Kā jūtas un ko domā Vidzemes latgalieši

Pils parks. Tiltiņš uz Jadvigas aleju Foto: Artūrs Garančs – “Latvijas Vēstnesim”

Varakļāni atrodas Madonas rajona dienvidaustrumu daļā un robežojas ar Rēzeknes, Preiļu un Jēkabpils rajonu. Ar to saistītas novada veidošanās lielākās problēmas, jo četras potenciālās novadu veidojošās pašvaldības – Barkava, Murmastiene, Varakļānu pagasts un Varakļānu pilsēta – ir Madonas rajona pašvaldības, kas veido Vidzemes plānošanas reģionu, bet Dekšāres pagasts no Rēzeknes rajona un Sīļukalna pagasts no Preiļu rajona ietilpst Latgales plānošanas reģionā. Tā nu varakļānieši ir tādi kā Vidzemes latgalieši, kas vēsturiski bijuši Latgalē, bet jau pusi gadsimta “salaulāti” kopā ar Vidzemi.

Stāvokli raksturo pilsētas galva Juris Vēveris:

— Varakļāni jau kopš 1998.gada ir pilntiesīga Latgales mazo pilsētu apvienības locekle un ir viena no Latgales attīstības aģentūras dibinātājām, bet tajā pašā laikā vēl nebūt nesteidza saraut arī saites ar Vidzemes reģionu, kura administratīvajā teritorijā atrodas pašlaik. Mēs darbojamies Vidzemes attīstības padomes vēlētajos amatos. Tādējādi mums ir labi zināma reālā darbība abos reģionos un ir izveidojies savs argumentēts viedoklis arī šajos jautājumos. Varakļāni paliek starp Latgali un Vidzemi, jo kādam taču tur ir un būs jābūt – bez kādiem robežu kariem un minoritāšu naida, ar atvērtu pilsētas infrastruktūru, kuru izmanto ne tikai pilsētnieki, bet ļoti plaša apkārtējo pagastu iedzīvotāju daļa.

Varakļānos patlaban ir ap 2300 iedzīvotāju, no kuriem apmēram 1250 ir darbspējas vecumā, un bezdarba līmenis pilsētā patlaban svārstās 10-12 procentu robežās, kas ir lielāks nekā vidēji valstī, bet tomēr mazākais no apkārtējiem pagastiem un gandrīz 2 reizes mazāks nekā blakus Viļānu pilsētā. Samērā liela pilsētā ir arī demogrāfiskā slodze, jo liels iedzīvotāju skaits (ap 480) ir zem darbspējas vecuma – tas nozīmē, ka pilsēta pamazām noveco. Kaut arī atkal salīdzinājumā ar blakus pagastiem šie rādītāji pilsētai, protams, ir labāki. Bet šāda salīdzināšana daudzos rādītājos ne vienmēr ir korekta, jo katrai pilsētai un sevišķi lauku pagastiem ir savas zināmas īpatnības.

Kā daudzviet Latvijā, arī Varakļānu pilsētā galvenā nodarbošanās un darbavieta iedzīvotājiem ir mūsu kokapstrādes uzņēmumi, privātie tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumi, un lauksaimniecība ir galvenokārt naturālo saimniecību līmenī – kā jau mazpilsētai pieklājas.

Dažādās publikācijās bieži vien mēdz mērīt mūsu valsts atsevišķu vietu nabadzību vai bagātību, un te nu es arī no šīs tribīnes gribu iebilst un teikt, ka Varakļāni nav ne nabadzīgākie, ne bagātākie ne valstī, ne reģionā, ne rajonā. Diemžēl mēs visi (varbūt izņemot Rīgu, Ventspili un vēl dažu labu lielpilsētu) esam lielā mērā gan vienlīdz nabadzīgi, gan vienlīdz bagāti jau pēc šīs izlīdzināšanas definīcijas. Ar to es gribu pateikt to, ka mēs pašreizējās ekonomiskajās problēmās nebūt nesaskatām kādu savu netikumu vai negodu, bet pavisam skaidri saskatām mūsu sistēmas nostādnes problēmas. Jā – varakļānieši bieži ir spiesti pārvarēt tās finansiālo iespēju barjeras, kas mūs šķir no Rīgas, Ventspils. Starp citu, nauda uz šīm pilsētām tomēr plūst arī caur Varakļāniem gan pa dzelzceļu, gan pa autoceļiem, un ziniet mēs šo iztrūkumu finansējam ar savu entuziasmu.

Varakļāni vienmēr bijuši un ir pietiekami progresīvi. Te varu minēt kaut vai tādu faktu, ka jau pašā atmodas sākumā, kad tādu šodien pašsaprotamu lietu kā datoru mūsu valstī ieveda tikai pa vienam, atgriežoties no ārzemju ceļojumiem, Madonas rajona padomē un Varakļānu pilsētas domē bija pirmie datori Madonas rajonā, un mums šis dators nestāvēja vis priekšsēdētāja kabinetā, bet reāli darbojās ar programmām, kur darbinieki savus datus tolaik bija spiesti apstrādāt rindas kārtībā. Šodien mēs jau strādājam ar tīkla darba stacijām un mums ir pilnībā datorizēta informācijas apstrāde gan grāmatvedībā, gan lietvedībā.

