Par tiesībām apžēlot, saņemt informāciju un paust savu viedokli

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja, — “LV”

Foto A.F.I.

Neliela atkāpe. Rita Aksenoka Apžēlošanas dienestu vada kopš 1995. gada. Līdz tam uzkrāta liela pieredze, strādājot smagu noziegumu izmeklēšanā, Ģenerālprokuratūrā. Juriste ar plašām zināšanām krimināltiesību jomā, piedalījusies darba grupā, izstrādājot Apžēlošanas likumu, kas stājās spēkā 1998. gadā, gan vairāku citu normatīvo aktu tapšanā, sniedzot savus priekšlikumus un padomus. Turklāt R. Aksenoka ir ļoti atsaucīgs cilvēks, sadarbojoties ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, par ko liecina pēdējā laikā arī ar televīzijas žurnālistiem veidotās pārraides par smagāko krimināllietu izmeklēšanu pirms desmit un pat vairākiem gadiem, kā arī nesen.

Arī “Latvijas Vēstnesim” viņa regulāri sniegusi intervijas gan par Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta veikumu, gan par vēstulēm Valsts prezidentei, kurās tiek skarta policijas, prokuratūras, daļēji arī tiesu darbība, protams, arī notiesāto personu apžēlošanas lietas. Šoreiz mūsu saruna notika maija vidū un saistījās galvenokārt ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru laikā — gandrīz četros gados — pieredzēto, izjusto, lasot daudzās vēstules, sagatavojot notiesāto personu apžēlošanas lietas un izdarot secinājumus.

Ko apžēlot, kam izskaidrot

— Vēstules, dažādi iesniegumi, kas saistās ar jūsu tiešo pienākumu, iespējams, veido ievērojamu korespondences daļu. Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Apžēlošanas dienesta veikto pēdējos četros gados! Vai daudzu personu lūgumi apmierināti?

— No 1999. gada oktobra Apžēlošanas dienestā strādā trīs darbinieki — bez manis vēl tiesību maģistre Elena Lodočkina un sekretāre Irisa Zoldnere. Valsts prezidenta tiesības (taču ne pienākums) apžēlot notiesātās personas noteiktas Satversmes 45. pantā, bet kārtība — Apžēlošanas likumā, kas stājās spēkā 1998. gada jūlijā. Saskaņā ar šī likuma noteikumiem tika izstrādāta Instrukcija par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību. Tā ka likumdošanu šajā ziņā var uzskatīt par sakārtotu un pašlaik izdarīt grozījumus vai papildinājumus minētajā likumā nav nepieciešams.

Jāpiebilst, ka pēc likuma stāšanās spēkā notiesātie visai ātri saprata, kad var lūgt apžēlošanu, ko nevar teikt par viņu tuviniekiem. Tieši tāpēc mūsu dienestam uz daudzām vēstulēm nācies atbildēt, skaidrojot likuma normas, apžēlošanas lūgumu iesniegšanas kārtību. Turklāt liels darbs tiek veikts, sagatavojot materiālus lietās par apžēlošanas lūgumu izskatīšanu. Ik gadu par šiem jautājumiem notiek sarakste ne mazāk kā 3000 dokumentu apjomā. 2002. gadā apžēlošanas lūgumu iesniegts daudz mazāk, kas izskaidrojams ar to notiesāto personu skaita sarukšanu, kurām piemēroti brīvības atņemšanas sodi. Alternatīvo sodu un saīsinātā procesa plašāka piemērošana, kā arī vienošanās procesa īstenošana saskaņā ar izdarītajiem grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā jāuzskata par pozitīvu tendenci sodu politikā.

— Varbūt jūs raksturotu apžēlošanas lūgumu iesniegšanas un izskatīšanas dinamiku pēdējos četros gados? Cik zināms, likums par apžēlošanu paredz, ka jūsu vadītais dienests tagad var pieprasīt no attiecīgajām institūcijām konkrētus materiālus, tiesu spriedumus par notiesātajām personām, kurām ir tiesības cerēt uz apžēlošanu, izskata, sagatavo pārskatus, dod savu atzinumu un tad iesniedz Valsts prezidentei.

— Jā, izšķirošais vārds katrā šādā lietā pieder Valsts prezidentei. Minēšu konkrētus skaitļus pa gadiem: 1999. gadā saņemti 1162 apžēlošanas lūgumi, izskatīti 73, apžēlotas 8 personas, 2000. gadā saņemti 1428, izskatīta 201 lieta, apžēlotas 43 personas, 2001. gadā attiecīgi — 1424, 123 un 44, bet 2002. gadā – 975, 118 un 25 personas. Kopā rēķinot pa šiem gadiem, saņemti 4989 apžēlošanas lūgumi, sagatavotas 1340 lietas, izskatītas 515 un apžēlotas 120 personas. Protams, arī šā gada četros mēnešos ir vairāki apžēlotie. Minētajos četros gados apžēloto personu skaitā ir septiņas sievietes un 113 vīrieši.

Par kādiem noziedzīgiem nodarījumiem piemērota apžēlošana? Par noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu — 80 personas, par slepkavību izdarīšanu — 13, par miesas bojājumu nodarīšanu — 15, citiem noziedzīgiem nodarījumiem — 12 cilvēki. Taču apžēlošana katrā gadījumā nenozīmē tūlītēju atbrīvošanu no cietuma. Piemēram, 28 personām brīvības atņemšanas sods aizstāts ar vieglāku — nosacītu — sodu, četras personas atbrīvotas no atlikušā soda izciešanas. Šādos gadījumos notiesātās personas no tālākas soda izciešanas cietumā tiek atbrīvotas. 88 personām brīvības atņemšanas sods samazināts, tas ir, personas daļēji atbrīvotas no pamatsoda izciešanas. Gribu vēl uzsvērt, ka Valsts prezidentei Satversme dod tiesības apžēlot notiesātās personas, taču tas nav obligāts viņas pienākums. Tāpēc nav noteikti termiņi, cik ilgā laikā konkrētā lieta jāizskata. Cik zinu, ASV un vēl dažās valstīs tās skata pat vairākus gadus.

Iepriekš minēto apžēlošanas lietu daudzums neatbilst iesniegto lūgumu skaitam šādu iemeslu dēļ: 1) gadījumos, kad apžēlošanas lūgumi tiek iesniegti atkārtoti, jauna apžēlošanas lieta netiek noformēta, bet lūgums tiek pievienots iepriekš sagatavotajai lietai, 2) ja iesniegtie lūgumi neatbilst Apžēlošanas likuma noteikumiem — spriedums krimināllietā nav stājies likumīgā spēkā, apžēlošanas lūgumu iesniegusi persona, kurai likumā nav dotas tiesības lūgt apžēlošanu, nav ievēroti apžēlošanas lūgumu iesniegšanas termiņi, 3) lūguma iesniedzējs nelūdz apžēlošanu, bet apstrīd tiesas sprieduma likumību un pamatotību, kā arī gadījumos, ja lūgums iesniegts kā sūdzība par krimināllietas izmeklēšanu un iztiesāšanu vai sprieduma izpildi. Šādos gadījumos lūgums tiek nosūtīts Ģenerālprokuratūrai vai tiesai izskatīšanai pēc piekritības, par ko iesniedzējam tiek paziņots. Jāpiebilst, ka nereti notiesāto tuvinieki mums zvana vai, personīgi ierodoties Valsts prezidenta kancelejā, mutiski lūdz izskaidrot, kad un kas var lūgt apžēlošanu sakarā ar notiesāto. Nupat šajās dienās bija atnākusi kāda kundze no Daugavpils, lai saņemtu skaidrojumu par vīra apžēlošanu.

Vēstuļu saturā — valsts attīstības atspulgs

— Tiesībsargājošo institūciju darbība, tās plusi un mīnusi allaž bijuši sabiedrības sevišķas uzmanības lokā. Kā jūs vērtētu šo jautājumu atspoguļojumu pēdējos četros gados iesūtītajās vēstulēs? Vai mainījies to saturs, un kāpēc?

