“Laiks gadu straumēm plūst/ Un līdz sev audzes rauj.
Bet upes neizžūst./ Kam rasties avots ļauj”

– Alberts Sprūdžs

Varakļānu pilī 16. un 17. maijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Varakļānu pilsētas domes zinātniska konference par novada kultūrvēstures jautājumiem

Varakļānu pils. Balta, tāpat kā Varakļānu dievnami. Tāpēc to sauc arī par Balto pilsētu. Vai — kā Andrejs Johansons rakstīja: tā ir mazpilsēta ar sentimentālo dārzu Foto: Artūrs Garančs – “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas vadošo zinātnieku dialogs ar varakļāniešiem ievadīja pilsētas 75 gadu jubilejas svinības un reizē bija goda parādīšana grāfam Mihelam Borham viņa 250. dzimšanas dienā. Tā bija jau 28. Zinātņu akadēmijas sēdē par pētījumiem Letonikā, un vismaz puse no šīm sēdēm organizētas kā izbraukuma konferences. Tās notikušas Bauskā, Cēsīs, Alūksnē, Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē, Staicelē, Mazirbē, Ventspilī un citur. Un allaž – visciešākajā sadarbībā un kopdarbībā ar vietējām pašvaldībām, skolām, saimnieciskā sektora pārstāvjiem un kultūras iestādēm.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš ievadvārdos iezīmēja galvenos apspriešanai izvirzīto jautājumu lokus – par novada attīstību no Lubānas klānu laikiem caur folkloru, katolisko tradīciju un izglītību, par izciliem Latgales gara darbiniekiem, par Mihela Borha neparasto personību un viņa devumu Varakļānu kultūrvides veidošanā. Profesors nodeva konferencei sirsnīgu sveicienu no Polijas vēstnieka Tadeuša Fišbaha. “Viņš arī ļoti vēlējās būt šeit, bet Rīgā sākas Varšavas dienas un tiek prezentēts latviešu eposa “Lāčplēsis” tulkojums poļu valodā. Tā kā mūsu konference ir veltīta arī grāfa Mihela Borha atcerei, tā varbūt sasaucas ar šīm poļu kultūras dienām Latvijā.” Ar savu referātu par grāfu Mihelu Borhu kā Eiropas mēroga zinātnieku 18. gadsimtā (Tā teksts publicēts “Latvijas Vēstneša” 16. maija numurā un bija pieejams arī konferences dalībniekiem.) Jānis Stradiņš deva zinātniskajai diskusijai filozofisku ievirzi, mudinot domāt par lielajām kopsakarībām, par pārejošo un mūžīgo.

Svētību konferences darbam deva bīskaps Antons Justs. Viņš nāk no Varakļānu pagasta Šķēļu sādžas. Otrā pasaules kara beigās ar vecākiem izceļojis uz Vāciju. Mācījies Lībekā, Luvēnā un Insbrukā. Par priesteri viņu Beļģijā iesvētīja bīskaps Boļeslavs Sloskāns, novadnieks no Stirnienes, kam aiz muguras bija mokpilni gadi Krievijas cietumos un koncentrācijas nometnēs. Trīsdesmit gadus priesteris Justs kalpoja dažādās Amerikas katoļu draudzēs – līdz pat 1992. gadam, kad viņš pēc arhibīskapa Jāņa Pujata aicinājuma atgriezās Latvijā. 1996. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II viņu iesvētīja par Jelgavas diecēzes bīskapu.

Bīskaps Antons Justs savā uzrunā teica:

