Lai veidojam nākotni ar pašu aktivitātēm

Prof. Jānis Stradiņš, LZA prezidents, — III Sēlijas kongresam Viesītē

III Sēlijas kongresam Viesītē 2003. gada 22. maijā sagatavotie ievadvārdi

(..) Vispirms jāsaprot, ka Eiropas Savienībā būtībā Latvija jau ir iestājusies – ar savu politisko, ekonomisko orientāciju, pēdējo 10 gadu mērķtiecīgo virzību, taču konsekventa Eiropas standartu un vērtību pieņemšana mūsu dzīvē var daudzas lietas mainīt – gan pozitīvā, gan, iespējams, arī mazāk pozitīvā virzienā. Domāju, ka Latvijas tauta, arī Sēlija, Eiropas referendumā septembrī izdarīs pareizo izvēli, taču jāapzinās, ka tālākā nākotne, arī Sēlijas mazpilsētās, tepat Viesītē vai Aknīstē lielā mērā būs atkarīga no pašu uzņēmības, valodu prasmes, mākas pielāgoties jaunajai situācijai.

Eiropas Savienībā vairs nebūs līdzšinējās nozīmes robežai ar Lietuvu, ar tās šķērsošanas noteikumiem, muitu, nebūs ne latu, ne litu – kā tas ietekmēs un vai ietekmēs vietējo dzīvi? Kultūrvēsturiskā ziņā varētu būt pozitīvi impulsi, jo būtībā pēdējos 10 gados lielā mērā esam atradinājušies sekot līdzi dzīvei kaimiņu zemē. Taču pierobežas Lietuvas apriņķi tā pati Sēlija vien ir, daudz mums kopēja – senvēsturē, dabas saglabāšanā, mežu un ūdeņu izpētē, kas var mums dot pasaules paplašinājumu. (..)

Sēlijas kongresi sāk kļūt tradicionāli – šis ir jau trešais kongress, ko rīko Latvijas Zinātņu akadēmija un Sēlijas asociācija kopā ar vietējām pašvaldībām. Pirmais notika pirms 4 gadiem – Viesītē un Aknīstē, bet Sēlijas atjaunotnes procesa sākums iezīmējās 1995. gadā ar t.s. Sēļu gadu, Sēlijas asociācijas dibināšanu, Akadēmijas izbraukuma sēdi Viesītē. Šajos astoņos gados paveikts samērā daudz, ir bijuši jauni atradumi arheoloģijā, valodniecībā, antropoloģijā, kultūrvēsturē, novadpētniecībā, kurus zinātnieki darījuši zināmus novada ļaudīm, un otrādi, ir nodibinājusies samērā stabila sadarbība starp zinātnes darbiniekiem un novada inteliģenci, starp Rīgu un Sēliju, kas bagātinājusi abas puses. Bet, galvenais, Sēlijas centros, Jēkabpilī, mazpilsētās, pagastos, ir iekustināti entuziasti, iesaistās skolēni, veidojas novadu lokālpatriotisms, tiek apzināti un ieviesti apritē jauni Latvijas pētniecībai, letonikai nozīmīgi zinātnes fakti.

Arī starplaikā pēc II Sēlijas kongresa ir veikti nozīmīgi pētnieciski darbi, kas skar Sēliju. Te būtu minamas grāmatas par Veco Stenderu, Jāni Veseli, Jāni Akurateru, Jāņa Jaunsudrabiņa un Veltas Tomas pasākumi un izdevumi, lielie apkopojošie darbi Latvijas senvēsturē un viduslaiku vēsturē, kur skarta arī Sēlijas tematika, Jura Urtāna un Zemīša darbi par Augšzemes pilskalniem, Mārītes Jakovļevas pētījumi par rūpaliem Kurzemes hercogvalstī (arī tās Sēlijas daļā), vēl daudzi citi veikumi, Sēlijas cilvēku dzīvesstāsti. Daļēji tie apkopoti Sēlijai veltītajā “Zinātņu Akadēmijas Vēstu” numurā, nu jau trešajā šāda veida laidienā, ko komplektē akadēmiķis S. Cimermanis. Esmu šajā numurā devis kopsavilkuma rakstu par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem un pētījumiem, īpaši pēdējo gadu laikā, tādēļ varu še sīkāk visus darbības virzienus neraksturot, pat neminēt. Gribu vienīgi atzīmēt Sēlijas asociācijas rīkotājdirektora doc. S. Timšāna popularizētāja un rosinātāja darbošanos novados, izstādes, konkursus, lekcijas, tāpat Laimas Grebskas organizēto 3?3 nometni pērn Neretā.