— Varu pastāstīt par tām vēstulēm, iesniegumiem, kuri nodoti mūsu dienesta pārraudzībā, jo prāva daļa vēstuļu, kas skar likumdošanas iniciatīvas, tiesu darbu un sociālos jautājumus, ir Valsts prezidentes padomnieces likumdošanas jautājumos Sandras Kukules kompetencē. Tagad arī aizsardzības, ar drošību saistītie jautājumi ir padomnieka Dzintara Kuduma pārziņā, un tas nedaudz atvieglo mūsu dienesta darbu šāda rakstura vēstuļu izskatīšanā. Taču, runājot par statistiku, jāmin tādi piemēri: no 1999. gada jūlija, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga stājās amatā, līdz tā gada beigām tika iesūtīta 621 vēstule, kas attiecās uz tiesībsargājošo iestāžu darbu un nonāca mūsu dienesta pārziņā. Starp citu, 1999. gadā par tiesu darbu bija 73, par prokuratūras — 81 iesniegums. Interesanti, ka 2000. gadā šo vēstuļu skaits bija vislielākais, salīdzinot ar pārējiem četriem gadiem, tas ir, 1307, bet 2001. gadā — 525, pērn — 567. Šogad četros mēnešos saņemtas 89 vēstules, no tām 27 par tiesām, 24 par prokuratūru, vēl ir par policiju. Salīdzinājumā ar 2002. gada attiecīgo periodu dažādu iesniegumu skaits sarucis vismaz par 30.

Runājot par iemesliem, kāpēc vēstuļu skaits pēdējā laikā samazinājies, manuprāt, viens no svarīgākajiem ir tas, ka cilvēki sākuši saprast, ka ne jau Valsts prezidente ir tiesīga daudzas problēmas atrisināt, kā to bija iedomājušies sākuma periodā pēc viņas ievēlēšanas. Daudzi toreiz sūdzējās gan par tiesas spriedumiem un pieprasīja, lai Valsts prezidente tos atceļ, dod citus norādījumus u.tml. Atbildēs vajadzēja skaidrot, ko var un ko nevar Valsts prezidente. Protams, arī tagad vēl ienākušajās vēstulēs vairāki autori raksta par savu sāpi, piebilstot, ka viņi saprot, ka prezidentei nav tiesību iejaukties, taču par, viņuprāt, notiekošajām nejēdzībām grib informēt valsts augstāko amatpersonu. Tas ir cits jautājums. Un informācija, kas tiek nereti nosūtīta arī pārbaudei attiecīgajām institūcijām, ir noderīga situācijas apzināšanai tādā vai citādā jomā. Vēl kāds no iemesliem vēstuļu skaita samazināšanai, domāju, ir tas, ka personas var vērsties gan Valsts cilvēktiesību birojā savu tiesību aizstāvībai, gan ar valdības atbalstu izveidotajā Nejēdzību novēršanas birojā. Iespējams, varētu padomāt par veiksmīgāku nosaukumu. Droši vien arī tajā tiek iesūtītas dažādas vēstules par piedzīvotām vai novērotām nebūšanām. Un sekmīgi sācis darboties arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Pašlaik aktivizējies jautājums par ombuda likumprojekta pilnveidošanu, lai izveidotu tādu institūciju, kas koordinētu sūdzību izskatīšanu un efektīvi palīdzētu cilvēkiem dažādu problēmu risināšanā.

— Droši vien ir jautājumi, kas vēstulēs Valsts prezidentei vairs neparādās vai samazinājušies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

