Sēlijas daba un cilvēki: faktos, rakstos, pētījumos

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — III Sēlijas kongresam Viesītē

III Sēlijas kongresam Viesītē 2003. gada 22. maijā sagatavotais referāts

Šodien Sēlijas III kongresa dalībnieki, kas pulcējušies Viesītes Kultūras pilī, saņem zinātnes žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas šā gada 3./4. numuru. Apmēram 25 iespiedlokšņu lielais laidiens veltīts Sēlijas jeb Augšzemes kultūrvēstures un mūsdienu problēmām un ir jau trešais šim novadam adresētais žurnāla numurs. Tas sagatavots LZA un Latvijas Zinātnes padomes “Letonikas” programmas ietvaros un atbalso 1996. gada 24. un 25. maijā Viesītē notikušo Sēlijas II kongresu.

Publicēto 18 apcerējumu autori ir dažādu nozaru speciālisti, no kuriem trešā daļa dzimuši un pirmo izglītību guvuši Sēlijā. Rakstu pamatā ir Latvijas vēstures arhīvu, etnogrāfu, folkloristu un valodnieku zinātnisko ekspedīciju un statistikas iestāžu dotumi, dažādu attīstības posmu laikabiedru atstātās liecības un citi pirmavoti. Sniegtas plašas norādes par arhīvu fondu saturu, populārzinātnisko un zinātnisko literatūru, kurā var gūt ierosmes novada plašākai izzināšanai, turpmāku un padziļinātu pētījumu veikšanai. Šajā laidienā vairāk nekā iepriekšējos stāstīts par novada rosīgiem ļaudīm, viņu radošo devumu un kultūras vērtībām.

Numuram ir divas tematiskas iedaļas: 1) Sēlija faktos un rakstos, 2) Sēlijas zinātniskā pētīšana. Tomēr faktoloģiskā un pētnieciskā puse ir saistītas tik cieši, ka abu jomu pilnīga nošķiršana nav iespējama.

Mēģinot citādi grupēt publicētos faktus un atziņas, varam izdalīt 1) teorētiskos materiālus, 2) faktu kopas un vispārinājumus par norisēm Sēlijā, 3) ziņas par pētījumos paveikto, 4) atsevišķu speciālistu domas par kādu likumsakarību vai norisi, 5) ierosinājumus novada un valsts mēroga rīcībai dažādu jautājumu risināšanā.

Ievadot žurnālu, Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Raščevskis īsi raksturo Sēlijas plašākās administratīvās teritorijas dabu, iedzīvotājus, daudzpusīgo saimniecisko darbību, kultūras un sabiedrisko dzīvi, ieskicē diskutējamās problēmas. Teritorijas plašuma un iedzīvotāju skaita ziņā rajons ieņem piekto vietu Latvijā. Saimnieciskās darbības jomā tas uzskatāms par vidēji attīstītu. Galvenās tautsaimniecības nozares ir Sēlijai izsenis tradicionālās – lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Ievērību pelna rūpes par rajona ļaužu izglītošanos un kultūras dzīvi. Visizplatītākā izglītība ir vidējā un vidējā speciālā, ko nodrošina 1219 pedagogi. 88% rajona skolotāju ir augstākā izglītība un vairāk nekā simtam – maģistra grāds. Skolās visādi veicina audzēkņu radošo aktivitāti – dažādu līmeņu zināšanu sacensības, māksliniecisko pašdarbību un novadpētniecību.

Rajonā rit arī rosīga kultūras dzīve. Attīstās daudzpusīga mākslinieciskā pašdarbība, aktīvi strādā bibliotēkas, kuru lasītājs ir gandrīz katrs otrais novada iedzīvotājs, tiek gādāts par kultūras mantojuma saglabāšanu un tā vērtību popularizēšanu, novada radošo ļaužu veikuma godināšanu. Vērtējot bibliotēku darbu, J.Raščevskis raksta: “Rajona tautas bibliotēku darbinieki par prioritāti izvirzījuši mērķi – ikvienam Jēkabpils rajona iedzīvotājam nodrošināt brīvu iespēju piekļūt augstas kvalitātes informācijai. Tāpēc jau vairākus gadus Jēkabpils galvenā bibliotēka sadarbībā ar Aizkraukles, Ogres centrālo un Jēkabpils valsts ģimnāzijas bibliotēku īsteno projektu “Daugavas vienotais informācijas tīkls”.”

Attiecībā uz rajona turpmāko attīstību autors pievērš uzmanību Latvijas administratīvi teritoriālajai reformai un celulozes rūpnīcas projektam.

Šajā sakarā gribu uzsvērt: 1) Valsts mērogā nav pietiekami pamatota un pārdomāta Augšzemes jeb Sēlijas austrumu daļas pieskaitīšana Latgalei, jo Sēlija ir savdabīgs un vienots Latvijas vēsturiski etnogrāfiskais apgabals ar savām saimnieciskās darbības, kultūras un sadzīves tradīcijām; ne īpaši senā Sēlijas austrumdaļas (austrumos no Lauceses upes) slāvizēšanās un tuvums Daugavpilij nav pietiekams pamats Sēlijas administratīvi teritoriālai sašķelšanai. 2) Varbūt kultūrvēsturiski pamatota ir Krustpils novada veidošana, apvienojot tajā Atašienes, Krustpils, Kūku, Mežāres, Variešu un Vīpes pagastus, bet vēl rūpīgi apsverams būtu pārējo iecerēto Jēkabpils rajona novadu saturs. 3) Ir pienācis laiks valsts nostādnes līmenī atzīt Daugavas kreisā krasta Sēliju par atsevišķu Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu (līdzīgu Kurzemei, Latgalei, Vidzemei, Zemgalei), kā tas iezīmēts 1985. un 1986. gadā izdotajās Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta Baltijas kultūrvēsturisko apgabalu kartēs.

