Par notāru darbu: būt uzticamiem un viegli pieejamiem

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 21. maijā

Foto: A.F.I.

Intervija Latvijas Radio 21. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnāliste Ingvilda Strautmane

— Notāru mēs meklējam ne tikai tajā gadījumā, ja gribam apstiprināt savu gribu mantojuma lietās, bet arī ikdienišķākos gadījumos. Arī tad, ja nepieciešams apstiprināt kādu pilnvaru, parakstu, vai tad, ja bērnam paredzēta ekskursija ārzemēs bez vecāku pavadības. Un, lai palielinātu konkurenci un atbildību notāru darbā, tieslietu ministrs kopā ar Saeimas Juridisko komisiju gatavojas izvērtēt zvērinātu notāru darbu Latvijā. Mūsu studijā ir Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa. Kāpēc tieši šobrīd radusies tāda nepieciešamība izvērtēt notāru darbu?

Solvita Āboltiņa: —Jau pirmajās tikšanās reizēs ar cilvēkiem, kas nāca pie manis kā pie deputātes vai Juridiskās komisijas vadītājas, bija pretenzijas, un joprojām tās ir pamatpretenzijas tieši par notāru darbu. Īstenībā pirmie, kas izteica pretenzijas, bija Ārvalstu investoru padomes pārstāvji, turklāt šīs pretenzijas viņi nosauca diezgan skaidri un precīzi, sākot ar notāru nekorekto attieksmi, ar viņu nepieejamību, to, ka notāru skaits tomēr Rīgā ir pārāk mazs, pat ieskaitot tādas lietas, ka notārs pats ir nepieejams, ka strādā viņa milzīgais birojs, cenas līdz ar to ir ļoti augstas, tātad nevis par tikšanos ar pašu notāru, bet par piekļūšanu viņam un iekļūšanu viņa birojā. Pēc tam, kad es tikos ar vēlētājiem, man diemžēl nācās saskarties jau ar tādām dažādām lietām, kur problēma ir tā, ka notāri varbūt neizskaidro savas darbības nozīmīgumu un katru darbību, ko kurā brīdi viņi veic, kādas tam iestājas juridiskās sekas.

— Zvērinātu notāru padome noteikti šajā brīdī varētu iebilst, ka atsevišķas neveiksmes vai atsevišķi negodīgi notāri nav apliecinājums pilnībā nepareizai sistēmai un negodīgiem notāriem vispār Latvijā.

Solvita Āboltiņa: — Tā ir, un es tam pilnīgi piekrītu, ka tas nenozīmē to, ka visi ir slikti, ir noteikti notāri, kas godīgi veic savu darbu, cik var, tik palīdz, cik var, tik arī trūcīgos cilvēkus atbrīvo no maksas un ņem iespējami mazāko samaksu. Tam visam pilnīgi piekrītu. Pilnīgi piekrītu arī tam, ka lielākajā daļā valstu, kur latīņu notariāta sistēma darbojas tā kā pie mums, tā ir pilnīgi normāla, un šie pamati, uz kuriem šī sistēma balstīta, ir pareiza.

Es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka šī sistēma ir nepareiza. Bet diemžēl pašreiz ir izveidojusies tāda situācija: ja jūs iziesit uz ielas un pajautāsit cilvēkam, kurš ar to ir sastapies, jūs diemžēl dzirdēsit šo negatīvo. Arī es pati kā notāru lietotāja, kaut gan ļoti minimāli ar to esmu saskārusies, nevarētu teikt, ka mani tas apmierina. Tad, kad šī diskusija sākās pirmoreiz, mēs bijām pie notāriem, Zvērinātu notāru padome uzaicināja, bija Saeimas Juridiskās komisijas sēde Zvērinātu notāru padomē, lai būtu diskusija, lai būtu dialogs. Jo nekad nekas nav tikai melns vai balts. Piedalījās arī tieslietu ministrs, un diemžēl jāsaka, ka tas nav tikai mans secinājums, tas ir visas Juridiskās komisijas un arī Tieslietu ministrijas secinājums, pilnīgi droši pat varu apgalvot viņu vārdā, ka kaut kas šai sistēmā nav kārtībā un notāri paši atsakās to atzīt.

— Jūs pati esat izteikusies, ka situācija ir vairāku Saeimu laikā apzināti veidota, panākot notāru ekskluzīvu stāvokli. Vai tiešām vairāku Saeimu laikā mēs esam vienkārši tā stāvējuši blakus un skatījušies, ka tas notiek, un neko neesam varējuši darīt?