— Tieši tā. 1999. un 2000. gadā, piemēram, diezgan daudzi rakstīja par politiski represētā statusu, nepilsoņu problēmām, īpašuma atgūšanu, privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem, pašvaldību nevērīgo attieksmi. Tagad šādi iesniegumi ir retums, tiesa, sociālie jautājumi joprojām cilvēkiem ir sāpīgi. Vēstuļu saturs lielā mērā ataino valsts attīstības tendences, tās aktuālās un mazāk aktuālas problēmas. Piemēram, pagājušajā gadā aktualizējās jautājums par tiesu darbu, Valsts prezidentei tika iesūtīts aptuveni 200 sūdzību par tiesu darbību; arī plašsaziņas līdzekļos izskanēja satraucoša informācija par kukuļņemšanu, korumpētību, neadekvātiem spriedumiem narkotiku un vēl citās lietās, kas skāra tiesībsargājošās iestādes. Protams, lielu daļu no iesūtītajām vēstulēm nosūtījām Ģenerālprokuratūrai, Tieslietu minstrijai, Augstākajai tiesai, Iekšlietu ministrijai. Uz daudzām saņēmām atbildes. Valsts prezidentes bažām, kuras viņa publiski izteica, bija pamats, lai gan, cik atceramies, tiesneši sākumā pauda aizvainojumu. Taču drīz vien situācija mainījās, un par to liecina arī pēdējā tiesnešu gadskārtējā konference, kurā reāli sprieda, kā uzlabot gan tiesu spriedumu kvalitāti, gan to atklātumu, gan tiesnešu un tiesu darbinieku atalgojumu, saistot ar profesionālo izaugsmi un darba organizācijas uzlabošanu. Varbūt šo attieksmi daļēji ietekmēja arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Aleksandra Laventa lietā, daži grozījumi Krimināllikumā un Kriminālprocesa kodeksā, Augstākās tiesas veiktie tiesu prakses apkopojumi gan narkotiku, gan citu lietu izskatīšanā, gan konkrēta palīdzība Rīgas apgabaltiesai telpu un papildu tiesnešu skaita palielināšanā.

— Cik zināms, Valsts prezidente 2001. gadā apmeklēja Brasas cietumu un pauda sašutumu par nepilngadīgo pārlieku ilgo atrašanos ieslodzījumā, gaidot tiesas spriedumu, un par tur redzētajiem apstākļiem. Pēc tam viņa iesniedza Saeimā priekšlikumus izdarīt grozījumus Krimināllikumā un Latvijas Kriminālprocesa kodeksā.

— Tos pieņēma 2001. gada jūnijā. Minētie likuma grozījumi KPK paredz, ka apcietinājuma termiņi nepilngadīgajiem no lietas saņemšanas tiesā līdz izskatīšanai pirmajā instancē tiesā nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus (izņemot apsūdzību sevišķi smagā noziegumā, kad termiņu tiesīgs pagarināt Augstākās tiesas Senāts). Tika grozīts arī Krimināllikums, diferencējot brīvības atņemšanas sodus nepilngadīgajiem, nodalot sodus par mazāk smagiem, smagiem (kas nav saistīti ar vardarbību) un sevišķi smagiem noziegumiem. Runājot par pieaugošo apcietināto lietu izmeklēšanu, arī jūtams zināms progress. 2002. gada 1. novembrī, kad stājās spēkā grozījumi Latvijas KPK, pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņām, Rīgas apgabaltiesas lietvedībā bija 162 personas, kas atradās apcietinājumā ilgāk par pusotru gadu, bet šogad aprīlī to bija 92. No nepilngadīgajiem bija tikai viens, kura turēšanu apcietinājumā pagarināja Augstākās tiesas Senāts, jo šī lieta saistīta ar slepkavību un atrodas Zemgales apgabaltiesā.

Valsts prezidente pērn ierosināja Saeimai grozīt Krimināllikuma atsevišķu pantu (253. pants) nepilnības, nodalot atbildību narkotiku tirgotājiem, piegādātājiem un arī lietotājiem. Šīs likumdošanas inciatīvas pamatā bija sūdzības, plaša informācija no tiesībsargājošajām institūcijām par šo situāciju. 2002. gada 17. oktobrī Saeima pieņēma un pēc tam tika izsludināti grozījumi Krimināllikumā, kas palaboja šīs lietas. Līdzīgus piemērus par Valsts prezidentes iniciatīvu tiesu un citu tiesībsargājošo institūciju darba pilnveidošanā, kas radušies, iepazīstoties ar viņai iesūtīto vēstuļu un citu iesniegumu saturu, varētu minēt daudz.

— Kas satrauc vēstuļu autorus pašlaik? Sabiedrībā ir dažādi uzskati par drošības līdzekļu piemērošanas nepieciešamību, atklājas gadījumi, kad kukuļņemšanā, korupcijā iesaistīti pat policisti, prokurori un tiesneši.