LZA īstenās locekles Daces Markus un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Jēkabpils filiāles vadītājas Ivetas Baltās visai dzīvi un saistoši uzrakstītajā apcerējumā vispirms lasām pedagogu vispārinājumu par Sēlijas savdabībām, kuru kopums apliecina, ka “Sēlija arī mūsdienās ir izjūtama kā vienots kultūrvēsturisks novads, kas ļoti spilgti atšķiras gan no Latgales laipnās stingrības, gan Zemgales rāmuma”. Seko īss stāstījums par Jēkabpili kā par pilsētu, kura radusies un veidojusies ciešā saiknē ar Daugavu kā svarīgu transporta maģistrāli, un kuras attīstīšanā sadarbojušies un joprojām sadarbojas dažādiem etnosiem, kultūrām un reliģijām piederīgi ļaudis. Liela zinātniski praktiska vērtība ir autoru sakopotajām ziņām par Jēkabpils skolu sistēmas tapšanu, par skolu devumu ļaužu izglītošanā, iepriekšējo paaudžu radīto vērtību saglabāšanā un izmantošanā, ierosmes bagātu un radošu dažādu nozaru speciālistu sagatavošanā. Šo ziņu kopums parāda dziļo kultūrvēsturisko pamatu, uz kura balstās novada mūsdienu izglītības un kultūras darbs. Rakstā aplūkotas mazākumtautību bērnu izglītošanās iespējas, jēkabpiliešu labvēlīgā attieksme pret bilingvālo izglītību un tās īstenošanas patiesi labie sasniegumi, kuru pamatā “galvenais ir skolēnu motivācija mācīties un tas, lai skolā būtu laba skolotāju, vecāku un skolēnu sadarbība, tad arī sekmes būs labas”.

Ģeogrāfijas doktors Uldis Švēde apkopojis pagaidām atrastās trūcīgās ziņas par Rūjienas draudzē dzimušā ievērojamā portretu gleznotāja, Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa kandidāta Roberta Konstantīna Švēdes (1806–1871) cilmi, radošo darbību un dzimtu. Apcerējumā nosaukti un raksturoti līdz šim zināmie gleznotāja radītie Krievijas impērijas un Latvijas tā laika ievērojamo ļaužu portreti, norādītas publikācijas, kurās stāstīts par mākslinieku. Autors domā, ka R.K. Švēdem varbūt bijusi rosinoša loma koknesieša Jūlija Federa kļūšanā par Pēterburgas Mākslas akadēmijas studentu: Švēde nopircis netālu no Kokneses Daugavas kreisajā krastā esošo Dānenfeldi jeb Daugavmuižu un 1852.–1865. gada vasarās tur dzīvojis. Pētnieks mudina interesentus meklēt mākslinieka darbus arī Sēlijā, jo: “Mākslinieka un apkārtējās sabiedrības ietekme ir abpusēja, un no R.K. Švēdes ilgstošās klātbūtnes kaut kam vajadzētu būt palikušam arī Sēlijā. Pirmkārt, būtu neatlaidīgāk jāmeklē viņa gleznotie Sēlijai nozīmīgo personu portreti.” Manuprāt, nav izslēdzama arī gleznotāja interese par Sēlijas Piedaugavas daļas ainavisko krāšņumu un kultūrvēstures objektiem: Daugavmuiža taču atradās Daugavas un tās krastu izcilākā krāšņuma – Bebrulejas, Grūbes, Krustalīča, Oliņkalna, Rītergravas un ūdenskrituma, Sēlpils, Staburaga, Vīgantes un cita skaistuma tiešā tuvumā.

Doktore Elga Rēvalde publicē arhīva dokumentu studijās radušos sākotnēju pētījumu par veselības aprūpes sistēmas veidošanos un darbību Sēlijā 18. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimtā, nosauc dažādu specialitāšu medicīnas darbinieku vārdus, stāsta par viņu darbošanās apstākļiem. Mediķu kopas senākā daļa sastāvējusi no cittautiešiem, bet 19. gadsimta beigās tajā aktīvi ienākuši latvieši. Plašāk aprakstīts medicīniskās aprūpes stāvoklis trijos būtiski atšķirīgos 20. gadsimta posmos: pirmās Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas divos gadu desmitos, Otrā pasaules kara gados un Latvijas PSR laikā. Atsevišķā iedaļā sniegtas ziņas par 18. gadsimta beigās – 20. gadsimtā strādājušajiem 20 labākajiem Sēlijas ļaužu ārstiem, viņu izglītību un veikumu. Autore atspoguļo arī Sēlijas ļaužu medicīniskās izglītošanās iespējas un min skolas, kurās mācījušies novada ārsti. Apcerējums sniedz ierosmes daudzu Sēlijas un visas Latvijas medicīnas vēstures jautājumu skaidrošanai, mudina veikt dziļākus pētījumus.

Komponists un muzikologs Georgs Dovgjallo, kārtodams Latvijas novadu tautasdziesmu izlasi, secinājis, ka daļa Sēlijā pierakstīto un dažādos izdevumos publicēto tautasdziesmu kļuvušas pazīstamas visā Latvijā, bet to izpildītāju vairums nekā nezina par to cilmi. Autors mudina organizēt dziļākus Sēlijas muzikālās folkloras pētījumus. Pētīšanas iespēju esamību muzikologs pierāda ar viņa rīcībā esošām ziņām par trim Sēlijā pierakstītām dziesmām: “Es karāi aiziedams”, “Kur, priedīte, aijā, tavi zari?”, “Maņ bej vīna turku pupa”. G.Dovgjallo raksta: “Sēlijas novads ir dāvājis Latvijai daudzas izcilas radošas personības. Tagadējās sēļu paaudzes rokās paliek visas iespējas panākt, lai šī novada krāšņā muzikālā folklora tiktu ne tikai paglābta no aizmirstības, bet nodota tālāk jaunākai paaudzei. Sēlijas folkloras apzināšana nav vienas dienas darbs. Tas ir jādara nepārtraukti – ar dziļu pietāti pret šī novada tautas garamantu joprojām esošajām, bet vēl neapgūtajām bagātībām.”

Mūsdienu Latvijā aug pozitīvi vērtējama interese par atsevišķu apdzīvotu vietu, novadu, pagastu, pilsētu un citādu administratīvi teritoriālu veidojumu vēsturi. Iznāk atsevišķu personu vai autoru kolektīvu uzrakstītas grāmatas, kuru kvalitāte diemžēl ir visai atšķirīga izzinājuma dziļuma, hronoloģisko ietvaru, precizitātes, tematikas ziņā, bet it īpaši autoru sagatavotības dēļ, kurā ietilpst avotu pazīšana, pētīšanas metodika, radošais potenciāls, redzes leņķa platums un citas iezīmes.

Šajā sakarā visai būtisks ir vēstures doktora Ērika Jēkabsona stāstījums par Daugavpils rajona Demenes pagasta vēstures pētīšanas pieredzi. Zinātnieks vērtē šādu pētījumu vispārējo stāvokli mūsdienu Latvijā, to nozīmi un vērtību lokālā, valsts un pat starptautiskā mērogā, nosauc pētījumiem nozīmīgākos avotus un min jautājumus, kuriem būtu pievēršama lielāka uzmanība (pagasta robežas dažādos laikmetos, pagastā bijušās muižas un to darbība, baznīcu un draudžu darbība, iedzīvotāju sastāva veidošanās un ar to saistītais etnokulturālais process, pašvaldības darbība, skolas un to devums izglītošanas, kultūras un sabiedriskās dzīves jomā, pagasta sabiedriski politiskās dzīves norises un organizācijas, pagastā dzimušie un darbojušies ievērojamie cilvēki). Autors secina: 1) pagastu vēstures pētīšana nevar dot nopietnus rezultātus bez rūpīgām arhīvu dokumentu studijām, 2) atmiņu pieraksti, kas bieži bijuši gandrīz vienīgais avots, “izmantojami, taču tikai iespēju robežās kā viens no avotiem, kas salīdzināms ar dokumentālajām liecībām attiecīgo avotu krātuvēs”, 3) atsevišķu novadu, pagastu un pilsētu vēsture jāpēta “nevis atrauti no apriņķa, reģiona, visas valsts un dažos gadījumos – pat 20 visa Baltijas jūras reģiona valstu vēstures, bet gan plašākās kopsakarībās – kā šīs vēstures sastāvdaļa”, 4) rūpīgi vērtējama un pārbaudāma izmantojamo avotu ticamība, kas īpaši sakāms par jebkuriem atmiņu stāstījumiem un dažādām uzskaites anketām. Apcerējumā lasāmas daudzas vēstures pētniekiem noderīgas domas un priekšlikumi.

Arhitekts Edvīns Vecumnieks ieskatās Sēlijas arhitektūras vēsturē, stāstot par seno pilsētu un citu lielāku apdzīvotu vietu novietņu izvēles principiem, vecākajiem pagaidām zināmajiem muižu, pilsētu, atsevišķu celtņu attēlojumiem Johana Rūdolfa Šturna (1661. gads), Johana Kristofa Broces (18./19. gadsimta mija) un citu autoru zīmējumos, par miestu un pilsētu saimniecisko darbību un nozīmīgākajām būvēm, kultūras pieminekļiem un piemiņas vietām. Apcerējuma noslēgumā autors nosauc Sēlijā dzimušos arhitektus, viņu izglītošanās un darbavietas, min nozīmīgāko devumu Latvijai.