Solvita Āboltiņa: — Jā, šiem vārdiem es pilnīgi piekrītu, jo laika gaitā jaunajos likumos ir diezgan apzināti izstrādātas normas, kurās šis notariālais apliecinājums tiek speciāli iestrādāts un prasīts. Un, ja mēs salīdzinām dažkārt ar citu valstu praksi, tad bieži vien tas nav tik pārspīlēti daudzas reizes vajadzīgs. Bet nav tā, ka sabiedrība nav varējusi neko darīt. Ja jūs atceraties, bija gadījums ar autopārvadātājiem un bērniem, tur bija šīs abu vecāku pilnvaras, un toreiz mainīja šo likumu — pirmām kārtām sabiedrības pamatotas neapmierinātības rezultātā. Un tikko no iepriekšējās Saeimas pārnāca jautājums par zemesgrāmatām, kur tika mēģināts iestrādāt normu, ka tikai notāri var iesniegt dokumentus nostiprinājumam zemesgrāmatā jebkurā gadījumā. Un aizbildinājums parasti bija ar sarežģītām mājām, ar daudzdzīvokļu mājām, bet centrā, kur ir daudz īpašnieku, kas atguvuši tās, tajā pašā laikā absolūti netika domāts par cilvēkiem, kas dzīvo Ķengaragā, Purvciemā, Imantā, kuriem ir vienistabas, divistabu dzīvoklīši, tātad sadārdzinājums notāram veikt šo pakalpojumu, vienkārši tās atkal būtu ekskluzīvas tiesības, kam, es domāju, nav pašreiz sabiedrība gatava. Es saprotu, ka ir runa par juridisko kvalitāti, bet ir jārēķinās ar reālo situāciju, ka nevar uzlikt katram obligātu notāru, ja ir tādas lietas, ko cilvēks var veikts pats.

— Ar ko notāra darbs vispār ir īpašs juridisko profesiju vidū? Jo zvērinātu notāru skaitu pie mums Latvijā nosaka tieslietu ministrs. Nu, tieslietu ministrs taču nenosaka, piemēram, zvērinātu advokātu skaitu.

S.Āboltiņa: — Jā, arī advokātu skaits pirms kāda laika ir bijis noteikts, pirms kāda laika skaita ierobežojumu vienkārši atbrīvoja, līdz ar to radās brīvā konkurence, un es domāju, ka līdz ar to cilvēkiem ir vieglāk. Es esmu tādu viedokli izteikusi un, lai es būtu pilnīgi atklāta, joprojām aizstāvu šādu viedokli. Pret to, protams, kategoriski iebilst Zvērinātu notāru padome, pirmkārt, uzskatot, ja, tagad palielinātu skaitu kaut vai nedaudz, tas pazemināšot notāru darba kvalitāti. Bet es kaut kā nesaskatu šo saistību. Jo kas savukārt likumā par notāriem ir ļoti labs? Tie ir viņus kvalificējošie rādītāji. Notāram ir jābūt gan izglītībai, viņi pašreiz iestrādājuši prasību pat par obligātu maģistra izglītību, notāram ir jābūt zināmām iemaņām, līdz tam ir sarežģīti eksāmeni, tā ka par kvalitāti šeit nevarētu būt runa. Bet jautājumā par skaitu...

— Viens no soļiem varētu būt – palielināt skaitu.

S.Āboltiņa: — Tas varētu būt viens no soļiem, diemžēl tieslietu ministrs nepiekrīt manam viedoklim par šī skaita atbrīvošanu. Manā uztverē, tad arī uzvarētu tas, kuram šis pakalpojums būtu kvalitatīvāks, kurš būtu pieejamāks, laipnāks pret cilvēkiem. Jo tagad pašai Zvērinātu notāru padomei: uz jautājumu par nepieejamību atbilde ir tāda: vai jūs tiešām uzskatāt, ka divu dienu iepriekšējais pieraksts ir kaut kas ļoti nepareizs?

— Tātad jāgaida divas dienas.

S.Āboltiņa: — Jā, jāgaida divas dienas, jo viens no jautājumiem bija par notāru nepieejamību. Bet, ja man ir bērni jāsūta ekskursijā rīt un man to skolotāja paziņo šodien, tad man vajag šodien, nevis pēc divām dienām, bērni arī to nesapratīs, ka es nevaru tikt pie notāra un tāpēc viņi nevar aizbraukt ekskursijā. Šī attieksme diezgan atklāti arī tiek pausta. Bet es uzskatu, ka konkurence šādu attieksmi varētu tikai veicināt, ka izdzīvotu tas, kurš šo pakalpojumu sniegtu labāk.

— Un notāra atbildība. Mēs, protams, esam ieinteresēti, lai notāra darbam varam uzticēties. Vai likums paredz notāra atbildību, un vai tā reāli kādreiz ir iestājusies?

