Mums visiem ir jāmācās būt

Dr.phil. Anita Jākobsone:

Runa “Ziemeļu un Baltijas valstu 10 gadu sadarbības pieredze un ieceres nākamajiem 10 gadiem” Baltijas un Ziemeļvalstu mūžizglītības konferencē “Cilvēciskais aspekts un dažādība pieaugušo izglītībā” Rīgā 2003. gada 11. maijā (publicēta saīsināti)

Šis ir saviļņojuma pilns brīdis, kad Rīgā tikko ir atklāta Baltijas un Ziemeļvalstu pieaugušo izglītotāju konference. Paredzēt šādu vērienīgu notikumu pirms desmit gadiem bija neiespējami. Taču tieši pirms desmit gadiem 9. un 10. maijā Rīgā, Gētes institūtā, notika zīmīgs pasākums – apaļā galda diskusija par pieaugušo izglītību, uz kuru Vācijas Pieaugušo izglītības asociācijas Starptautiskā sadarbības institūta un Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki bija aicinājuši sabiedrības pārstāvjus. Tā paša gada rudenī 15 cilvēku no Baltijas valstīm saņēma Ziemeļu tautu akadēmijas Gēteborgā uzaicinājumu piedalīties pieaugušo izglītības mācību kursā. Viņi atgriezās iedvesmoti ar Grundtviga tautas skolu un apgaismības idejām, kas tik ļoti saskanēja ar atmodas laika tautas izglītības vajadzībām.

Šogad aprit 10 gadi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Pieaugušo izglītības asociācijām, kuras ir dzimušas, pateicoties Vācijas valdības atbalstam, izaugušas un nostiprinājušās, smeļoties pieredzi, saņemot morālu un materiālu atbalstu no Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu valdībām un pieaugušo izglītotājiem.

Sadarbības rezultātu konteksti

Pirmkārt, politisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu, kas notikušas Baltijas un Ziemeļvalstīs, konteksts. Atbildot uz pārmaiņām, Ziemeļvalstīs neformālā pieaugušo izglītība ir meklējusi savu nišu nodarbinātības un nodarbinātības spējas sekmēšanā. Aktuāla ir vietējās un reģionālās partnerības izvēršana par labu līdzsvarotai ilgtspējīgai attīstībai. Audzis pieprasījums motivēt un virzīt sociāli atstumtos un pasīvos iedzīvotājus mācīšanās ceļā, nostiprināt līdztiesību izglītības pieejamībā.

Baltijas valstīs pieaugušo izglītības uzdevums ir bijis sekmēt ekonomikas, tai skaitā darba tirgus, restrukturizācijas procesu, atbalstīt pilsoniskās sabiedrības veidošanos un pieaugošu cilvēka darbības autonomiju sabiedrībā. Ir izveidojušies pieaugušo izglītības institūciju tīkli, kuros mazākumā ir valsts un pašvaldību finansētas iestādes, bet dominē privāti uzņēmumi, nevalstiskas organizācijas.

Mūžizglītības likumdošanā aktīvākas ir bijušas Ziemeļvalstis, arī Igaunija. Tieši likumdošanas dinamika mūžizglītībā liecina par valstu pūliņiem pieskaņot izglītības politiku pieaugušo iedzīvotāju vajadzībām aizvadītajā desmitgadē. Finanšu resursu sadalē visur ir notikušas izmaiņas, taču Latvijā un Lietuvā diemžēl joprojām neformālās izglītības finansējums nav izglītības budžeta sastāvdaļa.

Otrkārt, jāatzīmē Ziemeļu un Baltijas valstu līdzdalība starptautiskās pieaugušo izglītības politikas attīstībā. Desmitgadi ievadīja Žaka Delora vadītās UNESCO komisijas pārskats par izglītību. Kā četri balsti izglītībai 21. gadsimtā tajā ir minēta: 1) mācīšanās zināt; 2) mācīšanās darīt; 3) mācīšanās dzīvot kopā; 4) mācīšanās būt. Šie izglītības balsti ir aktuāli cilvēka dzīvē visu mūžu.

Piektā pasaules pieaugušo izglītības konference Hamburgā turpināja aktualizēt izglītības pieejamības jautājumus. Eiropas Komisijas Mūžizglītības memorands un komunikē “Padarīt par realitāti mūžizglītības lauku Eiropā” savukārt provocēja diskusijas par pamata prasmēm, formālās, neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās rezultātu salīdzināmu novērtējumu un līdzvērtības atzīšanu. Dakāras iniciatīva „Izglītību visiem” vēlreiz akcentēja izglītības pieejamību “no šūpuļa līdz kapam” un līdztiesības nozīmi uz to.

Minētajās starptautiskajās diskusijās Baltijas un Ziemeļvalstis ir atbalstījušas līdzsvara saglabāšanu neformālajā pieaugušo izglītībā starp izglītību, kas orientēta uz darba tirgu, līdzdalību pilsoniskā sabiedrībā un izglītību personības pašpilnveidei. Kā zināms, EDSO, UNESCO un Eiropas Savienības (ES) pozīcijas šajā būtiskajā jautājumā nebūt nav vienādas. Iekļaušanās vai gatavošanās pievienoties ES ir būtiski ietekmējusi Ziemeļu un Baltijas valstu vispārējos sadarbības orientierus, piešķirot tai vienu kopēju virzienu uz ES mūžizglītības politiku.

Īsi summējot, starptautiskās politikas kontekstu pieaugušo izglītībā desmitgadē var raksturot ar tādiem jēdzieniem kā uz zināšanām balstīta sabiedrība, pieejamība, novērtējums, līdztiesība, nodarbinātības spēja, pilsoniskā līdzdalība, pašrealizācija.

Vērtības un uz vērtībām virzīta pieaugušo izglītība, kas Baltijas un Ziemeļvalstu dialogā vienmēr ir bijusi svarīga tēma un kuras izpratni tās ir centušās virzīt, starptautiskajā politikā salīdzinoši ir akcentēta daudz mazāk, kaut arī personisko un nacionālo, profesionālo un citu identitāšu apzināšanai ir arvien lielāka loma mūsdienu pasaulē.

Treškārt, īpašas analīzes vērts ir tiešais Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbības konteksts desmit gados. Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbībā neformālajā pieaugušo izglītībā, manuprāt, galvenie sasniegumi ir šādi:

• vienota izpratne par mūžizglītības nozīmi globālā, uz zināšanām balstītā sabiedrībā – personības pašrealizācijā, iedzīvotāju līdzdalībā pilsoniskā sabiedrībā un darba tirgū;

• mijiedarbība pieaugušo izglītības un mūžizglītības politikas veidošanā savas valstīs un Eiropā;

• izpratne par atšķirībām mūžizglītības attīstības tendencēs un iespējās Ziemeļu un Baltijas valstīs;

• informētība par citu valstu pieredzi (likumdošana, institūcijas, resursi);

• sadarbības mehānismi;

• starptautiski sadarbības tīkli;

• kopēji projekti;

• uz cilvēku, kurš mācās, orientēts pasniedzēja darbs.

Sadarbības šķēršļi

Sadarbība šķiet ļoti vienkāršs uzdevums. Jūs sastopat cilvēkus, iepazīstat tos, dalāties informācijā un pieredzē, atrodat kopīgas lietas un sākat strādāt kopā. Dzīvē tas tomēr nenotiek tik vienkārši. Atskatoties uz Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbību, var konstatēt, ka tā ir pārvarējusi dažādus šķēršļus, īpaši pirmajos gados.

Pirmkārt, tā bija sadarbība starp cilvēkiem un sabiedrībām, kurus laikā šķīra 50 gadi. Pastāvēja risks sadalīties mūžīgajos devējos un mūžīgajos ņēmējos. Sadarbība bija liels izaicinājums Baltijas valstu pieaugušo izglītības darbiniekiem soli pa solim iegūt kolēģu uzticību, droša partnera reputāciju un galu galā kļūt par īstiem dialoga partneriem.

Otrkārt, sākot sadarbību, trūka informācijas par to, cik atšķirīgas ir sabiedrības Baltijas un Ziemeļvalstīs. Piemēram, cilvēka tiesību un brīvības izpratnē, komunikācijas kultūrā, priekšstatos par demokrātiju, konfliktu un problēmu risināšanas metodēs, plānošanā un projektu menedžmentā un citos jautājumos. Sadarbības partneri neko daudz nezināja arī par pieaugušo izglītības tradīcijām, likumdošanu, stratēģijām, institūcijām, izglītības saturu un metodēm.

Treškārt, pastāvēja, valodu un komunikācijas problēmas. Vairums Baltijas valstu pārstāvju bija vājas svešvalodu zināšanas vai vispār to nebija. Tās bija mokas – tikties ar jaukiem un pieredzes bagātiem cilvēkiem bez iespējām diskutēt, iegūt jaunu informāciju. Tāpēc tika tērēta nauda tulkiem un tulkošanai, un neizsīkstoša bija Ziemeļvalstu kolēģu pacietība, pūloties uztvert vienkāršu teikumu jēgu. Arī diskusiju uztvere pasākumos bija atšķirīga. Baltijas valstu pieaugušo izglītotājiem garās runas par to, ko un kā darīt, sākotnēji likās liekas, jo gribējās uzreiz runāt par darāmo. Savukārt Ziemeļvalstu kolēģiem tikai pakāpeniski radās izpratne par to, ka resursu deficīts pieaugušo izglītībai kardināli maina iespējas rīkoties – neviena “recepte” gatavā veidā Baltijā nederēja.

Nozīmīgs šķērslis bija arī nevalstisko organizāciju vājums Baltijas valstīs. Lietuvas, Igaunijas, Latvijas pieaugušo izglītības nacionālās organizācijas un citas vietējās institūcijas vienmēr gribēja būt labi, uzticami partneri saviem Ziemeļvalstu kolēģiem, bet šo saistību izpildei bieži garantija bija partneru izpratne, elastība, cilvēku atbalsts un brīvprātīgs, nesamaksāts darbs.

Kas sekmēja panākumus

Sadarbības veicinātājiem no paša sākuma bija skaidrs redzējums par kopīgu Baltijas jūras reģionu un par pieaugušo izglītību kā svarīgu tā veidošanas faktoru. Šaubos, vai daudzi cilvēki deviņdesmito gadu sākumā ticēja, ka Baltijas valstis kļūs par tik nozīmīgu reģionu Eiropā, tāpēc uzskatu, ka šīs ilgtermiņa vīzijas nozīmi ir grūti pārvērtēt.

Sekmīga Ziemeļu un Baltijas sadarbības attīstība bija iespējama arī tāpēc, ka politisko lēmumu pieņēmēji Ziemeļos saprata ilgtermiņa investīciju un stratēģijas nozīmi. Esmu pārliecināta, ka šīs investīcijas jau atmaksājas un tas pieaugoši turpināsies nākotnē. Milzīga loma pieaugušo izglītības attīstībā Baltijas valstīs, kā arī abu reģionu sadarbības tīkla izveidē un nostiprināšanā ir Ziemeļu tautu akadēmijai (ZTA), izdevumam “Baltic See Dialoque”, personiski ZTA rektoriem Arnem Karlsenam (Arne Carlsen), Kārinai Abreu (Carin Abreu).

Ziemeļu un Baltijas sadarbība ne vienmēr ir attīstījusies bez problēmām. Ir bijuši arī pārpratumi, komunikāciju problēmas un citi traucēkļi. Pacietība un vadības precizitāte bija panākumu atslēga šo problēmu pārvarēšanā un turpinot darbību vīzijas sasniegšanai.

Ir vienkārši apgalvot, ka sadarbībā ir vienlīdzība. Taču daudz grūtāk ir to īstenot, īpaši tad, ja partneri ir tik atšķirīgi, kādi tie bija Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbības sākumā. Ziemeļu un Baltijas sadarbība ir viens no nedaudzajiem man zināmajiem piemēriem, kur partneru vienlīdzība nebija tikai apgalvojums, bet arī nozīmīgs aspekts sadarbības attīstībā un kopējās darbības satura noteikšanā. Patiešām ilgu laiku bija grūti runāt par līdzīgiem partneriem – dalībnieku institucionālās struktūras un briedums bija pārāk nevienādi. Taču, izvirzot vienlīdzības ideju, darba kārtības fokusā nemitīgi tika sekmēts partneru attīstības process un tas kļuva par vienu no izšķirošiem faktoriem vienlīdzīgas partnerības sasniegšanā ilgtermiņa distancē.

Īpašs panākumu faktors, manuprāt, bija neskaitāmas partneru tikšanās iespējas. Satiekot cilvēkus, iepazīstot tos, veidojās draudzība un tas radīja iespēju pārvarēt neuzticību, izvirzīt kopīgus jautājumus un galu galā izveidot stipru, sekmīgi funkcionējošu sadarbības tīklu.

Daudzām personībām ir bijusi svarīga loma šī veiksmes stāsta veidošanā. Vēlos minēt divas, bez kurām šī attīstība nav iedomājama: Antru Karlsenu, Ziemeļu tautu akadēmijas projekta vadītāju, kura minētajā vīzijā iekļāva kompetences un pozitīvas vērtības, un Sigrunu Rostadu (Sigrun Rostad), Ziemeļu Ministru padomes vecāko padomnieci, kura šajā sadarbībā bija brīnišķīga saikne starp praktiķiem un lēmumu pieņēmējiem.

Zināšanas un pieredze tika apgūtas un adaptētas vienlaikus. Tāpēc šodien mēs varam konstatēt ne tikai auglīgu Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību izglītības projektos, bet arī mācību grāmatu un analītisku pārskatu veidošanā, pasniedzēju izglītībā, arī pieaugušo izglītības speciālistu sagatavošanā Latvijas augstskolās un ārpus tām.

Daži secinājumi

Pirmais ir paradoksāls, bet būtisks, rezumējot 10 gadu sadarbības posmu starp Ziemeļu un Baltijas valstīm neformālajā pieaugušo izglītībā — pieaugušo izglītība nevar mainīt vēstures gaitu. Bet tā var nozīmīgi sekmēt pārmaiņas, kas notiek katra cilvēka apziņā un darbībā, tā rezultātā arī sabiedrības ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā struktūrā. Mēs, Baltijas valstu pieaugušo izglītotāji, ļoti vēlējāmies, lai cilvēku izglītība būtu pārmaiņu spēks un resurss mūsu valstīs, lai tādā veidā mūsu valstīs ātrāk triumfētu cilvēka gara brīvība, jaunrade, godīgs, profesionāls darbs un demokrātija. Tagad mēs saprotam, ka Baltijas valstīm šie desmit gadi ir bijis apgaismības laikmets, kas izdzīvots modernā, atvērtā pasaulē, un ka pārmaiņas nevarēja būt straujākas, nekā tās bija. Mēs, baltieši, bijām nepacietīgi, traki sapņotāji, bet varbūt tieši tas cementēja mūsu sadarbību un motivēja partneru nesavtīgo atbalstu.

Nākamais secinājums — neformālajā pieaugušo izglītībā Baltijas un Ziemeļvalstīs ir uzkrāta kopīga pieredze, tā ir kopīga pieaugušo mācīšanās platforma. Partnerības kapacitāte šobrīd ir ļoti augsta, šis potenciāls jāizmanto Baltijas un Ziemeļjūras valstu tautu attīstības interesēs Eiropas Savienībā un ārpus tās.

Ieceres nākotnei

Nav šaubu, ka debates par mūžizglītības politiku, stratēģiju visās valstīs ir bijušas un turpinās ļoti aktīvi. Visās valstīs ir laba prakse, kas nozīmē, ka iniciatīvas mūžizglītībā ir sākušās un aktīvi attīstās atbilstoši katras valsts plāniem šajā jomā. Tajā pašā laikā ir konstatēts, ka valstis pagaidām nepiedāvā savas īpašas mūžizglītības definīcijas un seko interpretācijai, kas sniegta Eiropas Komisijas Memorandā par mūžizglītību. Man jāatzīmē, ka arī Latvijā mūžizglītības politikas izpratne vēl jākonkretizē, veidojot tās nozīmei atbilstošu dokumentu paketi.

Tāpēc ir daudz kopīgu jautājumu, uz kuriem jāmeklē atbildes. Svarīgākie varētu būt šādi:

• mūžizglītības definīcija katrā valstī, kas atbilst tās iedzīvotāju izglītības vajadzībām;

• pamata, vidējās un pieaugušo izglītības integrācija visaptverošā mūžizglītībā;

• iestāde, kas pārrauga mūžizglītības politiku un stratēģiju;

• alternatīvas un integrētas mūžizglītības stratēģijas, kas atbilst izglības attīstības tradīcijām;

• īpaši nozīmīgi sabiedriski mērķi un tiem atbilstošas mūžizglītības jomas;

•“totalitāra” mūžizglītības koncepta alternatīvas;

• kā tuvināt mācīšanos “mājām” un stiprināt neformālās un ikdienas mācīšanās demokrātiskos aspektus.

Diskutējot par mūžiglītības tālāko attīstību, manuprāt, ir jādomā arī par jauniem izaicinājumiem izglītībai – globāliem, nacionāliem, reģionāliem, vietējiem. Ir jādomā par mūžizglītības lomu holistiskas pasaules ainas, vērtību uzturēšanā informācijas un tehnoloģiju piesātinātā pasaulē, par jaunu pamata (atslēgas) prasmju nepieciešamību visiem, par izglītības pieejamību, par mācīšanās motivāciju un sociālās iekļaušanās veicināšanu, par formālās, neformālās un ikdienas mācīšanās rezultātu novērtējumu.

Manuprāt, ir svarīga arī tālākā diskusija par jautājumiem, kas skar starptautiskās sadarbības attīstību gan Ziemeļu un Baltijas valstu starpā, gan Eiropas Savienībā un ārpus tās. Šie jautājumi ir par to, kā sekmēt lielo starptautisko institūciju UNESCO, EDSO, ES nostādņu tuvināšanos mūžizglītībā, kā pilnveidot ES izglītības programmu īstenošanas un novēršanas mehānismus, lai veicinātu šo programmu adekvātumu Eiropas valstu iedzīvotāju vajadzībām, kā arī starptautisko projektu īstenotāju potenciālam.

Piemēram, vai pēdējā laikā inovācijas mācību metodēs un tehnoloģijās nesāk pašmērķīgi dominēt pār pieejamības problēmu risinājumu? Vai ir pareizi novērtēt ES izglītības programmu efektivitāti tikai tās iniciatoru un īstenotāju lokā, varbūt daudz vairāk ir jāiesaista novērtējuma procedūrās dalībnieki, pasniedzēji, darba devēji, karjeras konsultanti, pašvaldību un valsts institūciju darbinieki, pētniecības un statistikas institūcijas? Kā sekmēt korektu līgumsaistību izpildi projektu finansēšanā no Eiropas Komisijas puses, jo nav noslēpums, ka projektu atskaišu novērtējums un maksājumi arvien biežāk “atraujas” no līgumos paredzētajiem. Kā sekmēt Eiropas Savienības izglītības programmu atbalstu pilsoniskās sabiedrības izaugsmei Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs? Aktuāls ir arī jautājums par neapmaksātā darba ieguldījumu nevalstisko organizāciju (NVO) projektos un Eiropas izglītības programmu lomu NVO nostiprināšanā patlaban, kad jaunajās dalībvalstīs NVO pamatā īsteno starptautiski finansētus projektus un praktiski nesaņem institucionālu atbalstu no savu valstu valdībām. Tas ir svarīgi situācijā, kad ES piedāvāto resursu apguvē iezīmējas cilvēkresursu un institūciju kapacitātes trūkums visās potenciālajās dalībvalstīs.

Baltijas un Ziemeļu valstu sadarbības potenciāla un pieredzes izmantošanā turpmāk, manuprāt, būtisks būs Ziemeļu Ministru padomes un valstu valdību atbalsts. Būtu vēlams, lai Baltijas valstu valdības un izglītības ministrijas aktīvāk iekļautos šajā sadarbībā un plašāk izmantotu tās kvalitātes.

Gan dzīvē, gan Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbībā vislielākais nākotnes izaicinājums ir — mācīties būt. Tas vienmēr ir jauns izaicinājums. Pieņemsim to! Un būsim atbildīgi par to.

Visi kopā un katrs atsevišķi!