Par Lielo teroru pret latviešiem

Par mocekļiem un mocītājiem no 1937. līdz 1938. gadam

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.74, 20.05.2003.

 

Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka

D.J.Saļina ziņojuma par pilsoņu reabilitāciju

un K.Soma-Kaufmaņa nomocīšanu

D.J.Saļina ziņojums PSKP CK par PSRS prokuratūras

speciālo lietu daļas darbu pilsoņu reabilitācijā

1954. gada otrajā pusē — 1955. gada sākumā

(..) Kārli Pētera dēlu Somu-Kaufmani, PSKP biedru ar pirmsrevolūcijas stāžu, kurš strādāja par PSRS Sovhozu tautas komisariāta politpārvaldes priekšnieku un PSRS Tautas Komisāru Padomes Padomju kontroles komisijas locekli, PSRS IeTK arestēja 1937. gada 1. decembrī bez prokurora sankcijas.

Materiālu par to, ka Soms būtu izdarījis noziegumu, aresta brīdī nebija.

Izmeklēšanu veikt tika uzdots L.S.Semjonovam, kurš strādāja par Valsts drošības galvenās pārvaldes 3. daļas nodaļas komandieri.

1937. gada 2. decembra naktī Ļefortovas cietumā Semjonovs uzsāka Soma pratināšanu, lietojot pret viņu fiziskas iedarbības pasākumus.

Kopā ar Semjonovu t.s. arestētā “pratināšanā” piedalījās bijušais 7. nodaļas priekšnieks Zaharovs (notiesāts) un bijušie 3. daļas darbinieki Degtjarevs (miris), Postņikovs (atvaļināts 1953.g.) un Djomins (strādā PSRS Iekšlietu ministrijā).

Pratinātāju mērķis bija dabūt no Soma liecības par to, ka viņš ir noziedznieks, un par to, kāda bija šī pratināšana, var spriest no Semjonova 1939. gada 14. decembra paskaidrojuma.

Semjonovs rakstīja:

“(..) Naktī no 1937. gada 1. uz 2. decembri mani pēc bijušā Valsts drošības galvenās pārvaldes 3. daļas bijušā priekšnieka Minajeva rīkojuma izsauca uz Ļefortovas cietumu. Ieradies Ļefortovā, es saņēmu Minajeva norādījumu nopratināt arestēto Somu-Kaufmani un līdz rītam dabūt no viņa liecības. Tad pat Minajevs man teica, ka Soms-Kaufmanis ir arestēts kā latviešu nacionālistiskās organizācijas dalībnieks. Es izsaucu arestēto Somu un sāku pratināt.

Drīz izmeklēšanas kamerā ienāca bijušais Valsts drošības galvenās pārvaldes 16. nodaļas priekšnieks Degtjarevs un sacīja: “Ko tu ar viņu sarunājies, viņu vajag sist kā Sidora kazu” un, paņēmis no manis siksnas portupeju, sāka viņu dauzīt. Pēc kāda laika izmeklēšanas istabā ienāca bijušais 7. (Latviešu) nodaļas priekšnieks Zaharovs, acīmredzot uzzināt, vai Soms dod liecības, un, uzzinājis, ka viņš liecības nedod, sāka viņu sist. Aizejot no kabineta, Zaharovs paziņoja, ka atsūtīšot 7. nodaļas izmeklētājus Postņikovu un Djominu palīgā, un patiešām tūdaļ viņi ieradās ar attiecīgiem “instrumentiem”.

Tāda veida pratināšana turpinājās visu nakti, bet 1937. gada 2. decembra rītā Soms bija nogalināts. (..) Personas, kuras nogalināja Somu, netika sodītas, tikai 1940. g. 5. aprīlī Semjonovam tika izteikts rājiens un viņš tika pārcelts uz neoperatīvu darbu.

Prokuratūra Valsts drošības komitejai ir izvirzījusi jautājumu par Semjonova, Postņikova un Djomina saukšanu pie atbildības. (..)

PSRS ģenerālprokurora vietnieks,

speclietu daļas priekšnieks D. Saļins

Реабилитация: как это было. Документы Президиума ЦК КПСС и другие
материалы т. 1 Москва 2000. - с.19б 198. 203. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no ziņojuma projekta PSKP XX kongresam

“Par personības kultu un tā sekām”

Biedru Pospelova1 un Aristova2 iesniegtais ziņojuma projekts

“Par personības kultu un tā sekām”

1956. gada 18. februāris

 

(..) Nelietīgas provokācijas un ļaunprātīgas falsifikācijas, revolucionārās likumības noziedzīgas pārkāpšanas piemērs ir bijušā CK Politbiroja locekļa kandidāta (..) biedra Eihes3 lieta.

Pēc apmelojošiem materiāliem, bez prokurora sankcijas, kura tika saņemta tikai 15 mēnešus pēc aresta, biedrs Eihe tika arestēts 1938. gada 29. aprīlī.

Izmeklēšana Eihes lietā notika visrupjākos padomju likumības pārkāpšanas, patvaļas un falsifikācijas apstākļos.

Eihi ar spīdzināšanu piespieda parakstīt izmeklētāju jau iepriekš sastādītus protokolus, kuros tika izvirzīta apsūdzība pretpadomju darbībā pret viņu pašu un vairākiem citiem ievērojamiem partijas un padomju darbiniekiem.

1939. gada 1. oktobrī Eihe uzrakstīja iesniegumu uz J.V.Staļina vārda, kurā kategoriski noliedza savu vainu un lūdza noskaidrot viņa lietu. (..) Saglabājies Eihes otrais iesniegums, kuru viņš Staļinam nosūtīja 1939. gada 27. oktobrī (..). Savā iesniegumā Eihe rakstīja:

“(..) Tagad pāreju pie visapkaunojošākās savas dzīves lappuses (..). Tas attiecas uz manām liecībām par kontrrevolucionāro darbību (..). Lieta notika tā: neizturējis spīdzināšanu, kuru pret mani lietoja Ušakovs4 un Nikolajevs5 , it īpaši pirmais, kurš veikli izmantoja to, ka man pēc lūzuma vēl slikti bija saauguši mugurkaula skriemeļi un radīja man neciešamas mokas, piespieda mani apmelot sevi un citus cilvēkus (..).”

1940. gada 2. februārī Eihe tika nodots tiesai. Tiesā Eihe sevi par vainīgu neatzina un paziņoja sekojošo:

“Visās manās liecībās nav neviena manis nosauktā burta, izņemot parakstu zem protokoliem, kuri parakstīti piespiedu kārtā. Liecības dotas zem izmeklētāja spiediena, kurš kopš aresta sākuma sāka mani piekaut (..). Pēc tam es sāku rakstīt visādas muļķības (..).”

Eihe tika nošauts 4. februārī. Tagad neapstrīdami ir pierādīta Eihes lietas falsifikācija.(..)

Augstākās tiesas Kara kolēģijas tiesas sēdes protokolā ir ierakstīts šāds Rudzutaka6 paziņojums:

“(..) Izmeklēšanas metodes ir tādas, kuras piespiež izdomāt un apmelot pilnīgi nevainīgus cilvēkus, nerunājot nemaz par pašu izmeklēšanā esošo (..).”

Pilnīgi ignorējot šo Rudzutaka svarīgo paziņojumu, Kara kolēģija viņu 20 minūšu laikā notiesāja, piespriežot nošaušanu.(..)

Источник. Документы русской истории, 2000 г., з 6(48), с. 83., 89., 90., 91. Tulkojums no krievu valodas

Ziņojumu “Par personības kultu un tā sekām” Ņ.Hruščovs nolasīja PSKP XX kongresa 1956. gada 25. februāra slēgtajā sēdē.

1 P.Pospelovs – PSKP CK sekretārs

2 A.Aristovs – PSKP CK sekretārs

3 R. Eihe – PSRS Zemkopības tautas komisārs

4 Z.Ušakovs – PSRS IeTK darbinieks

5 N.Nikolajevs – Žurids – PSRS IeTK darbinieks

6 J.Rudzutaks – VK(b)PCK Politbiroja locekļa kandidāts

 

 

3. Ukraina

Izvilkums no pārskata izziņas par Ļ.Reihmana apsūdzību

Pārskata izziņa arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.975092

par Ļeva Josifa dēla Reihmana (..) līdz arestam – PSRS IeTK

Valsts drošības galvenās pārvaldes 7. daļas priekšnieka apsūdzību

1955.g. 7.aprīlī

 

(..) Savās liecībās Reihmans pastāstīja par dažiem savas naidīgās darbības faktiem Donbasā un Kijevā, taču viņa naidīgo darbību Harkovas apgabalā izmeklēšana netika detalizējusi. Viņa liecībās neviens no arestētajiem netiek minēts.

Reihmans par Harkovu liecināja tikai to, ka 1937. gadā Harkovas apgabalā trijnieks izskatījis lietas par 9851 cilvēku, no kuriem 3450 cilvēki notiesāti ar nošaušanu, bet visi pārējie – ar dažādiem soda termiņiem. Lietai pievienots Reihmana 1938. gada februāra ziņojums Ježovam, kurā Reihmans norāda, ka Harkovas apgabals vēl joprojām paliek stipri piesārņots ar naidīgiem elementiem.

Viņš norāda, ka esot uzskaitīti kā naidīgi elementi 12 154 cilvēki, no kuriem arestam pirmā kārtā esot paredzēti 3748. Sakarā ar to viņš lūdza Ježovam piešķirt papildu limitu Harkovas apgabalam – 8010 cilvēku, no tiem pēc 1. kategorijas (nošaušanai – J.R.) – 3000 cilvēkus, bet pēc 2. kategorijas (sodīšanai ar ieslodzījumu – J.R.) – 5000 cilvēkus.

Šo savu dienesta ziņojumu Reihmans izmeklēšanā izskaidroja šādi:

“1938. gada februārī Kijevā Ježova vadībā tika sasaukta operatīvā apspriede, kurš šajā apspriedē, noklausījies ziņojumus no vietām, paziņoja, ka Ukrainā vajagot vēl nošaut tūkstošus trīsdesmit. Tad pat viņš ieteica sagatavot papildiesniegumus par limitiem, kas arī tika izdarīts.” (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors

justīcijas majors Zikovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-3408.l., 231., 232.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

Pēc Ļ.Reihmana un citu IeTK darbinieku safabricētajām lietām tika arestēti un nošauti daudzi Harkovas kara apgabala latviešu tautības militārie darbinieki, Harkovas latviešu kluba bijušie biedri, bijušie latviešu strēlnieki, kā arī daudzi citi latvieši.

 

 

4. Urāli

Izvilkums no Urālu kara apgabala

IeTK Sevišķās daļas 4. nodaļas priekšnieka Firstova

raporta par izmeklēšanas metodēm

Urālu kara apgabala IeTK Valsts drošības

galvenās pārvaldes Sevišķās daļas priekšniekam

valsts drošības kapteinim biedram Majevskim 1939.gada 3.janvārī

 

Raports

Par naidīgo darbību Sevišķās daļas darbā man ir zināms sekojošais:

Kā man šķiet, sākumu tam lika bijušais Sevišķās daļas priekšnieks Smoļskis (..).

(..) Smoļska kabinetā tika radīta arī Latvijas nacionālistiskā organizācija “Tēvijas aizsargi”, un visos šās “organizācijas” protokols bija ierakstīts bijušais kara apgabala auto-bruņutanku karaspēka priekšnieka palīgs Dzelzītis (..)

Auto-bruņutanku karaspēka priekšnieka palīgu Dzelzīti arestēja Sočos un etapēja pusotra-divus mēnešus. Smoļskis divas reizes pavēlēja man sastādīt par viņu izziņu, norādot, ka viņš “nav atzinies”. (Smoļskis Dzelzīti ierakstīja 3 protokolos). Pēc tam viņš mani izsauca trešo reizi un prasīja: “Vai jūs domājat izpildīt manas pavēles?”

Par maniem paskaidrojumiem, kā var rakstīt izziņu, ja Dzelzītis nevienu reizi nav nopratināts un atrodas vēl ceļā, Smoļskis uz mani sabļāva un pavēlēja tūdaļ pat uzrakstīt. Izziņu es uzrakstīju, bet, kad aiznesu to parakstīt prokuroram, viņš uz izziņas uzrakstīja: “Kā Dzelzītis “varēja neatzīties”, ja viņš vēl nav ieradies un mēs viņu neesam pratinājuši?”

Visās nodaļu priekšnieku operatīvajās apspriedēs Grahovskis (bijušais Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks) nepārprotami pārmeta:

“Daži nodaļu priekšnieki pārāk naivi spriež un gaida, kad arestētie paši uzrakstīs par savu noziedzīgo darbību.

Vajag saprast, ka izmeklētājam savā veidā ir jābūt ārstam un pēc aģentūras materiāliem un arestēto sarunām ir jānosaka “diagnoze”.

Rakstiet protokolus paši, izvirziet hipotēzi un, ja kaut kur pārspīlēsiet vai uzrakstīsiet neticamas lietas, arestētie izlabos (..).

Sevišķās daļas IV nodaļas priekšnieks

valsts drošības jaunākais leitnants Firstovs

LVA, 1986.f., 2. apr., P-3345.l., 201., 202., 203.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no Urālu kara apgabala

IeTK Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā

Driņevska J. pratināšanas protokola

Driņevska Jakova Mihaila dēla pratināšanas protokols

1939. gada 2. martā

 

(..) Jautājums: Kas jums ir zināms par Grahovska noziedzīgo darbību Urālu kara apgabala IeTK Sevišķajā daļā?

Atbilde: (..)

a) No arestētā izmeklētājs centās dabūt “paziņojumu” uz Sevišķās daļas priekšnieka vārda par to, ka šis arestētais ir kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks un ka viņš ir veicis konkrētu kontrrevolucionāru darbu. (..)

Pēc paziņojuma saņemšanas no apsūdzētā viņš tika nosūtīts uz kameru, bet izmeklētājam vajadzēja sastādīt “pratināšanas protokolu”, izklāstot apsūdzētā kontrrevolucionāro darbību kopš viņa “savervēšanas” kontrrevolucionārajā organizācijā. Protokoli tika rakstīti pēc viena parauga un pēc kopējā trafareta. Pie kam Grahovskis (..) pavēlēja tādu protokolu uzrakstīt vienas-divu diennakšu laikā. Kad “pratināšanas protokols” bija gatavs, tad to katrs Sevišķās daļas darbinieks atdeva rediģēt Grahovskim, pēc tam tas tika uzrakstīts uz mašīnas un atdots parakstīt apsūdzētajam.

(..) Jautājums: Miniet konkrētus piemērus!

Atbilde: Teikto var apstiprināt šādi fakti:

1. Sevišķā daļa bija arestējusi bijušo Urālu kara apgabala auto — bruņutanku karaspēka priekšnieka vietnieku majoru Dzelzīti. Viņa lietu vadīja valsts drošības jaunākais leitnants biedrs Firstovs. Pēc tam Grahovskis lietu no b. Firstova paņēma un atdeva to bijušajam Sevišķās daļas priekšnieka vietniekam — valsts drošības leitnantam biedram Mozžerinam, kurš arī dabūja no Dzelzīša “paziņojumu”. Tiklīdz “paziņojums” tika saņemts, viņš izsauca mani pie sevis uz kabinetu un teica: “Lūk, jums laiks — viena diennakts, tad protokolam ir jābūt gatavam. Turpat Grahovskis man paraugam iedeva citu apsūdzēto pratināšanas protokolus (..). Nobeigumā par šo faktu es gribu teikt, ka (..) Dzelzītis pašrocīgas liecības nav devis un neviens tās arī (..) neprasīja (..).

Pratināja: Urālu kara apgabala IeTK Sevišķās daļas

priekšnieka vietnieks valsts drošības kapteinis Sergejevs

LVA, 1986.f., 2.apr., p-3345.l., 206., 207., 208., 209., 213.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

Pēc šo IeTKdarbinieku safabricētajām apsūdzības lietām tika nošauti Kārlis Dzelzītis, Jānis Ozoliņš, Žanis Laukmanis, Jānis Lijeis, kā arī vairāki citi latvieši.

 

 

5. Kaļiņina

Izvilkums no Voldemāra Arņa-Meldera iesnieguma

PSRS iekšlietu tautas komisāram No arestētā Voldemāra

PSR Savienības iekšlietu Edvarda dēla Arņa-Meldera,

tautas komisāram kurš atrodas ieslodzījumā

(Sevišķajai apspriedei) Kaļiņinas cietumā

 

Lūk, jau 25 mēnešus (drīz būs 4. kalendārais gads) es atrodos izmeklēšanā. Kamdēļ un uz kāda pamata es tiku arestēts, es nezinu vēl šodien, jo, iepazinies ar savu lietu, es tajā neatradu nekādus mani kompromitējošus materiālus, kuri varētu būt par iemeslu manam vai sievas arestam.

Bet tas nozīmē, ka tā tas arī ir, ka es tiku arestēts un vairāk nekā 2 gadus (tā tekstā — J.R.) turēts nebrīvē tikai tamdēļ, ka esmu godīgs cilvēks, godīgi kalpoju IeTK robežapsardzībā un iekšējā apsardzē un acīmredzot stāvēju ceļā kādiem neliešiem, kuri nolēma mani vienkārši novākt.

Tā kā materiālu par mani nebija, un to nevarēja būt, jo nekādus noziegumus un pārkāpumus es neesmu izdarījis, tad tos vajadzēja izsist.

Tā arī izdarījās ar mani. Ja dzīvnieku sitīs un mocīs no rīta līdz vakaram, tad arī tas sāks kliegt cilvēka balsī, bet, tā kā es esmu tikai cilvēks un mani uz “konveijera” mocīja pa 6 — 8 diennaktīm, mērdēja badā un aukstumā, prasot no manis uzrakstīt atzīšanos par manis nekad neizdarītajiem noziegumiem, bet uz tā pamata, ka izmeklētāji Fuks, Trifonovs un Voļa (Valsts drošības pārvaldes 5. daļa) uzskatīja, ka visi vācieši ir spiegi un fašisti, kuri ir jāsit un jāsagrauj, es biju spiests, būdams nepieskaitāmā stāvoklī, sākt rakstīt fantastisku stāstu par nebijušiem noziegumiem, citādi mani nosistu, sakropļotu uz visu dzīvi vai arī es sajuktu prātā.

Bet tagad es sēdu un nezinu, kas ar mani notiks, kur mana ģimene, bērni (..).

Š.g. martā mani iztaujāja PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes (..) pārstāvis, kuram vajadzēja noskaidrot manu lietu. Tā vietā es saņēmu atbildi: “Par maz tevi sita, tev vajadzētu zarnas izlaist.”

Ja arī šodien “centīgajiem” izmeklētājiem ir tādi uzskati, tad nav nekādas garantijas, ka par manu lietu Sevišķajai apspriedei tiks ziņots objektīvi un godīgi.

Kas attiecas uz Sniķera liecībām par mani, tad tādas varēja dot tikai piekauts cilvēks.

Kas noticēs, ka viņš 1929. gadā iepazīstinājis mani ar kaut kādas latviešu kontrrevolucionārās organizācijas platformu, neprasot no manis solījumu par to klusēt.

(..) Jūs, pilsoni tautas komisār, vienkārši apmāna un Jums fiziski nav iespējams pārbaudīt savu padoto rīcību. Rakstu jau 20. reizi. Tad atbildiet kaut vienu reizi. Agrāk uzrakstīto izmeklētāji vienalga būs jau iemetuši papīrgrozā. Atdodiet man nelikumīgi atņemto brīvību. Jo ne jau visi (..) PSRS dzīvojošie vācieši ir spiegi vai fašisti, tāds neesmu arī es un nekad tāds neesmu bijis.

Arnis V.E.

LVA, 1986.f., 2.apr., P-5159.l., 114., 114.a lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Turpmāk vēl