— Jā, arī mēs saņemam sūdzības par drošības līdzekļu piemērošanu. Lasot vēstules un saņemot atbildes no prokuratūras un tiesām, nereti rodas pārdomas, vai tiešām procesa virzītājam konkrētajā lietā bija jāpiemēro apcietinājums. Nupat viena māte rakstīja, ka dēls apcietināts par iespējamu kukuļa saņemšanu aptuveni 200 latu vērtībā. Mājās ir bērni, vai tiešām dēls būtu slēpies no izmeklēšanas? Un vēl ir tādi gadījumi, ka aizdomās turētais par kādu noziedzīgu darījumu neatzīst savu vainu, bet procesa virzītājs iestājas par to, lai viņu tur ieslodzījumā, sak, varbūt tad atzīsies. Man galīgi nav pieņemami tādi lēmumi: ja cilvēks neatzīst savu vainu, viņš obligāti jātur cietumā. Tā ir bijušās milicijas metode, bet diemžēl šāda tendence ir vērojama arī pašlaik. Bez tam saņemam arī vēstules par neizprotamiem tiesu spriedumiem, dažkārt tie ir visai samudžināti, cilvēks nevar saprast, kāpēc ļoti līdzīgos gadījumos ir tik atšķirīgi tiesu spriedumi. Valsts prezidentei nav tiesību iejaukties, mainīt tiesas spriedumu, tāpēc to skaidrojam atbildēs, nereti nosūtām Ģenerālprokuratūrai, Augstākajai tiesai vai Tieslietu ministrijai. Īpaši gribētu uzteikt ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kas šajā gadā vien uz 24 sūdzībām sniedzis 19 izsmeļošas atbildes. Ir gadījumi, kad sākumā atteikts ierosināt krimināllietu, bet, iedziļinoties vēstulē, kā tas bija, piemēram, ar Miglava lietu par jaunas meitenes sabraukšanu Valmieras rajonā, Ģenerālprokuratūra saskatīja nepieciešamību to ierosināt, lai tā beidzot nonāktu tiesā. Lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu atcēla Vidzemes tiesu apgabala prokurors. Atsevišķos gadījumos lūdzam tiesas informēt, kad konkrēto lietu paredzēts izskatīt, lai vēstuļu autori, kas sūdzas par ieilgušajiem pirmstiesas izskatīšanas termiņiem, skaidri zinātu, kad tiesa sāks izskatīt viņu lietu. Un jāsaka, ka tiesas sākušas just lielāku atbildību un ieinteresētību darba organizācijas uzlabošanā. Spriedumu kvalitatīvā uzlabošanā, manuprāt, daudz var palīdzēt to pieejamība citiem kolēģiem, sabiedrībai, plašāk tos publicējot, ieviešot datorizāciju tiesu sistēmā. Un, kā jau iepriekš minēju, atzinību pelna Augstākās tiesas veikums tiesu prakses apkopošanā un analīzē, taisot spriedumus dažu kategoriju lietās un to atbilstību likumiem. Liela nozīme ir arī grozījumiem Latvijas KPK, kas stājās spēkā pērn novembrī, tas ir, mainīts lietu iztiesāšanas nepārtrauktības princips. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad lietas iztiesāšana tiek atlikta vai apturēta, jo tiesas sēdes pārtraukumos, kas ilgāki par vienu dienu, kā arī laikā, kad iztiesāšana lietā ir apturēta, tiesa var izskatīt citas krimināllietas.

Par aizvainojumu nevietā

— Vielu pārdomām Valsts prezidentei, padomniekiem, jūsu vadītajam dienestam dod ne tikai vēstules, bet arī presē, radio vai televīzijā paustie viedokļi par tādu vai citādu situāciju, kritika valsts amatpersonu adresē. Vai šādā veidā iegūtā informācija arī tiek apkopota vai pētīta?

— Protams, šāda informācija tiek apkopota, turklāt prezidente pati izlasa daudzas vēstules un personiski sniedz atbildes, lai gan viņas darbadiena ir ļoti saspringta. Varbūt der atcerēties kādu situāciju pirms dažiem gadiem. Laikā, kad Valsts prezidente atradās ārzemju vizītē, plašsaziņas līdzekļos izskanēja visai sensacionālas ziņas par pedofilijā iespējami iesaistītajām divām augstām valsts amatpersonām. Kā jūs domājat — vai prezidentei nebija tiesību pēc atgriešanās prasīt informāciju par šo lietu no Ģenerālprokuratūras? Toreiz izskanēja aizvainojums, bija liela neapmierinātība par šādu interesi un it kā Valsts prezidentes iejaukšanos izmeklēšanā. Taču prezidente nekādā mērā nevēlējās ietekmēt lietas izskatīšanu, vienīgi lūdza sniegt informāciju. Tajā laikā notika vairākas tikšanās ar tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem, skaidrojot situāciju.

Kad notika traģēdija Talsos, kurā bojā gāja un tika savainoti vairāki bērni, Valsts prezidente saņēma cietušo vecāku satraucošās vēstules par izmeklēšanas gaitu un ievainoto bērnu rehabilitācijas iespējām, drīz pēc tam Rīgas pilī tika saaicināti vēstuļu autori. Prezidente personiski izrunājās ar vecākiem, cenšoties meklēt risinājumu sarežģītākajām problēmām. Viņa regulāri tiekas ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru, tieslietu ministru, ir bijušas sarunas ar nu gan bijušo Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku Vitoldu Zaharu, kā arī jauno — Daili Lūku, kad viņš strādāja iepriekšējā amatā par Ieslodzījuma vietu pārvaldes ģenerālinspektoru, un citām valsts amatpersonām. Bieži vien jāšķetina visai sarežģīti jautājumi, un es varu izteikt zināmu izbrīnu, ka Valsts prezidente tik ātri orientējas šais jautājumos, viņai ir savs ieskats par lietu risinājumu.

Kad vienīgā taisnība — savējā

— Vai šajos septiņos gados, kopš jūs vadāt Apžēlošanas dienestu, atmiņā palikušas kādas vēstules, to autori, kurus nevar tik ātri aizmirst?

— Jā, mūsu dienestā atsevišķi iekārtotas kādas 20 mapes ar vismaz 200 lappušu biezu saraksti starp dažiem cilvēkiem, kuri atkārtoti desmitiem reižu sūdzas par kādu jautājumu, uzskatot, ka tikai Valsts prezidente to var pozitīvi atrisināt viņu interesēs. Esam neskaitāmas reizes sūtījuši pārbaužu atbildes, šķiet, ir izietas visas tiesu instances, bet vienalga cilvēki raksta, ka jāiejaucas Valsts prezidentei, bet, mēs, lūk, stāvot kā mūris un nelaižot viņai klāt. Taču likums paredz, ka pārbaudes var izdarīt un atbildes var sniegt attiecīga kompetenta persona. Likumā ir noteikta sūdzību izskatīšanas piekritība. Iedomājieties, kā Valsts prezidente spētu izlasīt un atbildēt personiski uz katru no gadā iesūtītajām 6000 — 7000 vēstulēm!

Īpaši atmiņā palikusi sūdzība no kādas ģimenes, kura uzskata: tā kā uz viņu īpašumā atgūtās zemes Bauskas rajonā atrodas neliels uzņēmums, to arī vajag atgūt, lai tur vai kas. Šis jautājums izskatīts gan prokuratūrā, gan visu līmeņu tiesās, taču šie cilvēki ilgi nerimtas. Turklāt vēstuļu autorus tika pieņēmis gan ģenerālprokurors, viņu iesniegumu bija lasījusi pati prezidente un paudusi savu viedokli, gan personiski uzklausījis Valsts prezidenta kancelejas vadītājs. Ir vēl citi piemēri. Protams, nevar liegt cilvēkiem sūdzēties, taču, manuprāt, kā jau iepriekš intervijās esmu izteikusies, pienācis laiks pārskatīt 1994. gadā pieņemto likumu par sūdzību un iesniegumu izskatīšanu valsts un pašvaldību iestādēs. Tas ir novecojis, mūsu valsts pievienojusies vairākām starptautiskajām konvencijām, tāpēc pati dzīve prasa izdarīt korekcijas. Iespējams, tad mums nebūs šo atkārtoto sūdzību kaudžu, kas atņem ļoti daudz laika, mazāk būs personu, kas uzskata savu taisnību par vienīgi pareizo.

— Lai jums un jūsu vadītajam dienestam ikdienā ir vairāk gandarījuma un mazāk sarūgtinājuma!

Rita Belousova, “LV” tieslietu redaktore