– Latgales kultūra ir cieši saistīta ar ticību Dievam. Cilvēks ir Dieva žēlastības veidojums. Viņa laime un dzīves piepildījums saistās ar paļāvību uz Dievu. Latgale kļūs par Eiropas austrumu robežu, par šīs robežas sargātāju. Septembrī mums būs jāizšķiras – vai palikt šajā vai viņā pusē robežai. Mans ieskats ir, ka mums jāpaliek Eiropā, no kurienes nāk arī mūsu kristīgā ticība, kur apstājās sīpolu kupoli un pacēlās gotiskie baznīcu torņi. Toreiz, kad mums bija jāizšķiras, mēs izšķīrāmies par kristīgo ticību. Tagad mums atkal būs jāizvēlas. Es domāju, ka mums pašiem maz iznāks redzēt Eiropas labklājību, bet mūsu bērniem un bērnubērniem tā kļūs par ikdienu. Eiropa mūs baida, jo jūtamies mazi. Bet atcerieties: mazie nevar dzīvot bez lielajiem, tāpat kā lielie nevar dzīvot bez mazajiem. Eiropa dod mums naudu, lai uzlabojam kvalitāti, kļūstam spējīgi konkurēt. Mūsu hokejisti jau ir starp desmit labākajiem, visi mūs apbrīno. Spēks un drosme mums ir, vajag tikai gribēt. Un neatstāsim Rīgas kungiem sadalīt visus Eiropas labumus. Biju priecīgs dzirdēt, ka varakļānieši iesniedz lielus projektus. Tas ir Borhu garā! Mana vecmāmiņa gan nemaz tik labi uz viņiem neskatījās. Bija grūti jāstrādā. Bet mums ir laiks sakustēties. Ja piens kļūst lētāks, ūdens dārgāks – vai mums ūdens trūkst! Tikai jādarbojas. Jāpaceļ kvalitāte saimniekošanā, tirdzniecībā, visos darbos.

Mums konferencē ir jautājums par latgaliešu valodu. Skolā to nemāca, bet tauta runā, grāmatas iznāk. Un tas notiek ar baznīcas svētību. Vidusdialekts mums ir sarunu un referātu valoda, bet sprediķojam un lūdzamies mēs latgaliski, savā mātes valodā. Es novēlu Varakļānu novadam saglabāt dievbijību un savu valodu, lai tie būtu mūsu stiprie pamati ceļā uz Eiropas Savienību un NATO.

Mēs, varakļānieši

Mājnieku balss dialogā šoreiz skanēja sevišķi spēcīgi, jo arī prāva daļa akadēmiķu un augstskolu docētāju, kas konferencē uzstājās ar referātiem, bija nākuši no kuplajām varakļāniešu dzimtām. Viņiem Borhu dižā baltā pils ir bijusi un uz mūžu palikusi gaismas pils, kur viņi mācījušies zinības un dzīves gudrības. Runāja kādreizējais vēstures skolotājs Aloizs Strods un viņa toreizējie audzēkņi Ēvalds Mugurēvičs un Konrāds Sondors. 1950. gadā viņi piedalījās skolēnu darbu konkursā ar savu pētījumu “Varakļānu pagasts 1918. – 1919. gadā”, kura ievadā un nobeigumā gan bija atspoguļota toreiz valdošā koncepcija par padomju varas uzvaras gājienu, bet skolēnu pierakstītajos aculiecinieku stāstījumos “modrās acis” saskatīja nevis cīņu “par”, bet gan “pret” padomju varu un līdz pat Rīgai kļuva zināms, ka Varakļānu vidusskolā atmaskoti “vēstures viltotāji”. Jaunais skolotājs, LVU neklātienes 5. kursa students, tika atzīts par nepiemērotu pedagoga darbam un izslēgts arī no universitātes. Par pretpadomju darbības nepamanīšu no darba tika atlaists arī skolas direktors Francis Strods, vispusīgu izglītību baudījis filologs, seno valodu zinātājs, izcils pedagogs un publicists.

Šajā konferencē filozofijas doktors profesors Aloizs Strods referēja par latvisko identitāti Varakļānu novadā un nodeva muzejam sava tēvoča Franča Stroda 1930. gadā aizsākto pētījumu par Strodu dzimtas etnoģenēzi. Pazīstamais arheologs, ZA īstenais loceklis Ēvalds Mugurēvičs stāstīja par Borhu dzimtas cilmi Vācijā un ienākšanu Latvijā.

