“Ir jautājumi un solījumi, bet izpaliek atbildes”

Ligita Semjonova, Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētāja:

Viedoklis LIZDA konferencē “Par ko norūpējies izglītībā un zinātnē nodarbinātais” 2003. gada 16. maijā

To, ka ar izglītību mūsu valstī viss nav labi, zina visi. Izglītības attīstība ir svarīgākais uzdevums. Izglītība ir vajadzīga cilvēkam visā dzīves laikā – pieejama un labā kvalitātē. Cilvēku izglītības līmenis ietekmē valsts struktūru kvalitāti. Izglītības pamatuzdevums ir ne tikai mācīšana, bet arī audzināšana – vispusīgas, cilvēciskas attieksmes veidošana pret sevi un sabiedrību. Izglītoti cilvēki ir spējīgi arī vairāk rūpēties par savu veselību, par savas dzīves kvalitāti. Domājot par Eiropas Savienību, jāuzsver, ka mēs varam konkurēt Eiropā un pasaulē vienīgi, būdami zinoši un labi izglītoti. Arī Eiropas Savienības strukturālie fondi naudu dos vienīgi piešķīrumu veidā un prasīs perfekti izstrādātus projektus, bet, lai to varētu veikt, ir jābūt pienācīgai izglītībai.

Lai veicinātu izglītības nozares attīstību, mūsu arodbiedrība regulāri slēdz vienošanās ar vadošajām politiskajām partijām, lai demokrātiskā veidā risinātu izglītības un zinātnes jautājumus. 2002.gada vasaras nogalē pēc Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības iniciatīvas tika parakstītas vienošanās par sadarbību ar vairākām ietekmīgām partijām, kuras kandidēja 8.Saeimā, — ar apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, ar Tautas partiju, ar partiju “Jaunais laiks”, kā arī ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju.

Vēlreiz atsaukšu atmiņā šo vienošanos svarīgākos punktus:

1) veikt grozījumus Izglītības likumā, lai valsts paredzētu mērķdotācijas pirmsskolas izglītības pedagogu samaksai, izglītības iestādēs strādājošiem pedagogiem, kuriem 2004.gada 1.septembrī līdz valsts noteiktajam pensijas vecumam palikuši pieci vai mazāk gadu, atļaut ieņemt pedagoga amatu līdz pensijas vecuma sasniegšanai bez Izglītības likumā paredzētās izglītības; 2) turpināt pedagogu darba samaksas paaugstināšanu, iekļaujot tajā visus pedagogus un nepalielinot darba slodzi; atcelt Augstskolu likuma 27.panta 4.daļas normu par vēlētā akadēmiskā personāla un administratīvo amatu vietu pretendentu vecuma ierobežojumu; atjaunot izdienas pensiju pedagogiem; nodrošināt klaiņojošo bērnu atgriešanos skolā; ieviest valstī vienotu darba samaksas sistēmu; paaugstināt minimālo algu vismaz iztikas minimuma robežās u.c. jautājumi.

Vienošanās teksti atbilst partiju izglītības programmām. Piemēram, partijas “Jaunais laiks” programmā, runājot par tuvākajiem darbiem, ir teikts, ka jānodrošina skolotājiem alga atbilstoši viņu kvalifikācijas kategorijai, par vienu pilnu slodzi maksājot ne mazāk par 300 latiem. Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK programmā runāts par nopietnu investīciju nepieciešamību izglītības sistēmā, par izglītības sistēmas pilnīgu datorizāciju. Bet mēs visi zinām – finanšu līdzekļi šiem mērķiem ir nepietiekami. Arī “Tautas partija” kategoriski iestājas par pedagogu algas paaugstināšanu, jo bez pedagogu algu pielikuma nebūs iespējams piesaistīt pedagoga darbam jaunus, talantīgus cilvēkus un arī esošie turpinās pamest mācību un audzināšanas iestādes.

Arī valdība ir definējusi savu šā brīža investīciju prioritāti – tas ir cilvēks. Ļoti nedaudz, bet tomēr ir palielināti bērnu pabalsti. Palielinātas algas lielāko simfonisko orķestru mūziķiem, teātru darbiniekiem, policistiem un ugunsdzēsējiem. Mēs par to priecājamies, bet kā būs ar izglītību un izglītības darbiniekiem?

Šis jautājums arodbiedrību un pedagogus spieda rīkot dažādas akcijas, to rezultātā notika daudzas tikšanās ar Saeimas “Jaunā laika” frakciju, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, Latvijas Pirmās partijas pārstāvjiem. Visās šajās sarunās tika saņemts apstiprinājums, ka partijas izprot pedagogu satraukumu par darba samaksas paaugstināšanas grafika izpildi un atbalsta izteiktās prasības. Finanšu ministrs Valdis Dombrovskis, atbildot uz pedagogu nosūtītajās vēstulēs izteiktajām prasībām, uzsver: “Finanšu ministrija pilnībā izprot izglītības nozīmīgumu sociālās ekonomikas augšupejā, augsta dzīves līmeņa sasniegšanā, tolerantas un atvērtas sabiedrības izveidošanā, kā arī augsti novērtē pedagogu lielo nozīmi un lomu sabiedrības izglītošanā”.

Vai, visu šo dzirdot un zinot, nerodas jautājums par šodienas konferences nepieciešamību? Jā, tā tomēr ir vajadzīga, jo pedagogi nemitīgi tiek baroti ar solījumiem. Bet skolotāji un pasniedzēji gaida konkrētu rīcību no valdības un Saeimas. Lai beidzot partiju programmās rakstītais, tautai solītais tiktu pildīts. Lai izglītības sistēmā strādājošie pilnībā varētu nodoties savam darbam, varētu celt izglītības kvalitāti, pilnveidoties, būtu droši par savu materiālo stāvokli, bet nevis tērētu laiku dažādām akcijām. Bet pagaidām ir tikai jautājumi, ne atbildes, tikai solījumi!