Par aktīvu pozīciju un patriotismu

Foto: A.F.I.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

Jūs bijāt Vašingtonā. Tēlaini izsakoties, cik lielgabalus jūs tur dabūjāt?

Ne vienmēr vizītes Vašingtonā ir saistītas ar bruņojuma lietām. Mūsu mērķis bija piedalīties NATO un Ukrainas attiecību kārtošanā, notika NATO un Ukrainas konference. Centāmies atbalstīt Ukrainas pozicionēšanu pie Eiropas, vilkt Ukrainu tuvāk Eiropai. Skatījāmies vēl, kādas iespējas pēc Irākas kara pabeigšanas varētu iegūt Latvija. Šis ir laiks, kad Latvijai ir aktīvi jāstrādā ne vien aizsardzības jomā, bet arī tautsaimnieciski, eksporta un finanšu ieguves jomā. Ir jābūt gribai piedalīties pozitīvajos procesos, iezīmēt savu vietu pasaulē un cīnīties par to. ASV ir palielinājušas atbalstu NATO kandidātvalstīm. Vašingtonā stiprināju sakarus ar Latvijas partneriem, kuri var radīt mūsu aizsardzības sistēmai diezgan ievērojamu atbalstu, gan piedaloties Irākas atjaunošanā, gan mūsu militāro spēju izaugsmei. Te nav runa par diviem vai trim miljoniem, bet gan par desmit reižu lielāku summu. Ceru, ka mums izdosies aizsardzības resora ietvaros iegūt diezgan ievērojamus papildu līdzekļus no Amerikas. Par to ir bijis iespējams runāt tāpēc, ka mums ir bijusi pareiza un aktīva pozīcija starptautiskajā politikā.

Runa ir par pāris desmitiem miljonu dolāru?

Par to pašreiz risinām sarunas.

Mēs arī varam atjaunot Irāku, vai ne? Mums taču ir celtniecības firmas.

Mums vajag piedalīties šai procesā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka aizsardzība ir pirmais solis, aiz kura ir jānāk tālākiem risinājumiem un attīstībai. Ja mēs esam šo pirmo uzticības kredītu un partnerību panākuši un sāk skanēt Latvijas vārds, tam ir kvalitātes vērtējums, tad tas ir aktīvi jānostiprina. Tur jāpiedalās visiem, kas to var darīt.

Ziniet, kamēr jūs bijāt Vašingtonā, ir radušās nepatikšanas. Jūsu cilvēki par naudu laiž vaļā jauniešus no karadienesta. Kā jūs to uzņemat?

Varu censties saprast, kāpēc cilvēki tā rīkojušies, bet attaisnojuma tam nav jebkurā gadījumā. Problēma ir, ka mums nav obligātais militārais dienests Latvijā, kaut arī tas tā sauktos. Tāpēc izveidoju darba grupu, kas strādā pie priekšlikumiem ar domu, ka obligātais militārais vecā izpratnē ir jāmaina. Ir nenormāli, ja tikai piektā vai sestā daļa no iesaucamajiem tiek iesaukti. Pārējie dienestu nepilda vai viņiem nav iespējams to pildīt. Vai arī atrod neskaitāmus argumentus, kāpēc izvairīties. Līdz ar to - kāds ierēdnis ir tas, kurš izlems - tas dienēs un pārējie nē!... Šādu izlēmēju procesā ir simtiem, kāds stiprāks, kāds diemžēl arī vājāks. Šis korupcijas skandāls ir tas cilvēciskā vājuma gadījums.

Ko darīsit?

Valstī ir liela pamatvērtību problēma - vai esam gatavi darīt valsts labā vairāk, nekā likums mums liek. Tas nozīmē būt patriotiskam, nekautrēties būt patriotiskam, spēt ziedot no savas dzīves laiku valstij. Vācieši, zviedri, somi, dāņi vai norvēģi, kuriem ir obligātais dienests, saka skaidri un gaiši, ka obligātais dienests ir viens no nācijas veidošanas pamatakmeņiem, tāpēc viņi nekad no tā neatteiksies. Būtu normāli, ka arī Latvijā būtu kā daudzās valstīs: cilvēks nevar pretendēt kļūt par augstu amatpersonu valsts dienestā, ja nav dienējis valsts bruņotajos spēkos. Tas nozīmē, ka jāstiprina valsts atbalsts, valsts disciplīnas ētiski morālās vērtības. Bez pamatvērtībām daudzas lietas ir tikai vāja apelēšana pie cilvēku sirdsapziņas.

Pirms pāris gadiem Latvijas krievu kopienas toreizējais vadītājs lika saprast, ka Latvijas armijā un pretējā pusē ir vienas un tās pašas tautības cilvēki. Un izdarīja secinājumus.

