru prezidents, valdība turpinās izstrādāt likumprojektu par strādājošo nodrošināšanu vecuma, slimības un darba nespējas gadījumā. Bet tūliņ tā atjaunos visus Krievijas, varbūt arī nepilnīgus noteikumus, kas attiecas uz strādnieku nodrošināšanu un viņu darba apstākļu uzlabošanu. Bezdarbniekiem sākumā varēs palīdzēt, organizējot sabiedriskos darbus, piemēram, malkas piegādāšanā Rīgai nākamajai ziemai.

Nekādu atlikšanu necieš satiksmes, īpaši dzelzceļu atjaunošana valstī. Tas pats sakāms par telegrāfa un telefona sakariem un pasta nodaļām laukos. K. Ulmanis uzsvēra: “Ir vajadzīgs, ka drukātais brīvais vārds varētu atkal izplatīties pa visu zemi.”

Visnopietnāko uzmanību kabinets solīja veltīt agrārjautājuma nokārtošanai. Tas rūpēsies, lai visa zeme, kuru var apstrādāt un kura var dot produkciju, tiktu apstrādāta. Lauksaimniekiem atkal tiks dota iespēja par viņiem pieņemamām cenām iegādāties nepieciešamos rīkus un preces. Valdība ir ievadījusi jaunsaimniecību dibināšanu “visdrīzākā laikā un vislielākā skaitā”.

Turpmāk vēl