Mākslinieka dvēsele izsakās dzejā un mākslā, un viņš nevar citādi

Par Raiņa jaunības gadu dzeju viņa jaunu dienu zemē Jasmuižā — 2003. gada 17. maijā

Jasmuižas muzeja vadītāja Solvita Brūvere (tautastērpā), rakstnieki Roalds Dobrovenskis un Saulcerīte Viese, muzeja krustmāte Gaida Jablovska Foto: Gunārs Krauze – “Latvijas Vēstnesim”

Ne īstajā Juru diena, bet sestdien, 17. maijā, Raiņa jaunu dienu zemē Sēlijas pusē tika svinēti Pliekšānu jurģi. Jo apritējusi ir apaļa gadskārta: tieši pirms 120 gadiem Pliekšānu ģimene sāka dzīvot un saimniekot Jasmuižā. Toreiz tā piederēja Dinaburgas otrās ģildes tirgotājam Grigorijam Kuzņecovam, no kura tad arī Krišjānis Pliekšāns to nomāja. Jaunajam Rainim, toreiz vēl ģimnāzistam un vēlāk Pēterburgas universitātes studentam Jānim Pliekšānam, Jasmuiža kļuva par tēva mājām, kur viņš brauca atpūsties skolas brīvlaikā. Rainis te iepazina novada tradīcijas, amatnieku darbu, folkloru un etnogrāfiju.

Jurģu diena, kā visi lieli svētki, tika svinēta kupli — ar zinātnisko daļu un tautiskām izklaidēm. Zinātnes cēlienā uzstājās pazīstami Raiņa dzīves un daiļrades pētnieki. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktora vietniece un Jasmuižas muzeja krustmāte Gaida Jablovska stāstīja, kā notikusi Jasmuižas īrēšana un kā Pliekšāni te sākuši saimniekot, esejiste un literatūras zinātniece Saulcerīte Viese runāja par Raiņa jaunības gadu dzeju (Viņas stāstījumu skat. tālāk), un rakstnieks Roalds Dobrovenskis stāstīja par Raiņa tēvu Krišjāni Pliekšānu, kādu mums to rāda meitas Doras Stučkas un politiķa Paula Dauges atmiņu pieraksti. Saviesīgajā daļā tika dziedāts un dejots, katrs varēja iemēģināt roku sviesta kulšanā vai citos darbiņos.

“LV” informācija

“Kādēļ es rakstīju?” – jautāja Rainis sev pašam jau mūža noslēgumā, kad dzīve un tās virzošie spēki kļūst pārskatāmāki un darītais prasa pēc kopsavilkuma. Atbilde bija īpatnēja:

“Kādēļ saule spīd? Kādēļ putni dzied? Viņi gan nevar citādi. Tā ir viņu daba. Mākslenieku dvēsele izsakās dzejā un mākslā, viņi gan nevar citādi. Tā viņu daba. Bet kādēļ mākslenieka dvēselei jāizsaka sevi, citiem dzirdot? Katrs, kuru dzīve sit, arī kliedz, citiem dzirdot. Mēs visi gribam līdzcilvēku un publiku. Arī mākslenieks, kas dara iespaidu un saņem ierosinājumu. Viņa dvēsele laikā aug dziļumā un plašumā un top pilna lielām savu līdzcilvēku, savas tautas, visas cilvēces ciešanām, prasībām. Tās viņa izsaka, jo tās nu ir viņas pašas prasības.”

Šo ceļu spilgti raksturo arī Raiņa lirikas attīstība. Jaunības dzejas viņš pats nosauca par intīmu dienasgrāmatu, kurā skan “žēlabu labākie, atmiņā palikušie teikumi”. Tā spontāni radās skolas un studiju laikā, Jasmuižas vasarās un pirmajos darba gados Viļņā. Tika sakārtots dzejoļu krājums, nodots izdevējam Jelgavā (šķiet, kādam Reinfeldam) un – noraidīts. Jo izdevējs nekā nesaprata – jaunais dzejnieks nerakstīja tā, kā bija parasts latviešu dzejā aizpagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā.

Jaunības dzejas ar virsrakstu “Rīta dziesmas” iznāca tikai pēc dzejnieka nāves Antona Birkerta redakcijā Raiņa “Dzīve un darbi”11. sējumā. Taču tas nebūt nebija tas manuskripts, ko Rainis savulaik gatavoja izdevējam. Patiesībā pie jaunības dzeju manuskripta viņš atgriezāsvairākkārt, to papildinādams ar norakstiem, pārrakstiem (tos bieži veica Aspazija), ar jauniem kārtojuma projektiem un pat ar jauniem, vēlākos gados rakstītiem dzejoļiem. Kāpēc?

Pārskatot Raiņa dzīvi visā kopumā un zinot viņa atziņu, ka māksla izaug no personīgām izjūtām un pārdomām, pakāpeniski savā saturā ietverdama arvien plašākus pārdzīvojumu un atziņu lokus, kļūst arī skaidra Raiņa atgriešanās pie agrīnās dzejas. Tai bija paredzēta būtiska vieta personības tapšanas un pārtapšanas gaitā, kuru iezīmē “Tālās noskaņas zilā vakarā” un lielie cikli – triloģija “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, Gals un sākums”– un “Dagdas piecas skiču burtnīcas”.Turklāt pati sarežģītākā vieta, jo dienasgrāmata runā par neskaidro nemieru un sāpēm, kurām rakstītājs nezina ne cēloņa, ne virzības. Slobodskas trimdas laikā, pāršķirstīdams vecos dzejoļus, Rainis pat iecer tos komentēt, atzīmējot sarakstīšanas apstākļus, bet it īpaši – izceļot noskaņu, kādā viens vai otrs darbs radies. Kā pirmo dzejoli, kas radies Jasmuižā, viņš atzīmē septiņrindi: “Dažu labu brītiņu”:

Dažu labu brītiņu sēdu sev,

Sēdu sev viens, savu domu pilns;

Manim tik jautri, manim tik gauži,

Es sevim pietieku, noslēdzos sevī;

Gribētos sēdēt un sēdēt, un necelties,

Domāt mūžīgi, domāt tālāk –

Vienam.

Atminos, tas uzrakstīts Latgales laukos, uz celma sēdot.“Vai nu rudens, vai pavasars, viss tukšs un pelēks…”

Ja neskaita dažus dzejoļus, kas sacerēti tautiskā romantismapiepaceltā patriotisma un darbošanās garā, tieši pašiem agrīnākajiem dzejoļiem – dienasgrāmatas lapiņām – raksturīga apvaldīta smeldze, kurā autora iekšējās un ārējās pasaules atklāsme parādās mazās drāmās. Jau sākot ar pamatskolā rakstīto dzejoli “Spalviņa sīkā”, uzrunu krūmu starpā iekritušai putna spalvai, nezin, no kurienes nākušai, vai vēja nestai, vai putniņu sadursmē izplūktai vai varbūt līdzi kritušai: “Spalviņām birstot,/ Putniņam mirstot / Nebalta dienā…”

Ar pirmajiem dzejoļiem agrīnajā daiļradē sākas līdzjūtības motīvs. Līdzjūtība ciešanām, kas pāraug līdzjūtībā iekarotās tautas postam. Ģimnāzijas gados top pirmie seši “Karaļmeitas” panti un drošu roku veidotais balādiskais skicējums “Sīvas sīpas gaidot”.Līdz galam izturēta, drūma noskaņa, kas arvien pieaug spēka. Traģisms, gadsimtiem neizsāpēta smaguma slogs, kura tuvošanos pieteic klusums pirms negaisa.

Sīvas sīpas gaidot,

Liegais klusums klājās.

Ērgli jūtot, notrīs sīki putni.

Drebums nodrebēja,

Pāri visai zemei

Salta nāves dvesma pārdvašoja.

– tā sākas vēstījums par Baltijas iekarošanu. Tad aprautas, lakoniskas rindas, kurās dzirdamas bruņu šķindas, ievainoto vaidi, dusmas, stenas, smiekli. Līdz paliek pāri tikai asins smaka un “klusums klāja mīļo Māras zemi”.

Šo tēmu turpina latviešu lirikas klasikā iegājušais dzejolis par to, ka daiļā Karaļmeita “sēd tur dziļi pilī, / Sēd un vērpj jau seši simti gadu”. Un melnais suns pie kājām. Un atkal asins smaka. Un nekāda izlīdzinājuma. Bet tieši šis smagums, asiņu un drausmu jutums dod Rainim iespēju pēc gadiem piecpadsmit, turpinot vēstījumu, no visa iepriekš teiktā organiski izaudzēt cīņas motīvu: “Viņā niknā dienā/ Asins šaltīm šļācot, / Celsies augšā pils un karaļmeita…”

Ar sīksīkiem burtiem pierakstīto jaunības dzejoļu lapiņās fonā arvien jūtama nabadzīgās, atpalikušās Latgales elpa un ikdienas smagums. Kad Rainis sāk strādāt par advokāta palīgu Viļņā, tam pievienojas turienes ļaužu posta un nabadzīga ierēdnīša ironiski skumjie sadzīves skicējumi.

Taču agrīnajā dzejā autoram nepietiek ar vērojumu vai noskaņu vien. Jau Rīgas pilsētas ģimnāzijas pēdējās klases audzēkni Jāni Pliekšānu nodarbina doma, kā atminēt “dzīves mīklu”, t.i., izprast, kas ir pasaule un Visums, kur virzās dzīve un vai cilvēkam ir iespējams palīdzēt dzīves attīstībai.

– Cilvēka tieksme un mērķis tātad ir brīvprātīgi, nepiespiestiar savu spēku piepalīdzēt šai attīstībai. Ja viņš nepiepalīdz, ir nederīgs, nevajadzīgs cilvēks, – 1883. gadā Rainis raksta dienasgrāmatā.Tomēr tā ir tikai domas viena puse, enerģiska un spara pilna. Otro veido drauds – ja notiek attīstība, tad neizbēgama ir arī bojā eja. Bet vai nenovēršama bojā eja neiznīcina arī jebkuru darbošanās prieku? Arī dzīvības gala apziņa kā smags slogs gulstas pāri jaunības dzejoļu rindām: “Visam jāiet bojā – / Dzīvām radībiņām,/ Jāirst arī visām mīļām saitēm…”

Vai bojāeja neiznīcina arī pašu attīstības jēgu? Un kas nosaka attīstības jēgu? Liktenis? Dievs? Visums? Visus šos jautājumus it kā dūrē apvieno piecrinde:

Dievs un cilvēks, pasaule, liktens,

Sākums, beigums, kādēļ un kā?

Dzīves mīklu minēdami

Ir bez tevis sajukuši

Miljons smadzeņu un vairāk…

Jaunais Rainis necenšas dot savā dzejā izlīdzinošu, ar vieglu roku rakstītu atrisinājumu. Viņa pasaulē vēl viss ir negatavs kā pirms Bībeles pirmās radīšanas dienas: “Zemes starpā, debess starpā – / Viss tik tukšums, tumšums, klusums…”

Jaunības dzejoļu tēmas ies dzejniekam līdzi visā radošā darba gaitā. Variēsies un attīstīsies, nonāks viena ar otru pretrunā un atkal meklēs atrisinājumu. Tāpēc agrīnā dzeja viņam pašam nozīmē nevis liecību par pirmajiem literārajiem mēģinājumiem, bet gan cilvēcisku un māksliniecisku dokumentu, uzskatāmu pierādījumu personības attīstības sākumiem. Domādams par turpmākajām iecerēm, Rainis 1916. gadā raksta pieminēdams:

“Man jāaptver visa pasaule un vēsture. Uz to darbi neviļus ir gājuši: visi sakarā. Iesāk visu: ne pasaules radīšana, bet Jaunības dzeju zēns. Zēnā tēlojas visa pasaule, kārtojas un rodas. Iet no vientulības uz Visumu.”

Pirmā lielā “Rīta dziesmu” kārtošana notiek Slobodskas trimdas laikā, kad viņam palīdz Aspazija, pārrakstīdama labu daļu dzejoļu. Otrreiz viņš pie krājuma atgriežas Šveices trimdas sākumā. Un tagad arvien skaidrāk izkristalizējas doma – krājumu veidot, ne sadalot pa tēmām, kā to parasti dara, bet gan kā biogrāfisku stāstījumu par pārvērtībām vienas patības psihē. Tačudzejniekam nācās konstatēt, ka agrīnie dzejoļi sava apjoma dēļ vēl pilnībā nespēj izpildīt šo uzdevumu : viņu vienkārši ir par maz. Lai saprastu, “kā zēnā tēlojas visa pasaule”, nepieciešami jauni darbi. Un tā jau 1906. gada vasarā rodas vairāki dzejoļi, ko Rainis šķiet īpaši glabājis pievienošanai “Rīta dziesmām”, jo nekad tos nav publicējis. Savā noskaņā tie tik līdzīgi jaunības dzejoļiem, ka liekas rakstīti tieši kā seno tēmu papildinājums: “Veros gaidīdams debesīs augšā”, “Prāts, mans pētnieks, pēta mani”, “Vieglāk gan dzīvot bez prāta”, “Migla lēni ceļās un mainās” u.c. Īpaši spilgtu Jasmuižas vasaras kolorītu un pusaudža tuvību dabai nes dzejolis “Celiņš pa zāli un labību lodā”:

Celiņš pa zāli un labību lodā,

Lēni šūpojot, zirgs mani nes.

Siens guļ saulītē, nopļauts vālēs –

Vēl nopļauts tu smaržo, mans mīļais siens,

Ak, būt man kā tev, un nopļautam smaržot!

Teic siens: “Drīz būsi!”…

No jauna pie agrīnās dzejas un tās papildinājumiem Rainis atgriežas no 1915. līdz 1918. gadam. Tagad jau viņš izšķīries, ka stāstījums par zēnu, kas grib izprast sevi un pasauli, iekļausies kā daļa20. gadsimta cilvēka – cīnītāja un patiesības meklētāja — dzīvesstāstā, tēlos moderna pasaules uzskata veidošanos. Un sižetiski agrīno krājumu sāks aina:

“Atmostas atmiņs un šķirsta vecos dzejoļus, pārtaisa: nekas daudz nau grozījies, kaut gan ārēji viss galīgi pārvērties. Ceļojošais ezers. Tā arī tautas dvēselē nekas nau grozījies: bēdas ir aizvien vēl un veldzē tikai dzeja un saule. Un tomēr mēs veiksim pasauli, mēs pirmdzimtie.”

Tālākie vēsturiskie notikumi, jaunas ieceres atkal spiež nolikt agrīnās dzejas pie malas, nedodot tām galīgo sakārtojumu un papildinājumus. Taču arī “Rīta dziesmas” un zēnībai veltītie dzejoļi ap tām ieved tēlainā, emocionāli smalki zīmētā pasaulē, kurā meklējami lielās poēzijas sākumi.

Dr. phil. Saulcerīte Viese –  “Latvijas Vēstnesim”