Varakļānu pilsēta pratusi saglabāt visu infrastruktūru un pat izveidot, un atvērt jaunas infrastruktūras iestādes. Te jāmin profesionālas ievirzes bērnu mūzikas un mākslas skola, kā arī tas, ka pēdējos septiņos gados, kaut ar pavisam nelieliem līdzekļiem, vairāk tikai ar darbinieku entuziasmu, esam sakopuši savu pili, šo bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu, kas, mūsuprāt, ir pamatu pamats ne tikai Varakļāniem kā pilsētai, bet tik tiešām visam mūsu vēsturiskajam novadam no Barkavas līdz pat Preiļiem.

Šeit ierīkotais muzejs ir tikai mūsu pirmais solītis uz to, lai šī ēka, no kuras tik daudzas mūsu iestādes savā laikā ir pat bēgušas un vairījušās, pamazām aizpildītos. Tas ir solis, ko varam spert mūsu pils atdzimšanas virzienā, un mūsu visu mērķis un uzdevums ir izdarīt visu, lai pārvērstu šo 18.gadsimta pili tiešām par tādu pili, kuru savās kartēs iezīmētu ne tikai mūsu Latvijas piļu un muižu apceļotāji, bet visas pasaules apceļotāji.

Tā nu bez pils un muzeja pašreiz Varakļānu pilsētā sekmīgi darbojas daudzas infrastruktūras iestādes. Sekmīgi atestēta un augstu novērtēta mūsu vidusskola ar pāri par 550 skolēniem. Neatkarības gados tika izveidota mūzikas un mākslas skola. Atvērts pansionāts “Varavīksne”, kas ir noderīgs ne tikai pilsētniekiem, bet arī apkārtējo pagastu (potenciālā novada) ļaudīm. Par spīti visiem veselības aprūpes “masterplāniem” esam spējuši saglabāt savu slimnīcu, un tā pagājušajā gadā tika sertificēta un atestēta pēc visiem standartiem. Centralizēti gādājam par siltumu visām daudzdzīvokļu mājām, un šajā sfērā problēmas lielākoties ir sociāla rakstura. Ir saglabāts Kultūras nams (nav privatizēts, nav pārdots), kurā darbojas pieci pašdarbības kolektīvi. Arī tie ir izgājuši savu atestāciju un šovasar brauks uz Dziesmu svētkiem Rīgā. Es uzskatu, ka tas ir augstākais novērtējums šajā sfērā. Darbojas bibliotēka, kas aprīkota ar pastāvīgu interneta pieslēgumu.

Ik gadus cenšamies veikt arī kādus lielākus projektus gan ar pašu spēkiem, gan cenšoties piesaistīt investīcijas. Tā esam spējuši gan asfaltēt trīs ielas trīs kilometru kopgarumā, vidusskolai veikt vērienīgu jumta un iekštelpu remontu.

Šobrīd dokumentu kārtošanas apritē ir visai mūsu pilsētai ļoti nozīmīgs un apjomīgs pilsētas ūdens un kanalizācijas sistēmas rekonstrukcijas projekts, kas lielā mērā ietekmēs arī mūsu pils nākotnes attīstības tempus. Taču saskaņā ar projekta tehniski ekonomisko pamatojumu tam visam ir nepieciešami 2,5 miljoni latu, tāpēc lielas cerības projekta tālākai virzībai saistām ar Eiropas Savienības finansējumu, kura saņemšanai šobrīd rit visi nepieciešamie sagatavošanas darbi.

Uzskatu, ka mūsu pilsētas pašvaldībai un tās iestādēm kopumā ir pietiekams un nemitīgi augošs intelektuālais potenciāls, lai turpmāk nodrošinātu savas pilsētas ilgtspējīgu attīstību un varbūt jau tuvākajā nākotnē kalpotu arī par Varakļānu novada centru.

Šobrīd, kad valsts pārvaldē aizvien biežāk tiek pieminēti Eiropas Savienības standarti, esmu konstatējis, ka mūsu pašvaldība jau tagad daudzviet lielā mērā strādā saskaņā starptautiskajiem ISO 9001 standartiem un atbilstības sertifikāta iegūšana būs tikai finanšu un laika jautājums.

Varakļānu pilsēta ir izstrādājusi savu attīstības programmu, kur paredzējusi trīs galvenos virzienus:

1. Visaptveroša uzņēmējdarbības atbalsta programmu ieviešana – tā ir atvieglota valsts atbalsta piesaiste mazajiem un vidējiem uzņēmumiem saistībā ar īpaši atbalstāmā reģiona statusu pilsētai. Reāla saimnieciskās dzīves attīstība var balstīties tikai uz labvēlīgu politiku lauku un mazā biznesa attīstībai, tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir maksimāli rosināt savus uzņēmējus izglītoties, lai viņi būtu spējīgi jaunajos Eiropas Savienības apstākļos izstrādāt, aizstāvēt un arī ieviest savus projektus. Tie ir biznesa inkubatori, informācijas un mācību centri, kas kopā ar rajonā izvērsto politiku ienāk arī Varakļānos.

2. Sociālās infrastruktūras uzlabošanas un atbalsta programmas.

3. Varakļānu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas un tūrisma attīstības programma, kas vistiešākā veidā ir saistīta gan ar Varakļānu pils attīstības perspektīvām, gan arī ar apkārtējos pagastos esošo Teiču purva ekosistēmu un Lubānas zemieni.