Tā ir gudra propagandas taktika, kuru lieto mūsu ideoloģiskie pretinieki vai tie, kuri grib sagraut Latvijas valsti un cilvēku pašapziņu un mēģināt iestāstīt cilvēkiem, ka šeit nav uzticama sistēma, kas varētu valsti attīstīt tālāk. Tas ir viens no mūsu neatkarības pretinieku arsenāla līdzekļiem. Tā ir vēsturiski pārbaudīta politika sēt mūsos mazdūšību un graut Latvijas valsts spēju stāvēt pretim vēsturiskām problēmām. Domāju, ka esam jau sevi pierādījuši un Latvijas demokrātija pasaulei šaubas vairs nerada. Drīz tas nebūs pat sarunas temats. Taču, protams, tā ir pārejas laiku valstu problēma un tām galu galā pašām jāizlemj, izmantot vai neizmantot cilvēkus, kas savu profesionālo pieredzi ieguvuši iepriekšējā sistēmā.

Ko liek domāt fakti?

Ja runājam no statistikas viedokļa, obligātajā dienestā latviešu īpatsvars ir apmēram 70 procentu. Musinoša pozīcija nāk no dažādu organizāciju puses, kas mēģina vairot neuzticību jauniešiem, kuri ir krievvalodīgie. Teikšu divas pozitīvas lietas - varbūt, ka šo jauniešu vērtību sistēmā paplašināsies jauni apziņas loki, kas kā peldriņķis palīdzēs noturēties virs ūdens, kad viņus mēģinās sašvunkāt, tas ir, tiem skaidrot, ka Latvija nav viņu valsts... Otrs - ne vienreiz vien Krievijas televīzijas žurnālisti, kas ir braukuši uz Latviju apmeklēt bruņotos spēkus, speciāli ir meklējuši un paši izvēlējušies krievvalodīgos jauniešus un uzdevuši jautājumus, kāpēc viņi dien un kurā pusē viņi nostātos, ja notiktu militāras sadursmes ar austrumu kaimiņu. Un, gods, kam gods, šie puiši parasti atbild ne tā, kā no viņiem sagaida. Viņi saka, ka dien savas valsts bruņotajos spēkos un ka pildīs savas valsts kaujas uzdevumus.

Cik mūsu virsnieku mācās ārzemēs?

Militārpersonas un darbinieki nepārtraukti mācās dažāda līmeņa ārzemju mācību iestādēs. Pašreiz tuvu pie 100 cilvēkiem atrodas dažādos mācību kursos, kuru ilgums svārstās no 3 mēnešiem līdz vairākiem gadiem. Vācijā ap 30 cilvēku, ASV pāris desmitu, Dānijā un Zviedrijā pa desmit un citur.

Kā mēs varam definēt attiecības ar Krieviju? Kamēr Krievijas domē būs kaut viens Alksnis, Latvija nevarēs justies droša.

No militārās sadarbības attiecību viedokļa attiecības Latvijas-Krievijas starpā tikpat kā nepastāv vai ir diezgan ierobežotas. Jācer uz Krievijas nākošo politiķu paaudzi, kurai būs reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām un lielāka atbildība par reģiona, Eiropas un pasaules drošību. Uz to cer arī Eiropas politiķi. Viņi brauc uz Maskavu runāt tāpēc, ka jāmēģina ietekmēt un pārliecināt, ka tieši Krievijai ir jāmaina attieksme. Pašas Krievijas interesēs ir mainīties un atbrīvoties no pašas veidotām aizdomām pret Rietumu pasauli. Daudzviet ir vērojami demokrātiski procesi, un visi sagaida, ka arī Krievijā tādi būs. Baltijas jūras reģionam spoža nākotne ir paredzama tikai normālu kaimiņattiecību apstākļos. To var veidot jauna politiķu paaudze, kas būs brīva no pagātnes un impēriska revanšisma sekām.

Vai var runāt par normālām valstu attiecībām, kamēr nav noslēgts robežlīgums?

No vienas puses, varētu piekrist, ka nevar, bet no otras puses, cilvēciski, kultūras un ekonomiski sakari pastāv un par tiem jārūpējas. Diemžēl pēdējā laikā tieši ekonomika tiek mākslīgi bremzēta un aiz tā stāv atklāti redzami politiski centieni. Arī aiz robežlīguma nenoslēgšanas stāv politika. Tātad kaut kādi revanšistiskie plāni diemžēl ir, un Krievijā tos atļaujas joprojām uzskatāmi demonstrēt.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un U. Rāceņa intervijas “Ne pēc lielgabaliem, bet pasūtījumiem”