Arī šoreiz Sēlijas kongresā varētu sarīkot īstu zinātnisku un kultūrvēsturisku jaunumu prezentāciju, taču rīcības komiteja izvēlējās citu ceļu. Proti, noklausīties ierobežotu skaitu kultūrvēsturiska rakstura ziņojumu (par Sēlijas literātiem un kultūras darbiniekiem),bet galveno uzmanību koncentrēt uz novadam aktuāliem jautājumiem – kā sakārtot Sēliju pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, ko darīt ar ceļiem, ūdeņiem, mežiem, kultūrvidi, kā saglabāt intelektu Sēlijā, kā te veicināt izglītību, ražošanu, izveidot jaunas nozares, kā iegūt Eiropas Savienības naudu daudzajos projektu konkursos.

Varbūt pati aktuālākā lieta Sēlijai ir ceļu sakārtošana, kas varētu veicināt tūrismu, par to ir Straumes pamatreferāts. Šajā ziņā Latvijas puse stipri atpaliek no kaimiņu Lietuvas. Nav īstas skaidrības par novadu veidošanu, resp., administratīvi teritoriālo reformu, - par to pašvaldības un cilvēki nav pratuši te vienoties un ir izraisījusies skepse pret šo procesu vispār. Runā gan par vienotu Sēlijas novadu ar centru Jēkabpilī, gan par vairākiem novadiem, bet kādi tie būs, skaidrības vēl nav, un diez vai tāda radīsies arī kongresā. Skaidrības nav arī par Celulozes rūpnīcas potenciālo celtniecību, tās ekonomisko izdevīgumu Sēlijai un Latvijai, tās iespējamu kaitējumu videi, pirmām kārtām tuvējiem mežiem, dzeramā ūdens kvalitātei, vispirms jau Rīgā, arī zivīm Daugavā. Šajā ziņā viedokļi ir diametrāli pretēji. Tas, ko saka Rīgas pašvaldība, krasi atšķiras no Jēkabpils pašvaldības sacītā. Sēlijas kongresā šie jautājumi – novadu veidošana un rūpnīcas celšana – nav izvirzīti kā centrālie; ja tā būtu, bīstos, ka diskusija izvērstos pārāk asa un runāt par citām būtiskām lietām vispār neatliktu ne laika, ne vēlēšanās. Taču apiet šīs būtiskās problēmas neapšaubāmi nevarēs, aicinu par tām runāt pārdomāti un racionāli.

Trešais faktors, ko kongress šodien nevarēs apiet, ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Vispirms jāsaprot, ka Eiropas Savienībā būtībā Latvija jau ir iestājusies – ar savu politisko, ekonomisko orientāciju, pēdējo 10 gadu mērķtiecīgo virzību, taču konsekventa Eiropas standartu un vērtību pieņemšana mūsu dzīvē var daudzas lietas mainīt – gan pozitīvā, gan, iespējams, arī mazāk pozitīvā virzienā. Domāju, ka Latvijas tauta, arī Sēlija, Eiropas referendumā septembrī izdarīs pareizo izvēli, taču jāapzinās, ka tālākā nākotne, arī Sēlijas mazpilsētās, tepat Viesītē vai Aknīstē lielā mērā būs atkarīga no pašu uzņēmības, valodu prasmes, mākas pielāgoties jaunajai situācijai.

Eiropas Savienībā vairs nebūs līdzšinējās nozīmes robežai ar Lietuvu, ar tās šķērsošanas noteikumiem, muitu, nebūs ne latu, ne litu – kā tas ietekmēs un vai ietekmēs vietējo dzīvi? Kultūrvēsturiskā ziņā varētu būt pozitīvi impulsi, jo būtībā pēdējos 10 gados lielā mērā esam atradinājušies sekot līdzi dzīvei kaimiņu zemē. Taču pierobežas Lietuvas apriņķi tā pati Sēlija vien ir, daudz mums kopēja – senvēsturē, dabas saglabāšanā, mežu un ūdeņu izpētē, kas var mums dot pasaules paplašinājumu. Pēdējos gados arī Lietuvā — Zarasos, Biržos, Rokišķos, tāpat arī Viļņā un Kauņā, raisās interese par pārnovadu kultūru t.s. Lietuvas Sēliju, ko Lietuvā daudzi gan uzskata par Aukštaitiju (taču tas lielā mērā atkarīgs no tā, kādu rajonu un kādu vēsturisku laikmetu mēs aplūkojam). Domāju, ka tuvāka saskare ar lietuvju kolēģiem varētu dot jaunus impulsus arī Sēlijas izpētei Latvijā.