S.Āboltiņa: — Likums paredz notāra atbildību, un vēl ir ļoti laba liet, kam, savukārt, pretojas pieminētie advokāti, — tā ir notāra darbības apdrošināšana. Visi notāri diezgan lielu savu ienākumu daļu ziedo tam, ka viņi apdrošina savas profesionālās darbības risku, tas nozīmē, ka gadījumā, ja iestājas kādas problēmas, pats notārs necieš personiski, viņam tātad no šīs apdrošināšanas šo risku atmaksātu. Ir paredzēta arī atbildība, ja notāra darbības rezultātā ir iestājušās klientam kādas problēmas, klients var vērsties un šo atbildību piedzīt materiālā veidā, bet…

— Varbūt cilvēki to nezina?

S.Āboltiņa: — Es nevaru apgalvot, vai cilvēki zina vai nezina, bet varu apgalvot, ka praksē, un to apstiprina arī Notāru padomē, nav bijuši tādi gadījumi, ka cilvēks kaut ko no viņiem būtu piedzinis. Ir dažas disciplinārlietas izskatītas, parasti tad Zvērinātu notāru padome to izskata un dod formālu atbildi, ka notārs nav vainīgs. Un cilvēkam, ja viņš uzskata, ka viņam notāra vainas dēļ ir radies kāds zaudējums vai problēma, ir jāvēršas tiesā un tas jāpierāda, kas atkal ir garš un ilgs process. Un šī lieta, ka notāri apliecina parakstus un taisa notariālus aktus un likums atkal savukārt diezgan precīzi nosaka notāra atbildību tajos gadījumos, kad viņš taisa notariālos aktus, — ka visas tās lietas, kas tiek fiksētas šajā lietā vai līgumā, ko viņš tajā brīdī sastāda, viņam ir jāpārbauda gan caur zemesgrāmatu, gan caur visiem pārējiem reģistriem. Vēl notāri tikko ir palūguši, lai viņiem būtu pieeja iedzīvotāju reģistram, tātad visos iespējamos valsts reģistros notāriem būtu šī informācija jāpārbauda. Tas ir gadījumā, ja viņš taisa notariālu aktu. Bet tas uzreiz maksā dārgāk. Cilvēks, kurš iet pie notāra, parasti domā tā: es aiziešu pie notāra, notārs parakstīs, un tas dokuments būs ļoti “stiprs”, jo notārs būs to parakstījis. Es, protams, nevēlos mest akmeni visu notāru dārziņā par to, vai notāri šajā brīdī izskaidro cilvēkam, ja ir uzrakstīts kaut kāds teksts, vai notārs tikai apliecina viņa parakstu, pārbauda viņa pasi, ka tas ir tas konkrētais cilvēks, paraksta, ka konkrētais cilvēks ir to parakstījis, notārs neatbild par šo tekstu, un jebkurā tālākā strīdus gadījumā cilvēks neko nevarēs pierādīt. Viņam liksies, ka viņš ir ļoti “stipru” dokumentu uztaisījis, bet notārs būs apstiprinājis tikai to, ka šo dokumentu ir parakstījis konkrētais cilvēks. Tas jau ir cilvēcības un iejūtības moments — vai tu, jurists būdams, redzi vai neredzi, ko tu paraksti. Nu tu taču neparakstīsi gluži tā, ka to tekstu neizlasi, un izstāstīt cilvēkam, kas tad viņam rezultātā var būt ar šādu līgumu un kādas ir sekas, tas ir tas, kas vismaz mani personīgi absolūti neapmierina šajā sistēmā.

— Tātad darba grupas strādās, izvērtēs notāru darbu un arī droši vien pieņems kādus priekšlikumus, ko vajadzētu darīt. Tātad pavisam īsi – jūsuprāt, vajadzētu mainīt sistēmu pilnībā vai tikai niansēs?

S.Āboltiņa: — Es domāju, ka sistēma pilnībā ir laba, bet ir jāmēģina panākt notāru attieksmes maiņu. Es tik un tā pastāvu uz to, ka viņu skaits ir nepietiekams Rīgā, jo pat pašu notāru iedotajos datos salīdzinājumā ar citām valstīm uz simt cilvēkiem mums ir stipri mazāks šis notāru skaits un sevišķi Rīgā. Tātad vajag mēģināt panākt viņu attieksmi, un otrs — pārskatīt arī likumus, kuros ir šis pieprasījums pēc notariāliem apliecinājumiem, — vai tas nav pārspīlēts. Bet tas nevar būt īss darbs, un ne jau steigšus mēs pieņemsim atkal vienu lēmumu, pilnīgi arī piekrītot notāriem, viena pati skaita palielināšana neko nemainīs, jo tie cilvēki jau paliks. Tātad ir jāmēģina darīt to visiem kopā.

— Tātad ikviens no mums ir ieinteresēts, lai notārs būtu uzticams, ātri un viegli pieejams, par saprātīgu cenu un likumos savukārt būtu paredzēti tikai saprātīgi gadījumi, kad ir vajadzīgs notariālais apstiprinājums.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā