Optimāla skolu tīkla izveide — kvalitātes garants

7. Saeimas deputāte Silva Golde:

Reģionālā reforma ietekmēs arī izglītības nozares darbu. Pagājušajā gadā ar īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Jāni Bunkšu tika parakstīts starpministriju nodomu protokols par Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē esošo funkciju iespējamo decentralizāciju vai deleģēšanu jaunizveidotajām reģionu pašvaldībām. Šī vienošanās paredz decentralizēt un nodot reģionu pārziņā to izglītības politikas izstrādi un īstenošanu līdz ar optimāla izglītības iestāžu tīkla izveidi, kā arī reģiona pārziņā esošo izglītības iestāžu vadītāju pieņemšanu darbā un atbrīvošanu no darba, to saskaņojot ar Izglītības ministriju. Ļoti būtisks ir jautājums par internātskolu, speciālo skolu, profesionālās izglītības iestāžu, mācību pāraudzināšanas iestāžu un interešu izglītības iestāžu (izņemot valsts un privātās) dibināšanu un uzturēšanu, kā arī par to reorganizāciju vai likvidēšanu. Paredzēts, ka ar 2001. gadu vispārizglītojošajās internātskolās valsts finansēs tikai pedagogu algas. Nošķirot šo skolu izglītības un sociālo funkciju, nauda tiks piesaistīta izglītībai. Vēl reģioniem paredzēts nodot to augstskolu un sporta bāzu izveidi, dibināšanu un uzturēšanu, pieaugušo tālākizglītības organizēšanu, bērnu un jaunatnes profesionālās orientācijas nodrošināšanu un reģionu pārziņā esošo izglītības iestāžu un to mācību programmu akreditēšanu.

Dažu funkciju izpildi valsts nevis decentralizēs, bet deleģēs reģionu pašvaldībām. Tās ir:

- sporta un jaunatnes lietu politika,

- izglītības iestāžu vadītāju atestācija,

- reģiona izglītības informācijas bāzes uzturēšana,

- skolas vecuma bērnu obligātā uzskaite.

Vēl īsti nezinot, cik reģionu Latvijā galu galā būs, grūti kaut ko precīzi plānot.

Ir pamats teikt, ka administratīvi teritoriālās reformas lēnā gaita kavē izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu valstī. Lai gan ir rajoni (Ogres, Valmieras, Cēsu, Dobeles un citi, arī lielās pilsētas), kur skolu tīkls ir optimāls vai tuvs tam, kopumā skolu tīkls būtu pilnveidojams. Runājot par vidusskolu tīklu, jāsaka, ka pēdējos gados to skaits ir krietni pieaudzis: 1991./1992. mācību gadā bija 352 vidusskolas, bet 1999. gadā to skaits bija pieaudzis par 33 un sasniedza 385. Būtu labi, ja katra vidusskola spētu piedāvāt vismaz divas vispārizglītojošās programmas, bet ar pašreizējo skolu piepildījumu tas nav iespējams. Minēšu dažus piemērus. Vidusskolas pakāpē, tas ir, 10.–12. klasē ir šāds skolēnu skaits:

Ludzas rajona Rundēnu vidusskolā — 36,

Rēzeknes rajona Bērzgales vidusskolā — 24,

Preiļu rajona Riebiņu vidusskolā — 23,

Tukuma rajona Džūkstes vidusskolā — 36,

Balvu rajona Bērzpils vidusskolā — 34.

Bet katrā vidusskolā taču nepieciešamas modernas datoru klases, ķīmijas laboratorijas un fizikas kabineti un tamlīdzīgi. Pašreizējais skolu finansiālais modelis to nekādi nesekmē. Protams, skolu tīkla jautājumi saistīti ar attālumu līdz tuvākajai vidusskolai (īpaši laukos), ar transporta un pansiju pakalpojumu attīstību. Tam jāiet vienā solī, arī valstij iesaistoties šo problēmu risināšanā. Problēmas ir arī Rīgā, kur deviņās skolās nav paralēlklašu un līdz ar to skolēniem netiek piedāvātas vairākas mācību programmas. Vai tas garantē kvalitāti un nodrošina konkurētspēju, iestājoties augstskolā?

Izglītības sistēmai kopumā raksturīgās problēmas īpaši asi izpaužas profesionālajā izglītībā. Šobrīd ar profesionālās izglītības iestāžu valsts politikas un attīstības stratēģijas izstrādi un administrēšanu nodarbojas četras ministrijas — Izglītības un zinātnes, Labklājības, Kultūras un Zemkopības ministrija, neatkarīgi viena no otras plānojot šo iestāžu tīklu, audzēkņu uzņemšanu un finanses. Ierobežota, pat minimāla ietekme ir pašvaldībām un sociālajiem partneriem - darba devējiem, arodbiedrībām un citām sabiedriskajām organizācijām. Veidojas situācija, ka par valsts budžeta līdzekļiem tiek gatavoti speciālisti bezdarbnieki — lauku māju saimnieces, lauku strādnieki un tamlīdzīgi. Pēdējo četru gadu laikā samazinās to devīto klašu absolventu skaits, kas turpina mācības profesionālās izglītības iestādēs, jo to programmas bieži vien neatbilst tirgus prasībām un reģionu interesēm. Līdz ar reģionālo reformu šīs mācību iestādes nododamas reģionu pašvaldībām, variējot to ģeogrāfisko izvietojumu un piedāvāto izglītības programmu profilus. Šajās mācību iestādēs būtu nodrošināms tāds vietu skaits, lai apmēram 50 procentiem no pamatskolu beidzējiem būtu iespēja savā rajonā vai reģionā iegūt vidējās pakāpes profesionālo izglītību.

Ļoti labu paraugu rāda Valmieras rajona pašvaldība: Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kamera kopā ar Amatniecības kameru un uzņēmējiem te sāk veidot reģionālu profesionālās izglītības centru. Tas gatavos Eiropas Savienības standartiem un prasībām atbilstošus tehniskos speciālistus industrijai un tehniskā servisa nozarēm. Šādas iniciatīvas jāatbalsta arī valstij. Valmieras rajons varētu veidoties par eksperimentālo bāzi, jau pirms termiņa nododot šo funkciju reģionam, kur ir labas iestrādes arī citos izglītības aspektos.

Mūsu visu kopīgs mērķis ir augsta izglītības kvalitāte un konkurētspēja. Un kopīgiem spēkiem šajā nozarē jāpanāk būtiski uzlabojumi, paredzot, ka pirmajām pozitīvajām pārmaiņām jāsākas jau ar 1.septembri.

Lai mums visiem veicas ar reformu plānošanu un īstenošanu! Lai tās būtu pamatotas, rūpīgi izsvērtas un dotu ekonomisku efektu un kvalitātes uzlabošanos!