Viena tāda ierosme Lietuvā ir tur nule aizsāktā kultūrvēsturiski etnogrāfiskā rajonēšana, kas atšķiras no administratīvi teritoriālās. Šajā ziņā arī mums varbūt jārosina līdzīga lieta Latvijā, un te nu Sēlija varētu būt kā viena vienība, neatkarīgi no jauno novadu veidošanās, kas pamatā tomēr būs administratīvi un ekonomiski apvērsumi. Ja kongress piekristu, varbūt šādu ierosinājumu varētu ierakstīt kongresa rezolūcijā un nosūtīt to ministrijām (Reģionālās attīstības, Kultūras ministrijai). Ierosinājumu skaitā varētu būt arī iesaistīšanās Eiropas projektos, infrastruktūra, ceļi, tūrisms, neparastas, netradicionālas kultūras un tradicionālās kultūras, vides sakopšana. Kā saglabāt jaunos cilvēkus novadā, kā veicināt te izglītību, ražošanu... Varētu būt arī citi ierosinājumi, kurus izvirzītu debatēs, varbūt arī rīt Rokišķos paredzētajā konferencē “Aukštaitija un Sēlija”, — Sēlijas asociācija varētu tos apkopot. Katrā ziņā par vienu ierosinājumu arī varētu padomāt, un, proti, Sēlijas kongresu rīkošanu ar laiku nodot vietējo kultūrentuziastu un pašvaldību ziņā, Rīgas vai Daugavpils zinātniekiem, speciālistiem atbraucot šurp vairāk kā ciemiņiem ar viesreferātiem. Domāju, ka ir bijis labs aizsākums un Sēlijā jau veidojas nopietni kultūras centri, kā Jēkabpils muzejs.

Protams, šie kongresi ir arī īpašas saistības apliecinājums Latvijā un pasaulē aizklīdušajiem cilvēkiem ar dzimto novadu, cieņas pierādījums. Sēlijas enciklopēdijas izdošana, plaša zinātniska izdevuma izveidošana par Sēliju (Augšzemi) laiku gaitās un dažādos griezumos varētu būt tuvākās nākotnes uzdevums. Rietumlatvijas vēstures komisija, kuru man ir gods vadīt, gatava iekļaut savā interešu lokā arī Sēliju, kura taču arī ir bijusi Kurzemes hercogistes un Kurzemes apgabala (guberņas) sastāvdaļa. Atgādināšu, ka 2012. gadā aprit Kurzemes hercogvalsts 450 gadu un pašlaik gatavo tai veltītu zinātnisku izdevumu.

Iegansts, kādēļ šoreiz atkal pulcējamies Viesītē, ir īpašs. 1928. gadā, pirms 75 gadiem, Eķengrāve, Āžu miests, reizē ar 15 citām Latvijas mazpilsētām guva oficiālas pilsētas tiesības. No 16 pilsētām piecas ir izvirzījušās (Balvi, Gulbene, Preiļi, Sigulda, Ogre), divas – zaudējušas pilsētas tiesības (Ķemeri, Lejasciems), bet pārējās saglabājušas savu mazpilsētas statusu, to skaitā arī Viesīte Sēlijā. Visus šos gadus darbīgā un jaukā Viesīte dzīvojusi savu īpatnēju dzīvi, pieredzējusi kāpumus un kritumus (atgādināšu “mazo bānīti” un tā dramatisko likvidēšanu 1972. gadā), taču laiks te allaž ritējis uz priekšu. Pilsēta gleznainajos uzkalnos kļuvusi par vienu no Sēlijas centriem, izveidojusi vērienīgu Kultūras namu, guvusi 2002. gada sakoptākās mazpilsētas godu, izpelnījusies trīs Eiropas kultūras mantojuma karogus. Izglītības tradīcijas, kas novadā veidojušās jau kopš Vecā Stendera, kļuvušas te par stabilu vērtību.

Šajā pilsētas goda dienā īpašu gandarījumu manī izraisa apstāklis, ka Eķengrāves pirmo ēku celšanā piedalījies mans vectēvs – namdaris Jānis Stradiņš, bet mans tēvs Pauls Stradiņš no šejienes sācis savu ceļu uz plašo pasauli. Pērn, 2002. gadā, prof. Jānis Vētra, starp citu, pats arī dzimis Viesītē, ir panācis oficiālu Saeimas atzinumu par Rīgas Stradiņa universitātes dibināšanu, kas gatavo ne tikai mediķus, farmaceitus, bet arī politologus un sociālo zinātņu pārstāvjus – speciālistus mūsu Latvijas ieiešanai Eiropā. Tā nu no klusās Viesītes sācies zināms ceļš arī mūsu intelekta jomā.

Ar cieņu šodien lūkojamies uz šejienes – Viesītes, citu pilsētu, visas Sēlijas — ekonomisko un kultūras rosību, kopā rīkojam Sēlijas kongresus. Visi Latvijā šodien esam lielas izšķiršanās priekšā – būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā, būt vai nebūt saistītai ar Rietumu pasauli, esam pārliecināti – tautas izvēle būs pozitīva. Taču paliek jautājums – kā mazpilsētas, mazliet nomaļie novadi jutīsies jaunajā situācijā? Veidot nākotni ar pašu aktivitātēm, ar pašu savdabības izkopšanu ir mūsu goda uzdevums.

Novēlu Viesītei un viesītiešiem sēlisku sīkstumu, neatlaidību un pašlepnumu savas pilsētas un novada uzplaukumam, bet Kongresam – labas sekmes, rosīgas diskusijas, konstruktīvus ierosinājumus.