LZA īstenie locekļi Tālis Millers un Saulvedis Cimermanis raksta par Jēkabpils vidusskolas ilggadējā vēstures skolotāja un skolas vēstures kabineta (kopš 1941. gada tas ir Jēkabpils novadpētniecības muzejs) izveidotāja un vadītāja Arnolda Bruno Štokmaņa (1895–1970) radošo darbību un paliekošo devumu. Īpaša uzmanība veltīta viņa centieniem 1) iegūt un visā mūža garumā uzturēt dziļas zināšanas, 2) sniegt zināšanas saviem audzēkņiem un muzeja apmeklētājiem, 3) sistemātiski un pamatīgi pētīt Sēlijas dabu, kultūru un vēsturi, nepārtraukti papildinot muzeja fondus un bagātinot tā darbību, 4) apvienot pētniecību ar mācību darbu skolā, uzskatot, ka novada dabas un vēstures faktu izmantošana ir ļoti būtiska un nepieciešama izglītošanas darba sastāvdaļa, 5) informēt sabiedrību par visu jauno, kas notiek muzejā un novadā, 6) sniegt zinātniski metodisku palīdzību Sēlijas novadpētniekiem, kultūras pieminekļu pārzinātājiem ar citiem radošiem cilvēkiem.

Apcerējumā ir arī līdz šim nepublicēti dati par A.Štokmaņa senčiem 18.–19. gadsimtā, stāstīts par viņa principialitāti vēstures faktu un notikumu skaidrošanā. Akadēmiķu vērtējumā: “Izcils ir Arnolda Štokmaņa devums Sēlijas izzināšanā un vēstures mācīšanā Jēkabpils vidusskolā. Viņš deva audzēkņiem paliekošas zināšanas, lielas ētiskas vērtības, iemācīja cieņu pret tautas iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu. Pateicoties šim guvumam, daudzi Štokmaņa audzēkņi kļuva par redzamiem Latvijas dažādu jomu speciālistiem.”

Vēstures doktore Mārīte Jakovļeva pievēršas plašākai sabiedrībai maz zināmam jautājumam par Sēlijas stāvokli Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā 1562.—1795.gadā: par robežām, administratīvi teritoriālo iedalījumu, pārvaldi, saimniecisko darbību, attiecībām ar kaimiņu zemēm, arī ar Polijas-Lietuvas valsti. Saiknē ar sēļu pēctečiem un viņu zemi mums īpaši svarīgi ir šādi pētnieces vispārinājumi: 1) minētajos gados jēdziens “Sēlija” nepastāvēja; novadu sauca par Augškurzemi jeb Augšzemi, un tas ietilpa hercogistes Zemgales daļā; 2) atmiņas par kādreizējiem teritorijas iedzīvotājiem saglabājās tikai apmetnes un nocietinājuma nosaukumā “Sēlpils”; tā bija kļuvusi par Augšzemes galveno administratīvo centru, varbūt pat par hercoga un viņa galma uzturēšanās vietu; 3) Sēlpils virspilskunga iecirknis aizņēma teritoriju no Kurzemes un Valles rietumos līdz Drujai austrumos, tātad sakrita ar sēļu kādreiz apdzīvotajiem apgabaliem Latvijas robežās; 4) Lietuvas pilskungi 17.gadsimtā vietumis vardarbīgi ieņēmuši Sēlijas teritoriju 7-20 km platā joslā, un tur uz dzīvi apmetušies daudzi lietuvieši; 5) 17.gadsimta beigās un 18.gadsimta sākumā Sēliju piemeklēja bads un slimības, nomira daudz cilvēku, tukšajās sētās apmetās ienācēji no citurienes; 6) Sēlijas atrašanās starp divām Polijas-Lietuvas valsts daļām – Lietuvas lielkņazisti un Pārdaugavas hercogisti (vēlāko poļu Vidzemi) – sasaistot šos apgabalus, noteica vairāku reģiona īpatnību rašanos (lielu pilsētu trūkums, daudzi miestiņi uz privātām zemēm, jaukts iedzīvotāju etniskais sastāvs, spēcīga katoļticības un pagānisma elementu izplatība iedzīvotāju vidū, ticības izvēles brīvība). Šie apstākļi ir visai svarīgi, skaidrojot Sēlijas etniskās un kultūras vēstures jautājumus.

Arī vēstures doktore Pārsla Pētersone sniedz daudz jaunu ziņu, kas iegūtas arhīva dokumentu studijās. Viņas stāstījumā iepazīstamies ar Kurzemes un Zemgales hercogistes Augšzemes (Sēlijas) pasta ceļa veidošanos, attīstību un nozīmi. Regulāra pasta kustība pa šo ceļu sākās 18.gadsimta pirmajā pusē un no hercogistes centra Jelgavas caur Emburgu, Bausku, Iecavu, Lielvalli, Jaunjelgavu, Seci, Sēlpili un Jēkabpili virzījās uz Dignāju. Īstenībā šis ceļš bija krietni senāks un pastāvēja jau pirms hercogistes nodibināšanās.