Vēstures doktors Konrāds Sondors runāja par izglītības attīstību Varakļānu novadā:

– Vidzemē skolas sāka dibināt jau 17. gadsimta 60. gados, bet Varakļānos pirmo skolu atvēra tikai 1866. gadā. Vairāk nekā 200 gadu Latgale bija Polijas sastāvā, pēc tam gandrīz pusotru gadsimtu atradās Krievijas kundzībā. Tā bija polonizācija un rusifikācija. No dzimtbūšanas Latgale atbrīvojās tikai reizē ar Krieviju – vairāk nekā četrdesmit gadu vēlāk par citiem Latvijas novadiem. Tūlīt sekoja ilgie drukātā vārda aizlieguma gadi. Baznīcas grāmatās redzams, ka vēl 1860. gadā neviens no jaunlaulātajiem un viņu lieciniekiem nav pratis parakstīt savu vārdu. 1875. gadā laulāti 58 pāri un divi līgavaiņi jau varējuši parakstīties. 1900. gadā no 57 pāriem parakstīties pratuši 24 vīrieši un 2 sievietes. Pirmā pasaules kara priekšvakarā jau 42 mūsu novadniekiem bijusi pilsētas sešgadīgās skolas vai ģimnāzijas izglītība, kaut arī ģimnāzijas Varakļānos vēl nebija.

Ģimnāzijas dibināšanas ideja radās tikai neatkarīgajā Latvijā. Viens no tās rosinātājiem bija 1. pamatskolas pārzinis Aloizs Bojārs. Savās atmiņās, kas publicētas ASV, viņš raksta, ka saulainā 1920. gada septembra dienā viņš sapulcinājis pagasta padomē apstiprināto ģimnāzijas organizācijas komiteju, lai uz vietas apskatītu Borha pili, parku un piegulošo zemi, kas būtu nepieciešama ģimnāzijas vajadzībām. Nākot ārā no parka, viņi satikuši 2. pamatskolas pārzini Andrievu Ābeltiņu, kurš teicis, ka ģimnāzijas atvēršana gan būtu svarīga lieta, bet tam taču nav ne telpu, ne līdzekļu. Rādīdams uz luterāņu baznīcas torni, viņš teicis, ka drīzāk tas gailis torņa galā nodēšot olu, nekā izdošoties atvērt ģimnāziju. Kaut gan uz Borha pils iegūšanu bijuši vairāki pretendenti, Rēzeknes apriņķa valde to nodevusi ģimnāzijas vajadzībām. Piešķirta arī zeme, parks un nauda telpu remontam un inventāra iegādei. Nepieciešamos būvmateriālus zemnieki talku veidā sagatavojuši tuvīnajos mežos un izveduši divu dienu laikā. Kad nu atkal sanākuši uz sēdi, organizācijas komisijas loceklis Antons Počs teicis: “Ābeltiņš tagad skraida pa tērga laukumu un skotōs uz bazneicas tūrņa gaili, gaideidams, kod tis izdēs sūleitū ūlu.” Pārvarēdami daudzus šķēršļus, entuziasti panāca, ka Varakļānu ģimnāzija jau 1921. gada 16. oktobrī sāka darbu. Četrdesmit gadus tā atradās Borha pilī. Jau no pirmajiem trim izlaidumiem vairāk nekā piecdesmit absolventu kļuva par skolotājiem. Varakļānu ģimnāzija bija gaismas pils arī visu apkārtējo pagastu jauniešiem. Tieksme pēc izglītības bija liela. Prātā nāk monsiņjora Antona Smeltera sprediķis mūsu skolas 70 gadu jubilejas dienās. Viņa tēvs, Kokaru ciema zemnieks, savā laikā mēdzis atkārtot: “Pōrdūšu kaut voi pēdeigū gūvi, bet bārnus skūlā sivteišu.” Un ar tādu pārliecību savus bērnus skoloja daudzi.

Varakļāniešu balsis pasaulē

Dzejniece un literatūras pētniece Paulīne Zalāne ir viena no tiem divdesmit Varakļānu novada literātiem, kuru vārdi uzņemti enciklopēdiskajā izdevumā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”. Viņa dzimusi Stirnienes pagasta Tiltagalā. Piedzīvojusi tuvinieku izsūtīšanu Baigajā gadā, Zalānu ģimene 1944. gada vasarā pievienojās bēgļu straumei, kas plūda uz Rietumiem. Septiņi gadi Vācijas bēgļu nometnēs, pēc tam izceļošana uz Ameriku. Sīvs cīniņš par izglītību. Darbs un gari mācību gadi neklātienē. Līdztekus valodām, literatūrai un pedagoģijai tiek studēta antropoloģija, mākslas vēsture un psiholoģija. Ar bakalaura grādu strādājot vidusskolā, sākas senlaiku un vācu literatūras studijas maģistrantūrā. Tiek aizstāvēta disertācija “Dainu iespaids somu Kalevalā”. Dažādās mācību iestādēs viņa pasniedz pasaules kultūrvēsturi un māca franču un vācu valodu un literatūru, bet latviešu bērnu vasaras nometnēs – folkloru un latgaļu literatūru. Žurnālā “Akadēmiskā Dzīve” publicēti viņas pētījumi par dainu izplatību un nozīmi, apceres par P.Miglinīku un F.Trasunu.

Grāmatā “Varakļāni un varakļānieši” Paulīnes Zalānes novadniece Marta Bārbale atzinīgi vērtē viņas oriģināldzeju: “Dzejoļi ir skaidri, koncentrēti domā, skanīgi, muzikāli: “Dievs, iededzini man pierē Dainu/ ar baltu liesmu,/ lai es no laiku sākuma/ mūžībai nesu Tevis dāvāto dziesmu!” Vien ļoti mīlot savu zemi, var pasacīt tā: “Mana mazā zeme,/ tava smilts manā saujā/ mana dienišķā maize.” Paulīnei Zalānei visraksturīgākie ir atziņu dzejoļi par cilvēka mūžu, dzīves gājumu un redzējumiem. Dzejniece spēj runāt tā, ka arī smeldzīgums ir gaišs un vitāls.”

Konferencē tālā viešņa stāstīja par latviešu teiku un dainu pirmsākumiem senlaiku literatūrā. Uzstādamās tūlīt pēc arheoloģes Ilzes Lozes izsmeļošā stāstījuma par akmens laikmetu Lubāna klānos ar atskatu savu 5300 gadu tālā senatnē, arī viņa sāka ar to pašu ezeru: “Mums te stāsta, ka Lubāns esot morēnu ezers, bet katrs taču zina, ka Lubāns atlaidās pa gaisu. Arī indiešu vēdās stāsta par ezeriem, kas ceļo līdzi cilvēkiem. Un runā arī par piesārņošanas problēmu parādīšanos: ezeri aizbēguši, kad mātes sākušas mazgāt tajos autiņus. Vēdās pieminēti arī gadījumi, kad ezeru radījušas lielas tūces, ilgi lieti. Tātad varēja nākt no debesīm tie ezeri.” Tomēr vistuvākais temats senlaiku literatūras pētniecei acīmredzot ir tautas dziesmas: “Mūsu ētiski filozofiskais pamats pirmskristietības laikos ir dainas. Un tās ir morāli tik augstvērtīgas, ka senlaiku literatūrā tās ir vistuvāk kristietībai. Salīdzināmas tikai ar indiešu vēdām un Amerikas indiāņu dzīves filozofiju. Mūsu dainu pasaule — tā ir milzīga, neaptverama bagātība. Lai to izpētītu, viena mūža par maz. Pasaules tautu eposos notiek cīņas un kari, ir asiņu plūdi. Mūsu dainās ir mērenība, Dievs, tikumi.”

Konference strādāja divas spraigas dienas. Papildus 17 programmā ierakstītajiem referentiem runāt pieteicās vēl savs desmits. Un neviena tukša vārda, neviena dežūrreferāta! Labi, ka laiks bija vairāk auksts nekā silts un arī krietni slapjš — nesāpēja sirds, ka tik īsus mirklīšus varējām atļauties ekskursijai pa pilsētu, pastaigai pa Borhu “sentimentālo dārzu” — talantīgā itālieša Vinčenco Macoti izplānoto, cauri kariem izdzīvojušo un sirmā dārznieka Bruno Cīruļa tagad gādīgi aprūpēto pils parku. (Skolotāja Antoņina Viļuma par viņu sacīja: “Brīnums, ne cilvēks! Agrāk parka uzturēšanā piedalījās vai visa pilsēta — katram kantorim bija iedalīts kāds gabals, par kuru jāatbild. Tagad viņš viens pats tiek galā. Jaunieši, kad iedzēruši vai tāpat nezina, kur spēku likt, aplauž, izrausta jaunos kociņus. Viņš pakaļ nevienam neskrien, traci neceļ. Iestāda vietā jaunu. Saka: nolauž jau kādus trīsdesmit — četrdesmit pa gadu, es iestādu četrus simtus.”) Priesteris Viktors Naglis un mākslas zinātnieks Pēteris Savickis gan bija tik labi stāstītāji, ka arī tai īsajā laiciņā, ko pavadījām baltajā rotondā, pie Mīlestības akmens un pastaigā pa parka alejām, spējām kaut cik aptvert, kāpēc visi lielie zinību vīri, kas šai pilī skolā gājuši, par to runāja ar tādu siltumu acīs. Izjust visu pils parka burvību mums tomēr nebija liegts: redzējām Varakļānu mūzikas un mākslas skolas audzēkņu un pedagogu sagatavotā Mihela Borha poēmas “Sentimentālais dārzs” uzveduma pirmizrādi.

Apbrīnas vērts ir pilī iekārtotais Novada muzejs. Vēl pirms dažiem gadiem tās bija pāris istabas, tagad muzejs izpleties pa visu otro stāvu. Iekārtotas arī izstāžu zāles, kas nekad nestāvot tukšas. Patlaban konferences telpās skatāma Osvalda Zvejsalnieka spēcīgā glezniecība, bet muzejā — trīspadsmitgadīgās Maijas Pauniņas akvareļi, gleznas, zīmējumi. Arī fotoattēli, kas rāda, kā meitene mājās iekārtojusi savu radošo stūrīti, apgleznojusi akmeņus, pastkastīti un istabas sienas. Izrādās, viņa uzvarējusi mūzikas un mākslas skolas audzēkņu konkursā “Gada mākslinieks” un šī ir viņas pirmā personālizstāde.

Spēcīgu zinātnisku akcentu Mihela Borha jubilejas atzīmēšanai katrā ziņā piešķir Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkās sagatavotā ekspozīcija “Borhu dzimta — atblāzma vēstures spogulī”.

Pēc visām diskusijām, sarunām un pārrunām pat namatēvam Jurim Vēverim bija jāatzīst: “Man bija licies, ka es savu pilsētu diezgan labi pazīstu. Kā nekā, jau diezgan ilgi te esmu dzīvojis un strādājis. Bet šajās dienās uzzināju tik daudz jauna, radās tik daudz pārdomu. To varētu saukt par uzlādēšanos. Tāpēc mēs esam zinātniekiem ļoti pateicīgi un gaidīsim viņus atkal mūsu pilsētā — vai uz kādu konferenci, vai varbūt vienkārši tāpat.”

Iedibinot Letonikas programmu, akadēmiķi Jānis Stradiņš un Saulvedis Cimermanis tai izvirzīja arī uzdevumu veicināt Latvijas zinātnes un visu Latvijas novadu sadarbību. Kā vairākkārt uzsvēra profesors Kārlis Počs, šīs konferences materiāli, ko publicēs arī “Acta Latgalika”, ir tas, ko saucam par mutvārdu vēsturi un kas pasaulē kļūst arvien populārāka. Tā ir vēsture, kur varam atrast ne tikai skaitļus, faktus un notikumus, bet kur ir cilvēku dzīvesstāsti, tautas dzīvā dvēsele.

Profesors Jānis Stradiņš atgādināja, ka ne visi no tiem 16 miestiņiem, kas 1928. gadā ieguva pilsētas tiesības, ir spējuši tās saglabāt. “Bet Varakļāni stingri turas un dod gaismas impulsus.”

Tālākai drošai gaitai savu svētību deva bīskaps Antons Justs: “Te mēs divas dienas klausījāmies, kādas dziļas kultūras saknes mūsu zemītē laistas un kādus labus augļus tās nes. Mēs pārliecinājāmies, ka sula ir dzīva, koks ir auglīgs. Un turas labi. Nezaudēsim darbīgumu, nezaudēsim savu godu un ticību, ar kuru esam pārdzīvojuši grūtus laikus, un droši skatīsimies nākotnē!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore