Valoda ir kultūras un sapratnes ceļš

Rīgā 20.–21.aprīlī notika konference “Mazās valodas Eiropā 21.gadsimtā”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna starptautiskajā konferencē “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā” Rīgā, Melngalvju namā, 2001. gada 20. aprīlī

Ekselences! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Man ir patiess prieks par to, ka šo gadu Eiropas Padome izvēlējusies, lai visa kontinenta mērogā runātu par valodas lietām. Valodas pirmais uzdevums ir saziņas nodrošinājums. Spēja saprasties šodien ir būtiska visur pasaulē, tāpēc valodas, kopīgas valodas meklējumi šī vārda vistiešākajā nozīmē ir aktuāli kā nekad agrāk.

Es domāju, ka pastiprināto interesi par valodas funkcijām un iespējām mūsdienu pasaulē nosaka arī valodas kā kultūras pamatelementa loma saistībā ar identifikācijas problēmu vispārējas unifikācijas apstākļos. Strauji mainīgā dzīve, kurā arvien lielāku vietu ieņem globāli procesi, izvirza jautājumu par jaunām identitātēm katram no mums. Tā ir aktuāla problēma daudziem cilvēkiem, varbūt īpaši tiem, kuri mājvietu Eiropā atraduši samērā nesen.

Valoda ir būtiska identitātes sastāvdaļa gan indivīdam, gan nācijai. Dažādās valodas ir mūsu kontinenta bagātība. Gadsimtu gaitā tā pētīta, spodrināta un papildināta, kļūstot gan par katras atsevišķas tautas, gan par visas Eiropas kopējo kultūras lepnumu. Eiropas atslēgvārds ir kultūra. Var uzskatīt, ka tieši spēja izprast citas kultūras, zināt valodas ir mūsdienu eiropieša identitātes galvenais saturs.

Dažādība ir priekšnoteikums attīstībai. Mēs esam par attīstību.

Eiropa ir liela savā dažādībā. Teiciens “Mazs ir skaists” ļoti piestāv Eiropai. Mēs katrs esam atbildīgi, lai šī dažādība plauktu un zeltu. Mūsu vēlēšanās ir, lai šī bagātība būtu pieejama katram, kas vēlas to ņemt, tādējādi darot to vēl lielāku un pievilcīgāku.

Jo katrs ņēmējs, katrs cilvēks, kas apguvis sev jaunu valodu, ir arī devējs, kas dod šai valodai jaunu dzīvību.

Latvijā no seniem laikiem skanējušas daudzas valodas: tai cauri gājuši daudzi tirdzniecības ceļi. Arī šodien vairums mūsu valsts iedzīvotāju bez dzimtās valodas pārvalda vēl vismaz vienu citu. Varbūt nav gluži ērti pašiem sevi slavēt, tomēr gribas uzteikt to interesi, ar kādu Latvijas jaunieši cenšas apgūt daudzas, vispirms jau Eiropas, valodas, bet ne tikai tās. Tas, neapšaubāmi, viņiem palīdzēs veidot karjeru. Tomēr it bieži valodas tiek apgūtas tīri intereses pēc. Es ļoti priecājos par to. Valoda ir ceļš uz citu kultūru iepazīšanu, kultūras un sapratnes ceļš.

Sekmējot daudzu valodu apguvi, kurām pēc dzelzs priekškara krišanas pavēries reāls pielietojums, Latvijai jāsekmē pašu latviešu valodas attīstība, kas padomju okupācijas gados tika stipri ierobežota. Tas prasījis veikt noteiktus pasākumus gan likumdošanā, gan skolu programmās. Šo pasākumu mērķis ir, saglabājot un respektējot visas individuālās brīvības, nodrošināt iespēju visiem saprasties valsts valodā. Tas ir grūts, bet reāli sasniedzams mērķis. Mēs esam saņēmuši starptautiskās sabiedrības izpratni mūsu valodas situācijai un atbalstu tiem soļiem, ko esam spēruši, lai to uzlabotu. Vienlaikus mēs apzināmies savu kā demokrātiskas valsts atbildību par katra Latvijas iedzīvotāja tiesībām saglabāt un kopt savu identitāti. Ne tikai latviešu, bet arī krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu un čigānu bērniem ir iespēja skolā apgūt dzimto valodu un kultūru. Tas ir panākums, ar kuru mūsu atjaunotā valsts var patiesi lepoties.

Baltu valodas ir unikāls kultūras mantojums, vēl jo vairāk ja atceramies, ka no indoeiropiešu valodu koka baltu valodu kādreiz kuplā zara šodien dzīvas tikai divas: latviešu un lietuviešu. Lai šo dārgo mantojumu varētu nodot tālāk nākamajām paaudzēm, tas jālieto un jākopj. Latvija ir atbildīga arī par nelielās līvu valodas saglabāšanos. Šajā somugru grupas valodā, kas ir viena no mūsu zemes pirmiedzīvotāju valodām, Latvijai atgūstot neatkarību, spēja runāt vairs tikai daži desmiti cilvēku. Pateicoties entuziastu pūliņiem un valsts atbalstam, izstrādāta un tiek īstenota īpaša valsts programma līvu kultūras saglabāšanai.

Kaut arī Latvijas teritoriju nešķeļ kalnu grēdas vai grūti pārvarami ūdeņi, pat savstarpēji netālu esošās vietās vēl saglabājušās vietējās kultūras īpatnības, arī valodā. Ventiņu īpatnā runa ar apcirstām vārdu galotnēm, skaistā latgaļu mēle — to visu mēs apzināmies kā savu bagātību, kuru mēs gribam saglabāt un kurā esam gatavi dalīties ar citiem.

Jaunais laiks nāk ar jauniem izaicinājumiem. Zinātne un tehnika šodien sniedz tādas iespējas, par kādām vēl nesen nevarēja pat sapņot, tajā skaitā arī valodu pētniekiem. Tomēr “Nav maizes bez garozas” — saka latviešu sakāmvārds. Ekonomikas globalizācija, kas ir zinātnes un tehnikas attīstības tiešs rezultāts, nes sev līdzi arī tādas sekas, kas izraisa pamatotu satraukumu. Viena no tām ir zināma savas kultūras, savas identitātes apdraudētības sajūta. Eiropa ir mājas mums visiem, un šī māju sajūta nedrīkst tikt apdraudēta. Pat pie vismazskaitlīgākās tautas piederīgam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valoda tam netiks atņemta kāda kopīga labuma vārdā. Jā, no tīri utilitāra redzesleņķa, iespējams, būtu izdevīgāk, ja pasaulē runātu tikai vienā valodā. Bet šis izdevīgums nozīmē tikai ekonomisko izdevīgumu – lētumu. Kultūra maksā dārgi, mēs to zinām. Bet vai cilvēks bez kultūras ir cilvēks?

Šai izpratnei jāatspoguļojas arī konkrētā valodu politikā, kuras uzdevums būtu veicināt visu valodu attīstību. Dažu valodu globāla lietošana nedrīkst novest pie citu valodu diskriminācijas. Vārds “progress” nedrīkst iegūt negatīvu nozīmi. Cilvēka tiesības uz savas identitātes saglabāšanu šai sakarā ir pietiekami nozīmīgs arguments.

Es nešaubos, ka arī uz šiem globalizācijas mestiem izaicinājumiem, tāpat kā uz daudziem citiem izaicinājumiem, kādi vēsturē bijuši, Eiropas tautas atradīs to cienīgas atbildes. Vecais kontinents ir daudzu valodu mājvieta un arī daudzu valodu kapa vieta. Mūsu kopīga atbildība ir, lai jaunu valodu kapu kopiņu te vairs nebūtu.

Es pateicos Eiropas Padomei par pievēršanos tik nozīmīgai tēmai un klātesošajiem par gatavību dot savu ieguldījumu tās risināšanā.

Novēlu veiksmīgu darbu konferencei “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā”!

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Ievadruna starptautiskajā konferencē “Mazās valodas Eiropā 21. gadsimtā” Rīgā 2001.gada 20. aprīlī

Cienījamā Valsts prezidente, jūsu ekselences, dāmas un kungi! Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā jo sirsnīgi sveicu Eiropas Valodu gadu Latvijā, šo mazo valodu konferences dalībniekus un organizatorus, Eiropas Padomi un Ārlietu ministriju. Ir dziļš gandarījums, ka tik reprezentatīva, gudra un aktuāla konference notiek Latvijā, Rīgā, gadā, kad šī senā Hanzas pilsēta atzīmē savu 800 gadu jubileju. Varbūt simboliski, ka konference notiek senatnīgajā, taču pareizāk būtu sacīt — atjaunotajā, klonētajā Melngalvju namā, pa logu redzam slejamies atjaunojamā Rātsnama kontūras, priekšā ir eiropeiskais Rolands un mazliet tālāk trīs latviešu strēlnieki, kas katrs skatās uz savu pusi. Rīga varētu būt uzskatāma ilustrācija tiem nāciju integrācijas un diferenciācijas, unifikācijas un identificēšanās procesiem, kas notikuši pasaulē un Eiropā pēdējo 100 gadu laikā. 1901. gadā, kad Rīga atzīmēja 700 gadu pastāvēšanu, te dominēja vācu valoda, līdzās tai arī krievu valoda. Ielu nosaukumu plāksnītes bija divās valodās, bet latviešu valodas nebija šo divu valodu skaitā. Latvieši bija toreiz augšupejoša nācija, tai nebija savas valsts, un tas, ka Latvija varētu prezidēt Eiropas Padomē, būtu licies fantāzija, pasaciņa. Latviešu valodu pētīja tikai pāris latviešu filologu — Kārlis Mīlenbahs, vācu valodas skolotājs Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, Jānis Endzelīns, Tartu universitātes lektors, arī Pēteris Šmits, profesors Pekinā, vēlāk Vladivostokā, tolaik vairāk sinologs. Es gribētu, lai te izskanētu šie vārdi, arī to filologu, tautskolotāju vārdi, kuri anonīmi kopa latviešu valodu.

Lai mēs atcerētos viņus un arī Kronvalda Ati, Juri Alunānu, Raini.

Par to, ka latviešu valoda spēja izveidoties par plaši lietojamu valodu ar vispusīgu, arī zinātnes, terminoloģiju, ar datorvalodu, par valsts valodu, lielā mērā jāpateicas mūsu valodas izkopējiem — entuziastiem, tad Latvijas Universitātei, vēlāk — Latvijas Zinātņu akadēmijai ar tās Terminoloģijas komisiju, bet, galvenais, apstāklim, ka 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts. Šo pēdējo apstākli nespēja nomākt arī vēlāk pusgadsimtu ilgusī svešzemju kundzība, jo mēs gribējām, lai mums būtu sava valoda. Latviešu valoda izdzīvoja, tika izkopta un attīstīta visos aspektos. Mēs Latvijā to uzskatām par lielu vērtību.

Latvijā sāk skanēt arī mūsu pirmiedzīvotāju lībiešu valoda, varbūt pati mazākā Eiropā, ko runā pāris desmiti cilvēku, kā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis man apgalvoja, no piedzimšanas astoņi cilvēki, iemācījušies kādi 20. Tiek lietota skanīgā latgaliešu valoda, pareizāk — dialekts, un arī tas mūs iepriecina. Rīgā kā multietniskā un multinacionālā pilsētā skan arī krievu, lietuvju, ukraiņu, poļu, ebreju, čigānu (roma), vācu un pēdējā laikā arvien biežāk angļu valoda. Kā vienot šīs dažādu valodu grupas, kā panākt, lai Rīgā visi iemācītos latviešu valodu? Tā ir problēma atjaunotajā Latvijā, arī lai te neveidotos pidgin Latvian .

Mūsu kopējas rūpes ir mazas valodas liktenis lielajā pasaulē, arī tad, ja šī nelielā valoda ir valsts valoda nelielā valstī. 20. gadsimts ir nesis gan lielu valodu, pirmām kārtām angļu valodas, dominēšanu globalizācijas procesā, pidgin English efektu, taču tas ir ļāvis uznākt uz skatuves arī neskaitāmām valodām, kuru liktenis ir līdzīgs latviešu valodai, kas vēlas būt pilnvērtīgas, plaša lietojuma valodas savā zemē. Mazai valodai jābūt ne tikai sakrālai valodai (kāda varbūt daļēji ir gēļu valoda Īrijā), bet arī lietišķai valodai. Kulturālā diversitāte, lingvistiskā diversitāte ir Eiropas īpaša bagātība, tā te tiek uzsvērts, un Latvijā arī būtībā tas ir akceptēts.

Protams, ja Dievs tas Kungs Bābeles torņa celšanas laikā nebūtu sajaucis valodas, pasaule izskatītos vienkāršāka un būtu varbūt vieglāka dzīvošanai, arī Eiropā. Taču tā būtu mazāk interesanta, mazāk pievilcīga, turklāt tad jau arī nebūtu darbības motivācijas sociolingvistiem, valodu politiķiem, valodas ierēdņiem. Šajā zālē sapulcētajai daudzvalodīgajai publikai nebūtu bijis iemesla te pulcēties. Mazo tautu privilēģija ir mācīties lielās valodas; tā arī ir mūsu bagātība — zināt daudz valodu, jo tas izkopj arī domāšanu. Lielās tautas mazās valodas mācīties negrib, arī tā ir patiesība. Taču mēs gribētu ieiet tādā Eiropas Savienībā, kur skan nevis divas trīs lielas valodas, — lai tās skan, protams, un lai tās skan skaļi —, bet mēs gribētu, lai Eiropas Savienībā čivina arī mazie putniņi katrs savā balsī. Šīs balsis ir jāizkopj, modernā pasaulē katrai valodai jābūt ar modernu dizainu, tai jāatspoguļo terminoloģiski, elektroniski visas jaunās realitātes, jaunās tehnoloģijas, lai valoda neieiet stagnācijā, un nelielām tautām ar ierobežotiem resursiem tas nav ne viegli, ne lēti, taču tā ir vienīgā mūsu pastāvēšanas garantija. Arī Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Universitāti, Latviešu valodas institūtu un daudziem entuziastiem cenšas izkopt latviešu terminoloģiju, datorlingvistiku (kas mūsu gadījumā ir ļoti grūti diakritisko zīmju dēļ), valodas kultūru un labskanību, piešķir Endzelīna un Mīlenbaha balvas. Un ar gandarījumu es gribētu minēt, ka šīs konferences galvenā organizatore profesore Ina Druviete arī ir mūsu ZA locekle.

Ja eiroskeptiķi dažkārt saista Eiropas Savienību ar globalizāciju, tad es gribētu izsacīt pretēju cerību — Eiropas Savienība ar saviem tolerantajiem, izsvērtajiem principiem varētu zināmā mērā mūs pasargāt no globalizācijas, jo tā atzīst mazo valodu tiesības, veicina to līdzāspastāvēšanu, pasargājot no lingvistiska imperiālisma.

Novēlu zinātniekiem izkopt mūsu valodu, novēlu politiķiem un juristiem aizstāvēt mūsu valodu, lai 2101. gadā būtu tāda pati valodu — gan lielu, gan mazu — daudzveidība, kāda izveidojusies 20.gadsimtā. Lai 21. gadsimtā mēs nenojauktu to, kas radīts 20. gadsimtā, traģiskā, bet dinamiskā gadsimtā, kad uz lielās valodu skatuves uznāca mazā latviešu valoda.

Lietuvas Seima priekšsēdētājs Artūrs Paulausks:

Runa starptautiskajā konferencē “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā” Rīgā 20. aprīlī

Indoeiropiešu valodu saime ir diezgan liela. Tai piederošās valodas, tajā skaitā arī baltu valodas, saista ne tikai kopīga izcelsme, bet arī savstarpējā ietekme. Turklāt zinām, ka gadsimtu gaitā tā saukto mazo valodu ir bijis daudz vairāk.

No jau minētajām baltu valodām sabiedriskajā un valstu dzīvē dzīvas saglabājušās tikai divas valodas. Man ir tas gods uzrunāt jūs vienā no tām.

Esmu gandarīts, ka par mazo tautu valodām un valodu politiku šodien runājam vēsturiskajā baltu zemē, kur gadu simteņos brieda, tika normētas, kļuva izteiksmīgas un svešumā ar lielu interesi tika pētītas latviešu un lietuviešu valodas.

Lietuviešu valodai, tāpat kā latviešu, ir valsts valodas statuss savā zemē — no 1988. gada. Tad, kad pirms vienpadsmit divpadsmit gadiem sākās jaunais Lietuvas valstiskuma atgūšanas process, lietuviešu valodas īpašais statuss sakrita ar demokrātijas atjaunošanu: sludinot svarīgākās cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, dzimtās valodas lietošanas sabiedriskajā dzīvē reglamentēšana bija saprotams un dabisks tiesiskais akts.

Lietuvā mēs jau esam izveidojuši savas valsts valodas aizsardzības tiesisko bāzi. 1995. gadā stājoties spēkā Likumam par valsts valodu, lietuviešu valoda Lietuvas Republikas iedzīvotājiem pēdējās desmitgades laikā ir kļuvusi par prestiža valodu. Lietuvā dzīvojošo mazākumtautību uzskati par valsts valodu jau ir mainījušies. Aptaujas liecina, ka mazākumtautību pārstāvji ne tikai vēlas iemācīties lietuviešu valodu, bet arī labprāt un aktīvi to dara. Lielākā daļa vidējā gadagājuma cilvēku un jauniešu jau diezgan labi māk valsts valodu un lieto to gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē.

Atjaunodama vēsturisko taisnīgumu, Lietuvas valsts ar atbilstošiem tiesiskajiem aktiem nodrošina vispusīgas iespējas lietot mazākumtautību valodas. Vai — lietojot šai konferencei raksturīgo leksiku, — Lietuvā ir izveidoti labvēlīgi apstākļi arī citu mazo valodu lietošanai, kaut gan dažas no tām Eiropas mērogā visticamāk tiktu raksturotas kā lielās.

Mazās valodas, lai kāda būtu to izplatība, ja vien ir dzīvas, bagātina arī lielās valodas. Tās caurstrāvo kultūras, vēstures un ekonomikas ziņas, pastāvīgo labās pieredzes apmaiņu. Valodnieki noteikti varētu to apstiprināt, tomēr arī politiķiem būtu svarīgi pievērst uzmanību un augstu novērtēt valodu lomu tautu attiecībās.

Pasaules valodas, ne tikai indoeiropiešu saimes mazās valodas, patiesībā atspoguļo demokrātijas evolūciju. Valoda ir viens no svarīgākajiem personības identitātes komponentiem; tas ir cilvēka jūtu un domu izpausmes līdzeklis. Cilvēks, kurš māk un sazinās dzimtajā un savas valsts oficiālajā valodā, kā personība un pilsonis var justies drošāks un vairāk aizsargāts. Šie ir pamatprincipi, pēc kuriem vadoties Lietuvas valsts veido un īsteno valodas politiku.

Kā jums jau zināms, informācijas tehnoloģiju gadsimtā var šķist, ka informācijas plūsma kādā no lielajām valodām varētu nomākt un asimilēt mazās valodas pat straujāk nekā aneksija vai vardarbība. Analoģiski kino vēsture liecina, ka kinofilmas nepieveica teātri, tā arī mazo valodu integrācija pasaules kultūrā, izmantojot datoru priekšrocības, jāvērtē kā straujākas, ērtākas pašizpausmes fenomens.

Tāpat kā lietuviešu teātra režisori J. Nekrošus, R. Tumins un O. Koršunovs ir slaveni no Ziemeļeiropas līdz Dienvideiropai, tā arī cita veida kultūras apmaiņa paplašina mūsu valodas zināšanas.

Kad 1988. — 1990. gadā sāka izplatīties pirmās ziņas par Baltijas valstu centieniem atbrīvoties no totalitārisma, interese par šīm divām dzīvajām baltu valodām un konkrēti par lietuviešu valodu pastiprinājās. Dažādās pasaules augstskolās tika atvērtas durvis lietuviešu valodas studijām, Viļņas universitātē sāka ierasties ārzemnieki. Zinu, ka konferences dalībnieki ar to plašāk tiks iepazīstināti vēlāk. Tomēr es gribu uzsvērt secinājumu, ka informācijas tehnoloģijas ir tikai progresa faktors un ērtāks kultūras apmaiņas, izpratnes un sazināšanās līdzeklis.

Nodrošinādami valsts valodas tiesības un aizsardzību, tās aktīvas un pareizas lietošanas apstākļus visās jomās, mēs nodrošinām izglītības un kultūras attīstību gan bez mākslīgu alternatīvu veidošanas, gan bez to aizliegšanas. Demokrātijas apstākļos paplašinādami kultūras apmaiņu un dalīdamies mazo valodu studiju pieredzē, mēs bagātinām ne tikai zināšanas dažādās jomās, bet arī savas mazās valodas. Citiem vārdiem sakot, mums nevajadzētu baidīties no jebkādām tehnoloģiskām invāzijām, ja nacionālās izpratnes pamati tiek balstīti uz dzimto valodu. Neoloģismi ir tikai informācijas transformēšanas sekas, tā ir neizbēgama parādība. Tā ir valodnieku problēma, un kuras gan profesijas pārstāvjiem nav savu aktuālu problēmu. Saskaņā ar visai Eiropai kopīgiem uzskatiem — saglabāt mazākumtautību valodas un kultūras savdabību, kā arī iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā — Lietuvas valsts uztur vairāk nekā 200 vispārizglītojošo skolu ar mācībvalodu mazākumtautību valodās. Tā mēs redzam mūsu sabiedrības nākotni: daudzveidīgajā, dažādu kultūru Eiropā esam nelieli, bet savdabīgi, atklāti, tuvi, iecietīgi un, bez šaubām, saprotami gan mūsu viesiem, gan kaimiņiem, gan kaimiņu kaimiņiem.

Kā liecina mūsu jaunākās vēstures lappuses, ar kurām varam patiesi lepoties, mēs nekad neesam nodarbojušies ar “Bābeles torņa” celšanu.

Kad kāds, meklēdams pasaules sākumu, jautā: “Vista vai ola?” — bieži sagaida atbildi: “Vispirms bija vēsts.” Nākamais jautājums var būt tāds: “Kādā valodā tā vēsts tika pasludināta — lielajā vai mazajā valodā?” Mēs zinām, ka vēsts pētījumi notiek gan lielajās valodās, gan mazajās.

Apsveicu Eiropas Padomes pasākumu ietvaros rīkotās konferences dalībniekus, pateicos par iespēju teikt dažus vārdus un sirsnīgi vēlu panākumus.

Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Uzruna starptautiskās konferences “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā” atklāšanā 2001.gada 20.aprīlī

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, ekselences, dāmas un kungi!

Man ir prieks sveikt visus konferences “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā“ dalībniekus. Ir patīkami redzēt izcilus zinātniekus, kuru sarakstītie darbi veidotu prāvu bibliotēku. Tikpat nozīmīga ir politiķu, likumdevēju, juristu un pasniedzēju piedalīšanās. Jo mūsu izvēlētais priekšmets — valodas — prasa zinātnieku gudrību, politiķu apdomību, likumdevēju izpratni, juristu precizitāti un pasniedzēju neatlaidību. Un, pats galvenais, visu nosaukto un vēl daudzu citu partneru ciešu sadarbību. Tikai tā mēs varam nonākt pie rezultāta.

Arī šo konferenci Latvijas Ārlietu ministrija ir sarīkojusi sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Eiropas Padomi. Organizējot šādu konferenci savas prezidentūras Eiropas Padomē ietvaros, mēs līdz ar citiem mērķiem un uzdevumiem vēlējāmies pasvītrot Eiropas Valodu gada nozīmi — kā starptautiskā, tā arī nacionālā līmenī. Valodai mūsu valsts vēsturē vienmēr ir bijusi īpaša loma. Mazās latviešu valodas sargāšanai, kopšanai un attīstībai bijuši veltīti daudzu paaudžu valodnieku, sabiedrisko darbinieku, literātu un skolotāju pūliņi.

Mātes valoda, tradīcijas un vērtības ir nozīmīga katra cilvēka pašdefinīcijas sastāvdaļa. Tā rada piederības sajūtu un pamatu pašcieņai un pašrealizācijai.

Mūsu valsts kopš tās izveidošanās pirmsākumiem ir uzskatījusi, ka savas valodas, tradīciju un vērtību kopšanas un attīstības iespējas ir jābauda visiem Latvijas iedzīvotājiem. Demokrātiska valsts nerespektētu pati savus principus, ja nerūpētos par tām valodām un kultūrām, kas sastopamas tās teritorijā. Priekšnoteikums daudzveidīgu kultūras identitāšu saglabāšanai ir izglītība minoritāšu valodās. Latvijā ir nodrošināta izglītība minoritāšu valodās, neraugoties uz nelielo skolēnu skaitu. Valsts finansēta vidējā izglītība ir pieejama astoņās minoritāšu valodās – krievu, poļu, ebreju, ukraiņu, igauņu, lietuviešu, čigānu, baltkrievu. Tas ir fakts, ar kuru mēs patiesi un pamatoti lepojamies.

Vilhelms fon Humbolts uzskatīja, ka ”citu valodu raksturs, no vienas puses, liek mums citādi vērtēt savu paša valodu, filosofiju un dzeju, un, no otras puses, dod mums iedarbīgu līdzekli, lai paplašinātu ideju pasauli un izsekotu cilvēka ceļu daudzveidībai šajā pasaulē”. No šī redzespunkta atšķirības starp valodām gūst pasaulvēsturisku nozīmi.

Domāju, ka Humbolta teiktais ļoti precīzi formulē mūsu šodienas konferences būtību. Viņa vārdi skaidri norāda ceļu uz sapratni un toleranci, kas izriet no valodu un kultūru daudzveidības apziņas, atbalsta un attīstības.

20. gadsimta vidū Eiropas Padome pasludināja to par vienu no savas politikas pamatuzdevumiem. Jauno gadsimtu Eiropas Padomes vēsturē ievada Latvijas prezidentūra. Un šajā gadsimtā mazās valodas ieņems stratēģisku vietu.

Ceru, ka mūsu konference palīdzēs rast atbildes uz jautājumiem, kā globalizācijas svētība un briesmas ietekmēs Eiropas valodas, no kurām absolūts vairākums ir mazās valodas? Rast atbildi, kā eiropieši 21. gadsimtā var realizēt daudzsološo iespēju — veidot patiesi atvērtu, multikulturālu un daudzvalodīgu sabiedrību. Sabiedrību, kas spētu nodrošināt kā vienlīdzību, tā atšķirības plašā demokrātiskā vidē.

Kā panākt valodu nepārtrauktu attīstību? Nepārtraukta attīstība nozīmē iespējami lielāku skaitu valodu lietojumu pacelt visaugstākajā no iespējamajiem līmeņiem. Kā rast optimālu savienojumu savas valodas kopšanai un globālai domāšanai? Kā nepadarīt šos jēdzienus par nesavienojamiem pretmetiem?

Ir jāapsver iespēja veidot kopēju Eiropas valodu politiku. Brīvs valodu tirgus rada monopolu. Tas rada situāciju, kad mazo valodu runātājiem ir mazākas iespējas. Valodu politikai šīs iespējas ir jāvienādo. Tas nav viegls uzdevums, taču ir ļoti nepieciešams.

Ceru, ka jūs gaida auglīgu diskusiju dienas un patīkama uzturēšanās Rīgā, kas vienmēr ir runājusi vairākās valodās, kā lielās, tā mazās.