Rakstā analizēti ceļa veidošanas un darbību sekmējušie ekonomiskie, ģeogrāfiskie, militārie, politiskie un citi apstākļi, stāstīts par hercogistes pasta un sakaru vispārējo stāvokli un par Augšzemes pasta ceļa vietu visā sistēmā (pasta kantoru un staciju iekārtošana, to darba režīms, muižu un zemnieku pienākumi ceļa un sakaru uzturēšanā, pasta vešanas organizētāji, pasta vedēji, sūtījumu skaits un sastāvs, ceļa tehniskais nodrošinājums, kurā ietilpa arī pārceltuves un tilti). Pētniece secina: “Augšzemes pasta līnijai bija būtiska nozīme hercogistes sakaru uzturēšanā, informācijas apmaiņa sekmēja vietējo tirdzniecības centru attīstību un sniedza iespēju saņemt ziņas par notiekošo pārējā hercogistē un ārzemēs (..). Līnija turpināja darboties arī 19. gadsimtā – pēc hercogistes pievienošanas Krievijai, un to iekļāva kopējā impērijas pasta sistēmā.”

Piebildīšu: šim pasta ceļam pieslēdzās vairāki citi ceļi, kas veda uz Latgali, Lietuvu, Vidzemi un caur tām – uz tālākām zemēm. Šis ceļu tīkls veicināja Sēlijas sakarus ar citiem apvidiem. Pa šiem ceļiem novadā ienāca citu apvidu ļaudis un ienesa citzemju kultūras vērtības. Šis process ir turpmāko pētījumu objekts.

Sēlijas kultūrvēstures problēmu skaidrošanai ļoti nozīmīgs ir Latvijas vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītājas Ilzes Ziņģītes rūpīgais pētījums par tradicionālo apģērbu kā etnisko un kultūrvēsturisko iezīmju nesēju. Nepārtrauktā attīstībā bijušo tradicionālo tautastērpu viņa uzskata par materiālās un garīgās kultūras sastāvdaļu, par tautas mākslas izteiksmi un bagātību, par iepriekšējo paaudžu tradīciju glabātāju, novada ekonomiskās attīstības un kultūru mijiedarbības norišu atspoguļotāju. Pētījuma sākumā izvirzīto varbūtību “Augšzemes 19.gadsimta tautastērpos saglabātās senākās tradīcijas, domājams, sakņojas jau sēļu kultūrā” viņa pamato ar rūpīgu visu pagaidām esošo dotumu analīzi. Tai pakļauts arheoloģiskajos izrakumos iegūtais 7.—13.gadsimta materiāls, dažādu periodu laikabiedru liecības, etnogrāfu, folklainloristu, valodnieku ekspedīciju pieraksti, muzeju fondos esošie priekšmeti un citi dotumi. Būtiskākos pierādījumus par varbūtības patiesumu sniedz 1) tunikveida piegriezuma krekli ar iešūtiem uzplečiem un krekli ar audu virzienā piešūtiem uzplečiem, 2) baltas villaines ar izšūtu krāsainas vilnas dzijas rakstu, 3) jostas – audenes ar maiņu rakstiem joslas vidusdaļā un rakstainās ceļaines, 4) balti adīti cimdi un zeķes ar krāsainu rakstu joslu, 5) sēlisko izlokšņu izplatība Latvijas teritorijā.

Zinātniece secina: “Apģērbs laika gaitā arvien ir mainījies. (..) līdztekus pastāvējušas kā senākas, tā vēlākas izcelsmes parādības. (..) Augšzemē, tāpat kā (..) pārējās sēļu kultūras ietekmētajās teritorijās, tautastērps pēc 19.gadsimta vidus zaudēja raksturīgās sēliskās iezīmes un kļuva līdzīgs Vidzemē valkātajam. Taču (..) Vidzemes lielākajā daļā agrāk nekā sēļu teritorijās tika zaudēts senais, uz etniskām tradīcijām balstītais tērpa variants. Sēliskā kultūra savu savdabību saglabāja ilgāk.”

LZA korespondētājlocekļa Ojāra Spārīša plašos apcerējums par Sēlijas baznīcu arhitektūras un mākslas vērtībām, to rašanās apstākļiem un radītājiem ir nozīmīgs pieteikums novada etniskās vēstures, kultūras sakaru, mākslas un saimnieciskās darbības vēstures jautājumu dziļākai izzināšanai.

Aplūkotais “LZA Vēstu” numurs kopumā nodod sabiedrības rīcībā daudz jaunu ziņu 1) par Sēlijas vispusīgai izzināšanai izmantojamiem avotiem un literatūru, 2) par pētīšanai izvēlamām norisēm un objektiem, 3) par novada cilvēkiem, dabas, kultūras, mākslas un pārējām vērtībām. Apcerējumu autori ieskicē arī nākotnes pētījumu metus – par novada dabu un kultūrainavu, aktīviem darba darītājiem, izglītības, kultūras un saimnieciskās dzīves norisēm, kultūras pieminekļiem. Izteikti priekšlikumi Sēliju oficiāli atzīt par atsevišķu Latvijas vēsturiski etnogrāfisku apgabalu, rūpīgi apsvērt novadu veidošanu administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas gaitā, pilnveidot bilingvālās izglītības programmas īstenošanu, uzlabot konkrētu kultūras pieminekļu aizsargāšanu.

Žurnāls būs noderīgs dažādu nozaru speciālistiem, visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņiem un pasniedzējiem, novadpētniekiem, sabiedrisko organizāciju un valsts iestāžu darbiniekiem, arī plašam interesentu lokam.

Žurnāla otro iedaļu ievada programmatisks akadēmiķa Jāņa Stradiņa apcerējums par novada izzināšanas un attīstīšanas teoriju un praksi. Tajā aplūkoti Sēlijas iedzīvotāju etniskās un novadnieciskās apziņas veidošanās jautājumi un šā vēsturiski etnogrāfiskā apgabala līdzšinējās un turpmākās attīstības ceļi, kas pilnā mērā iekļaujas Eiropas Savienības aktualitātēs un vispārējās laikmeta tendencēs – “pievērst īpašu uzmanību robežnovadiem ar izteiktām etnogrāfiskām, lingvistiskām, kultūrvēsturiskām īpatnībām, multinacionāliem un multikonfesionāliem pārejas apgabaliem divu valstu robežšķirtnēs, un šī tendence Eiropas Savienībā kļūst aizvien populārāka. (..) Eiropas Savienībā paredzēts īpaši veicināt šādu nelielu pārrobežu kaimiņu novadu sadarbību un kultūras sakarus, tādējādi specifiski stiprinot kaimiņvalstu draudzību, novēršot potenciālas robežnesaskaņas, reģionāli strukturējot un optimizējot Eiropu, kas ir īpaši nozīmīgi kādreizējās vēstures konfliktu “karstajās zonās”.” Novērtējot Sēlijas izzināšanas vēsturi un turpmākās ieceres, autors secina: “Sēlijas problēmu risinājumi pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši labs paraugs dažādu nozaru zinātnieku sadarbībai ar pašvaldībām, vietējiem kultūras darbiniekiem, novadpētniekiem, skolotājiem. Šajā sadarbībā iesaistīti arī Rīgā un cituviet dzīvojošie cilvēki, kuru dzimtas saknes ir Sēlijā (īpaši rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki), tādējādi viņi gūst iespēju vismaz daļēji atgriezties senču novadā, tiek mazinātas “iekšējās emigrācijas” negatīvās sekas. Šie principi saistās ar centieniem pārvarēt Sēlijas ekonomisko un infrastruktūras atpalicību, rosināt kultūras augšupeju, vides daudzveidības saglabāšanu, nostiprināt vietējo cilvēku ticību sava novada nozīmīgumam un neatkārtojamībai, dot viņiem optimistisku nākotnes vīziju, kas šim pagaidām vēl depresīvajam reģionam ir īpaši nozīmīgi.”

Raksta pārskata (atskaites) daļā 1) īsi raksturotas kopš 18. gadsimta beigām par Sēliju izdotās nozīmīgākās publikācijas, 2) sniegts teritorijas apzīmējumu “Augšzeme” un “Sēlija” cilmes skaidrojums, parādīts šo vārdu teritoriālais saturs (ietilpība) dažādu autoru darbos, 3) atainota Sēlijā dzimušo inteliģentu un turienes iedzīvotāju novadnieciskās (sēliskās) apziņas veidošanās un to sekmējušie apstākļi no 19. gadsimta 80. gadiem līdz mūsdienām, 4) plaši atspoguļots pēdējos desmit gados Sēlijai veltīto zinātnisko un populārzinātnisko pasākumu saturs (minētas tādas norises kā Daugavas nedēļa, LZA un Latvijas Zinātnes padomes sēdes par pētījumiem “Letonikā”, Sēlijas asociācija, Sēlijas dienas, Sēlijas kongresi un “Sēļu gads”).

Kā svarīgāko nākotnes uzdevumu autors min 1) ciešākā sadarbībā ar Lietuvu izzināt Aukštaitijas ziemeļaustrumdaļu, kur arī tālā pagātnē dzīvojuši sēļi, 2) sastādīt Sēlijas enciklopēdiju, 3) sadarbojoties dažādu nozaru zinātniekiem, uzrakstīt kultūrvēsturisku grāmatu par Sēliju un tās iedzīvotājiem. Minētas arī vairākas skaidrojamās problēmas: 1) Sēlijas eiropeizācija, kas lielā mērā saistās ar vācu mācītāju un kultūras darbinieku veikumu 18.-19. gadsimtā, 2) Sēlijas cilmes latviešu intelektuāļu gaitas pasaulē, 3) senās sēļu zemes un sēļu pēcteču likteņi Lietuvā. J.Stradiņš raksta: “Sēlijas reģionālās identitātes meklējumu pamatā būtu liekamas ne tik daudz valodas (izlokšņu) īpatnības, bet kultūrvēstures, etnogrāfijas, mentalitātes īpatnību komplekss un savdabīga reģiona nākotnes vīzija. Sēļu mantojuma problēma ir latviešu un lietuvju tautu kopējās (un atšķirīgās) vēstures problēma, kas iesniedzas rītdienā.”

Rakstā izteikti atzinumi un priekšlikumi, kas adresēti valstiskām institūcijām. 1) Sēlijas kultūrvēsturiskā atdzimšana nav šķirama no ekonomiskās attīstības. Sēlijā joprojām ir augsts bezdarba līmenis, samērā vāji attīstīta ražošana un infrastruktūra. Šī situācija ietekmē daudzu vietējo cilvēku domāšanu, attieksmi pret tradīcijām, darot tos apātiskus un inertus, 2) Ja Sēlija jaunajā Latvijas novadu sistēmā nevar veidoties kā vienots administratīvais rajons, tad to vismaz noteiktās robežās vajadzētu atzīt par vienotu vēsturiski etnogrāfisku reģionu. Latvijai tāpat kā Lietuvai bez administratīvi teritoriālā dalījuma Saeimā būtu jāapstiprina arī valsts vēsturiski etnogrāfiskais rajonējums.

LZA korespondētājlocekle Brigita Bušmane izvērtē latviešu valodnieku devumu sēlisko izlokšņu izzināšanā: to veidošanās, izplatība, iedalījums, valodnieciskais saturs, savdabības, starpetniskie sakari, aizguvumi no citvalodām, avots etniskās vēstures un kultūras vēstures jautājumu skaidrošanai, arī pārējās iezīmes. Autore atzīst, ka “sēliskās izloksnes kopā ar latgaliskajām jeb nesēliskajām izloksnēm pieder pie augšzemnieku dialekta” un to galvenā atšķirība ir intonāciju ziņā. Apcerējumā parādīts katra valodnieka devums, īpaši izceļot vispārinājumus par sēļu apdzīvoto teritoriju un etnisko vēsturi. Piemēram: “(..) dienvidaustrumu Vidzemes izloksnes ar dažām savām īpatnībām stipri atgādina tās Sēlijas izloksnes, ko runā dienvidos (Daugavas kreisajā krastā) no minētā Vidzemes apgabala; vedas tāpēc domāt, ka senāk tur, abpus Daugavas krastiem, dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?)” (Jānis Endzelīns 1954. gadā). “Dialektoloģija ļauj Vidzemē nodalīt veselu apgabalu, kur, pēc sēliskās kāpjošās intonācijas spriežot, sēļi bijuši vairākumā. Mazākā skaitā sēļi būs bijuši arī citur. Galīgai šīs atziņas pierādīšanai nepieciešami detalizēti arheoloģiski pētījumi, jo raksta autoru izmantotās ziņas ļauj domāt, ka sēļi šeit apmetušies jau m.ē. 1. g. t. sākumā” (Krišjānis Ancītis, Aleksandrs Jansons 1963. gadā). “M.ē. 1. gadu tūkstoša otrajā pusē vairs nebija iespējami tieši kontakti starp latgaļiem un sēļiem, no vienas puses, un kuršiem, no otras puses. Tāpēc jāpieņem, ka latgaļi, sēļi un kurši vēl līdz m.ē. 1. gadu tūkstoša otrajai pusei dzīvoja kaut kur kaimiņos Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā” (Antons Breidaks 1969. gadā). Sēlisko izlokšņu pētījumi iedalīti divos posmos: 1) 19. gadsimta beigas – 20. gadsimta pirmā puse galvenokārt kā ziņu vākšanas periods, 2) 20. gadsimta otrā puse kā ziņu vākšanas turpinājums un dotumu vispārināšanas mēģinājumu laiks. Autore dalās pārdomās par sēlisko izlokšņu zinātniskās izpētes turpināšanu un labāku tehniskā nodrošinājuma nepieciešamību.

Arhitekte, Latvijas kultūrainavu un parku vēstures izzinātāja Ilze Janele apraksta kopš 19./20. gadsimta mijas veidotā Bebrenes muižas parka un 19. gadsimta pirmajā pusē iekoptā Jaunsventes muižas parka pašreizējo stāvokli. Salīdzinot arhīvā atrastos dokumentus ar parkos redzamajiem senākajiem elementiem (atsevišķiem kokiem un to grupām, ceļiem un takām, košumkrūmiem, ūdensbaseiniem u.tml.), viņa cenšas atainot abu parku sākotnējo plānojumu un parku veidotāju ieceres. Pētniece secina, ka Sēlijā parki veidoti pēc tādiem pašiem principiem kā citur Latvijā. Autore ar sarūgtinājumu raksta par vērtīgu ainavisku un kultūrvēsturisku elementu bojā eju un kultūrvides pasliktināšanos, kas notiek cilvēku nezināšanas, nevērības un slinkuma dēļ (ainaviski vērtīgu kokaudžu un stādījumu iznīcināšana, ceļu un taku pārveidošana, “taisnāku” ceļu iebraukšana un taku iestaigāšana, ūdensbaseinu aizbēršana vai piesārņošana, parkos neiederīgu būvju uzcelšana utt.). Izteiktas vairākas nozīmīgas atziņas: 1) kultūrainavu un parku veidošanas vēstures nopietna izzināšana nav iespējama bez rūpīgas arhīvu dokumentu pētīšanas, 2) lai novērstu iepriekšējos gadu desmitos kultūrainavai nodarītos zaudējumus, saglabātu un sakoptu atlikušās vērtības, nepieciešams sistemātisks izglītošanas darbs, neatlaidīga cīņa pret nevīžību un nezināšanu, 3) kultūrainavu un parku vērtību atjaunošanai vajadzīga valsts un pašvaldību atbalstīta, speciālistu izplānota rīcība, kam atvēlami arī zināmi līdzekļi.

?urnālā ievietoti trīs saturīgi apcerējumi par Sēlijas folkloras avotiem, vākšanu un izpēti.

Folklorists Aldis Pūtelis stāsta gan par Sēlpils un Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera apgaismotāja darbību, gan it īpaši – par viņa devumu latviešu mitoloģijas tēlu (dievību) aprakstīšanā un vērtēšanā, uzskatot to par visai vērtīgu avotu vispusīgiem mitoloģijas pētījumiem. Autors Stenderu salīdzina ar citiem 16.—18. gadsimta autoriem (Pauli Einhornu, Jākobu Langi, Janu Maļecki) un secina: “(..) Stenders būtiski atšķiras no pirmo hroniku autoriem, kam kristāmo un pakļaujamo vietējo ļaužu ticējumi nelikās svarīgi, kādēļ pietika ar apzīmējumu “pagāni”. Stenders ir viens no nedaudzajiem tā laika (18. gadsimta – S.C.) latviešu ticējumu un mitoloģijas aprakstītājiem. Arī viens no pirmajiem šajā nozarē, un tam ir savs pamats. Varētu apgalvot, ka pirms viņa tikai viens autors (Pauls Einhorns – S.C.) ir plašāk aprakstījis latviešu tradīcijas un mitoloģiju.” A.Pūteļa apcerējums ir nozīmīgs ieguldījums latviešu mitoloģijas tēlu (dievību) izzināšanas avotmācībā. Ar plašo tabulu, kurā sakopoti un salīdzinoši parādīti Langes un Stendera nosaukto tēlu (dievību) skaidrojumi 18. gadsimtā, šis apcerējums arī pats kļūst par avotu turpmākiem pētījumiem.

No apcerējuma izriet vairākas latviešu mitoloģijas pētījumiem izvirzāmas būtiskas prasības: 1) iepriekšējos gadsimtos izteiktās autoru domas rūpīgi salīdzināmas gan savstarpēji, gan ar vēstures dokumentu dotumiem, kuri līdz šim izmantoti nepietiekami, 2) nav pieļaujama viena etnosa mitoloģijas tēlu mehāniska uzskatīšana arī par cita etnosa tēliem, tāpat nav pieļaujama viena etnosa tēlu mehāniska vienādošana ar cita etnosa tēliem, 3) agrāko gadsimtu autoru devums un vēstures dokumentu liecības par latviešu mitoloģiju pētāmi un vērtējami ciešā saiknē ar latviešu folkloras dotumiem.

A.Pūteļa pētījuma secinājums labi iekļaujas arī citu Sēlijas izcilo ļaužu vērtējumos: “Stenders nav zinātnieks pēc mūsdienu kritērijiem. Bet tas nav arī iespējams, jo viņš pārstāv pilnīgi citu laiku. Tādēļ viņa darbs mums ir izmantojams gan kā uzziņu materiāls tajā daļā, kas veidota pēc autora paša pieredzes, un apraksta reālu un pierādāmu tradīciju, gan arī pārējā, jo sniedz mums izcilu sava laika zinātnes paraugu, ļaujot to labāk izprast.”

Folkloristes Māras Vīksnas pētījumā atspoguļots seciešu brāļu Kvāļu (Alfrēda, 1908—1945; Viļa, 1910—2000; Konrada, 1911—1987) veikums Sēlijas folkloras materiālu vākšanā. Stāstīts arī par viņu izglītošanās, darba un dzīves gaitām, folkloras vākšanas rosinātājiem – par Kvāļiem vecākiem ziņu vācējiem un par brāļu darba turpinātājiem.

LZA īstenā locekle Janīna Kursīte raksta par Sunākstes Zilo kalnu kā par vienu no Latvijas Zilo kalnu kopas un valsts kultūrainavas sastāvdaļu, pieļaujot, ka tas tāpat kā vairāki citi Zilie kalni ir sena svētvieta. Varbūtības pamatojumam minēti nostāsti par kalna rašanos un izmantošanu. Vērtējot Zilos kalnus kā nozīmīgus kultūrvēstures un tautas mitoloģijas pētīšanas objektus, autore uzskata to saglabāšanu par mūsdienu nepieciešamību. Tāpēc vajag “apkopot un publicēt pēc iespējas plašāku informāciju par tiem, sakopt šos objektus, pasargājot no iznīcināšanas, mēģinot apelēt ja ne pie mītiskās, tad pie estētiskās, ja ne pie estētiskās, tad ekonomiski ekoloģiskās vides izjūtas”. Akadēmiķe sniedz arī ieskatu seno svētvietu un simbolisko dabas objektu mūsdienīgas izpratnes, vērtēšanas un izmantošanas teorijā un praksē.

LZA goda doktors Ilgonis Bērsons apkopojis plašas publicētas un arī līdz šim nepublicētas ziņas par Sēlijā dzimušā rakstnieka Jāņa Veseļa (1896-1962) dzīvi, literāro un sabiedrisko darbību. Šīs ziņas iegūtas, studējot literāta iespiestos darbus un sabiedrībai nezināmus rokrakstus. Tās ļāvušas precizēt vairākas agrāk izteiktas domas par J.Veseļa dzīvi un literāro devumu. Autors mudina dziļāk pētīt arī Sēlijā dzimušo un trimdā dzīvojušo literātu Jāņa Grīna, Jāņa Jaunsudrabiņa un Veltas Tomas mūža gaitas, literāro un sabiedrisko darbību.